Laumas piezīmes

Tag: Čehija

  • Čehija 7: uz mājām

    Čehija 7: uz mājām

    No rīta miegs nāk kā ūdens, bet mēs kā nebūt pat pieceļamies uz viesnīcas brokastīm. Pirmkārt, ir skaidri nojaušams, ka lidostā mums ēst patiks mazāk kā te, un, otrkārt, gribas pamēģināt mūsu laivhoteļa restorānu. Laivhotelis vispār bija diezgan šarmanta padarīšana, mazā istabiņa ar koka panelīšiem un aizēnotajiem lodziņiem man atgādināja bērnības vasaras vasarnīcā. Vairākas reizes aiz logiem dzirdējām pīļu pēkšķēšanu. Restorāns ir uz laivas augšējā klāja. Es sākumā gribu sēdēt saulē, bet krēsls ir tā sasilis caur logu, ka pārdomāju. Negribu tik ļoti sasilt. Brokastīm ir gan zviedru galds, gan iespēja pasūtīt ceptas olas vai omleti. Omlete ir jauka, lai gan man slepeni jāatzīst, ka J. var uztaisīt vēl labāk. Zviedru galdā mani visvairāk iepriecina divi palikušie ābolu biskvīta gabaliņi, tādi mājīgi. Būtu atnākts ātrāk, būtu drusku vairāk. Uztaisu vēl vienu bildi uz Prāgas pils pusi un tad jau jāiet izčekoties. Es kritiski novērtēju, ka istabiņā esošais kafijas automāts taisīja daudz labāku kafiju, nekā ir brokastu termosā, tapēc vēl 20 minūtes mēs pasēžam numuriņā un izdzeram garšīgāku kafiju.

    Čemodāns ir smags. Nu tā ka “jācer, ka nebūs jāpiemaksā” smags, tapēc ir jāiet uz tuvāko metrostaciju bez līkumiem. Bet mums pēc mūsu meistarīgā plāna ir lieka stunda. Mēs ar J. apstājamies un iebāžam degunus mūžam izpalīdzīgajā OpenStreetMap kartē, kas nevienu reizi vien mums ir izpalīdzējusi ar dīvaini smalkas informācijas attēlošanu. Metro ir divus kvartālus no šejienes. Starp mums un metro ir kaķīšu kafejnīca. Es esmu drusku skeptiska, bet nu galu galā, kapēc ne. Aizejam tur, uzzinām, ka tur ir kafija, drusku našķi, daudz kaķīšu, un viena spēļu konsole. Vairākas istabas, starp kurām kaķi brīvi bumbulē apkārt, kā aŗi vien istaba, kur iet drīkst tikai kaķi. Maksā par pavadīto laiku, minimums stunda, uzvedies pieklājīgi, nečakarē kaķīšus, bet citādi, dari ko gribi, tikai, pārvelc apavus. Mūsu čemodānu laipni paņem paglabāt. Ož, protams, drusku, pēc kaķiem, bet patiesībā jebkurā telpā, kas nav tieši blakus kaķu privātajai istabai, ir puslīdz laba.

    Kafejnīcā ir vismaz divi melni kaķi, viens melns ar baltām ķepiņām, divi svītraini un viens ruds. J. man uztaisa kafiju, es paņemu mafinu un apsēžos kādā dīvānā apdomāt dzīvi. Divi kaķi mani pārmetoši uzlūko un aiziet prom. Baltķepis drusku pasēž man blakus uz dīvaina atzveltnes. Un tad atnāk rižiks, piesardzīgi iesvempjas man klēpī un pēc piecām minūtēm sāk murrāt. Murrāja viņš jocīgi, ar tādu kā gaudojošu pieskaņu. J. bija ziņkārīgs, pajautāja vairāk informācijas par vietu un uzzināja, ka šie ir aprūpēti, savakcinēti, sačipoti patversmes kaķi, kas te ir adoptēti un dzīvojot jau vairākus gadus. J. smejas par manām distancētajām attiecībām ar kaķiem un sajūsmināti taisa bildes ar rižiku man klēpī. Pateicoties rižika murrāšanai, mēs izejam mazliet par vēlu. Bet nu vēl samērīgi.

    Transports uz lidostu ir metro plus autobuss. J. ārkārtīgi sajūsminās par koncepciju, ka mēs vienkārši nopērkam 40 kronu biļeti un tad 90 minūtes varam braukt gan ar metro, gan ar autobusu un tramvaju. Un ka metro ir tik ātrs. Un ka tajā ir pat internets! Es atzīstu, ka vispār es to visu (izņemot internetu) atcerējos un ka šis pirms 10 gadiem bija būtisks iemesls, kapēc es sāku arī Rīgā gribēt laika biļetes. Uz pārsēšanos es savlaicīgi ieplānoju, ka mēs noteikti apmaldīsimies un aiziesim nepareizi, un gan jau nepaspēsim uz vistuvāko autobusu, bet… Zličinā uz perona ir zīme, kur jāiet uz lidostas transportu, tieši pie izejas ir zīme, ap stūri ir zīme, gabalu tālāk ir zīme. Nu īsi sakot, mums neizdevās apmaldīties, čehi bija parūpējušies, lai tūristi atrod savu ceļu prom. Arī autobusā tiek diezgan rūpīgi skaidrots, kurš terminālis ir kurš (3. ir dīvains, 1. ir nešengena, 2. ir Šengena), un tā nu mums nevienu reizi nesanāk apmaldīties vai brīnīties, kur mēs esam, mēs visu laiku domājam “labi, pēc šī norādījuma gan tālāk paliks grūti” un tad pēkšņi mēs esam lidostā.

    Lidostā ir palielas rindas, bet mēs neko nenokavējam. Čemodāns ir 22,6 kg, es ievelku elpu (jo es neatceros, vai atļauti bija 20 vai 25 kg) un… nekas nenotiek. Puisis uzlīmē čemodānam birku, novēl man laimīgu ceļu, un mēs dodamies tālāk. Lidmašīna ir pilna, man ir sajūta, ka ir šaurāk kā jebkad agrāk, lai gan augumā neesmu mainījusies, tapēc es nesaņemos izvilkt datoru parakstīt. Nolaižoties ir spēcīgs vējš, un mani tāpat kā turpceļā sakrata līdz nelaumam. Es cenšos dziļi elpot un pārdomāju vilcienu satiksmes pozitīvās īpašības. Saņemot čemodānu, tas ir slapjš. Es padomāju, ka beidzot arī man vedot ir saplīsusi kāda pudele, bet nē. Vienkārši tikko ir lijis. Mēs esam veiksmīgi atgriezušies Latvijā, es neko neesmu apvēmusi, nekas, liekas, nav pazudis, nekas nav saplīsis, un mamma ziņo, ka arī mani balkona augi ir izdzīvojuši. Viss ir labi.

    J. kādā brīdī piezīmē, ka ceļojums bija super, bet nupat ļoti gribas mājās. Es atsmeju: “Zini, man Tev ir labas ziņas! Mēs actually braucam mājās!”

  • Čehija 6: Jozefova

    Nākamā diena ir pēdējā pilnā ceļojuma diena. Pieceļamies pavisam nedaudz laicīgāk un nolemjam pirms doties staigāt, paēst brokastis. Viena, otra iespēja tiek apsvērta un tomēr noraidīta kā ne īsti valdzinoša, Prāgā pavadāmo dienu arī maz, tapēc beigu galā mēs vienkārši aizejam vēlreiz uz Slavia, jo tur ir labi. Brokastu piedāvājums tur ir ilgi, līdz diviem, tapēc mēs kārtīgi iepazīstamies ar to. Es ēdu plaucētās olas ar briošmaizīti un Holandes mērci, un domāju par to, ka nu es māku taisīt Holandes mērci, tas mūsdienās nav tik grūti, bet es tiešām nezinu, kas jādara, lai mērci padarītu tik gaisīgu kā šī. J. ir paņēmis viegli apceptu sendviču ar sieru un šķiņķi, kam pa virsu uzkrāmēta ola. Klavieres šobrīd nespēlē, visapkārt čalo cilvēki ēdiens ir izcils un mēs nesteidzamies. Nesteidzamies tik ļoti, ka paņemam arī desertu – man jānoskaidro, kāds šeit ir French toast jeb vecmammas olmaizīte un J. paņem pankūkas ar apelsīnu mērcīti, kas tā nenosauktas tomēr ir tuva rada Crepe Suzette. Pajokojamies, ka [kafiju ar] alkoholu no rītiem taču dzerot tikai aristokrāti un deģenerāti, un pārbaudījām, ka kafija ar absintu vai olu liķieri arī ir baigā manta.

    Šīsdienas plāns – Vltavas šis krasts, konkrētāk bijušais ebreju rajons Jozefova. Pa ceļam noejam gar vecāko Kārļa universitātes ēku un gar teātri, kurā pirmo reizi esot uzvests Dons Žuans. Es mazliet šaubos par to Kārļa universitātes stāstu, bet blakus kāda gide citai grupai stāsta tieši to pašu. Kaut kādā brīdī sanāk iet arī gar vietu, kur kādreiz bija Ādamu ribu korgs, un jā, tur tiešām tā vairs nav. Vēl ceļš mūs izved vēlreiz gar Betlemes kapellu un saules gaismā mēs ieraugam atbildi uz J. pirmās nakts jautājumu, kas tie par kaķu plauktiņiem pie sienas. Naktī mums šķita, ka priekšējās fasādes vienā sānā ir tādi kā betona plauktiņi pielikti un nevarēja saprast, kāpēc. Dienas gaismā “plauktiņi” met ēnu uz gaišās sienas. Katrā ēnā, izrādās ir caurums burta formā, burti veido vārdus za pravdu – par patiesību. Un uz apakšējā “plauktiņa” malas ir rakstīts “Jan Hus” un gadaskaitļi. Tik vienkārši… un tik uzrunājoši.

    Jozefovā es esmu izdomājusi, ka (a) gribu redzēt seno kapsētu, ko man dažādi cilvēki iesaka jau vairāk kā 10 gadus, un (b) parādīt J. Spāņu sinagogu, jo liels kultūras piemineklis. J. ļaujas manam plūdumam un mēs dodamies kapsētas virzienā. Mēģinot iegādāties biļetes, mēs saprotam, ka būtībā ir divu veidu biļetes – “viss kopā” un “viss kopā, bet bez Staronovas sinagogas”. Tas “viss kopā” ir vēl vismaz 3 sinagogas bez Spāņu, kā arī kapsēta un ceremoniju nams. Racionāli spriežot nākas atzīst, ka mēs nevaram to visu kvalitatīvi apskatīties līdz muzeju slēgšanai un mūsu spēku izsīkšanas brīdim, tapēc mēs tomēr nopērkam “mazo biļeti” bez Staronovas. Biļešu pārdevējs mēģina mūs mierināt, ka biļetes der veselu nedēļu, bet tas mums nepalīdz, jo mums nav veselas nedēļas Prāgā. Taču viņš mūs pārliecina nopirkt audiogidu, jo kapsētā visa informācija esot ivritā.

    Iedziļinoties rūpīgāk nelielajā shēmā biļetes aizmugurē, mēs saprotam, ka kapsētas apskatīšana ir organizēta vienā virzienā un mēs stāvam pie izejas. Bet ja reiz tāpat mums biļete ir gandrīz visam, mēs ieejam pie kapsētas esošajā Ceremoniju namā. Šī ēka man rada sajūtu, ka es zinu, no kurienes cilvēki iedvesmojas, kad fantazē par rūķu arhitektūru – tas ir celts no vienādiem taisnstūrainiem akmeņiem, tam ir divi vai 3 stāvi un mazi krāsainu stiklu lodziņi. Vienā stūrī ir kāpnes ar dekoratīvām margām, kas ved uz nosegtu ieeju un virs tām ir tāds kā apaļīgs tornis – tas izvirzās uz āru no ēkas, bet nav sevišķi augsts. Iekšā ir vismaz tādiem nezinātājiem kā man patiesi interesanta ekspozīcija par attieksmi pret nāvi un apglabāšanas procesa organizēšanu un tradīcijām. Piedodiet, mans īsais izklāsts noteikti nebūs precīzs, lai cik ļoti mēģināju iedziļināties, esmu iesācēja, taču gribas apkopot, ko jutos uzzinājusi, lai neaizmirstu. Ja kļūdos, labojiet, komentāri būs vaļā. Ziedošana vispār ir garīgi svarīgs akts ne tikai saņēmējam, bet arī ziedotājam, tas ir ticīgā pienākums. Palīdzība slimajiem un mirstošajiem, kā arī ārstēšana ir nevis iešana pret Dieva gribu (kā to mūsdienās mēģina apgalvot daži kristieši), bet līdzīgi kā ziedojums saskarsme ar dievišķo. Katrā kopienā ir ļoti svarīga brīvprātīgo organizācija – Apbedīšanas biedrība -, kuras pienākums ir sniegt atbalstu mirstošajiem un viņu tuviniekiem, kā arī pareizi un tradīcijām atbilstoši organizēt bēres un vākt ziedojumus. Iezīmīgi, ka atbilstoši tradīcijai bagātos bija jāapglabā tāpat kā nabagos baltā kreklā un vienkāršā zārkā. Lielākās kopienās, piemēram, Prāgā šī biedrība bija lielāka un tur par vadošajiem locekļus varēja balsot tikai tādi biedrības dalībnieki, kas biedrībā ir vismaz 15 gadus. Mazākās kopienās vienkāršāk. Tā kā darbs ir visnotaļ saistīts ar dzīves bēdīgo pusi, katrai šādai biedrībai ir pienākums organizēt vismaz vienu priecīgu notikumu gadā, tapēc tika organizēti ikgadējie banketi. Ceremoniju namā bija apkopoti gan dažādi ar biedrības darbu saistītie priekšmeti (ziedojumu vākšanas kastītes, banketu trauki un vēl visdažādākie priekšmeti), gan arī gleznojumu sērija (nezināms autors, ja pareizi atceros, 17. vai 18. gs.), kas attēloja biedrības darbu, pienākumus, apbērēšanas procesu utt. Ja pareizi saprotu, šie gleznojumi visticamāk bija biedrības pasūtījums, jo biedrībām reizēm bija pienākums informēt sabiedrību par sava darba nozīmīgumu. Taču, cik saprotu, biedrība bija kopumā kopienas dzīvē svarīga un cienīta organizācija.

    Pēc tam mēs devāmies apkārt kvartālam meklēt ieeju kapsētā. Pie ieejas kapsētā ir vēl viena sinagoga, kas mūsdienās kalpo kā piemiņas nams holokaustā bojāgājušajiem – tās sienas ir viscaur norakstītas ar cilvēku vārdiem un gadskaitļiem. Tālāk ejam caur kapsētu. Pēdējais apbedījums kapsētā datējas ar 1787. gadu, vecākais – ar 1439. gadu, taču ir zināms, ka apbedījumu ir vairāk un vecāki nekā kapakmeņi. Kapakmeņi sākumā atstāj negaidīti haotisku iespaidu, taču patiesībā tam ir ļoti labs izskadrojums – kapsēta ir lietota ļoti ilgi, tajā atkal un atkal pietrūka vietas un tikai pa retam bija iespējams iegādāties vēl zemi kapsētas paplašināšanai. Tā kā pamest vai atrakt kapus nav pieņemami, tad atliek viena iespēja – paaugstināt kapsētu ar jaunu zemes kārtu un veidot jaunus apbedījumus tajā. Esot vietas, kur šādā veidā esot pat 12 kārtas. Kapakmeņi katru reizi tiek pacelti uz jauno līmeni, tadejādi kapsētā saglabājas pat ļoti, ļoti senas piemiņas zīmes, taču tās ir jānovieto ļoti cieši blakus. To, ka daži akmeņi ir ārkārtīgi veci, nav nemaz tik grūti nojaust – Audiogidā tiek skaidrots, ka reizēm vārda simbolika, profesija vai kāda cildena cilvēka īpašība mēdz tikt attēlota uz kapakmeņa kā piktogramma. Mēs vairākkārt ievērojam vīnogu ķekarus, kas simbolizē labi un ražīgi nodzīvotu dzīvi.

    Pēc tam mēs ieejam turpat blakus Klausa sinagogā, kur ir izveidota otra daļa izstādei par tradīcijām un paražām (viena daļa bija Ceremoniju namā). Te ir par Sabatu, kalendāru, Pesahu, precībām, košera ēdienu un vēl šo to, un man sāk palikt žēl, ka visu, ko izlasu, nav iespējams atcerēties. Taču es mēģinu vismaz iztīrīt no savas galvas pārpratumu, kura dēļ es nezkapēc domāju, ka Sabats iekrīt svētdienā. Nē. Sabats ir sestdienā, un tapēc vakar muzeji bija ciet, bet šodien mēs esam te.

    Tālāk mēs dodamies uz mazliet attālāko Spāņu sinagogu, pa ceļam apskatoties Staronovas sinagogu no ārpuses, un noklausoties par to audiogidu. Tā ir veca, diegan vienkārša ēka, bet man vēl jo projām šķiet fenomenāli, ka eksistē ēka, kura savam paredzētajam mērķim tiek lietota visu laiku no 1270. gada ar vienu nelielu pārtraukumu nacistu laikos. Jā, eksistē, tā ir Staronovas sinagoga. Vārds visticamāk nāk no tā, ka vispirms tā bija Jaunā sinagoga, un tad blakus uzcēla vēl jaunākas, bet šo turpināja lietot, tapēc tā kļuva par vecāko sinagogu no visām jaunajām. Jo, iztulkojot latviski, sinagogas vārds nozīmē “Vecā Jaunā sinagoga”.

    Spāņu sinagogā mēs nokļūstam krietnā pēcpusdienā, un saulei slīpi iespīdot, pa vitrāžotajiem logiem es pēkšņi saprotu, ka es pavisam nepareizi atceros šo interjeru. Man atmiņā no janvāru beigu dienām tas ir palicis ļoti pelēcīgs, taču šodien es te redzu piesātinātus tumši zaļus un tumši sarkanus pamattoņus ar smalkiem zelta akcentiem. Mans “nez, vai tur ir vērts iet” strauji pārvēršas par “apžē, kapēc es to agrāk nebiju ievērojusi!!!”. Sinagoga ir celta tā sauktajā Mauru stilā, tā no iekšpuses ir viscaur izzīmēta ar smalkiem ģeometriskiem rakstiem, kas mijās un mainās pa dažādām virsmām. Tur nav itin nekā šķība un manas loģiku mīlošās smadzenes drusku peld laimē šajā kārtībā. Mans nu jau mirušais matemātikas profesors man reiz teica, ka Spāņu sinagogā esot atrodami visi 7 plaknes simetrijas veidi.

    Spāņu sinagogas izstāde ir veltīta ebreju vēsturei un kultūrai 19. un 20. gadsimtā – kā cilvēki vispirms piedzīvo lielāku emancipāciju, brīvību un turību, kā cilvēki meklē viedus, kā veidot jaunas laikam atbilstošas attiecības ar savu reliģiju un tradīcijām, un arī to, kā atnāk nacisti un visu to sabojā. Pēc tam mēs vēl paspējam uz pusstundu ielūkoties Maisela sinagogā, kur interjers ir daudz vienkāršāks, taču ekspozīcija veltīta 10.-18. gs. vēsturei, kur mijas gan uzplaukuma posmi, par kuriem liecina smalki rokdarbi un vērtīgi rokraksti, gan vairāki asiņaini pogromi un dažādi virsvaru aizliegumi, piemēram, nodarboties ar lauksaimiecību, dzīvot ārpus noteiktiem kvartāliem utt. No šejienes mēs izejam tajā brīdī, kad biļešu kontrolieris saka, ka viss, slēdz!

    Mēs paejamies mazliet pa Parižskas ielu uz Vltavas pusi, es parādu J. lielo metronomu, bet tas šodien nestrādā un nemetronomē. Mēs apsēžamies parciņā blakus Staronovas sinagogai, es mēģinu atpūtināt nostaigātās kājas un J. meklē, kur iet vakariņās. Vien dažus metrus tālāk ir zaļa statuja ar kādu vīru, es apskatos kartē – tas esot Mozus. J. ierosina doties uz Virvju vijēja sievas krogu apskatīties, kāda tur tagad ir ēdiena kvalitāte, jo TripAdvisor atsauksmes ir pietiekami labas. Tas ir tāds gabaliņš no šejienes – netālu no Vacslava laukuma. Pa ceļam mēs ieejam saldumu veikalā, kas atgādina rūķīšu alu. Tur spēlē disnejfilmu mūziku, un saldumu tvertnes ir izveidotas kastēs, kas izskatās pēc vilcienu vagoniņiem. Es mēģinu nopirkt tikai nedaudz lakricas, ko iedot brālim un neviens nezina, kā man uzlasās puskilograms. Pēc tam mēs attopamies, ka mūsu krustbērnam tiešām vajadzētu dabūt dzimšanas dienas dāvanu. Es saku, ka man ir liela konfekte uz kociņa, bet J. uzstāj, ka krustabērna vecāki ierosināja bērna mantiņu ar bērna mīļo Bingu. Blakus Vacslava laukumam bija milzīgs rotaļlietu veikals, es saku, labi, ejam meklēt tur to sasodīto Bingu, jo nu rīt nebūs laika un pēc vakariņām varbūt būs jau ciet.

    Veikals ir teju neadekvāti liels. Tā centrā ir karuselis, pie ieejas ir divas milzīgas skulptūras (Ironman un zilonis) un tālāk ir vēl viens mazāks Ironman. Un no augšstāva uz leju ir spirālveida truba slidkalniņš. Es kādu brīdi klimstu ap mīkstajām mantiņām, pārvaru kārdinājumu uzdāvināt savam brālim milzīgu vienradzi ar spīgulīšiem. Vienradzis ir lielisks, bet man čemodānā būtu būtu grūti iespiest, un brālis vispār ir arī licis nojaust, ka nav vēlams viņam uzdāvināt pilnīgi, pilnīgi visas pasaules mīkstmantiņas, pietiekot ar dažām. Arī lego mani nepiesaista, un es ar augošām šausmām sāku saprast, ka te vispār nav kur apsēsties. Es skatos uz milzu Zaļā Henka statujas postamentu un domāju, vai tiks izsaukta apsardze, ja es te apsēdīšos. Pirms apsēšanās es tomēr uzrakstu J. čatā “vai esam jau klāt”, un viņš atbild “Jāaa! es beidzot atradu! eju uz kasēm!”, un pēc ļoti garām piecām minūtēm mēs esam ārā. Es secinu, ka iet veikalā, nevis sēdēt uz soliņa no manas puses bija kļūda. “Vai Tu esi staigājama?” J. bažīgi prasa, “Vai man ir izvēle?” es gurdi atbildu. J. man parāda kartē, ka Virvju vijēja sieva tiešām ir ap kvartāla stūri, es saņemos, un mēs nokļūstam tur. Tā ir maza, un pārsteidzoši klusa sānieliņa, ja ņem vērā, ka blakus ir tūristu pūļi. Es paņemu cūkas fileju ar maizes knēdeļiem, kaut kādu vienkāršu mērci un brūklenēm. Brūkleņu varēja būt vairāk, gaļas vēl aiz vien porcijā nav šokējoši daudz, bet mērce ir garšīga un maizes knēdelis patiesībā ir ideālā substance garšīgu mērču leksēšanai. J. paņem ribas un ir ļoti priecīgs. Es pārlasu dzērienkarti un beigās paņemu drošo izvēli – tumšo Kozelu. J. paņem kaut kādu gaišo alu, tad mazo, tumšo Kozelu, tad aizmirst, ko es ņēmu, un piedāvā man pagaršot. Es esmu jau pietiekami atpūtusies, lai sasmietos: “dude, es taču paņēmu to pašu, dude, es taču tev ieteicu ņemt Kozel :D”

    Mājupceļā mēs mēģinam nopirkt vīnu. Mums neiet ar normālu pārtikas veikalu atrašanu, visur ir tikai suvenīru bodes. Pie trešās bodes es padodos, ka laikam Rulandské Šedé (citur pazīstams arī kā Pinot Gris, diezgan droša izvēle, ka man garšos) neatradīsim, un paņemu 2 citus čehu vīnu veidus. Mājās redzēs, kā nu garšos. Vakarā, krāmējot čemodānu, atklājas pilnīgi aizmirstā informācija, ka mums taču bija arī suvenīri no Brno, un krāmēšana izvēršas par varenu atjautības uzdevumu. Taču es to atrisinu. Un pudeles pat ir puslīdz adekvāti ietītas netīrās zeķēs. Bingam gan nākas ceļot J. rokasbagāžā. Pēc tam es mēģinu pierakstīt, kā mums gāja Prāgas pilī, un tas ievelkas, jo mums daudz gāja. J. mēģina mani pārliecināt, ka neesot viedi tik vēlu iet gulēt, bet es lieku cerības uz gulēšanu lidmašīnā. Vēl mēs mēģinām iztrādāt plānu, cikos mums rīt kur jābūt, lai nenokavētu lidmašīnu. Kādu brīdi notiek nogurušu cilvēku putrošanās, un tad J. paņem un uzzīmē uz čeka aizmugures PLĀNU, kā mēs to darīsim, bet es piegūglēju, kas ir labākais sabiedriskais transports. PLĀNS beigās bija šāds:

    Plāns.

  • Čehija 5: Prāgas pils

    Nākamajā dienā mēs izguļamies. Un tad tik nesteidzīgi sākam dienu, ka es ierosinu brokastis vienkārši nemeklēt un ķerties uzreiz pie launaga, kad būs mazliet pastaigāts. Tā nu mēs dodamies pa Leģiona tiltu pāri Vltavai uz Ujezda funikuliera staciju. Pa ceļam – komunisma upuru piemiņas memoriāls ar pakāpeniski izgaistošajiem cilvēkiem. Šoreiz tur ir puķes. Funikuliera stacijā ir rinda. Sajūtos naiva, ka neesmu to prognozējusi, bet nu jā, ir taču vasara un pats tūrisma pīķis. Vienojamies ar J., ka sagaidīsim nākamā funikuliera atnākšanu (to var redzēt pēc pēkšņa cilvēku pūļa izplūšanas no otrām durvīm), un tad novērtēsim, vai mēs tiekam iekšā, vai nē. Ja netiksim, iesim kājām. Loģiski, vai ne? Skaidra izvēle! … Funikulieris atnāca, tas ir diezgan ietilpīgs, rinda pavirzījās uz priekšu varieni, un biļetes pārstāja pārdot tieši starp mani un J. Es aizeju, paskatos uz funikuliera vagoniņu, padomāju, atnāku atpakaļ un apsēžos uz soliņa. Gaidīsim nākamo braucienu, kad biļeti iedos arī J.

    Brauciens ir īss, bet tā, kā es J. esmu pateikusi, ka jāstāv aizmugurē, viņš noķer pat pāris bildes. Es savukārt ievēroju, ka te kursē divi vagoni, un apmēram pa vidu ir apmainīšanās vieta. Augšā mēs dodamies skatīties rožu dārzus, par kuriem man pēc sava brauciena stāstīja mamma. Rožu dārzos ir milzīgs ceļu remonts. Visos. Visur. Rožu sezona iet uz beigām, rozes ir pārpilnas ar viegli apvīrušiem ziediem dažādās krāsās, un dažas es pat paostu, bet tā īsti klāt tikt nekam nevar. Mēs ejam pa vienīgo atļauto celiņu apkārt ar mērķi saprast, vai pilnīgi visur ceļi ir ciet. Vienā vietā ir posms vaļā, tur ir arī skaista norāde, ka te jānokāpj no velosipēdiem, tapēc es noticu un dodos iekšā. Apmēram dārza vidū mums kaut ko ļoti gari un ne sevišķi priecīgi sāk skaidrot gabalu tālāk esošie remontnieki – mēs nesaprotam nianses, taču kopējā doma ir skaidra – mums te nebija jāiet. Es naivi palūkojos apkārt, bet saprotu, ka citas izejas ir ciet, jāiet vien atpakaļ, no kurienes esam nākuši. Vēl sliktāk, arī tā vieta ir ciet, droši vien bija atvērts uz brīdi kādam traktoram. Nākas lūgt, lai mums atver.

    Arī otra rožu dārza daļa otrā galā aiz observatorijas ir ciet. Man neatliek nekas cits, kā bezspēcīgi nošņākties, ka ir nu gan jābūt plānošanai, lai noraktu visus rožu dārza ceļus tieši rožu ziedēšanas laikā, un tad mēs dodamies uz Petrīnas skatu tornīti.

    Pie Petrīnas skatu tornīša J. paziņo, ka tas skats nevar būt tik labs, lai attaisnotu mīcīšanos starp tik daudz cilvēkiem, un ka mums nevajag tur kāpt. Es apskatos, ka apakšstāvā Jāra Cimmermana izstāde arī ir sen novākta. Pirmajā stāvā ir saldējuma stends, bet tas neņem kartes un mums nav kronu. Tapēc mūsu kopējais guvums ir vairāki dārgi, bet ļoti skaisti magnētiņi – tādi zīmētiem attēliem un kvalitatīvi nodrukāti. Pēc tam mēs dodamies, ja tic manam GPS, apmēram Prāgas pils virzienā.

    Pēc viena gara kāpņu laidiena mēs atrodam ceļa rādītāju, kas uz pili iesaka nevis doties taisni uz priekšu lejā pa kāpnēm, bet gan pa kreisi pa līdzenu ceļu. Mēs ar J. saskatamies, ka pils nepāprotami nav pa kreisi, bet varbūt tas ceļš ir vienkāršāks, iesim tur. Nenožēlojām. Pēc negara brīža ceļš iznāca no parka krūmiem un tālāk veda lielā lokā ap nogāzi – praktiski visa Prāga pie kājām, plašs skats, var redzēt gan Malastranu, gan Vltavu, gan pilsētas daļu otrā upes pusē, tālu, tālu, jo ir ļoti saulaina un skaidra diena. Ļoti saulaina. Panorāmas ceļš noslēdzas pie Strahovas klostera netālu no pils. Es nojaušu, ka tur noteikti ir ko paskatīties (vēlāk vakarā izlasīju internetā, ka tur ir liela un ārkārtīgi skaista barokā būvēta bibliotēka ar ļoti retām grāmatām), bet šodien tam nepietiek laika. Papriecājamies par klostera priekšpusi un nopērkam tur saldējumus. Saldējums ir garšīgs, taču sasodīti neērti pasniegts – mazā vafelītē tiek liktas daudzas bumbiņas un tā, ka lielākā saldējuma daļa ir apķepināta ap vafeles sāniem. Es pazaudēju pusbumbiņu un nopūšos, ka tiešām nesaprotu, kapēc nevar godīgi teikt, ka 3 bumbiņām ir jāpērk lielāka vafele, es nebūtu par 10 kronām žmiegusies.

    Pie pils mēs nokļūstam no rietumu puses, un mums paveicas noskatīties, kā notiek goda sardzes maiņa. Taču pagalms pie prezidenta pils tagad ir rūpīgi apsargāts un man atliek no attāluma norādīt uz īpaši resnajiem karogmastiem, iet mēģināt tos apskaut mēs netiekam. Tā vietā mēs ejam iekšā pils kompleksā pa sānu vārtiem. Cilvēku, protams, ir vairāk kā man un J. patiktu, bet nu nav tā, ka nebūtu adatai, kur nokrist. Izstaigājam pilij cauri garākajā virzienā līdz Zelta ieliņa un tad es sāku interesēties par biļetēm, jo tagad, pašā sezonas plaukumā, normālā darba laikā tur tiešām vajag biļetes. Izrādās, lētākā biļete, kas ietver Zelta ieliņu, ietver arī lielo Sv. Vitus katedrāli, un mazo, bet veco Sv. kura katedrāli, kā arī pastaigu pa pili. Taču tā neietver Vitus katedrāles zvanu torni ar skatu. Nu labi, redzēs, kas sanāks – mans sākotnējais mērķis bija Zelta ieliņa un katedrāles tornis.

    Vispirms mēs kārtīgi izstaigājamies pa Zelta ieliņu – tā ir mazu mājiņu rinda starp diviem pils mūriem, kas tika apdzīvota līdz pat 20. gadsimta sākumam. Bruņu kolekcija otrajā stāvā vēl aiz vien ir uz vietas. Mani tā mazliet garlaiko, taču J. dzelžus nopēta diezgan rūpīgi. Es pakritizēju iztādes galā esošās vitrīnas ar dažiem vēsturiskajiem tērpiem – es atpazīstu, ka divi varētu 18. gadsimts un divi renesance, taču man ir patiesi žēl, ka šīs vienīgās vitrīnas, kam es neatrodu aprakstu nekur. Lejasstāvā, salīdzinot ar pēdējo reizi, kad te biju, ir saradušies jaunumi. Apmēram pusi no mājiņām aizņem suvenīru veikali, un pusi – ticamas izstādes par to, kā te varēja izskatīties, kad te dzīvoja kādi no iepriekšējiem iemītniekiem. Ir vismaz trīs istabiņas no 20.gs. sākuma (šuvējas, kinoentuziasta un kādas zināmas pareģes okultistes), kā arī vairākas no 15.-18. gs. – sarkanā gvarda telpa no laikiem, kad pili sargāja gvardi sarkanās uniformās, zeltkaļa darbnīca un alķīmiķa aptieka. Šajā sienas daļā ir saglabājušies arī divi torņi, kas ir izmantoti kā cietumi savulaik. Viens ir daļa no bruņu izstādes, otrā mēs neuzkāpjam, jo šķiet, ka nav spēka vēl cietumiem.

    Līdz pils muzeju slēgšanai ir palikusi apmēram stunda, ir skaidrs, ka iet staigāties pa karaļa telpām mums nesanāks, taču mēs nolemjam iemest aci abās baznīcās. Vispirms pa ceļam sanāk sv. Jura bazilika, kas visticamāk ir vecākā Prāgā saglabājusies ēka. Priekšējā fasāde tai ir ļoti grezna, tā ir piebūvēta 17.gs. otrajā pusē, bet iekšpuse ir vienkārši dzeltenīgs kaļķakmens. Mani ļoti sajūsmina, ka netālu no izejas ir nolikta shēma ar to, kuras baznīcas daļas ir saglabājušoas no kura gadsimta. Pietiekami daudz paceļojot pa baznīcām, nākas labi iemācīties, ka baznīcas mēdz uzcelt un tad pārtaisīt, un tad paplašināt, un tad renovēt, un tad renovēt vēlreiz pēc ugunsgrēka, un tad vēl nez ko, tapēc tas, ka tev ir shēma, kur ir skaidri norādīts, ka tu šobrīd stāvi blakus 10. gadsimta (desmitā!! vairāk kā tūkstoš gadu!) kolonnām, rada diezgan fenomenālu sajūtu. Viena no sānu telpām ir veltīta sv. Ludmilai, un, šķiet, centrā ir glabāti senie Bohēmijas karalistes Pšemislu dinastijas karaļi. Sen tas bija, pirms 14. gs. Pie ieejas ir neliela 17. gs. celta sānu telpa, kas veltīta svētajam Nepomukas Janam. Tur ir skaisti gleznojumi, visādas dekorācijas, un tāds kā altāris. Un mēs ar J. abi, apskatījušies, nospriežam, ka tiešām, izskatās, ka altāra apakšdaļā ir smuki salikts galvaskauss ar vairākiem kauliem.

    Tālāk mēs dodamies uz Vitus katedrāli. Tur sākumā ir kaut kāds pārpratums, jo sargs mēģina mūs brīdināt, ka drīz (pēc pusstundas) slēgs un J. pārprot, ka mēs savu biļeti varam kaut kur iebāzt, un katedrālē var tikt tikai ļaužu pilnajā piekšdaļā. Es tomēr uzstājīgi snaikstoties atrodu turniketu un mēs tiekam mazliet paskatīties arī dziļāk.

    Katedrāle ir milzīga un tajā visādu gotisko caku daudzums ir vienkārši neaptverams, taču tādā saulainā vasaras dienā kā šī īpaši izceļas logu vitrāžas. Katedrālē ir daudz logu, katrā no tiem ir vitrāžu komplekts, katrs no tiem ir atšķirīgs, un, ejot ekskursiju loku, tās var ļoti labi apskatīt. Dažādi tēli un sižeti, es atpazīstu pastaro tiesu, taču ir arī citi. Ekskursiju loks ved pa baznīcas ārmalu apkārt altārim. Vienā brīdī mums pienāk sargs un saka kaut ko par 15 minūtēm, es samulstu, jau dzen ārā? Bet nē, viņš mēģina mums pateikt, lai mēs ejam uz priekšu un pa savām 15 minūtēm paskatamies vēl arī citus logus 🙂 Baznīcas galā aiz altāra ir milzīgs sudraba šķirsts uz tik pat milzīga postamenta. Virs postamenta sarkana samta gabalus tur četri lidojoši sudraba enģeļi. J. ātri uzmet acis zīmītei blakus un uz brīdi apgalvo, ka tas ir Austroungārijas imperijas valdnieces Marijas Terēzijas kaps, bet nē, Marija Terēzija vienkārši lika uzstādīt enģeļus, tas ir kāda svētā šķirsts. Vēlāk rakstot ceļojuma piezīmes, es smagi nožēloju, ka neesmu nofotogrāfējusi šo zīmīti, jo internets ilgi turas pretīm maniem centieniem noskaidrot, kas tas ir, bet, šķiet, ka tomēr runa ir par svēto Nepomukas Janu.

    Jā, pirms brīža mums šķita, ka viņa kauli ir blakus Jura bazilikā. Jā, mēs kaut ko palaidām garām un nesapratām. Bet droši vien nebūtu cienīgi pieņemt, ka svētajam bija divas galvas. Pat, ja tas ir čehu nacionālais svētais, kas nepamatoti tika iemests Vltavā.

    Iespējams, visskaistākais notikums mūs gaida pie izejas – baznīca ir novietota rietumu austrumu virzienā un saule pamazām taisās uz rietu, tapēc tā ir tieši tik zemu, lai iespīdētu pa centrālo rozeti un mestu uz izejai tuvākajām kolonām ārkārtīgi skaistus daudzkrāsainus gaismas laukumus.

    Sargi aiz mums vāc nost cilvēku kustību ierobežojošos stabiņus un ārpusē drūzmējas vairāki ārkārtīgi oficiāli un smalki tērpti cilvēki. J. saka, ka te kaut kas notiks, kādas kristības varbūt. Es skeptiski pajautāju pretī, kurš, nu kurš gan varētu būt tik ievērojams, lai to kristītu Čehijas lielākajā baznīcā?! Taču vēlāk mēs dzirdam baznīcas zvanīšanu nesaskaņoti ar apaļajām stundām un pusstundām.

    Skatu tornis ir vaļā ilgāk, es ilgpilni izlasu pie durvīm aprakstu par milzu zvanu, kura saplaisāšana ir notikusi tieši pirms lielajiem Prāgas plūdiem 21. gadsimtā, un saprotu, ka gandrīz 300 pakāpieniem man nav spēka. J. piekrīt. Nākamreiz.

    Es kaut kā neiedomājos, ka varbūt rietumpuses izeja no pils būtu tuvāk un mēs dodamies uz austrumu izeju. Pa ceļam mēs dzirdam kā kāds gids stāsta par (trešo) Prāgas defenestrāciju. Iepriekšēja rakstā es pieminēju, ka pēc Husītu kariem uz kādu laiku iestājās miers un zināma brīvība husītiem. Nu lūk, šis ir turpinājums. 17. gs. sākumā arvien vairāk uzbrieda katoļu vēlme Bohēmijas protestantus pievērst atpakaļ. Tā brīža valdnieks par savu sekotāju nozīmēja kaislīgu Kontrreformācijas piekritēju, sekotājs lika pārtraukt vairāku protestantu kapellu celšanu, protestantiem nepatika, viņi atnāca un Prāgas pilī izmeta pa logu vairākus katoļu reģentus. Reģenti izdzīvoja, sākās Trīsdesmitgadu karš, kas kārtīgi papostīja milzīgu Eiropas daļu. Bohēmijā beigu galā nostiprinājās Hābsburgi, kas aizliedza visas kristietības veidus, izņemot katoļu.

    Izeju mēs atrodam, taču kaut ko es esmu atcerējusies nepareizi un no tās pieejamie ceļi uz Malostranskas laukuma pusi neved. Taču tā kā vēlreiz iet cauri visai pilij liekas galīgi nepareizi, mēs mēģinam iet pa pils ārpusi gar dienvidu malu. Tur relatīvi šaurā strēlē visā pils kompleksa garumā ir pils dārzi. Tie nav ārkārtīgi grezni, taču ik pa brīdim tur atrodas kāds skaists puķpods vai grezna, paziedējusi roze. Gar dienvidu malu ir lieliski skati uz pilsētu. Pa vidu mēs piesēžam un J. izplāno, ka varētu doties brokastu pusdienu vakariņās uz kādu restorānu vārdā 7 švābi.

    Kad esam izgājuši cauri visai dārzu strēlei, atrodas arī man pazīstamās kāpnes, kas ved taisnā ceļā gandrīz precīzi uz Malostranskas laukumu. Es pasēžu kādu brīdi malostranskas laukumā uz akmens staba un pavaimanāju, cik ļoti man ir pārgurušas kājas un cik ļoti vairs nav iespējams nekur iet. Pārsteidzošā kārtā manas parasti berzīgās zandales ir apžēlojušās un man nav tulznu. Tas gan neatceļ to, ka, tik daudz staigājot, vienkārši sāp pēdas. Bet J. atrod, kur ir tie 7 švābi, es saņemu spēkus un mēs ejam. “Klau, vai tālu?” – “Nē, viens kvartāls!” – “Bet šis ir kalnā!!! Kalni nav iespējami!!!” Bet es ieķeros J. elkonī un mēs tiekam pareizajā vietā.

    Pareizā vieta ir ciet. Es apsēžos uz kāpnēm un saku, ka es nekur neiešu, kamēr mums nav jauna plāna. J. ir sapīcis par to, ka tik labs plāns ar reālu priekšizpēti ir izgāzies. J. sāk pētīt internetā citas iespējas, es kādu brīdi sēžu. Pēc tam es arī sāku piedāvāt kaut ko, ko nu es atrodu, taču mani padomi nav sevišķi labi, tās vietas ir patālu un mēs nekur negribam vairs iet. Kamēr mēs te apdomājam, vēl vismaz 3 cilvēki atnāk, parausta durvis un pīki saprot, ka nebūs. Beigu galā J. atrod vietu, kas saucas Malostransky hostinec un atrodas Malostranskas laukumā. Es nopūšos par likteņa ironiju, ka mēs turpat blakus jau bijām un mēs dodamies turp. Tur mēs samulsinām viesmīli ar jautājumu, vai cūkas kāja parasti cilvēki ņem uz vienu vai divām personām, un viesmīlis atzīst, ka cilvēki šajā gadalaikā neņem cūkas kāju. Mēs pasūtam cūkas kāju uz diviem vienu un katrs pa alum. J. pasūta īpaši lielo alu (litru), bet beigās galvā, protams, iesit man. Kāja ir mazliet sāļāka kā man patiktos, bet kopā ar alu un sinepēm lejā iet izcili. Gadsimta laime. Desertā es paņemu kaut kādu ņammu, kas pēc būtības ir tā kā karsts ar plūmju zapti pildīts berlīneris vaniļļas mērcē un kafiju, bet J. – gulašzupu maizes bļodiņā. Jo ir jāpagaršo čehu nacionālie ēdieni. Mēs ēdam ilgi un viesmīļi noteikti domā, ka mēs esam pārāk laimīgi, lai būtu normāli, bet tieši ko citu var gribēt no bropusdienvakariņām pēc tādas pastaigas!?

    Atpakaļceļā mēs vispirms ieejam pārtikas veikalā un tad vēl dienasgaismā izejam pa Prāgas tiltu un J. ar profesionālu aci salīdzina pēdējos portretu māksliniekus, kas vēl nav novākušies. Cilvēku ir daudz, bet ne neaptverami. Noteikti ne tik daudz, kā pa dienu no pils redzējām. No tilta mēs šoreiz tiešām ejam uz viesnīcu pa vistaisnāko ceļu, bez līkumiem.

    Viesnīcā mēs steidzami novelkam apavus un paceļam kājas gaisā. Tad mēs mēģinām dienas nogurumu noskalot dušā, un es vēlreiz nopūšos, ka dušas konstrukcijas bez rokā paņemamas klausules noteikti ir izdomājis vīrietis. Es apskatos, kas ražo manas mīļās oblātu vafeles, ko es esmu suvenīriem nopirkusi pat vairākas kastes, un pārdomāju savas dzīves izvēles. Citreiz pirkšu citus suvenīrus. Bet mums ir siers, mazliet sagrieztas desas un J. atver mājupceļā nopirkto vīnu. Ir silts, mēs izlaižamies gultā kā tādas sengrieķu skulptūras, dzeram vīnu, vakarējam un klausāmies kā ārā klaigā dažādi cilvēki, arī tūristi. Ir atvaļinājums kā nekā. Ir sestdiena turklāt vēl tikai. Ir vēl vesela viena diena.

  • Čehija 4: Atā, Brno! Čau, Prāga!

    Nākamajā dienā mēs savācam mantas, izrakstamies un dodamies uz staciju braukt uz Prāgu. Šoreiz mēs esam viedi ļaudis, mēs esam laikus nopirkuši biļetes ar visām sēdvietām. Es, mazliet pasvārstījusies, esmu piemetusi klāt savai biļetei arī bagāžas apmaksu – no vienas puses, nē, es nezinu, par cik lielu bagāžu ir jāsāk maksāt, no otras puses, čemodāns ir tieši tik liels, lai tas traucētu vagonu šaurajās ejās, tapēc šķita labs kandidāts maksas bagāžai.

    Pa ceļam mēs ieejam specializētajā kafijas un tējas veikalā, nopērkam mazliet suvenīrus un izdzeram pa tasei kafijas, nu, kaut ko labāku kā viesnīcā. Stacijā esam ļoti laicīgi, tapēc es ieeju Costa Coffee nopirkt sev latte līdzņemšanai un laika stiepšanai. Tur ir sistēma, ka, samaksājot iedod čeku, kam augšmalā ir numurs (man bija 42!), un, kad kafija ir gatava, to nosauc, lai pircējs nāk paņemt. Mazais dzīves prieciņš, ka darbinieki bija ņēmuši vērā, ka cilvēks, kas pasūta kafiju angliski, varētu nezināt, kā “četrdesmit divi” ir čehiski, un tieši mana pasūtījuma numuru pasauca angliski. It kā sīkums, man bija mana uzkrītoši zilā krūze, bet šī jaukā un loģiskā lieta man patiesi uzlaboja garstāvokli.

    Vilcienā es sēdēju un rakstīju, J. kādu brīdi zīmēja, tad parunājās ar blakus sēdošo meiteni, kura arī zīmēja, tad atkal zīmēja. Pie J. zīmējumiem es banāli esmu pieradusi, bet svešās meitenes zīmējumi man pa acu galam šķita nudien aplūkošanas vērti – daudzas smalkas līnijas kopā veido dzīvnieka attēlu, kam fons sastāv no kaligrāfiska teksta. Vēl es domāju par to, cik jauki ir, ka ir tādas nejaušas lietas kā zīmējumi, kas ļauj svešiem cilvēkiem uz brīdi apmainīties komplimentiem.

    Prāgā līst un nevienam nav lietussarga. It kā jau mums nevajag tālu, bet es paiztēlojos, cik slapjš un sapļecis būs gan J., gan mans čemodāns pēc rullēšanas cauri Vecpilsētai, un eju iedziļināties metro shēmā. Es pat tālredzīgi vēl Brno konferences organizētājiem biju pajautājusi, kā šobrīd var nopirkt metro biļetes, tapēc kopumā šis nav tik sarežģīti. Prāgā ir 3 metro līnijas, visiem slavenākajiem centra objektiem netālu ir kāda metrostacija un starp jebkurām divām līnijām var pārsēsties. Mums vajag ar sarkano līniju aizbraukt vienu pieturu līdz dzeltenajai un tad dažas pieturas pa to. J. neiebilst, mēs nopērkam katrs pa 30 kronu biļetei (drusku vairāk par eiro) un braucam lejā. Florences stacijā ir pārsēšanās uz otru līniju, tapēc ir jārulē ar garu, ātru eskalatoru dziļi, dziļi uz leju. J. šo novērtē kā piedzīvojumu, bet man ir mazliet šķērmi. Eskalatori nav mana stiprā puse, kur nu vēl uz leju, kur nu ātri un gari. Bet es ne pa vienu no viņiem nenokrītu, metrovilcieni atbrauc zibenīgi ātri, un mēs esam klāt tik ātri, ka lietus nav beidzies. No metro līdz viesnīcai ir laikam trīs kvartāli. Nu labi, četri, ja izkāpj ārā nepareizajā metro stacijas pusē. Viesnīca ir tieši tik ekscentriska, kā rezervējot šķita – lai gan tur ir kanalizācija, labs ūdens un citas ērtības, tā tomēr ir krastam rūpīgi piestiprināta laiva. Pareizāk sakot, divas laivas. Pusi no vienas laivas aizņem itāļu restorāns. Istabiņa jeb kaīte ir maza, bet šausmīgi smuka – man nudien iet pie sirds brūnie koka panelīši.

    Kamēr ievācamies, ir beidzis līt un mēs nolemjam paēst un izmest loku pa vecpilsētu. Ejot gar Vltavu, es attopos, ka esam blakus Nacionālajam teātrim, te pat blakus ir leģendārā Slavia un mums absolūti vajag ar J. aiziet vakariņās uz turieni.

    Tur izskatās tieši tā, kā es atceros, un cenas ir patiesībā labākas kā vietums Vecrīgā. Mūs nosēdina pie loga, mēs vērojam Nacionālo teātri pāri ielai, slapjo Prāgas asfaltu un daudz, daudz tramvaju. Ij jaunu, ij vecu. Zin’ Rīgas vecos, apaļīgos vagonus? Es nebrīnītos, ja Prāgā tādu būtu vairāk par 100. Pasūtam. Mans ledus punšs ir izcils un uz J. aveņu alus ir uzkaisīts drusku aukstkaltētu aveņu smaržai. Otrajā es ņemu kartupeļu klimpas ar putota siera mērci un siera kraukšķīšiem, un J. ņem liellopa pakaļgalu ar ķirbju biezeni. Pāri J. plecam es ievēroju, ka atnāk tāds vecs kungs ļoti pieklājītā melnā uzvalkā (varbūt pat frakā, tik tālu neredzēju) un kaut ko runājas ar viesmīļiem. Un tad viņš apsēžas pie klavierēm. Un spēlē. Cik atpazīstu, tur juku jukām iet vecāka populārā mūzika, piemēram, Armstronga Wonderful World ar kinomūziku un populāriem Eiropas klasiskās mūzikas izvilkumiem. Un atmosfēra vismaz man tajā brīdī sāk atgādināt seriāla Good Omens pašas beigas. Vai mēs esam enģeļi, kas vakariņo Ritz? Ļoti iespējams.

    Pianists paņem pauzīti un tad atgriežas, tapēc mums nākas paņemt arī desertus. J. deserts tiek uz aizmirsts vai pazaudēts, bet tas, ka mums jāatgādina, nespēj sabojāt mūsu 11/10 garstāvokli. Un ir tā vērts! – es pagaršoju gabaliņu un konstatēju, ka lai gan nosaukums kautrīgi ir, ka tā ir tikai kūka Zahertortes stilā, tas ir garšīgākā improvizācija par Zahertartes tēmu, ko esmu baudījusi. Man pašai ir plūmju želeja ar magoņu biskvīta paliknīti, arī jauki. Plūmju želeja ir jauki, ja tur iekšā tiešām ir plūmes. Un te bija.

    Pēc ilgas mūzikas un ēdiena baudīšanas tomēr saņemamies iet pastaigāties. Pa burzmu J. pēkšņi aizmirst kartes pinkodu, bet nekas slikts nenotiek, es samaksāju un viesmīle saprotoši smaida. Aizejam gar Vltavas krastu līdz Kārļa tiltam, J. to nokritizē, ka esot par daudz cilvēku, pagriežamies un dodamies iekšā vecpilsētā. Mums vairākas reizes mēģina iedot bukletu, ka blakus esošajā baznīcā ir koncerts, bet mēs tomēr dodamies prom. Es mēģinu doties Vecpilsētas laukuma virzienā, un par spīti tam, ka kaut kur pa vidu es kādas minūtes piecas vismaz eju pilnīgi otrādi (prom), mēs tur tiešām nokļūstam. Ir sācis nejauki līņāt. Bet ir arī bez 15 minūtēm septiņi un septiņos būs Vecā rātsnama pulksteņa šovs. Pasvārstamies un apstājamies zem kāda restorāna nojumes sagaidīt to, kā pulkstenī staigā apustuļi un skelets zvana zvaniņu. J. kaut ko lūkojas apkārt, es mēģinu tikmēr kartē sameklēt, kur atrodas objekti, kurus esmu kādreiz apmeklējusi vai par kuriem ir dzirdēti interesanti stāsti. Tikmēr pie torņa neliela cilvēku grupa protestē par to, ka nepieciešams palielināt sankcijas un sniegt palīdzību Ukrainai, lai netiek uzlaista gaisā Zaporižja.

    Noskatamies pulksteņa figūriņas un J. piekrīt, ka, ņemot vērā, ka tā ir pilnībā mehāniska konstrukcija, tas ir visnotaļ iespaidīgi. Viduslaiku “robotiņu” šovs. Vēl J. ir izlasījis, ka relatīvi nesen ir atklāti dokumenti, kuros pulksteņmeistars pēc pulkstaņa pabeigšanas ir rūpīgi aprakstījis, kā to kopt un labot, tapēc par to aucu izduršanu visticamāk ir mīts. Ļoti labi.

    Lietus tā kā drusku mazinās, es esmu uzvarējusi cīņu ar savu atmiņu, karti un gūgli, un mēs dodamies apskatīt Pulvera vārtus. Pie tiem J. sajūsmināti izsaucas:
    – Vai šis ir tas Prāgas nejēdzīgākais aplis?
    – Ko?!
    Es nejūtos nekad neko dzirdējusi par tādu tūrisma objektu. Izrādās, J. nesaistīti ar šo ceļojumu regulāri skatās kādu jūtūberi, kas dzīvo Prāgā, sauc sevi par godīgo gidu (Honest Guide) un kam ir viedoklis par dīvaino satiksmes konstrukciju, kas pirms dažiem gadiem izveidota pie Pulvera vārtiem. Es pamokos, bet nespēju atcerēties, man šķiet, ka tad kad es te biju pirms 10 un vairāk gadiem, te bija daļējs gājēju laukums vai kas tāds. Paši Pulvera vārti ir savā vietā, bet blakus esošo Smetanas vārdā nosaukto koncertzāli remontē, tapēc tās skaistums ir drusku aizklāts. Tālāk mēs aizejam uz Vatslava laukumu un J. pārjautā, vai tas viss tiešām ir viens laukums. Paskatamies piemiņas zīmes laukuma vidū, daudzās dekoratīvās mājas ap laukumu un dekoratīvos puķu stādījumus, kā arī Vatslavu, viņa zirgu un zirga bumbas. Laukuma galā Nacionālajā muzejā ir izkārti Ukrainas karogi. Pamazām lietus pieņemas spēkā un mēs atgriežamies viesnīcā atpūsties un pacelt kājas pret griestiem. Brīdi pirms viesnīcas es saku J. “tagad aizved mani uz viesnīcu” (tas ir vispārzināms fakts, ka J. ģeotopoloģiskā izjūta ir daudz labāka par manējo) un viņš paspēj pajautāt “ko?! karte ir ieslēgta Tev!!!” pirms mēs pagriežamies, un viņš ierauga Dejotāju māju, no kuras viņš ļoti labi zina ceļu uz viesnīcu.

    Vēlu vakarā lietus ir beidzies un tiek nolemts izmest mazmazītiņu aplīti paskatīties pilsētas gaismas. Prāgas pili, Kārļa tiltu, Nacionālo teātri un vēl dažas svarīgas ēkas izgaismo vēl jo projām. Mēs pārejam pāri upei un ejam uz Kārļa tilta pusi. Sasmejos, ka, nē, Pulvera vārtus atrast es pati nemāku, tas ir grūti, bet vismaz 2 viesnīcas, kur esmu dzīvojusi, gan atpazīstu bez grūtībām. Ātri konstatējam, ka salas un apbūve brīžiem traucē skatīties pāri upei, taču mēs ieklīstam Kampas dārzos un atrodam spocīgās bezseju zīdaiņu skulptūras. Pustumsā tie zīdaiņi ir vēl spocīgāki. Nejauši izlienam mazā laukumiņā pie upes netālu no Kārļa tilta – tas kalpo par dabisku skatu punktu, kur taisīt pastkaršu cienīgas tilta fotogrāfijas.

    Pēc tam uzkāpjam arī uz tilta. Izrādās, mēs neesam vienīgie ģēniji, kas domāja, ka tik vēlu cilvēku būs mazāk. Melnās statujas tumsā drusku spocīgi izceļas uz izgaismoto māju fona.

    Vecpilsētas pusē es, iespējams, ne sevišķi viedi, ierosinu izmest nelielu līkumu, jo no tilta tieši pa labi ir reti šaura un nepatīkama ietve. Nelielais līkums mazliet pastiepjas, bet mēs (a) uzzinām, ka arī šajā diennakts stundā var iegādāties ļoti daudz magnētu un apšaubāmus CBD produktus un (b) atrodam Betlemes kapellu, kurā savulaik sprediķoja Jans Huss. Es mēģinu salīmēt kopā vēstures zināšanas, bet nākas palūgt palīdzību internetam, kapēc tas ir svarīgi. Īsumā: Huss gandrīz 100 gadus pirms Lutera uzskatīja (15. gs. sākumā), ka sprediķot būtu vērts vietējiem saprotamā valodā, indugenču pārdošana nav stilīga un ka katoļu beznīcas greznība, iespējams, reizēm ir mazliet pārspīlēta. Katoļi Husu izslēdza no baznīcas, tad uzaicināja uz diskusiju, solot drošības garantijas, un tad ļoti droši sadedzināja viņu uz sārta. Sākās Husītu kari (kuru ietvaros divreiz ir aplenkta, bet ne iekarota arī Brno), un beigu galā tas viss noveda pie tā, ka mērenie husīti apvienojās ar katoļiem pret radikālajiem, tika iegūtas kādas nebūt ticības brīvības un miers uz kādu brīdi.

    Atpakaļceļā es tā arī neatrodu veco katoļu rotundu, bet mēs nejauši uzejam Sv. Mārtiņa baznīcu Pie sienas. Tā ir 12. gs. būve, kuras neparastais nosaukums ir saistīts ar faktu, ka kādreiz tā bija ārpusē pie vecpilsētas (Staromesta) sienas. Tur gan nekāda fočēšana nesanāk, jo, kā J. teica, tur ir aizdomīgi ļaudis. Aizdomīgie ļaudis gan ir absolūti aizņemti ar sevi un savu aizdomīgumu, un mēs, kas dodas prom, viņus neinteresē. Tā nu mēs desojam vēlreiz uz viesnīcu. Mans secinājums ir, ka vasarā naktī Prāgā ir par daudz ballīšu un bāru ļaužu manai introvertajai dvēselei. Vai varbūt lietas vienkārši ir mainījušās, kopš es te pēdējo reizi biju.

    Viesnīcā es nosēžu pāris stundas, gan rakstot, gan meklējot informāciju no iepriekšējiem ceļojumiem. Ar OpenStreetMap un mazliet arī gūgles palīdzību es atrodu lielo vairumu apskates objektu, ko atcerējos, taču resturānu atsaukšana atmiņā prasa pārlasīt vecos blogus. Patiesībā tur atrodas visādas piemirstas pērles, es nenovaldos un šo to nocitēju arī J. Virvju vijēja sievas krogs, šķiet eksistē, J. izdodas atrast tā adresi pat pēc latviskā nosaukuma, un tur mēs visticamāk svētdien aiziesim. Skorepka ar savām Ādama ribām gan ir gājusi zudībā – internetā vēl ir pēdas, ka tas vispār kādreiz ir eksistējis, taču ne TripAdvisor, ne kartes vairs neuzrāda tādu vietu. Un par Slavia mēs jau zinām, ar to viss ir kārtībā. Es uzmetu aptuvenu plānu, ka rīt varētu doties paskatīties Petrīnas kalnu un lielo pili. Neviens nezina, kā tas tā gadās, bet, ejot gulēt, ir pāri diviem pat pēc vietējā laika.

  • Čehija 3: Špilberkas kazemāti un ērgēļmūzika

    Trešā konferences diena paiet klausoties un runājoties. Es uz savu prezentāciju uzvelku skaistu, jauku žaketi un kafijas pauzē tieši pirms prezentācijas uzgāžu uz tās brūnu karameļu jogurtu. Vismaz pamanīju, pirms sāku runāt, un novilku. Kaut kādā brīdī es pārlieku prātā, diez, kā tas ir, ka eksistē speciāli konstruēts aparāts, kafijas pagatavošanai, kas pats samaļ kafiju, saputo pienu, nomēra visu izejvielu apjomu, un teorētiski kontrolē arī spiedienu un temperatūru, un kafija, kas nāk ārā, ir tik ļoti bezgaršīga un nekāda. Konferences viesnīcā ir pilns ar šiem it kā viedajiem automātiem un visa kafija, ko es dabūju, ir briesmīga. Un reizēm turklāt vēl tāds aparāts apvemj neuzmanīgu zinātnieku ar pienu. Arī nakšņošanas viesnīcā brokastu kafijai bija tikpat bezjēdzīgs aparāts, bet vismaz tas nevienu reizi neapvēma ne mani, ne citus, ko redzēju, ar pienu. Vakarā bija konferences oficiālās vakariņas, kur man J. sastādīja kompāniju. Sociālajā aspektā ļoti jauki, iepazinos ar dažiem foršiem slovēņiem un vienu igauņu puisi, bet no pārtikas un piedzīvojuma viedokļa – visgarlaicīgākās konferences vakariņas, kurās esmu bijusi. Nu ko lai es interesantu pastāstu par vakariņām, kas ir tajā pašā viesnīcā (smalkākā telpa gan), kur konference un pusdienas, un dod gandrīz visus tos pašus ēdienus, ko pusdienās? Čehi prot kartupeļus, mazie, apaļie kartupelīši ar rozmarīnu bija lieliski. Pēc vakariņām mēs ar J. izmetām nelielu loku pa naksnīgo pilsētas centru. Tā kā pa dienām ir stipri silts vai pat karsts, vakarā pilsēta ir ļoti dzīva, visi izceptie cilvēki iznāk ārā dzert alu, mieloties un baudīt silto vakaru municipālajos šūpuļkrēslos. Es nezinu, kā tas strādā, bet Brno vecpilsēta ir pilna ar saliekamiem koka šūpuļkrēsliem ar pilsētas simboliku. Ceturtā, pēdējā konferences diena ir īsāka. Es noklausos vairākus interesantus referātus (vienu referentu es gribu noķert parunāties, bet neizdodas), es noklausos konferences noslēguma vārdus (intense, indeed), un eju atpakaļ uz viesnīcu satikt J. un doties piedzīvojumos. Iepriekšējās dienās mēs spriedām, diez, ko labāk, doties uz Govju kalna planetāriju vai Špilberkas pili. Lēmumu mūsu vietā pieņem planetārija darba laiks: tā vieta veras ciet dienas vidū, tapēc mums jādodas uz pili. Pa cieļam uz pili tiek pieņemts administratīvs lēmums vispirms ēst. J. piedāvā vispirms kaut kādu čehu alusvietu, bet es noraidu, ka pārāk tālu no mūsu maršruta, un mēs tā varam nokavēt pils darbalaiku. Kā nākamo J. atrod kaut kādu viesnīcas restorānu, kurā ieejot viņš pats saraujas “ui, smalki!!” Es saku, ka nekas, nekas, mēs sēdēsim stūrītī un mūsu lina vasaras drēbītes patiesībā ir diezgan glītas. Lasot ēdienkarti, es nespēju izvēlēties starp vismaz pieciem kārdinošiem ierakstiem, tapēc mūsu maltīte izvēlas par kārtīgu uzdzīvošanu. Uzkodu sadaļā ir zosu aknas ar ķirbju biezeni un laikam sarkanvīna redukcijas mērci. Kā otro J. paņem panētu pildītu vistas fileju (cordon bleu), bet es jau jūtos piesātinājusies ar miljons (labiem!) gaļas ēdieniem pēdējās dienās un tad man ir laša salātu ar plaucētu olu, daudz zaļumiem un kaut kādu patīkami maigu krējuma vai majonēzes bāzes mērcīti. Sēžam, dzeram alu un spriežam, ka šis ir daudz interesantāks pārtikas piedzīvojums kā konferences vakariņas un ka tas ir neierasti. Teorētiski mums būtu jāsteidzās uz pili, bet praktiski tomēr tiek ēsts deserts. J. dabū lielu bumbu bezē, kas ir rūpīgi izdobta, piepildīta saldējumu un augļiem, un pārlieta ar augļiem. Kad J. pakomplementē, ka tas ir garšīgi, viesmīlis saka, ka tas deserts esot šīs vietas lepnums jau fift… gadus. Es neesmu droša, vai tas ir piecpadsmit vai piecdesmit, jo izklausās pēc piecdesmit, bet vietas dizains ir stipri moderns. Es izvēlos dumplings with curd, būdama stipri droša, ka tas ir slikts angļu valodas tulkojums un gan jau patiesībā tie būs biezpiena pončiki. Nop, tie tiešām ir pelmenīši ar biezpiena pildījumu, sasmalcinātu lazduriekstu mērci, vaniļas saldējumu un putukrējumu. Ļoti garšīgi, starp citu, bet nu nevajag paļauties, ka visi tulkojumi ir nepareizi 🙂 Pēc visām gastronomiskajām izvirtībām mums līdz visu pils muzeju slēgšanai ir palikušas tieši divas stundas, tapēc augšā pilskalnā nākas velties maksimāli ātri, pa visstāvākajām kāpnēm ar kārtīgu piepuli. Augšā mums nav laika bezgalīgi ilgi pārlikt, ko mēs labāk vēlētos redzēt, tapēc es paņemu mums biļetes uz skatu torni man par prieku un kazemātiem J. par prieku. Kazemāti tehniski ir pils pagrabos, taču mūsdienās sanāk tā, ka ieeja abiem pagrabu korpusiem ir no lietas, kas izskatās pēc iekšpagalma, bet vēsturiski laikam ir bijis viens no aizsarggrāvjiem. Kazemātiem ir divas daļas (katra savā pusē), katrai daļai divi stāvi, un kartē, kas mums iedota, ir nepareizi norādīts ieejas punkts, tapēc kādu brīdi mēs ar J. nodarbojamies ar apmaldīšanos… stāvot pils kompleksa vidū zem klajas debess, un pat neejot iekšā kazemātos. Bet tomēr pēc brīža mēs tiekam skaidrībā ar ekskursijas karti, un tiešām izstaigājam visas daļas. Viena daļa ir veltīta tam, kādi bija apmēram 18. gs. cietumi šajā pilī, vienā stūrī ir, ja nejaucu, rekonstruētas 16. gs. celles un vienā daļā ir redzamas papildsienas, ko sabūvēja nacisti, kad izmantoja pili par savu nocietinājumu. J. sataisa bildes, ka šitas noderēšot viņa zīmēšanas projektiem. Es novērtēju, ka informatīvajā bukletā vismaz 3 vietās ir skaidrojumi, ka, lai gan nekāda zelta bedre, cietums, protams, nav, vairākas baumas par cietumnieku spīdzināšanu ir bijušas tikai leģendas, turklāt vēlāk radušās. Nu, pirms moderno cilvēktiesību laikmeta cilvēki visticamāk tikai priecājās, ka kāds baumo par to, ka cietumā ir vēeel briesmīgāk nekā tur patiesībā ir. Visticamāk tas tika uzskatīts par labu veidu, kā, ē, samazināt cietuma noslodzi. Pēc tam mēs sportiskā, steidzīgā tempā kāpjam kapellas tornī. Tornis nav augsts, pakāpienu nav katastrofāli daudz, bet skats pār Brno ir lielisks, jo, pirmkārt, ir ļoti skaidra diena, tālu redz, un, otrkārt, štrunts, ka tornis ir zems, ja pati pils ir kārtīga kalna galā! Mēs ar J. kādu brīdi diskutējam, kurus baznīcu torņus mēs atpazīstam un kurš no redzamajiem ir rātsnama tornis. Starp citu, mēs atcerējāmies nepariezi, tas nebija rātsnama tornis. Kāpjot lejā, mēs satiekam torņa sargu, kas runā tikai čehiski, bet diezgan nepārprotami ir nācis mūs meklēt rokā un ķeksēt no torņa ārā, jo tūlīt slēgs. Mēs smaidam un mājam ar galvu, un, kamēr sargs iet aizslēgt visas torņa augšējās durvis un aizvērt visu logus, izdaram klasisku lopu gājienu – iešmaucam blakus durvīs 5 minūtes paskatīties pašu kapellu. Es, godīgi sakot, nezinu, kādā viedā mūs neieslēdza, bet tas bija tā vērts. Es tajās dažās minūtēs īsti nespēju uztvert kapellas plānojumu, tur vai nu kaut kas ir aizbūvēts vai pārbūvēts, tas nav klasiski simetrisks baznīcas būvējums ar altāri utt. Tās ir divas bēšos toŗnos ieturētas telpas ar rakstainu grīdu. Abām telpām vienā pusē ir vairāki augsti neogotiskas formas logi, kas ir aizpildīti nevis ar detalizētām, krāsainām vitrāžām, bet dūmakainām rūtīm dažādās pasteļkrāsās. Tāda klusināta, mierpilna un meditatīva atmosfēra, patiesībā ārkārtīgi skaisti, un es tur noteikti pavadītu ilgāku laiku, ja nebūtu darbalaika beigas. Ar nelielu līkumu caur pils iekšējo pagalmu (izskatās, ka tur būs koncerts), mēs dodamies ārā no tām pils daļām, kur mūs varētu ieslēgt. Mēs vēl jo projām esam pašā kalna virsotnē, pilij ir iespējams no ārpuses apiet apkārt, stūros ir skatu laukumi (vienā no tiem mēs atkal satiekam municipālos šūpuļkrēslus), tapēc mēs nesteidzamies uzreiz lejā. Šeit ir arī vairākas nelielas kafejnīcas. Spriežam, ka par saldējuma ēšanu ar skatu paŗ Brno noteikti ir jāmaksā ekstra, bet skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka Brno pārtika un restorāni nav sevišķi dārgi (lēšam, ka lētāk pat kā Siguldā, kur nu vēl Rīgā), tapēc mēs nolemjam, ka var. Tā nu mēs idilliski nosēžam kādu pusstuniņu, J. paņem alu un es – kafiju ar saldējumu un putukrējumu. Laika ziņas solīja 27 grādus tajā dienā, un arī vakarpusē vēl aiz vien ir ļoti silti. Terase ir pret vienu no tām Brno pusēm, kur mēs praktiski neesam bijuši. Ejot lejā, es pusapzināti mūs novedu ne gluži uz to pusi, kur būtu vistuvāk uz viesnīcu. Viens līkumiņš šur, viens tur, tad ielas galā ir redzams kaut kāds obelisks, ko mēs pieejam paskatīties. Tad izrādās, ka uz laukumu, kurā ir obelisks, ved kāpnes, kam apkārt aug daudz daudz rožu, un pa šīm kāpnēm noteikti ir jāuzkāpj. Obeliskam blakus ir kolonāde, kas ļoti skaisti krājas zeltainā gaismā, saulei laižoties uz leju, un es kādu brīdi cenšos to nofotogrāfēt. Pie obeliska vienā pusē ir stalažas, uz kurām strādā vairāki cilvēki. Dažu metru augstumā obelisku rotā nelielu akmens lauvu figūriņu rinda, puse no tām ir nokrāsotas dzeltenas, otra puse – akmens krāsā, un es nesaprotu, vai tie cilvēki viņas krāso vai tieši otrādi – tīra nost. Es nokautrējos pajautāt. Obeliska laukumam vienā malā ir skatu platforma, mēs mazliet pafotogrāfējam. Tad es sāku skatīties apkārt uz otru pusi un izrādās, ka mēs esam pienākuši ritīgi tuvu Sv. Pētera un Paula katedrālei. Tā ir Brno lielākā katedrāle, tā ir uzcelta pati, atsevišķa kalna galā un ir visprominentākā ainavas iezīme skatoties no Špilberkas. Protams, ka uz to bija jāaiziet. Par spīti tam, ka tas ir burtiski blakus, mēs ejam minūtes 10 vai pat 15, tapēc ka, jāiet ir pa platformām, kas spirālveidā ved mūs apkārt kalnam tuvāk katedrālei. Uz platformas malām sēž miljons jauniešu grupiņu, laikam esam atraduši populārāko vietu pilsētā. Nu jā, nu laikam jau loģiski, tie skati ir ekselenti. Pie katedrāles beidzot izkļūstam no aizmugures. Tā ir milzīga gotiskā stila ēka ar cakainu fasādi. Vikipēdija vēsta, ka pati ēka esot daudz vecāka (14. gs.) un divi augstie torņi esot 20 gs. sākums, bet es neesmu pietiekami acīga, lai šo atšķirību pamanītu pati. Rietošā saule baznīcas augšpusi iekrāso spilgti, spilgti dzeltenu. Kad atnākam priekšgalā, es pārsteigti konstatēju, ka baznīca vēl aiz vien ir vaļā. Vispirms pieņemu, ka tad jau droši vien dievkapojums – varētu pieiet pie durvīm, palūkoties pa lodziņu iekšā un netraucēt. Taču uz lodziņa rakstīts, ka ir bezmaksas koncerts, turklāt tas ir rakstīts pat angliski. Mēs ieejam. Kad beidzas kārtējā dziesma, es neuzkrītoši apsēžos. Ērģeļmūzika ar soprānu. Kādu brīdi sēžu un domāju, ka šis droši vien ir tas, kā cilvēki domāja, ka vajadzētu izklausīties enģeļu balsīm un debesu harmonijām. Akustika, protams, ir pārpasaulīga, un beigās aplausu vētras vidū man pat izdodas atiet tik tālu uz altāra pusi, lai ieraudzītu koncerta sniedzējus stāvam un klanamies augšā blakus ērģelēm. Prom ejot, es paņemu par piemiņu vienu apņurcītu programmiņu. Kāpjot lejā no katedrāles kalna, mēs nokļūstam Kāpostu laukumā. J. spriež, ka būtu jāēd vakariņas, bet viņš nezinot kor un neesot atradis labu restorānu, un… un… Es ievelku mūs pie pēdējā brīvā galdiņa itāļu restorāna terasē turpat laukuma vidū. Nogurums un Brno pārtikas cenas. Mūs apkalpo smaidīgs viesmīlis, kas acīmredzami te nestrādā pirmo dienu, viņš apskaujas ar vietējo puķu pārdevēju, kaut ko iepļāpā ar patstāvīgajiem klientiem, un vienlaicīgi ātri un efektīvi apkalp mūs, iesaka labāko vīnu un tā tālāk un tā jo projām. Morāvija ir labu baltvīnu reģions. Ēdam pastu – man ar zilo sieru un valriekstiem, J. ar tomātiem un liellopa asti. Par spīti pilnīgi neadekvātiem pulksteņlaikiem mēs nezkā pat paspējam pēc vakariņām, atgriezušies viesnīcā, ne tikai savākt čemodānus, bet arī mazliet pievienoties datorspēļu sazvanā ar maniem sibiem. Tas gan atkal mazliet iedragā izgulēšanos, bet nu, varbūt tā nav liela bēda, varbūt nākamajā dienā vilcienā pagulēs.

  • Čehija 2: saldējums & kafija

    Pirmā konferences diena patiesībā ir tikai puse dienas, pēcpusdienā ir apmācību seminārs un priekšpusdiena ir brīva. Mēs noguļam līdz pēdējai brokastu stundai un tad izspūruši aizčāpojam uz viesnīcas brokastīm. Pēc tam nospriežam, ka laika ir par mazu lielam piedzīvojumam vai milzu pusdienām (turklāt ēst tūlīt pēc brokastīm milzu pusdienas arī šķita lieki), bet varētu aiziet uz vecpilsētu uz kādu saldējuma kafejnīcu. Diena cepīt cepī, pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, kam acīmredzami ir mazliet par karstu. Pa ceļam vienā skvērā redzam milzīgu bradājamo baseinu, kas ir pilns daudziem diezgan plikiem un ārkārtīgi laimīgiem bērniem. Laimes līmenis: 14/10.

    Saldējuma kafejnīcu J. pēc interneta rekomendācijām atrod vienu pašā vecpilsētas viduķī – mēs pa ceļam dabūjam apskatīties pāris ikoniskas baznīcas un melno statuju neatkarības laukumā, kas pilnīgi noteikti absolūti nemaz nav fallisks simbols. Jo vairāk staigā, jo vairāk ataust atmiņā iepriekšējā reize.

    Saldējuma kafejnīcā es dabūju milzīgu vafeli ar trim lielām bumbām saldējuma (lavandas, mazliet sāļu pistāciju, kā arī zemeņu sorbeta). Pasūtu kafiju, tūlīt atnesīšos. Sēžam ārā, ēdam saldējumus, taisam smieklīgas tūristu fočenes, kur priekšplānā ir saldējums un aizmugurē otrs cilvēks. Kafija nenāk. J. aiziet pajautāt, tūlīt būšot. Es noskatos īso drāmu, kā kādam puisītim nākot ārā no kafejnīcas uz sliekšņa no vafeles izkrīt visa, pilnīgi visa bumbiņa saldējuma 🙁 … Kafejnīca iedod viņam jaunu bez maksas, ak, nu būšot jau labi. Es pajautāju apkalpotājai vēlreiz par savu kafiju, viņa nerunā angliski, bet šķiet, saprot J. mājienu par pulksteni. Es nejauši mazliet nosmērēju seju ar pēdējo lavandas saldējumu, kādu brīdi sēžu, grozu zandalēs kāju pirkstus, ir vasara, ir atvaļinājuma sajūta, un ir vienkārši labi. Tomēr nāk pulksten divi, man ir jāskrien uz konfu, es saņemos un eju paprasīt, kas ir ar to manu kafiju? Vai viņiem šķiet, ka mēs nesamaksājām?! Nē, viņiem tā nešķiet, tur sākas kaut kāda putra un savstarpēja rāšanās, jo laikam mana kafija ir aiznesta kādam citam, es nesaprotu, kas tur notiek, jo tas ir čehiski, bet beigās dabūju kafiju savā uzticamajā termokrūzē un mēs puskriešus dodamies atpakaļ uz viesnīcu, jo es attopos, ka man seminārā vajag līdzi viesnīcā atstātās lietas.

    Ir nepārprotami par karstu tādai entuziastiskai dipināšanai, bet es neko nenokavēju, jo kavējas arī seminārs. Seminārs notiek viesnīcas (citas) konferenču zālē, kurā ir nepārprotami par maz gaisa, tomēr es par spīti tam pat iemācos šādas tādas jaunas lietas, lai gan noteikti ne tās, ko biju prognozējusi.

    Vakaram J. ir atradis čehu restrorānu Pivnice U Čápa, kas lepojas senu vēsturi, jo netālu ir dzemdību nams un jaunajiem tēviem vajagot iedzet. Dzeram tur alu un kofolu (čehu limonāde kā skuju kola, bet nē, nav baikāls), es ēdu šokējoši garšīgas kartupeļu salmiņus kopā ar plānās šķēlēs sagrieztām cūkas aknām un pārsteidzoši labu tatāru mērcīti. Ņemot vērā, ka tatāru mērce ir majonēze ar marinētiem gurķiem, es tiešām nesaprotu, kas jādara, lai tā garšotu kā īpaši, bet šī garšoja gan – tā maigi, bet pilnvērtīgi. J. par ribu šķīvi arī izteicās ļoti cildinoši. Es vilku viņu uz zoba, ka Čehijā ir jāēd cūkas kāja, bet J. viedi aizrādīja, ka to mēs ēdīsim nākamreiz kopā.

    Pēc vakariņām mēs izmetām līkumu pa Špilberkas pilskanu. Es esmu paspējusi aplēst, ka mums laikam sanāks Brno brīvs arī viens garāks vakars/pēcpusiena, tapēc augšā pie pils nesvempjamies, bet vienkārši apejam gandrīz pilnu loku. Mēs esam tieši tik augstu, lai caur krūmiem reizēm, tieši reizēm pavīdētu skati uz lejāk guļošo Brno saulrieta gaismas zelta stundā. Es ievēroju, ka pilskalns ir daudzviet ir nostādīts ar ceriņiem, šeit varētu būt brīnišķīgi staigāt ceriņziedu laikā. Mēs ieraugām arī nelielu vīnadārzu, kam blakus ir izlikta liela zīme ar skaidrojumu, ka šajā reģionā daudzus gadsimtus vīnkopība ir bijusi izcili svarīga un šīs vīnogas te relatīvi nesen sastādītas šim faktam par piemiņu. Vairs nav karsti. Es pavadu kādu laiku, eksperimentējot ar OpenCamera fotogrāfēšanas programmu savam telefonam. Tā dod relatīvi daudz kontroles pār dažādiem uzstādījumiem, tapēc rezultāti ir mainīgas kvalitātes, labi, slikti un reizēm vienkārši dīvaini. Tas ir visnotaļ izklaidējoši un lielākoties arī meditatīvi (panorāmas režīmam gan gadījās veltīt dažus rupjus vārdus), bet pēc kāda laika beidzas telefona baterija un ir jādotas uz viesnīcu gulēt.

    Otrā konferences diena ir gara, zinātniski blīva un tūristiski garlaicīga. Vienu referātu pārtrauc, jo tā laikā kādam klausītājam paliek slikti, un tiek izsaukti ātrie. Organizatori vēlāk nenokautrējas paziņot, ka cilvēks ir veiksmīgi nogādāts slimnīcā un būs dzīvotājs, un auditorija atviegloti nopūšas. Referātu noklausīsimies citu dienu, galvenais beigu galā vienmēr ir cilvēki. Es daudz klausos un mazliet arī runājos. Pārsvarā par zinātni, bet kaut kā iekrīt sirdī tas trauslums, kad pētniece no Ļvivas saka “before the war started we…” Dienas pēdējais referāts savukārt ir ļoti harizmātiskai un entuziasmā starojošai spāņu doktorantei – mani būtībā pārāk neinteresētu viņas tēma, taču viņa ievelk manu uzmanību absalūti, un es pieķeru sevi prātojam, vai mums nevajadzētu pamēģināt ko līdzīgu. Vakarā ir welcome drink (neliels sociāls pasākums konferences sākumgalā, parasti ar dzērienu un uzkodām), es sasveicinos ar pazīstamu čehu baltistu, kā arī uzzinu, ka ceptas garneles ar vieglu vasabi majonēzes krēmu var būt ārkārtīgi garšīga uzkoda. Kad atgriežos viesnīcā, J. prasa, vai gribēšu vakariņas. Es atbildu: “man bija šampis un garneles”.

  • Čehija 1: šis čemodāns ir par lielu tam vilcienam

    Kopējais brauciena plāns šoreiz aptver divus gandrīz vienlīdzīgi svarīgus galamērķus: vispirms caur Prāgu nokļūsim Brno, kur man ir konference, un pēc tam atpakaļceļā mazliet atpūtīsimies Prāgā, kur J. nekad agrāk nav bijis. Prāgas-Brno maršrutu nolemjam vilcienot – lētāk un dabai draudzīgāk.

    Vienu reizi pa ilgiem laikiem lidojums ir ne sevišķi agri – vienos, tapēc lidostā ierodamies pat relatīvi pamodušies. Nobiedēti par vasarnieku izraisītiem štoperiem lidostā tomēr drošības kontroli un bagāžas nodošanu pārvaram īpaši ātri. Lidmašīnā sēžam pašā aizmugurē, un uz nolaišanos kārtīgi sakrata manu šūpes kaiti, tomēr es sazinkā pamanos nofočēt priekš J. vienu skaistu bildi ar Prāgas tiltiem – mākoņi pašķiras īpaši labi un J. man iegrūž rokā savu telefonu, ka vajagot.

    Prāgas lidostā dažas lietas ir mainījušās un dažas – nē. Tāpat kā pirms 15 gadiem pie lidostas pietur 119. autobuss ar uzrakstu Airport / Not city center (Lidosta / Ne pilsētas centrs), taču ir parādījies 100 kronu ekspresis, kas ved pa taisno uz staciju. Dīvaini, cik strauji atmiņā ataust, ka centrālā stacija ir hlavní nádraží, nu gandrīz tā it kā es to vienmēr būtu zinājusi. Es kartē sapētu, ka tas ir blakus Vacslava laukumam un plānoju, ka varētu tur aiziet parādīt J. Vacslavu ar viņa zirgu un tuvumā paēst pusdienas, bet plānu atceļ karstums un smagais čemodāns. Ekspresis mūs izmet tieši pie stacijas un mēs pa taisno dodamies pirkt biļetes uz Brno. Radoši interpretējot čehu valodu (jízdenky ir biļetes, tas ir patiesībā diezgan loģiski, ja pareizi sašķiebj smadzenes) un sīko druku (šis tas jau ir arī angliski), mēs atrodam biļešu pārdotuvi, sveiki, kā nokļut šodien uz Brno, jauka sieviete mums parāda uz ekrāna, ka ir vilciens pēc pusstundas, lieliski.

    J. nopērk mums mazliet ūdens, un mēs kādu brīdi pētām milzīgu no lego uzkonstruētu stacijas modeli. Tad pasēžam uz perona. Tad pasēžam uz perona vēl, jo vilcienu atceļ par pusstundu. Vērojot citus vilcienus, es ieminos, diez, kur ir rakstītas mūsu sēdvietas. J. saka, ka viņam esot 2. sēdvieta 1. rindā, es aizrādu, ka 1 osob ir viena persona, un otrs skaitlis izrādās klase. Nu neko, neatrodam vietas numurus.

    Vilciens beidzot atnāk, mēs kaut kur otrās klases vagonā iekāpjam un uzreiz ar savu milzu čemodānu iesprūstam cilvēku virknē, kas cenšas pa šauru gaiteni abos virzienos pārvietoties mums pāri. Izrādās, tas, ka mums nav sēdvietu, ir problēma, jo visās kupejās, kur mēs apsēžamies, mūs izdzen šo vietu likumīgie īpašnieki, bet gaitenī pie kupejām mēs traucējam. Taču vilciens izkustās un tas vien jau ir labi, jo tagad vismaz mūs neizmetīs ārā. Mēs pamazām aizplūstam uz restorānvagona pusi, kur beidzas otrā klase un sākas pirmā. Kopā ar mums ir viens tikpat apjucis puisis, kam jābrauc uz Budapeštu. Mums vismaz ir tikai 3 stundas, viņam veselas 7. Pasūdzamies viens otram, ka mums neviens neteica, ka sēdvietas jāpērk atsevišķi un ka mēs totāli būtu tās nopirkuši, ja zinātu. Es mēģinu jautāt konduktorei, kas mums pareizi ir jādara, viņa, šķiet, maz runā angliski, jo pasaka tikai “big people… big problem!!”, ko es īgini uztveru kā “lieli cilvēki, paši vaigi”, bet J. skaidrojums ir žēlīgāks – vilciens visticamāk ir pilns un viņai nav mūs, kur likt. Beigās pēc visa apjukuma vienkārši maģiski atrodas pāris brīvas sēdvietas blakus tualetei. Čemodānam gan nākas palikt nostutētam vienā gaiteņa stūrī, jo tas ir par lielu likšanai uz augšējiem plauktiem.

    J. ir skeptisks par vilciena restorānvagonu, bet pēc sēdvietu apjukuma pierimšanas es tomēr dodos to izpētīt. Brokastis bija pieticīgas, pusdienu nebija un Brno, pat pareizā laikā atejot, vilciens ierastos pusseptiņos vakarā. Restorānvagona kafija ir apšaubāma, bet ēdiens ir ēdiens, un samaksu pieņem arī eiro, tapēc kopumā es esmu laimīga. J. noklausās manus iespaidus un sadabū sev sviestmaizi.

    Vilciena tualete ir krāšņi apzīmēta ar nāriņām un krāsainām zivtiņām.

    Brno ir visnotaļ silts arī bez divdesmit astoņos. Ejot cauri vecpilsētai, spriežam, ko atceramies redzējuši pirms pieciem gadiem un ko nē. Kopumā sazīmējam gan kāpnes uz staciju, gan vairākas vecas baznīcas. Viesnīca ir pat tajā pašā pilsētas pusē, kur dzīvojām pagājušajā reizē, lai gan cita. Iečekojamies, es nokrītu gultā un kādu brīdi turu kājas paceltas gaisā. J. kaut ko ņemās pa TripAdvisor un dveš neapmierinātas skaņas, ka viss apkārt ir ciet. Beigās pēc viesnīcnieka ieteikuma aizejam Lužankas (Lužánky) parka virzienā. Vietā, kur viņš mūs sūtīja, ir bungu karaokes pasākums, alus, daudz ļaužu un nulle ēdiena, bet turpat blakus atrodam burgernīcu. Ēdam burgerus, dzeram kaut kādu gaišo čehu alu un atpūšamies. Pēc vakariņām izmetam mazu līkumiņu pa parku, apskatam pāris skulptūras un lielu daudzumu piknikotāju, kas, šķiet, bauda to, ka pēc saulrieta nav karsti, un dodamies gulēt. Ja tic Vikipēdijai, Lužankas parks ir viens no Brno lepnumiem – kopš 13. gs. bijis klostera dārzs, 18. gs. nodots pilsētas rīcībā, pilsētnieku iemīļota vieta un tā. Vēlāk kaut kur pilsētā redzu arī piemiņas zīmi Georgam Mendelim, kurā atzīmētas vairākas ar viņa dzīvi saistītas pilsētas vietas, un arī tur šis parks ir atzīmēts.

  • Sin… 7? World, here I come, zzzz…

    Atpakaļ jālido ir ar pārsēšanos Prāgā un pauze nav sevišķi gara – zem divām stundām. Bet Prāga arī nav sevišķi liela lidosta. Tāpat ir padomājusi arī ceļojuma aģentūra, kas izvēlējusies lidojumu kolēģim – izrādās, ka paši to nesaskaņojot, lidojam kopā, tāpēc arī Lisabonas pastaigas plānus ir tik viegli saskaņot.

    Kaut kad nedēļas vidū pienāk SMS, ka lidojums no Lisabonas pārcelts 5 minūtes vēlāk. 5 minūtes nav svarīgas un es nebūtu to pamanījusi, ja J. nebūtu uz to norādījis. Kamēr braucam uz lidostu, mums sāk nākt SMS par vēl 20 minūšu nobīdi, tad lidostā piemet vēl vismaz piecas. Mēs ar J., kavējot laiku, mazliet uzēdam, pagaršojam ginju (ķiršu liķieri) šokolādes dzeramtrauciņos (bezatkritumu tradīcija!) un paņemam pudeli līdzi – ziemā noderēs kūkām un draugu cienāšanai. Nu nav forši, ka visu laiku nobīda to lidojumu, Prāgā var nepietikt laika, bet nu neko izdarīt jau mēs arī nevaram. Es pajautāju kolēģim, kas apmēram notiek, ja nokavē ne mūsu vainas dēļ – ā, ir jāpiešķir bez maksas jauns reiss, un, ja jānakšņo, arī viesnīca. Es tā baigi tam nepievēršu uzmanību, bet šķiet, ka arī izlidojot vēl ir kaut kādas aizkavēšanās.

    Es ātri atklāju, ka šajā lidmašīnā ir izklaides sistēma ar iespēju skatīties filmas, un dažas pat ir tādas, ko es būtu gribējusi redzēt! Urā! Pusotru filmu vēlāk (jāatrod kaut kad laiks un veids pabeigt skatities Alitu) mēs nolaižamies Prāgā. Es ieskatos pulkstenī un sagatavojos zemajam startam – mums ir pie pirmās iespējas jādodas pa taisno uz nākamajiem vārtiem, un tad varētu paspēt. Turklāt transfēristus reizēm pagaida pāris minūtes, ja viņi nekavē paši, bet lidmašīnas dēļ. Bet pievienošanās vārtiem aizņem mūžību. Un tad vēl vienu mūžību. Un tad ir kaut kāds paziņojums. Kā vēlāk noskaidrojas, kāds idiots ir vārtu tunelī nometis kaut kādu stulbu somu un ir iedarbināta drošības procedūra, lai pārliecinātos, ka tā nav bumba. Vēl pēc vienas mūžības mēs beidzot esam ārā un vārtu tuneļa galā stāv cilvēks ar zīmīti “Rīga, Helsinki, Varšava”. Varšavas transferistiem saka maksimāli ātri steigties uz tādiem un tādiem vārtiem, bet Rīgai un Helsinkiem iesaka iet uz transfer desk – viss, lidmašīna nav gaidījusi un ir aizlidojusi un mēs esam palikuši te.

    Mēs ar J. kādu brīdi gaidam kolēģi, tad pamazām sākam iet meklēt to transfer desk. Es spontāni nopērku pašā lidostas vidū bronzīgu kabatas pulksteni, uzvelkamo, ar rakstainu vāciņu. Jau sen tādu gribējās, un nav taču vairs nekā, ko mēs varētu nokavēt.

    Tā kā bagāžai nebija paredzēts tikt izsniegtai mums šeit, tad tā, protams, uz lentes neparādās. Pēc šaubu brīža mēs sadalamies – mēs ar kolēģi ejam ārā no drošības zonas meklēt to transfer desk, J. paliek drošības zonā iekšā, risināt čemodāna saņemšanu. Vienojamies sazvanīties, ja mēs uzzinātu, ka čemodānu nav pašiem jāizņem.

    Pēc vairākiem servisa stendu aptaujāšanas mēs atrodam to, kas tiešām attiecas uz mums. Tur priekšā ir jau kādi 17 dusmīgi un bēdīgi latvieši – liela grupa, kas kopā lidojusi un kopā arī nokavējuši -, kā arī 3-5 bēdīgi somi. Mēs ļaujam izpērties latviešu grupai, es tikai ielienu pa vidu noskaidrot, kas būs ar čemodānu. Čemodāns esot pašiem jāizņem. Labi, zvanu J. un stāstu. J. atbild, ka čemodānu lente ir apstājusies un nav tur mūsu un vēl dažu latviešu čemodānu. Kamēr mēs klausāmies, kas notiek šeit, tikmēr J. dodas uz bagāžu žēlabu punktu izmeklēt čemodānu. Pēc kāda laika čemodānu viņš ir dabūjis un ierodas pie mums. Mēs ilgi klausāmies, kā pamazām iezīmējas šīvakara aina…

    Pirmkārt, šovakar uz Rīgu lidojumu vairs nav, šis bija pēdējais. Mums piedāvā iespēju lidot ar lielu pauzi Maskavas Šerementjevā, lai ielidotu Rīgā maziet agrāk vai arī nakšņot Prāgā un no rīta pa taisno lidot uz Rīgu. Mēs apdomājam tā un šā un nolemjam, ka uz ilgu laiku būt iesprūdušam ES valstī mums patīk labāk, jo tad mēs vismaz varam iet ārā uz pilsētu, ja sagribam, Maskavā mēs to nevarēsim. Lielā grupa nolemj to pašu. Kaut kā izklausās, ka neviens, kas ir ceļojis caur Šerementjevu, nealkst tur atgriezties.

    Tālāk risinās jautājums par gulēšanu. Lidostas darbinieki, kas šo risina, laika gaitā sāk izskatīties arvien pelēkāki un pelēkāki… Viesnīcu nevarot dabūt – Prāgā ir kaut kāds liels sporta vai kultūras pasākums un visas viesnīcas ir pilnas. Kolēģim ir booking.com aplikācija, viņš iemet aci. Jā, lidostas darbinieki nelej – tuvākajos daudzos, daudzos kilometros ir pieejami kopā 3 numuriņi krutākajās 5 zvaigžņu viesnīcās, katrs maksā vairāk kā tūkstoš eiro. Lielā grupa mēģina atrast caur Airbnb māju, bet vismaz viena māja viņiem pasolās un tad atsaka.

    Lielās grupas pārstāvji jautā, vai tad mēs vismaz nevaram gulēt tajās elites zonās, kur parasti pa dienu atpūšas lidotāji ar privilēģiju kartēm. Emm, Prāga ir maza lidosta, visas trīs šī tipa zonas pavisam drīz slēdzas. Ir viena nepriviliģēta atpūtas zona aiz drošības kontroles, kur ir mazliet ērtāki dīvāni. Bet nu ne jau 25 cilvēkiem.

    Kad lielā grupa ir ar visu šo izskaidrojusies, tad mums atliek vienkārši iet un teikt “sveiki, mums ir tā pati problēma”. Mums piešķir jaunu lidojumu, kuram mēs uzreiz piereģistrējamies, lai dabūtu iekāpšanas kartes. Mums iedod trīs kuponus pārtikai – vakariņām, naksniņām un brokastīm viņi saka. Vēl mēs dabūjam talonus taksim, ja atrodam viesnīcu, varam to ņemt un iesniegt izdevumus kompensācijai vēlāk. Bet nu tas pa lielam arī ir viss, ko mūsu labā var izdarīt. Nē, tiešā veidā talonu bagāžas glabātuvei es nevaru dabūt, lai es arī to iesniedzot vēlāk kompensācijai.

    Labi, tagad mēs zinām, kādas ir mūsu iespējas, ko tālāk? Ir vēls, bet nu ir piektdienas vakars. Es mēģinu apvārdot J. braukt pastaigāt pa Prāgu – J. te nav bijis, es savukārt – daudzkārt, un tā ir skaista, dāsni izgaismota pilsēta, ko es labprāt pāris stundas kādam izrādītu. Mēs šaubamies, vai pietiks spēka, bet tad attopamies, ka līst, sola līt visu nakti, un tā šī ideja atceļas. Paliksim lidostā. Ir ap desmitiem un ārpus drošības zonas ir aizvērušies visi veikali, izņemot vienu, kas dod kafiju un kaut kādus niekus. Es pārpakoju turpu šurpu lietas starp čemodānu un rokasbagāžu – izņemu segu un spilvenu (jā, pirmajā sērijā spējas iegribas dēļ es tos iemetu līdz!), ielieku tur suvenīralkoholu un vēl kaut kādus niekus, un nododu čemodānu glabātuvē. Ejam cauri drošības kontrolei uz otru pusi cerībā, ka tur būs kaut kas vaļā, kur ar saviem taloniem paēst vakariņas. Mēs patiesībā neko daudz šodien neesam ēduši, kaut kādus niekus Lisabonas lidostā. Drošības kontrole šajā stundā strādā tieši viena – tā, kas pie ātrā celiņa, ģimenēm ar bērniem un tā. Šeit mantu vainītes un slīdlentes ruļļi ir dažādās krāsās, lai bērniem jautrāk.

    Otrā pusē ir daudz daudz veikalu. Visi slēgti. Izstaigājam pieejamo teritoriju, bet vaļā ir tikai Costa, kas pārdod sviestmaizes un cukurkūkas. Es esmu pārāk nogurusi, lai izjustu pilnvērtīgu nepatiku pret šo faktu, un ēdiens tomēr ir ēdiens. Saprotu, ka naktī diez vai nākšu vēlreiz, un notērēju uzreiz divus talonus par divām milzīgām sviestmaizēm, pāris kūkām banānmaizēm, lielu krūzi kakao un varbūt vēl kādu nieku. Puiši izdarās līdzīgi un tā nu mums ir milzīga sviestmaižu ballīte. Sviestmaizes ir dīvainā kārtā man šķiet patīkami garšīgas, turklāt diezgan sātīgas – banānmaizes šķēles es iebāžu somā vēlākam.

    Mums pieejamajā atpūtas zonā visus nostākos dīvānus ir paspējuši aizņemt jau citi gulētāji, bet vidū mums katram pa dīvānam ir palicis. J. un kolēģis ilgi paliek augšā, bet es mēģinu iekārtoties mazliet pagulēt. Manā draugu lokā labi zināms ir fakts, ka kamēr vieni cilvēki lidostās guļ, tikmēr citi cilvēki zog viņu mantas, tāpēc somu es iekārtoju zem spilvena, cik nu tas tik lielai somai ir iespējams. Ar milzīgu baudu novelku botiņas. Ja kādam tik ļoti vajadzēs nozagt manas kurpes, tad rīt Rīgā ieradīšos basām kājām, bet tām zem spilvena vietas nav. Turklāt, zin, kurpes ož pēc kurpēm.

    Kopumā sanāk tīri laba guļvieta. Es varu izstiepties visā garumā, brilles var nolikt uz dīvāna atzveltnes (nu, ja kādam būs jāzog tās, tad gan viņš var iet degt ellē, jo man nav briļļu maka), un visam amizantu odziņu piešķir tas, ka somas mīkstināšanai es izmantoju vietējos spilvenus – ar uzrakstu “World, here I come!” Jā, patiešām, pasaule, te es nāku. Esmu jau atnākusi. Kaut kur tālumā spēlē klavieres. Acīs drausmīgi spīd ārkārtīgi spožas diodes (šī zona ir gaišākā vieta visā lidostā, bet es neesmu vakarējā, un uzsedzu uz galvas segu. Dīvainā kārtā tas strādā un es atmostos sešos pat tiešām gulējusi. Neviens nav pūlējies nozagt manas kurpes vai brilles, tāpēc es savācos un kopā ar J., kurš arī tikmēr ir pamodies, ejam pārkrāmēt bagāžu un iesniegt to lidojumam.

    Es pamēģinu iesniegt bagāžu pie galdiņa, kur rakstīts “Visi lidojumi”, neievērojot daudz lielāko uzrakstu par to, kuras aviokompānijas visi lidojumi. Jauki un pretīmnākoši darbinieki ne tikai izskaidro man, ka šitā tas nestrādā, bet arī atrod, kurš galdiņš ir manējais. Aizejam tur, tur neviena nav. Ir vairāk nekā 2h pirms pirmā airBaltic lidojuma, ir agrs, līdz ar to, tas nav nekāds pārsteigums. Nu ko, gaidam. Es aizeju uz tualeti. Tad es izdomāju, ka varu izķemmēt un īpaši rūpīgi sapīt matus. Beigās aiz gara laika es pat zobus izmazgāju. Tad beidzot ir sākusies bagāžas pieņemšana, mēs tiekam vaļā no čemodāna un ejam caur drošības kontroli. Bīīīīb. Automātiskā sistēma pie drošības kontroles kaut ko murgo par dublicētām iekāpšanas kartēm. Bet darbinieki mūs atkal ātri izglābj – izrādās, nav paredzēts iet iekšā, nākt ārā un iet iekšā vēlreiz, bet tiklīdz es sāku taisnoties par gulēšanu lidostā un to, ka bija jānāk tikt galā ar čemodānu (vakarā to nevarēja), tiek nospiestas pareizās pogas un esam iekšā. Šoreiz diemžēl pavisam parastā drošības kontrole, nekādu krāsainu kastīšu. Žēl, tas bija smukāk.

    Izstaigājam nu jau atvērušos veikalus (es nenoturos pretīm kārdinājumam nopirkt mazliet medovinas), tad satiekam kolēģi, kura miegu ir iztraucējusi dzīvā rosība atpūtas zonā.

    Staigājot satiekam cilvēku no lielās latviešu grupas, viņi saka, ka atraduši kaut kādu viesu namu vai ko tamlīdzīgu 40km no šejienes un par kaudzi naudas dabūjuši iespēju gulēt gultām līdzīgos priekšmetos. Vēl viņi ir kaut kur dzirdējuši baumas, ka lidmašīna, ar kuru mums būtu bijis jālido, esot pusceļā atgriezusies kādas tehniskas ķibeles dēļ. Ja tā ir taisnība, tad mēs nebūtu nokļuvuši Rīgā šā vai tā.

    Mēs ar J. un kolēģi nolemjam salikt kopā atlikušos ēšanas talonus kopā (tie ir četri) un aiziet paēst brokastis. Izvēlamies vietu, pasūtam dažus pasūtāmus ēdienus, ejam ar kafijām pie kases… Tur: – Mēs nevaram pieņemt jūsu kuponus, tiem ir vakardienas datums! – Protams, ka vakardienas, mums vakar viņus iedeva šīsdienas brokastīm!!! – Bet nē, mūs sūta, lai mēs ejot citur, varbūt citur pieņems. Es mazliet atvainojos par kafiju, ko es nepaņemu, un mēs ejam citur. Nākamajā restorānā saka, ka jā, viņi nevar ņemt vakardienas kuponus, bet lai mēs vienkārši aizejot uz transfer desk nomainīt datumus. Labi, tā ir skaidra pamācība. Negribot iet ārā no drošības zonas, apstaigājam vispirms iekšā esošos transfer deck. Pie tā, kas attiecas uz mums saistošajām aviokompānijām, ir kāds vīrelis vidējos gados. Mēs stāstām, tā un tā, mums neņem kuponus, jo vakardienas datums, vajag, lai nomaina. Viņš stoiskā mierā atsakās to darīt. Mēs esot varējuši iztērēt viņus vakar, ja jau vakardienas datums. Mēs strīdamies, ka bija vēls, viss bija ciet. Nē, naktī viss esot vaļā. KOO?! Arghhh. Un vispār, ko viņš varot darīt, viņš vakar neesot bijis darbā. Mūs sakauj šis pilnīgais sviests un mēs ejam prom.

    Ejot prom, mēs kādu laiku klusējam un tad sākam runāties. Nupat jau sāk palikt vēls, mēs nevaram vairs iet ārā no drošības zonas strīdēties ar transfer desk, kas mūsu problēmas risināja vakar. – Cik stulbi, ka šajā telefonu gadsimtā mums ir šāda problēma, – es saku. – Nu nav viņam taisnība! – Tā mēs runājamies, līdz kolēģis nolemj sadusmoties un tomēr iet strīdēties ar to vīreli vēlreiz. Es sākumā atpalieku, jo tāda bailīga, nepatīkama padarīšana, bet tad es saņemos un desoju kolēģim līdzi. J. man pakaļ – daudzumā ir spēks.

    Otrā saruna mēģina iet pa to pašu apli, mēs argumentējam, ka mums viņus iedeva ar vārdiem, ka tas ir brokastīm arī, viņš atkal, ka vakar nav bijus viņa maiņa, līdz kādā maģiskā brīdī viņš retoriski pajautā, ko tad mēs gribam, lai viņš dara un kolēģis atbild, ka gribam, lai viņš piezvana ārā esošajam transfer desk.

    Plokt! Maģija!

    Vīrelis piezvana, ar roku izlabo mūsu datumus, parakstās, un problēma ir atrisināta. Tā kā dusmīgais tēls te bija kolēģis, es pat pasaku viņam paldies. Mēs dodamies uz mūsu vārtiem tuvāko vietu, kur dod ēdienu, jo pēc stundas ir iekāpšana. Tā ir beķereja, kur dod kruasānus, kišus, makarūnus un tamlīdzīgas lietas. Uzlasam sev vispirms apmēram to, ko vēlamies, un tad vēl pāris niekus. Kad paliek pēdējās kronas zem kopsummas, pārdevēja man laipni piedāvā izvēlēties, kas man labāk patiktu, lai minimizētu pārmaksu, bet es vienkārši paņemu pirmo, kas ienāk prātā – makarūnu, un piemaksāju tās kronas. Tas notiek tik ātri, ka mums pat vēl paliek laiks sēdēt tepat kafejnīcas krēsliņos un kādu brīdi šo ēdienu baudīt, nevis tikai rīt. Makarūnus gan es iebāžu somā.

    Lidmašīnā es atklāju, ka banānmaize ir notaukojusi manas grāmatas vāku, bet tas izrādās labi noslaukāms. Atgriešanās Rīgā notiek bez tālākiem starpgadījumiem un pat mūsu bagāža uz lentes galamērķī parādās viegli un ātri. Mēs ar J. vienojamies, ka šis bija nudien skaists ceļojums, bet arī daudz nogurdinošāks kā citi.

     

    P.S. Pēdējais punkts uz i ceļojuma trakumos: nākamajā rītā, savā atpūtai pilnīgi izbrīvētajā svētdienā, es pamostos ar uzpampušu, sāpošu, nesalokāmu rādītājpirkstu. Neizprotot īsti cēloni, es atceros, ka ceļojumā, kas jau saplūdis vienā garā atmiņu dienā, iesitu durvīs pirkstu. Ja nu lauzts? Tikai aizbraukusi uz traumpunktu un šo stāstu izstāstījusi jau divreiz, es saprotu, ka pirmdiena, kad bija tas incidents, taču ir gandrīz nedēļu atpakaļ. Taču traumpunkts ir dzirdējis ne to vien un nesmejas. Tikai norāda, ka lūzumi parasti neuzpampst ar nedēļas novēlošanos. Rentgens piekrīt – nekas tur lauzts nav. Un tā ir labi.

    P.S.2. Neapskaužams darbs būt tiem lidostas darbiniekiem, kuru mērķis ir saņemt tādus 20+ aizkavētus cilvēkus un stāstīt viņiem, ka kaut kādas masu psihozes dēļ apkārt nav nevienas viesnīcas, kur vismaz pagulēt. Es viņiem jutu līdzi, bet viņi bija forši ar to, ka tiešām centās risināt mūsu problēmas pēc būtības, un paldies viņiem par to 🙂

    P.S.3. Cik labi, ka ir ES regulējums, kas liek mani aizsūtīt mājās ar citu reisu un kas vispār šo diezgan sarežģīto problēmu risināšanu no manis pārceļ uz profesionāļiem.

  • Sīkumi

    Šoreiz pārāk daudz detaļu ir palicis ārā, J. argumentēja, ka vajag epilogu.

    Braucot uz Vīni, es laikam pirmo reizi sēdēju sēdvietā pie ailes ar nepazīstamiem cilvēkiem visapkār. Konstatēju, ka baigi grūti nosēdēt, ja nāk miegs, jo nav kur atspiesties. Pie loga ir daudz labāk, tur var pret sienu atspiesties.

    Pirmajā dienā, staigājot pa Vīni un vērojot karietes, mēs ar J. izvirzījām tēzi, ka daudzi cilvēki savās kāzās patiesībā grib LARPot, tikai viņiem traucē tas, ka viņi to nezina, jo viņi nezina, kas tas LARP (brīvdabas lomu spēles, saīsinājums no live action role playing). Jo kāzās ļoti bieži cilvēki vēlās uzvilkt skaistus senāku gadsimtu iedvesmotu tērpus, noīrēt skaistu pili, reizēm arī karieti un vispār izlikties uz vienu dienu par gandrīz visspēcīgu pāri.

    Brno maksāšana ar kartēm nav tik plaši pieejama kā Rīgā, bet šur tur var norēķināties ar eiro, tāpēc, piemēram, Jakuba tornī mēs samaksājam par ieejas biļeti katrs pa diviem eiro, jo kronu mums tobrīd nav. J. man pēc tam stāsta, ka nācēji aiz mums jautājuši, vai nevar norēķināties ar karti, un torņa gidam tas esot šķitis ļoti neaptverami un ārkārtīgi uzjautrinoši

    Kādā brīdī mums apnīk dzert viesnīcas piezemēto kafiju un mēs dodamies iepazīties ar specializēto kafijas veikaliņu pāri ielai. Kad jāizvēlas kafija, mēs mazliet pacīkstamies ar savu kautrīgumu, un beigās vienkāršības labad paņemam to, kas ir dienas kafija – kaut kāda Ekvadoras. Mums par pārsteigumu mūsu kafijas mums atnes ne tikai ar ūdens glāzīti blakus, bet arī ar ķiršu liķieri. Bet piestāv ārkārtīgi labi. Mēs tur atgriežamies vēl.

    Slavkovas restorānā, skatoties Napoleonam veltīto telpu konferences biedri ķiķināja par par īpaši nepiedienīgu porcelāna figurīņu, kurā bija attēlota meitene ar pliku celi… Līdz brīdim, kad virtuvē mazāk pamanāmā ailē tika ievērota tiešām nepiedienīga glezna.

    Kapucīniešu laikumā restoriāniņā, kur mēs ēdām marokāņu liellopu, bija arī uzkodas, kas saturēja jauku maizīti, mājās marinētas olīves, ārkārtīgi garšīgu humusu un vēl kaut kādu sarkanīgu, laikam papriku izmantojošu pastu – muhamaru.

    Gandrīz visu nedēļu, kamēr viesojāmies Brno, Brīvības laukumā bija jaunajam vīnam veltīts gada tirgus. Otrdienas vakarā, kad pirmo reizi tur iegriezāmies es nopirku pilnīgi ar lietu nesaistītu melnu iepirkumu maisiņu ar sikspārni. Laikam trešdienas vakarā mēs tur gājām pagaršot burčaku – jauno, līdz galam neizfermentēto vīnu, kas ir gandrīz biezsulas konsistencē, un tā garšā jūtama vien pavisam neliela alkohola pieskaņa. Daudzos stendos piedāvāja balto (labi, dzelteno), bet pāris – arī sarkano. Mēs ar J. nopirkām pa vienai glāzei no katras krāsas un tad salīdzinājām. Viņam labāk patika sarkanais, man baltais. Baltais bija maigāks, sarkanais tāds kā asāks. Vēl mums ļoti garšoja uz rievotas pannas apcepts sāļais, staipīgais čehu siers – te pārdeva pa 25 kronām gabaliņu vai pa 100 – piecus, un tie bija daļa apkūpināti pirms cepšanas, un daļa svaigi. Man apkūpinātais patika labāk, lai gan jāatzīst, ka pieci uz diviem cilvēkiem izrādījās daudz – sāļš, dzert sāk gribēties. Sestdienas vakarā mēs atgriezāmies vēlreiz – nopirkt mājās vešanai mazliet rulandske šedē un panašķoties vēlreiz ar sieru. Svētdienas rītā mēs redzējām, kā tirgus būdiņas tiek sparīgi jauktas nost – ballīte beigusies.

    Brno ceļojums beidzās mazliet kā tāds antiklimaktisks romāns – vispirms es vairākas dienas skraidīju, atjaunojot pazaudētos dokumentus (ir jau labi, beigās izrādījās, ka makā bija vien kādi 15 eiro skaidrā naudā), un tad dzīve aizrāva mani jaunā ceļojumā, nedodot laiku apdomāties un izdarīt gala secinājumus, ko tad es par Brno domāju. Es domāju, ka…

  • Mājupceļš un Šēnbrunnas pils

    Nākamajā rītā es pirms brokastīm vēlos pabeigt krāmēšanos, sametot čemodānā pēdējos niekus. Kad bikses ir kājās, čemodāns aizvērts, soma sakrāmēta, es pārbaudu pēdējo reizi maku, telefonu un fotoaparātu. Hmm, maka nav. Es iepīkstu, izkrāmēju visu somu (tajā ir daudz kabatu), bet maka tur tiešām nav. Izkrāmēju pašas iepriekšējā vakarā rūpīgi sakrāmēto čemodānu. Izkrāmēju vēlreiz somu. Pavaimanāju J. Nekas no tā nepalīdz un man vairs nav ne bankas karšu, nedz arī visa tā pārējā, ko nu cilvēki mēdz makos glabāt. Aizejam brokastīs. Es dzeru baltu kafiju un spļaudos, ka tā ir vēl jo projām nekāda. Piezvanu bankai noslēgt pazaudētās kartes. Banka veiksmīgā kārtā nejautā, vai es neesmu vakar iegādājusies ko eksotisku pa visu savu naudu. J. pieklājības pēc apvaicājas viesnīcas reģistratūrā, vai nav redzēts. Mēs piemetam, ka vakar vilcienā uz Brno man vēl noteikti bija. Es pieļauju, ka esmu, velkot ārā no somas fotoaparātu, izrāvusi to uz ielas, kad vakarā fotogrāfēju kādu baznīcu. J. ierosina pa ceļam noiet gar to vietu, kur es fotogrāfēju, es neatsaku par spīti tam, ka tā parasti naudas maki neatrodas. Veiksmīgā kārtā mans maks ir pārāk mazs, lai glabātu tur pasi, tāpēc dokuments lidostai man ir. Un man makā nebija arī neko daudz skaidras naudas. J. savukārt ir vēl mazliet gan čehu kronu, gan eiro.

    – Mēģinam iet darīt vakar saplānoto, tas Tev novērsīs domas, – J. gādīgi ierosina. Es paklusēju par to, ko es domāju par savām domām, jo J. ierosinājums nāk no vistīrākās sirds, mēs izrakstamies no viesnīcas un dodamies.

    Mūsu Brno plāns ir īss: aiziet uz vietu, kur aizvakar nācām ārā no Kāpostu tirgus pagrabu labirinta, nopirkt tur dažus magnētiņus mammām, tad aiziet uz kafejnīcu Kāpostu tirgus laukuma stūrī un pagaršot alžīriešu kafiju, un tad, ja nepietiek magnētiņu, ieiet vēl Vecā rātsnama infocentrā un paņemt tur kādu. Un tad uz staciju.

    Kāpostu tirgus veikaliņā esoši magnētiņi atbilst mūsu prasībām. Mēs samulsinām pārdevēju, kura saka “te ir izeja, te ir izeja”, un mēs viņai atbildam “jā, mēs zinām, mēs te nesen bijām”. Es tikai šo rakstot iedomājos, ka lēkāt ar lielo čemodānu pa tiem pagrabu pakāpieniem būtu galīgi negudri pat tad, ja tā nebūtu izeja. Magnētiņus dabūjam, ideju iet uz rātsnamu atceļam un ejam dzert kafiju.

    Internets vēsta, ka alžīriešu kafija patiesībā neesot nekādā sakarā ar alžīriešiem, tas ir Vīnes kafijai līdzīgs veidojums, kas esot raksturīgs Prāgai un tātad arī Brno. Tā ir maiga un ar pārmilzīgu putukrējuma kaudzi. J. dzer kaut ko, kas saucas par amerikāņu limonādi un ķeksē ar manu kafijas karotīti ārā konservētu augļu gabaliņus. Diena ir saulaina un visai šai pasēdēšanai piemīt visnotaļ konstatējams idilliskuma avots.

    Vilcienā uz Vīni es nolemju, ka laikam tīri tehniski būtu jāēd. Palūdzu J. pāris eiro un dabūju divus kruasānus ar mocarellu un tomātiem. Šie kruasāni ir daudz kārtaināki un tradicionālāki pa franču modei. Viesnīcas kruasāni bija tādi maizīgāki. Starp citu, man patika tie maizīgie kruasāni, turklāt tie tik ļoti nebira.

    Vīnē aizejam līdz Mites stacijai, pa ceļam nejauši uztrāpot uz milzīgu, milzīgu baznīcu ar kolonādi priekšā, kupolu augšā un diviem atstatiem tornīšiem pa vienam katrā sānā. Tā ir Kārļa baznīca, viens no lielajiem Vīnes arhitektūras pieminekļiem, kas atrodas uz pašas Iekšvīnes robežas. Uz tās ikoniņu kartē es biju paskatījusies jau iepriekš, bet nebija sanācis te pa ceļam atnākt. Un nu, pavisam nejauši trāpam! Baznīca ir, kā Vīnē bieži tas gadās, balta ar skulptūrām apkārt un vara zaļu jumtu virsū. Tās priekšā ir arī paliels ūdens baseins, kas spriežot pēc kāpnēm iekšpusē, varētu pat būt domāts bradāšanai. Varbūt arī nē. Neizmēģinam. Un baznīcā iekšā arī nemēģinam iet – tur laikam vajag biļetes, bet mums ir čemodāns. Turklāt šodien mums ir dots Vīnē mazāk stundu pavadīt nekā pirmdien.

    Mites stacijā mēģinam iečekot čemodānu ar tur esošo īpašo iečekošanas iespēju – nesanāk, jo tur var tikai noteiktu avio kompāniju klienti. Mēģinam izantot speciālo CAT bagāžas glabātuvi, kas paredzēta tiem, kas izmanto vilcienu uz lidostu, bet atkal, tāpat kā pirmdien, mūsu biļeti neņem pretīm. Nodusmojos un ejam uz maksas bagāžas glabātuvi. Tur izrādās, ka vajag skaidru naudu, 2,5 eiro, kā J. nav, viņš skrien pakaļ. Kamēr viņš skrien pēc naudas, es tikmēr palieku turpat bagāžas glabātuvē. Kamēr viņš atgriežas, es nopelnu karmas punktiņus, izstāstot pāris dženltmeņiem, kā bagāžu izņemt.

    Kad bagāža ir nodota, mums vajag biļetes un 4. maršruta ubāni. J. nopērk netālajā automātā biļeti (divas sadrukātas uz viena papīra), un es samulstu. Internetā bija teikts, ka jākompostrē, citādi nevar braukt! Bet šis milzu papīrs nekādā veidā neiet kompostrējamajā iekšā! J. saka, nu vienkārši braucam. Es saku: bet jākompostrē! J. grib pajautāt biļešu ofisā, kas ar to biļeti ir nepareizi, bet biļešu ofiss ir ciet. Es ierosinu pajautāt blakus veikalā – gan jau cilvēki ir vīnieši, gan jau zina, kas par āķi. A cilvēki blakus veikalā ir aizņemti. Ieejam stacijā un pajautājam ļoti samulsušam puisim kaut kāda pilnīgi ar lietu nesaistītā tūrisma stendā. Puisis izskaidro, ka lūk šīs konkrētās biļetes, ko dod šie automāti, nāk ārā jau kompostrētas (viņi to sauc par validēšanu) un ir jālieto tūlīt. Un vispār tas rakstīts virsū biļetei skaidrā vācu valodā. Pasakam viņam lielu paldies un dodamies uz ubāni. Es pat apskatos, kurā virzienā jābrauc un mēs pat braucam pareizajā. Un izkāpjamo pieturu tiešām sauc vienkārši Šēnbrunna.

    Diena ir silta un traki saulaina, tāpēc no metro uz Šēnbrunnas pili plūst milzonīgi cilvēku pūļi. Aizejam līdz pils priekšpusei, es pastāstu kaut kur internetā sagrābstīto, ka pils dzeltenais tonis savā laikā ir kļuvis tik ikonisks, ka ieguvis nosaukumu “Vīnes dzeltenais”. Galvenais pagalms ir gaiši bruģēts, ļoti karsts un cilvēku pilns. Mēs dodamies pāri un ap centrālās ēkas stūri tiekam parkā. J. izskatās skeptisks – visi tie cilvēki! un tiešām, mazajā laukumiņā pils sānā un galvenajā laukumā aiz pils (tur ir krāsainas puķu dobes mērķtiecīgi viefotos rakstos, laikam slavenas) ir baigie pūļi. Es nogriežos patvaļīgā sānu ejā un mēs esam omulīgā klusumā un gadrīz vieni pēc mazāk kā 10 soļiem. Šķiet tāpēc bija lasīts, ka Šēnbrunnas pils parks esot iemīļota vieta arī pašiem vīniešiem – iezīmīgākie objekti varbūt ir cilvēku pilni, taču parks ir liels, milzīgs, un tie, kas vēlas klusumā un mierā pastaigāties, izšķīst pa neskaitāmajiem celiņiem. Pa sānu celiņiem ejot mēs apejam apkārt centrālajam laukumam un apskatamies jūras briesmoņu strūklaku laukuma otrā pusē, no apakšas pamatā pat izskatās pēc cilvēkiem un zirgiem.

    Pirms kāpt augšā pie strūklakas, mēs uzejam vienu lielu, rotātu 18. gs. putnu māju, kurā dzīvo kaut kādi baloži. Man ir žēl, ka apakšā esošais dzeramā ūdens fontāniņš ir salūzis – pēc visa spriežot, oriģināli tur bija pa ūdens strūklai katrā stūrī no četriem un tad pa renītēm tie tecēja uz centru, bet šobrīd darbojas tikai viens.  Gabaliņu tālāk mēs uztrāpam vēl vienai mazākai strūklakai un vēlāk Grieķu drupām – rotājumam, kas būvēts, lai izskatītos pēc grieķu tempļa drupām. Ja nostājas priekšā pa vidu, tad izskatās, ka drupu vidējās arkas ierāmē kādu skulptūru, kas patiesībā ir krietni tālāk pakalnā augšā. Tālāk mēs pa celiņiem atkal izmaldamies līdz centrālajam laukumam. Uzkāpjam pakalnā aiz strūklakas – tikai tad es tā pa īstam saprotu, ka visiem tiem centrālās strūklakas zirgiem pakaļkāju vietā ir aste un cilvēkveidīgajiem – katras kājas vietā pa astei ar spuriņām. Nu jā, ne velti to sauc par Neptūna strūkllaku.

    Es paskatos pulksenī – daudz laika aizklīst nez kur, nav bet īsti tālāk arī nav jābrauc. J. ierosina uzkāpt kalnā uz Glorieti – vislielāko kolonādi, kas no pils redzama milzīga paugura galā. Mazliet patālu un pastāvs, bet nu kāpjam ar. Tur augšā ir atkal Šēnbrunnas raksturīgās krāsas – dzeltens ar baltu, baltas skulptūras, milzīgas kolonnas un kafejnīca starp tām. Pašā augšā uz skata ir vēl viena skatu platforma, bet tā ir par maksu un mums arī vairs nav daudz laika. Un būsim godīgi, arī no šejienes paveras plašs skats uz lielajām puķu dobēm, tad pili un visbeidzot Vīni. Vēl mūsu ievērību izpelnās skulptūras – ja man sākumā škiet, ka tur ir tajā baltajā ģipsī, vai kas nu tas ir, atveidoti bruņinieki, tad mēģinot ieskatīties sejā, izrādās, ka tās ir uz zarainiem mietiem uzkārtas bruņas. Nofočēju jocīgos “burņiniekus”, un tad jau ir jādodas atpakaļ.

    Ejam ārā pa taciņām gar vienu sānu – tā, lai būtu tuvāk pieturai, bet nepavisam uz ielas. Ejot stap formā grieztajiem kokiem un krūmiem, ir visnotaļ labirintīga sajūta. Izrādās, kaut kur vienā no šiem ielokiem ir vēl viena neliela kafejnīca, pa lapu starpām redzam cilvēkus atpūšamies.

    Metro stacijā mēs esam nedaudz vēlāk kā gribētos, un sāk rasties aizdomas, ka mēs nokavēsim ieplānoto CAT vilcienu uz lidostu. Tas nav īpaši labi, jo CATi iet reizi pusstundā, un mēs jau nebijām izvēlējušies superlaicīgo laiku. Es drošības pēc apskatos metro shēmu, uz kuru galu mums pareizi bija jābrauc.

    J.: – Nu tad mums kājāpj ārā Lan%&^#&$?
    Es: – Ko? Kas? Kāpēc to pieturu nesauc vienkārši par Wien-Mitte staciju!?

    Bet jā, shēmā ir Landštrāse. U4 atnāk ātri, mēs pat izkāpjam pareizajā pieturā, un stacijā ar čemodāna izņemšanu esam zibensātri, bet kad mēs nonākam uz CAT platformas, tur rāda, ka nākamais vilciens atiet pēc 28. minūtēm.

    Pēc apmēram 45 minūtēm mokoši lēnas gaidīšanas vispirms uz platformas, tad vilcienā mēs beidzot šturmējam lidostu. Mēs nobizojamies, bet esam konstruktīvi un veikli – bagāžu izdodas nodot pāris minūtēs, lidostai soļojam, cauri cik ātri vien varam, un drošības kontroles milzīgā rinda tiešām aizņem tikai 4 minūtes kā solīts ekrānā virs galvas. Vīnes lidosta manā galvā nopelna apmēram miljons bonuspunktus par ātru, konstruktīvu un labu šīs lietas organizējumu, un pie lidvārtiem mēs esam pat dažas minūtes pirms vārtu atvēršanas. Mēs bez liekas steigas nopērkam čupu Mocerta bumbu suvenīros, jo baigi izvēlēties citus suvenīrus no Vīnes gan mums vairs nav ne laika, ne arī naudas.

    Pēc nolaišanās Rīgā, es pa lidmašīnas logu prožektoru gaismā redzēju, kā lidostas darbinieki krāmē ārā čemodānus, mazliet pasatraucos, vai metot nekas nesaplīsīs (vedām draugiem vīnu), sazvanīju, sarunāju, ka man atbrauc pretīm, un devos uz bagāžas savāktuvi savākt savu čemodānu. Pareizāk sakot, es palūdzu J., lai viņš pavaktē čemodānu, kamēr es atrodu tualeti. Atgriežos, čemodāna nav. Papļāpāju ar J. Čemodāna nav. Papļāpāju ar nejauši satiktu paziņu. Čemodāna nav. Lente apstājas. Čemodāna nav. Nu, varbūt uz otras lentes nejauši uzlikts?

    Pēc tam, kad arī otra lente ir apstājusies vienu reizi un manējā ir apstājusies jau otru reizi, es nolemju, ka laikam tomēr kaut kas jādara. Aizeju pie bagāžas lodziņa, jautāju: – Atvainojiet, mans čemodāns no Vīnes vēl nav izkrāmēts no lidmašīnas vai arī ir kaut kur pazudis?
    Cilvēks aiz man uzsmaida un ar zināmu eleganci izlabo, ka mums čemodāni nepazūd, bet aizkavējas.
    Jauki! – tā es. – Bet šoreiz viņš ir aizkavējies, vai vēl neizkrāmēts?
    Cilvēks nopūšas: – Nu ir pagājusi jau gandrīz stunda, kaut kas ir noticis.

    Man jautā, vai bija tiešais lidojums, lūdz aizpildīt lapiņu, kur nogādāt, un tā. Es, kricelējoties pa lapiņu saku: – Es nezinu, vai tas kaut ko maina, bet es sēdēju pie loga un es redzēju, ka tieši manu čemodānu izkrāmēja.
    – Tas varēja nebūt jūsējais… – cilvēks šaubās.
    – Man ir tāds ļoti specifiski puķains.

    Kamēr es turpinu pildīt lapiņu (jāaa, rokraksti nav mana stiprākā un daiļākā puse), lodziņa otrā pusē notiek sazvanīšanās. Es pieņemu, ka gan jau runa ir par čemodānu tam dusmīgā džentlmenim, kas pie lodziņa bija pirms, bet tad pēkšņi tiek pieminētas tieši tādas puķes, kā manam čemodānam! Izrādās, mans čemodāns ir devies piedzīvojumos uz transfera zonu. Taču nekur prom vēl nav aizlidojis!

    Jau, kad es nolaidos, bija pavēls pēc tik piedzīvojumiem bagātas dienas. Kamēr es tiku pie čemodāna, man vispār šķita, ka ir jau pilnīgs nakts vidus, taču mašīnā paskatoties pulkstenī es sapratu, ka nav pat vēl pusnakts, vienkārši čemodāna gaidīšana ir diezgan garlaicīga padarīšana. Un ar čemodāna atrašanu veiksmīgā kārtā vētrainie piedzīvojumi bija noslēgušies, es devos uz vislabāko vietu pasaulē – savu gultu.