Svētdienas rītā es, miegojoties kafijas krūzē, jautāju māsai, kā beigu galā izgāja ar trauku mašīnu, jo iepriekšējā vakarā, kad gāju gulēt, tika vēlreiz pētīts, kāpēc tā pīkst, ka nevar nolaist ūdeni, un tīrīts viss, ko var iztīrīt. Māsa saka, ka esot tikuši galā diezgan ātri un ka viņiem ir hipotēze, ka tas vispār ir bijis maldinošs kļūdu paziņojums, t.i., ka ūdeni nevarēja izlaist tāpēc, ka tas nemaz nebija pietiekami daudz ielaists un ielaists nebija tāpēc, ka krāns nebija līdz galam atgriezts.
Svētdienās Vācijā “viss ir ciet”. Laiks ir saulains un ārkārtīgi patīkams, tāpēc mēs braucam pastaigāt pa universitātes botānisko dārzu, kas ir blakus māsasvīra darbam, bez maksas un atvērts līdz sešiem.
Mēs ar J. uzliekam vietējo transporta biļešu aplikāciju, bet tā met kļūdu aiz kļūdas un nepārdod mums biļetes. J. vēlāk palasa atsauksmes, ka Android versija ir sataisīta švaki un daudziem notiek kā mums. Māsa padodas un atrod veidu, kā no sava telefona nopirkt mums biļetes, jo tas ir pārāk tālu, lai ietu kājām. Māsasvīrs stāsta, ka ikdienā viņš brauc ar vienu autobusu, bet mums nāksies braukt ar diviem, jo tas viens nekursē svētdienās, un ka viņi neesot atkoduši, vai kaut kā pēc numuriem var pateikt, kuri nekursē svētdienās. Es to noklausos tā ar pusausi vien, jo patiesībā jau man tas neko nemaina un viņi skaidri zina, kur mēs braucam un kur mēs kāpjām…
– Kas par…. ēeee…. šis nav pareizi! – māsa izsteidzina mūs no autobusa ārā, jo neizskaidrojamu iemeslu dēļ mēs braucam pa pilnīgi citu maršrutu tā apmēram kādu kilometru vai divus no botāniskā dārza. Māsasvīrs joko, ka tas noteikti esot tāpēc, ka šodien ir māmiņdiena, šoferis gan jau esot otrā galapunktā nopircis puķes un tagad izmetīšot līkumiņu apsveikt mammu.
Nekāda reāla posta no šī sajukuma gan nav, mēs dabūjam papildu 20 minūšu pastaidziņu cauri kaut kādam ļoti mīlīgam Ķīles dzīvojamrajonam ar mazām dārzu ieskautām privātmājiņām un lielākām koku ieskautām ķieģeļu dzīvokļu ēkām. Ejot cauri universitātes kvartālam, mēs redzam lielus remontdarbus un ļoti skaistu melno vārnu. Māsa mēģina vārnas balsi piereģistrēt Merlinā, bet vārna nolemj pamēdīties un Merlins atpazīst svīri. Neviens no mums nav nekāds dižais putnu pazinējs, bet… nē. Vienkārši nē.
Botāniskais dārzs mūs sagaida ar skaistiem metāla vārtiem – to stabi atgādina zarotus kokus, un vertikālie sētas elementi – dažādas puķes. Kamēr biedri apmeklē netālu esošo tualeti, es izklaidīgi vēroju dobi pilnu ar oranžām atraitnītēm un kaut ko par to latviski pasaku J. Pāris minūtes vēlāk pie manis pienāk sirms vīrs, īsi, bet skaidri pasaka “Please, take this” (lūdzu, paņemiet šo), iedod man botāniskā dārza bukletu angliski un kaut kur pazūd. Negaidīti, bet patīkami, es tad arī ņemu un izpētu, kādās zonās sadalās botāniskais dārzs, kā labāk iet un ko es visvairāk gribētu redzēt. Mums ir apmēram 2h, var gadīties, ka pilnīgi visu mēs nepaspēsim.
Pēc brīža pienāk māsasvīrs. Viņš ir sajūsmā, viņš arī grib bukletu ar karti. Svešais vīrs ir pazudis, bet bukletus, izrādās, var paņemt (vairākās valodās) netālu esošajā nojumē.
Kopējais secinājums ir, ka maija pirmajā dekādē Ķīles universitātes botāniskais dārzs ir patiesi lieliska vieta, kur atrasties. Un mēs neesam vienīgie. Te nav pārbāzts un es nesaķeru pūļu nogurumu, bet tomēr te redz visdažādāko vecumu cilvēkus staigājam. Ieskaitot vecākus cilvēkus ar spieķīšiem un riteņotajiem balstīkļiem. Māsas komentārs ir: “o, tagad es zinu, ko vācieši dara svētdienās!” Tālāk viņa skaidro sīkāk, ka arī Kiellinie esot svētdienās ļoti populāra.
Vislielākā ziedu kaudze ir parka centrā rododendru placītis, taču patiesībā zied ļoti daudz kas daudz kur. Parkā trīs daļas veltītas dažādām pasaules daļām – Amerikai, Eiropai un Āzijai. Atsevišķi ir atdalītas daļas dažādu reģionu kalnu augiem un nelielam purviņam. Kaut kur bija arī medicīnas augi, bet tiem mēs nepaspējām pievērst uzmanību. Āzijas daļā es, iespējams, pirmo reizi dabūju kārtīgi apskatīties kamēliju (tieši šobrīd zied lieliem, piesātināti sarkaniem ziediem), kā arī uzzināt, ka apstādījumos izplatītās lauztās sirdis ir Āzijas izcelsmes. Kalnu augiem tiešām ir sakrāmēts daudzlīmeņu akmensdārzs no lieliem granīta klučiem, tur zied miljons sīku puķīšu visādās krāsās. Māsa ar vīru līksmi ķiķina, ka Amerikas placī pārstāvētie augi noteikti nav no Losandželosas apkaimes (lai gan arī tos mēs vēlāk atrodam), un ka ASV šāds parks noteikti būtu ar ievērojamu ieejas maksu.
Pastaigu noslēdzam ar loku pa botāniskā dārza augu mājām – tās ir vismaz sešas, veido loku un ir tematiski sadalītas pa dažādiem tropu, subtropu un tuksnešu reģioniem. Redzam vairākus ziedušus kaktusus, vēl neziedošas ūdensrozes un vēl visādus brīnumus. Šo daļu sanāk sasteigt un man žēl, ka tā. Mēģināšu nākamreiz atgriezties, izstaigāt augumājas lēnām vēlreiz un papēt neierastos ērmus pamatīgāk.
Atpakaļceļam mēs iekāpjam autobusā tieši pie botāniskā dārza ieejas. Kad kāpjam ārā, māsa sajūsmināti paziņo, ka ir atrisinājusi mistēriju. Viņa rāda karti, kur ir iezīmēts pilnais atbilstošā autobusa maršruts, tas veido tādu kā knīpstangu figūru. Tā kā mēs zinām, ka turpceļa autobusa maršruta numurs bija pareizais, mēs visticamāk iekāpām otrā virzienā, kas iet uz otru galu, un to nesapratām, jo otrais gals nav nemaz tik katastrofāli tālu no pirmā. Māsas vīrs nopūšas, ka viņam viņa stāsts par šoferi, kas brauc apsveikt māmiņu, esot paticis labāk.
Vakarā mēs izspēlējām restaurēto Labirintu (māsasvīrs uzvar), kā arī sastādam plānu tikšanai uz prāmi. Izrādās, ir viens autobuss, kas savieno Trāvemindes ostas termināli ar tuvāko vilciena staciju, aiztaupot vēl vienu ekspotīciju ar čemodānu pa panorāmisko taciņu. Gan šis autobuss, gan Lībekas–Trāvemindes vilciens iet tikai reizi stundā, un vismaz to vilcienu baigi vajadzētu nenokavēt, tāpēc no Ķīles uz Lībeku mēs nolemjam braukt nevis ar to vilcienu, kas saskaņojās ar Trāvemindieti 8 minūšu precizitātē, bet iepriekšējo – varbūt padzers Lībekā studiņu kafiju, bet nebūs riska nokavēt prāmi, ja, citējot J., “vilciena vadītājam atkal nākas izstāstīt savu dzīvesstāstu.”
Uuuun trauku mašīna dara savu darāmo un nepatikšanas vairs nerada.