Tag: Čehija

Svētdien, 2012-02-19
14:26

Domu sestdien aiziet uz referendumu Prāgā Latvijas vēstniecībā atmetām, jo tad būtu jāceļās mazliet par agru. Lai gan Rīgā ielidošana mums bija plānota gana vēlu, tomēr no Prāgas jātaisās prom bija ļoti laicīgi, jo nebijām dabūjuši tiešo lidojumu, lidojām caur Varšavu.

Izejot no viesnīcas, konstatējām, ka jau otro dienu ož pēc ūdens, pēc papuvušām aļģēm. Man pirmajā brīdī gribējās teikt, ka pēc jūras, bet M prātīgi aizrādīja, ka šai smakai trūkst sāls. Vltava atradās vien pāris soļus no viesnīcas priekšas. Jau piektdien bija nokusis praktiski viss sniegs, un arī šodien sala nebija.

Braucot uz lidostu garām Divoka Šarkai, nopriecājos, ka tik neprātīgi biju tur otrdien aizbraukusi – sniega trūkuma dēļ citās dienās vairs tādu skatu nebūtu.

Abi lidojumi bija maziņajās lidmašīnītēs – Fokker 50 un vēl kaut kādā, kas abas lieluma ziņā atgādina autobusu ar spārniem. Pēdējā lidojumā AirBaltic mūs sačekoja velnszinkā, katru savā lidmašīnas galā. Sēdēju, nostaļģijojos un pierakstīju padzisušās atmiņas, līdz pilnībā nosēdināju datora bateriju. Vienā brīdī izcēlās neliels trādirīdis ar vienu muļķi, kas bija pasmēķējis lidostas tualetē un iedarbinājis dūmu detektoru, tomēr tas salīdzinoši drīz norima. Piedzīvojuma pēdējais punkts, šķiet, bija brīdis, kad M., kas lasīja lidmašīnā piedāvātās avīzes, sasmējās un atnāca man parādīt, ka Neatkarīgajā avīzē atradis vārdu “meteoromurmoloģija”.

Man makā palika astoņas kronas. Jābrauc atkal.

Komentāru nav.

 

Sestdien, 2012-02-19
1:52

Visa piektdiena bija veltīta dažādiem laboratorijas darbiem. No rīta atklāju vēl vienu lietu, kas tomēr vakar nebija sainstalējusies pietiekami labi, un krietni nočakarējos, kamēr, izmantojot P paskaidrojumus par bash skriptu īpatnībām izdevās pārnest vajadzīgo uzvedību uz Windows. Atrisinājums bija pilnīgi maģisks – vēl bez visām standartlietām vienā batch skriptā bija jānomaina viena relatīvā adrese uz absolūto.

Kad tas bija pabeigts, es un P devāmies uz Prāgas pili, bet M palika vēl kādu laiku padarboties ar mašīntulkošanas laboratorijas darbiem. Kad pāris dienas atpakaļ mēs spriedām par pils apmeklējumu, es ieteicu doties uz turieni man zināmajā veidā – ar tramvaju apbraukt lociņu un tad iet pa kalnu lejā. Bet M vārdi – paskaties, tas taču ir te, fakultātei pavisam blakus, te jau var ar kājām aiziet! – mani samulsināja. Tā nu piektdienā mēs ar P uz pili devāmies ar kājām pa īsāko ceļu kalnā augšā. Aptuveni pusceļā P izdarīja secinājumu, ka tā noteikti esot mana slēptā atriebība par to, ka mēs fakultātē pēc pusdienām uz ceturto stāvu katru reizi braucām ar liftu.

Pilī ienācām tieši no otras puses, nekā nācu pirms gada – garām prezidenta pilij un konusveida karoga kārtīm. Izgājām cauri vienam iekšpagalmam, kur es ievēroju uzrakstu par mantnīcu, un tad cauri arkai. OHO, teica P, apstādamies tikko kā iznācis no arkas. Svētā Vita katedrāle mūsu priekšā dažu metru attālumā bija iznirusi pilnīgi pēkšņi un ar galveno fasādi pret mums. Gan katedrāles novietojums attiecībā pret citām ēkām, gan grandiozie izmēri noved pie tā, ka ne mans objektīvs parastais, ne P telefons nespēja to uztvert vienā kadrā. P piezīmēja, ka, ja mākslinieks nemāk katedrāli iezīmēt vienā gleznā, tad varēja vienkārši ņemt citu mākslinieku (piemēram, pirmajam nocērtot galvu), kas nav tāds muļķis, bet tas, ka katedrāle, piemēram, celšanas laikā neietilpa visa vienlaicīgi redzes lokā, toreiz nevienu neuztrauca. Tā kā nedaudz līņāja, novērojām gārgoilus darbībā. Iegājām arī katedrālē iekšā. Tur vēl jo projām prasa naudiņas par aiziešanu līdz altārim. Skatīdamās uz nekrāsotajām akmens sienām, konstatēju, ka savā īpašā veidā, gandrīz, gandrīz vai varētu teikt, ka eksterjers ir kaut kādā ziņā pieticīgs (nekādu gleznojumu uz sienām, nekādu mozaīku – šo rakstot, atcerējos Spas na Kravi Pēterburgā -, tikai akmens ar gotiskatiem rotājumiem un vitrāžstikli). P trāpīgi papildināja: ja neskaita griestu augstumu.

Ejot gar katedrāles sānu tālāk uz priekšu meklēt Zelta ieliņu, pētīju beznīcas eksterjera gotiskās cakas, pamanīju vienas mazas drutiņas, kuras nekad agrāk nejutos redzējusi, bildēju gārgolus un jumta balstus. Tos rakstus laikam varētu gaidiem pētīt, kamēr beidzot tie viscaur būtu apskatīti un apnikuši.

Zelta ieliņu atradām bez desmit četros (es internetā biju izlasījusi, ka pēc četriem tur iekšā vairs nelaiž). P mēģināja teikt, ka nav tak uz 10 minūtēm ko pirkt biļeti, bet es apņēmības pilna devos konfrontēt pie ieejas stāvošo iekšā laidēju – ar mērķi uzzināt, kur dabūt biļeti. Iespējams, ka manu apņēmību bija stiprinājis M iepriekš teiktais, ka, pēc aprakstiem spriežot, tur īsti neesot ko redzēt. Nu lai! Tad es gribu pati savām acīm par to pārliecināties, tūlīt un tagad.

Sargs uzsmaidīja un pamāja ar roku uz vārtu pusi. Es apjuku uz brīdi, un tad abi fiksi tināmies iekšā, kamēr sargs nav pārdomājis un tomēr sācis prasīt biļetes.

Iela pamatā sastāv no mazmazītiņām krāsainām mājiņām ar mazmazītiņām drutiņām. P, kas ne tuvu nav no garākajiem man zināmajiem cilvēkiem, durvju augšmalas sniedzās drusku pāri plecam. Vienai mājiņai, zemākai par citām, vienā jumta malā bija kāpņveida izbūve, uz kuras salikti puķu podi.

Salasījusies internetā nepārbaudītus materiālus par bruņu izstādi, skaļi neko neteicu, bet bāzu savu ziņkārīgo šnobeli iekšā visās durvīs, kur vien varēja. Vispār lielāko mājiņu daļu aizpilda veikali, bet man paveicās un bruņas atradu pirmajās durvīs – pa trepītēm augšā otrajā stāvā garumgarā gaitenī. Daudz, es nezinu, cik, 50? Šeit mani nedaudz pagidoja P, norādīdams uz vairākām lietām, kuras pati nebūtu ievērojusi. Pirmkārt, tie cilvēki ir bijuši ievērojami īsāki par mums – bruņutērpi pilnā salikumā stāvēja uz apmēram sprīdi augsta postamenta, un tad to cepuru augšmalas bija vienā līmenī ar mūsu galvu virsām. Tāpat uzzināju, ka noteiktas konstrukcijas (V veidā uz priekšu) krūšu bruņas palīdzēja noslīdēt garām šķēpiem un arī lodēm no pirmajiem šaujamieročiem. Vēl tajā gaitenī bija iespēja šaut ar arbaletu. To es neizmēģināju. Gaiteņa vienā galā bija suvenīru pārdotuve, kurā varēja nopirkt bruņucimtdus, bruņucepures, kaklarotas ar cirvīšiem un zobeniem, kā arī šādas tādas rotaslietas, no kurām man interesantākie likās “īru gredzeni” – melna metāla stīpiņas ar spirālveidā sarullētiem galiem, saliektas gredzena formā. Vēl tur varēja nopirkt dažādus suvenīrus par “bruņinieks uzvar pūķi” tēmu. Bruņinieka man nav, bet nopirku nelielu balta metāla pūķīti ar zaļām stikla actiņām. Šobrīd, kad rakstu, pūķītis smieklīgi gāzelējās uz vēdera uz galda man blakus. P, vērodams, kā prasu pārdevējam “green-eyed dragon, no, no, the green one!”* rezumēja: “Tagad Tev būs zaļais pūķis!”

Zelta ieliņas vienā galā mēs redzējām katapultu, nelielu lielgabalu un vēl vienu šaujamieroci uz riteņiem. Vienā pagrabā bija podniekdarbnīca ar plēšām un milzīgu daudzmu podu, otrā – alķīmiķa istabiņa ( – Te tāds drēgns… – Ja kamīnā kurinātu īstu uguni, būtu labāk… – Pagrabi vispār nav baigi siltie… – Ja guļ ar cilvēku, nevis ar ģitāru [gultā bija ievietots ģitārai attāli līdzīgs instruments], tad arī ir labāk…)

Pēc tam izgājām atpakaļ līdz Vita katedrālei satikt M, kurš bija beidzis darboties un atnācis līdz pilij. Izgājām cauri pilij, dažādos skatu laukumiņos pabaudījām Prāgas skatus, un tad sākām domāt, ko tālāk. Tā kā labāki ierosinājumi neradās, es pieķēros domai par mantnīcu. Biju lasījusi, ka kaut kur Prāgas pilī glabājās karaliskie dārgumi, un P vārdi par to, ka britu karaliskie dārgumi esot diezgan iespaidīgi iedvesmoja mani uz domu, ka gribu redzēt kādu lielu dārgakmeni. Viens no maniem kompanjoniem atbira tāpēc, ka neatzina nekādus dārgumus par gana interesantiem, bet otrs, jo mantnīcā studentiem, kas pārsnieguši noteikto vecuma robežu, prasīja par ieejas biļeti vairāk naudas, nekā viņam bija entuziasma. Tā nu sarunājām, ka viņi ies uz pilsētu meklēt Krušovices krogu, kurā var ēst cūkas kājas, un es ar viņiem sazvanīšos, kad būšu beigusi skatīties mantnīcu. Kaut kad iepriekšējās dienās mums bija sarunas par to, ka, pirmkārt, pārmaiņas pēc jāiet uz vienu Krušovices krogu, un 2) P mani uzstājīgi pārliecināja, ka man jāpaņem cūkas kāja neskatoties uz to, ka es viņu nevaru apēst – kāja taču ir krietni lētāka par pīles krūtiņu un to tak es ņemot! Sak, man vienkārši būšot iespējas izvēlēties garšīgākos gabaliņus.

Bet par dārgumiem. Tā bija baznīcas dārgumu krātuve, tāpēc es neredzēju nevienu dimantu cilvēka galvas lielumā un nevienu karaļa kroni arī nē. Tomēr, jāatzīst, ka tas man bija pārsteidzoši un pamācoši. Lai gan es biju kaut ko pa ausu galam dzirdējusi par tādu koncepciju kā svētās/svēto relikvijas, tomēr nākot iekšā, es to jau biju sen aizmirsusi. Starp citu, man atkal aizliedza fotogrāfēt (atkal runa par sakrāliem objektiem!). Bet vismaz bukletiņu piemiņai iedeva. Un dīvainu zelta monētu ar Prāgas pili. Kaut kāda tūristu kolekcionējamā lieta, man šķiet.

Viena izstādes daļa veltīta augsta ranga garīdznieku ceremoniālajam apģērbam. Pamata materiāli (ja neskaita zeltu, dārgakmeņus un pērles) ir zīds un… lins. Tā lieta, kas mani tiešām pārsteidza, bija fakts, ka lielajai daļai zelta vai apzeltītā sudraba objektos galvenā vērtība neskaitījās masa vai dārgakmeņi un pusdārgakmeņi, bet gan nelieli lodziņi ar dažādām svēto relikvijām. Koka krustu gabaliņi, mutautu stūrīši, kauli un zobi (jā, es esmu pilnīgi droša, ka redzēju vismaz vienu zobu), vismaz ciktāl es pareizi atšifrēju uzrakstus. Reliģiskā terminoloģija angliski man ir diezgan sveša. Bija gan objekti ar vienu “relikvijas lodziņam”, gan tādi, kuros bija seši vai vairāki. Jāatzīst, ka šis ceļojums man atkal un atkal liek aizdomāties par elkdievības koncepciju.

Puiši krogu bija atraduši pavisam netālu no Malostranskas laukuma. Nedaudz pasmējusies par to, ka viņu piedāvātais ceļa izklāsts nesatruēja ne ielu nosaukumus, nedz kādus citus man saprotamas pieturas punktus, izņemot lielas trepes pils austrumu pusē (tas kuriozi sasaucās ar kādu mūsu iepriekšējo sarunu par vīriešu un sieviešu ceļa izklāstīšanas atšķirībām), es tomēr viņus (ar divreizēju sazvanīšanos un pašaubīšanos pie kroga, kura durvis rotāja miroņgalvas) atradu gluži ātri. Kāpjot pa daļēji izgaismotajām kāpnēm, klausījos ielu muzikanta čīgāšanu, vēroju lejā krēslojošo, bet jau apgaismoto Prāgu (jā, man Prāga ir pilsēta ar daudzajām gaismām un izgaismotajām fasādēm), un cīnījos ar viegli melanholisku sajūtu – rīt jābrauc prom no retās vietas ārpus Latvijas, kas man tiešām patīk.

Ārpusē zīme gan vēstīja, ka tas ir Pilsener krogs, bet iekšā Krušovici tiešām dabūt varēja. Kozels gan viņiem bija beidzies, tāpēc salīdzinājuma nebija. Pētot alus kausu aizdomājos, ko diez nozīmē “Královský pivovar Krušovice” – mums bija dažādas hipotēzes par to, kāds tam sakars varētu būt ar kuru no Kārļiem, tomēr Vikipēdija saka, ka tas nozīmē “karaliskā alus darītava”. Arī cūkas kājas ēdienkartē bija. M gan atzina, ka viņam pietiks čehu ēdiena un pasūtīja lazanju, bet mums ar P – cūkas kājas. Mīlīgi, ka man atnestā cūkas kāja bija ievērojami mazāka par to, ko dabūja P. Droši vien tas arī bija iemesls tam, kāpēc es tiku ar viņu galā. Pēc vakariņām P teica, ka man noteikti jānofotogrāfē kauli, lai būtu relikvija darba kolēģu biedēšanai, kas mēdz brīnēties par manu apetīti. Cūku kāju dažādie lielumi noveda mūs pie strīda, par to vai varētu būt, ka man bija cūkas priekškājas celis, bet P – pakaļkājas. Es pastāvēju uz to, ka kaulu struktūra ir pārāk līdzīga, ka gabalam jābūt vienam un tam pašam, tikai P cūka ir bijusi lielāka.

Atgriezušies viesnīcā, dzērām alu, atlikušo apelsīnu sulu, tēju un visu citu, kas gadījās pie rokas, ēdām pistāciju saldējumu un apaļās čehu vafeles un vedām diskusijas, kādas iespējamas tikai starp cilvēkiem ar ļoti īpaši profesijām. Mēģinot atrisināt jautājumu par cūku kājām, izgūglējām veselu kaudzu cūku skeletu un beigās tā arī ne pie kā nenonācām. Atgriezusies mājās, pajautāju mammai, un viņa dillemu atrisināja momentā – abas kājas bija pakaļkājas, jo viens no kauliem bija garāks par otru. Tomēr tovakar viesnīcā neveiksmīgā meklēšana noveda tikai pie mana pretenciozā izteikuma, ka tipiski sievietes par cūku skeleta uzbūvi zina vairāk kā vīrieši. Skaļi es to neprecizēju, bet domājusi es biju konkrētu ģeogrāfisko reģionu. Āfrikā varbūt ir savādāk. M šo jautājumu pārtulkoja angliski un uzdeva Wolfram Alfai. Alfa šo jautājumu saprata kā “par ko vīrieši zina vairāk – par cūkām vai sievietēm?!” Nedaudz pamainījām vārdu kārtību un uzdevām šo jautājumu Gūglei. Pirmais rezultāts bija kaut kas par vīriešiem un sievietēm, bet otrais – Vikipēdijas raksts par anālo seksu. Tad mēs sapratām, ka pietiek šovakar gūglēt par cūkām.

Vēl mēs izsecinājām, ka tezaurs.lv skaidrojošā vārdnīca mums ir kļuvusi par tādu kā etalonu, jo, ja kādi divi no mums sastrīdējās par kāda vārda nozīmi, tipiski diskusijā iesaistītie nosūtīja viens otru paskatīties tēzaurā, ko tad tas nozīmē patiesībā. Piemēram, mums radās jautājums, vai tas, ar ko mēs tur nodarbojamies, ir vakarēšana. M nolasīja priekšā tēzaura definīciju, un secināja, ka viss būtu ideāli, ja vien P labotu kādu darbarīku.

Saldējums bija tīri labs par spīti tam, ka tika drusciņ par ilgu aizmirsts viesnīcas ledusskapītī bez saldētavas.

____________________________
*) zaļacaino pūķi, nē, nē, to ar zaļajām [acīm]!

Komentāru nav.

Sestdien, 2012-02-18
19:20

Puišus satiku fakultātes pirmajā stāvā datorlaboratorijā, kur notika nākamā nodarbība. Nodarbībā bija darbošanās ar vienu čehu rīku, kuru mēs visi tiepīgi gribējām uzinstalēt uz operētājsistēmām, kurās tam teorētiski vajadzētu darboties, bet praktiski – nav pārbaudīts (es un M – uz Windows, . – uz MacOs). Mums pietrūka katram vesela rinda visādu prerekvizītu, kurus visus vajadzēja iegūt internetā, tāpēc konstatēt, ka viens no tīkliem, kam mākam pieslēgties, šajā ēkas spārnā nav uzstādīts, bet otram – izgājis no ierindas pieejas punkts, bija visnotaļ nepatīkami. Situāciju labi rezumēja nez kur radusies spārnotā frāze “Sasodītie klostera pagrabi bez interneta!” Tomēr ļoti gribējās tikt skaidrībā, vai to rīku ir iespējams uzinstalēt, kamēr vēl esam šeit, kur izstrādātāji ir rokas stiepiena attālumā. Tāpēc paņēmām visi trīs savus laptopiņus un pārcēlāmies uz blakus esošo Starbucks – pagrabā pie lielā galda. Tur pat bija vajadzīgais skaits rozešu.

Kopsummā instalēšanās process bija veiksmīgs, lai gan mēs nepamanījām, ka brīvajā laika intervālā starp labratorijas darba beigām un oficiālo vakariņu sākumu bija negaidīti ieplānots vēl viens labratorijas darbs (nodarbību saraksts bija mainījies dienas šīs pašas dienas laikā, P teica, ka no rīta esot to vēl skatījies). Kaut kur pa vidu uzmanība atslāba, P sāka žēloties par Perl nelasāmību, tad atklājās, ka viens no mums nezina, kas ir Halting Problem (viena no teorētiskās datorzinātnes pamatteorēmām), un visbeidzot ķiķināšana par dažādiem datorzinātes teorētiskajiem kruzuļiem noveda pie tā, ka es atklāju sev jaunu ezotērisko programmēšanas valodu: Malbolge.

Septiņos mēs ar M devāmies oficiālajās konferences vakariņās, bet P palika ar pamatojumu, ka vajag parakstīt rakstu. Konferences vakariņas notika krodziņā ar nosaukumu Petřínské Terasy netālu no funikuliera vidējās pieturas (cik zinu, Prāgā ir viens funikulieris, tam ir trīs pieturas un tas ved augšā kalnā uz Petřín tornīti). Vakariņas man pašai šķita lieliskas, M nedaudz kritizēja, bet es tajā brīdi jau biju sapratusi, ka čehu un vispār ēdiens bez daudz, daudz termiski apstrādātiem tomātiem mēdz nebūt M gaumē. Kad pie vakariņām pasniedza Krušovices alu, sasmaidījāmies – tieši iepriekšējā dienā P bija teicis, ka nākamreiz vakariņām jāmeklē tāds krogs, kas būtu Krušovices nevis Kozel krogs, jo čehu alus kultūru vajag izpētīt plašāk. Vakariņu beigu galā krietns bariņš skolas dalībnieku, ieskaitot abas meitenes, kas stažējas M darbavietā, izdomāja, ka jāiet padejot. Kad nu par šī soļa pareizumu tika pārliecināts arī M, devāmies tāpat ar kājām no kalna lejā, vecpilsētas virzienā. Kafejnīca ierīkota vietā, kur paveras milzum plašs un ārkārtīgi labs skats uz Prāgu. Tā kā Prāgā pārāk elektrību uz ielu un kultūras pieminekļu izsgaismošanu netaupa, tad man likās, ka naktī skats pat bija vēl labāks kā varētu būt vasaras dienā. Sniegs, kas pa dienu nedaudz mēģināja kust, bet nokusis tomēr nebija, to visu padarīja vēl lieliskāku.

Drusciņ padejojām daudzstāvu klubā netālu no Kārļa tilta (parocīgi, var izdabāt daudzveidīgākam cilvēku lokam, ja katrā stāvā spēlē savādāku mūziku) un tādā pašā lielā barā pustrijos naktī atgriezāmies viesnīcā. Nosvētīju domās Latviju par aizliegumu krogos, klubos un tamlīdzīgās vietās smēķēt, izkāru savas sasmirdējušās drēbes vannas istabā, lai nepiesmirdina istabu un līdu zem segas. Nākamajā rītā pie brokastīm satikām P, kurš salīdzinājumā ar mums izskatījās vienkārši neprātīgi aizmidzis un saguris. Turklāt viņš sūdzējās, ka manā istabiņā bija palicis viss viņa alus, kas tādejādi nepalīdzēja viņam rakstīt murmoloģiju.

Jā, mans pienesums mūsu trio folklorai ir “murmoloģija”. It sevišķi P. šis gāja pie sirds.

Komentāri.

Es: Kad gājām uz viesnīcu, bija uzsnidzis kādus 4-5 cm biezs sniegs. Viesnīcai tuvākajā [Kārļa tilta] galā skolas dalībnieki spontāni uzrīkoja sniega kauju. Kad mēs ar M stāvējām un noskatījāmies viņu līksmošanu, viena no meitenēm, kas stažējas M darba vietā, teica, ka lavieši nemāk kauties/cīnīties. M cienīgi atbildēja: “Nē, latvieši ir pieraduši pie vairāk sniega.” Uz tilta patiesībā bija maz munīcijas.

Sestdien, 2012-02-18
16:07

Ceturtdienas dienas pirmā puse notika salīdzinoši tradicionāli – brokastis draņķīgas, miegs nāk, pāris minūšu gājiens uz fakultāti, sēdēšana auditorijā. Vienīgā atšķirība, ka P nolēma, pirmās lekcijas tēma viņu galīgi neinteresē un vajag nedaudz pagulēt. Nevaru viņam neko pārmest, jo lekcijā apskatītās mašīnmācīšanās metodes mēs ļoti nesen apguvām, manuprāt, labākā izklāstā.

Ja pirmajās divās dienās mums lekcijas notieka lielā, bet salīdzinoši “parastā” auditorijā, tad trešdien un ceturtdien mēs bijām pārcelti uz auditoriju ar dekoratīviem ciļņiem pie griestiem un nelielu melnu uzrakstu uz siena – 1742 kaut kas tur.

Pēc pusdienām pavadīju Natašu un cita starpā pajautāju, cik veca ir fakultātes ēka. Jo šis jautājums mani ziņkāroja jau krientu laiku. No vienas puses, šādas tādas kāpnes ir klātas ar padomju laiku paneļiem, apmetums ir vidēji svaigs – ne tā kā LU – vai nu pilnīgi jauns vai tik vecs, ka pie sienām neturās. Tajā pašā auditorijā, kur ceturtdienā sēdējām, sienas cilvēka augstumā klāj mūsdienīgi auduma paneļi. Vadi ir labi noslēpti. Tomēr populārākā griestu forma ir gotiskas arkas, pie pirmā stāva logiem metāla režģi ir mazliet par skaistu, lai būtu padomju laika. durvis daudzviet divviru un iestiprinātas kaltās metāla eņģēs. It kā ēka rada pietiekami lielu pabeigtības izjūtu, lai būtu grūti piedēvēt viņai, piemēram, 500 gadu vēsturi. Bet tomēr parāk daudz ir tādu elementu, ar kādiem pēdējos 100 gados vairs cilvēki necackājas.

Nataša izmisīgi atvēcinājās, ka viņa gan esot zinājusi, bet jau sen aizmirsusi, visu par šīs ēkas vēsturi un vispār un vispār. Un tomēr – uzraksts auditorijā ir autentisks, un apmēram no tā gada, kas tajā uzrakstā ir pieminēts. Starp citu, blakus (dažas sienas robežojas) ir Nikolaja katedrāle. Milzīgā ēka (stāvu nav daudz, šķiet 5 vai 6, bet kādi!) kopā ar apkārtējām teritorijām lielos apjomos agrāk ir piederējusi baznīcai. Šī konkrētā ēka ir viduslaiku klosteris.

Pusdienas paēdām diezgan strauji, Nataša steidzās mājās pie bērniem un es izgāju viņu pavadīt uz nākamo tramvaja pieturu un nedaudz papļāpāt. – Vai Tu esi redzējusi Prāgas Jēzusbērniņu? – Umm, nēē… – Kā tas var būt, tas taču ir drausmīgi slavens objekts! – Nezinu. Es it kā redzēju Vikipēdijā, bet kaut kā nepiefiksēju. Es tā arī nesapratu, kas tas ir un kāpēc cilvēki to skatās. – Katedrāle ir tieši pie pieturas, gribi ieiet paskatīties?

Tā es tiku pie, kā vēlāk izrādījās ļoti īsas (fakultātē atgriezos mazāk kā pēc pusstundas), bet pārsteidzošas ekskursijas. Katedrālē fotogrāfēt aizliegts, starp citu. Vispār Prāgā visbiežāk ar fotogrāfēšanas aizliegumu saskāros kontekstā ar sakrāliem objektiem un relikvijām.

Starp citu, Mūsu uzvarošās Dievmātes katedrālei (vai kaut kā tā) ne reizi vien biju braukusi garām toreiz, kad biju Prāgā pirms gada. Katedrāles fasāde, lai gan ir rotāta, tomēr ne tik pārbagātīgi kā daudzas citas katedrāles, tāpēc manā atmiņā uz citu katedrāļu fona ieņēma ļoti otršķirīgu vietu. Iekšpusē marmora sienas un pie sienām bagātīgos ietvaros, nē, drīzāk nišās, gleznas. Nišu sānus norobežo interesantas, tādas kā savītas, zelta kolonas.

Vienā no šīm nišām uz grazna postamenta liels stikla būris un uz tā – ne pārāk liels vaska leļļu bērns bagātīgi rotātā apmetņveida apģērbā. Uz aci likās, ka lellīte ir apmēram trīsceturtdaļ tik liela, kā jaudzimis bērns, bet attēlo nedaudz vecāku bērnu. Lūk, tas tad arī Prāgas Jēsusbērniņš, kam plašas tautas masas uzskata par ļoti svētu un piedēvē dziednieciskas īpašības. Sevišķi lielu atzinību viņš bauda Latīņamerikas katoļu vidū. Laikam pats neparastākais tajā ir tas, ka viņš ir visnotaļ plaša bagātīgu apģērbu garderobe un viņš tiek regulāri pārģērbs. Vikipēdija saka, ka šis bērns esot apmēram 400 gadu vecs, ja neko nesajaucu.

Pa nelielām vītņveida trepītēm varēja uzkāpt augstāk tornī. Gar trepju sienām fotoattēli ar bērniņu viņa dažādajos tērpos un augšā – tērpu izstāde. Vienu no šiem tērpiem, piemēram, ir dāvinājusi Austroungārijas ķeizariene Marija Terēzija (man liekas, ka tā pati, kas Lielajā franču revolūcijā bojā gājušās Marijas Antuanetes māte).

Vēl dažus pakāpienus augstāk pa viļotu stikla plākšņu logu varēja paskatīties uz baznīcas centrālo telpu no augšas. Arī visnotaļ neparasts skats, jo parasti taču baznīcās skatās no lejas uz augšu, nevis otrādi.

No torņa izeja ir uz otru pusi, salīdzinot ar ieeju. Cauri sakristijai. Tur nelielā telpā iekārtota liela (ar daudz eksponātiem) izstāde – dažādas Jēzusbērniņa lellītes dažādos lielumos no dažādām pasaules valstīm. Ārkārtīgi daudz, pat simts vai vairāk – no Latīņamerikas.

No lelīšu izstādes attiet tāds kā gaitenis ar fotogrāfiju stendiem gar sienām. Visa gaiteņa garumā gar sienām izliktas lielas koka statujas – visvairāk mērkaķi, dažādos lielumos (piemēram cilvēkam līdz jostas vietai), arī viena žirafe, kas garumā sniedzās man pāri galvai, un bija arī citi zvēri. Kāds tam te sakars?

Kamēr es tā brīnījos, nez no kurienes izlīda vecs vīrs mūka tērpā un mēģināja kaut ko mums teikt. Es paskatījos uz Natašu cerībā, ka viņas čehu valodas prasme palīdzēs saprast. Vīrs noskaidroja, ka Nataša runā čehiski, ka mēs abas runājam krieviski un teica, ka esot gribējis ar mums vienkārši apsveicināties (krieviski). Tad viņš itāliski apsveicinājās un nedaudz parunāja ar pāris itāļu tūristiem. Pajautājām par koka statujām. Izrādijās, ka tos viņš ir savācis savās misionāra gaitās Āfrikā.

Atceļā iegāju blakus esošajā Starbucks nopirkt kafiju, jo konferences kafija ir negaršīga. Gaidot kafiju, blenzu uz Starbucks gotiskajām griestu arkām un domāju par klosteriem.

Komentāru nav.

Ceturtdien, 2012-02-16
11:42

Laikam teikt, ka man nāk miegs, nebūtu ne oriģināli, ne interesanti 😀

Vakar no rīta bija atkusnis, un viesnīcas priekšā bija sanests milzīgs kalns sausu, brūnu kļavu lapu. Pa dienu sniga. Mēs esam pārcelti uz citu auditoriju – visnotaļ vēsturiskā stilā.

Vakar kārtējo reizi pārliecinājos, ka atšķirība starp labiem un vājiem oratoriem eksistē, turklāt dara to ļoti jūtami. Garlaicīgās lekcijas vidū P man iespēra – eu, vai tad man šitais neinteresējot? Interesē gan, tā ir lieta, kas manā “šito vajag izlasīt un saprast” sarakstā stāv jau kopš pavasara pieredzes apmaiņas pasākuma ar igauņiem. Tā nu es kādu laiku centos klausīties cik rūpīgi vien spēju, tomēr gudrāka vai aizrautīgāka kļuvusi nejūtos.

Savukārt nākamā lekcija bija par tēmu, kuru es no sirds ienīstu, nesaprotu un bēgu no tās kā no paša nelabā. Turklāt, tā kā šī bija pēdējā lekcija dienā, es apsvēru iespēju vispār notīties, bet atnāca Nataša, ar kuru man gribējās parunāties. Šim lektoram bija iedota tikai viena lekcija (citiem ir trīs), tāpēc viņš pirmajā lekcijas pusē mērkaķa ātrumā iztrieca mūs cauri teorētiskajām lietām un otrajā pusē stāstīja par savu programmiņu eksperimentu procesa pārvaldīšanai. Un to visu, intensīvi žestikulējot, starojoši smaidot un nepārtraukti starojot entuziasma pārpilnībā. Vienā brīdī es iedomājos, nez, kā cilvēki izdomā, kā kustināt rokas runājot. P izteica hipotēzi, ka šī lekcija bija tik labi uztverama, jo lektors turēja augstu tempu (atšķirībā no iepriekšejā), bet tā noteikti nav vienīgā lektora panākumu atslēga. Ar Natašu tā arī nesanāca parunāties, pie šī jautājuma vēl jāpiestrādā.

Vakariņās puiši gribēja palikt Vltavas šajā krastā, otrs krasts esot tālu un tā… Es teicu, ka nezinu, kur te var ēst un restorāns jāmeklē viņiem. Nedaudz pagājuši virzienā, kur kolēģi jutās redzējuši ēstuvi, ieraudzījām krāšņu skatu uz Nacionālo teātri rokas stiepiena, par kuru tikko tika apgalvots, ka viņš esot tālu. Kā man patīk ka Prāgā “tuvu” tiešām ir tuvu, nevis tā kā Pēterburgā! Beigās ar P pamatojumu, ka nevar taču otreiz iet uz to pašu Slaviu, kur mēs jau bijām (lai gan puišiem tur ļoti patika), aizgājām uz nedaudz tālāk esošo Skořepku, pa ceļam ieejot jau vairākkārt apmeklētajā pārtikas veikalā, kurā strādā daudz aziātu. Nopirku 3 paciņas vafeļu, un puiši nobalsoja, ka vajag izmēģināt Morāvijas vīnu. Izmantojot standarta mašīntulkošanas algoritmus izvedām, ka visi Morāvijas vīni veikalā ir sausie un lielākā daļa – baltie. Nez, mēs slikti tulkojām, vai tā ir reģiona īpatnība? Mēs tomēr palikām pie sarkanā.

Skořepkā, vieglu atriebības jūtu vadīta (sakarā ar sūdzībām, ka Virvju vijēja sievas krogā bija par maz gaļas) ieteicu puišiem Ādama ribas. Puiši paņēma un slavēja 🙂 Tā nu mums tagad ir lokālais restorānu reitings – 1) Skořepka, 2) Slavia, 3) Virvju vijēja sieva.

Mums krogā atmeta atpakaļ 50 kronu banknoti, sakot “finita, finita”. Taisos parādīt to banknoti Natašai un pajautāt, vai viņa nav kaut kāds novecojis muzejeksponāts vai kas tamlīdzīgs. (Nataša izskaidroja, ka šāda tipa banknotes ir izņemtas no apgrozības, aizstājot ar monētām, jau krietnu laiku atpakaļ.)

Vakarā, dzerot vīnu, es sapratu, ka es atkal (!) esmu nopirkusi par maz sava mīļā veida vafeļu. Un mēs lieliski izsmējāmies par to, ka dažādiem leksikoniem un rīkiem ir problēmas veselu rindu 1.konjugācijas darbības vārdu, kas tipiski tiek klasificēti kā vulgāri vai sarunvaloda – mīzt, dirst, pisties, utt. Interesanti, ka gan Tildes, gan Gūgles mašīntulkošana dirst tulko kā fuck. Nu, tam neapšaubāmi ir šo vārdu lietošanas kontekstos balstīts segums…

Vēl es konstatēju, ka, lai rastos lokālā “folklora”, pietiek ar trim dienām. Mūsu trio ir neracionāli bieži atsaucas uz raudāšanu.

Istabā ir maz rozešu, saspraust visus uzlādējamos priekšmetus reizē nevar. Sega ir mulsinoši šaura. Bet viesnīcas personāls ir laipi cilvēki un neiebilst, ka krēsls no P istabiņas sistemātiski stāv manējā. Brokastis ir švakas, bet skats pa logu uz dīvaino pagalmu kanāla otrā puse un apdrupušajām kanāla malām man atgādina pirmo dzīves vietu, nezinkāpēc. Jo tur nebija nekādu kanālu.

Komentāru nav.

Otrdien, 2012-02-14
21:33

Pēdējā lekcijā tika demonstrēta pieeja videokorpusam. Diemžēl vai nu slaidos bija kļūda, vai paši bijām pārpratušies, un cerēto gandrīz desmit video vietā latviešu valodā bija tikai viens, turklāt tas pats juku jukām latviski un krieviski.

Pati lekcija notika nelielā telpā fakultātes bibliotekā. Ienākot bibliotekā, saskatījāmies ar M: Oho. Atradāmies divstāvīgas apaļas ēkas (vai ēkas daļas, Dievs vien zina) otrajā stāvā. Otrajam stāvam vidū ir apaļš caurums, kuru norobežo stikla siena. Lejā redzami cilvēki, kas telpas vidū sēž pie vairāk kā 10 datorgaldiem. Jumta vidū, manuprāt, bija logi vai stiklots kupols, vai kas tamlīdzīgs un visu balsta masīvas, zaļas akmens kolonnas.

Uzzinājuši, ka holokausta liecības pievienot runas korpusam nespīd, devāmies prom ātrāk – telpa bija interesentu pārpildīta, jādod arī citiem iespējas papētīt, kas tajā korpusā labs ir.

Ejot cauri Malostranskas laukumam, noskaidrojām, ka puiši ir sataisījušies čakli strādāt. Viņi aizgāja strādāt, un es, tā kā man neviens nevarēja aizrādīt par šāda soļa neprātīgumu, nedaudz pieskrienot, ielecu pirmajā (20.maršruta) tramvajā, un devos uz Divokā Šarku. Tas bija apmēram nedaudz pēc četriem. Apsolīju atgriezties ap septiņiem.

Tramvajs brauca un brauca, un saule tik rietēja un rietēja, līdz beidzot tramvaja galapunktā pie Šarkas es izkāpu īsi pirms saulrieta. Precīzi nezinu, jo bija biezi un vienmērīgi mākoņains. Izvairījos no Makdonalda, uzstādīju GPS-ā punktu, kur man vajadzētu atgriezties un devos pastaigāties. No sākuma bija pavisam labi – tas, ko G man bija nosaukusi par taciņu, izrādījās kārtīgs lielceļš pusotra buldozera platumā ar miljons laternām abās ceļa pusēs.

Rezervāts piesnidzis balts, debesis rozā, gaismiņas oranžas – viss kā savdabīgā gleznā. Pretī nāk cilvēki ar bērniem un suņiem. Tālāk, ceļi sazarojas un sākās klintis piecstāvu mājas augstumā. Starp klintīm neliela, trokšņaina upīte un ceļš. It kā slikti, ka šim ceļam nav laternu, bet perfekti nosnigusī zeme kopā ar pēdējo saules gaismu un pilsētas optisko piesārņojumu radīja tik perfektu gaišuma izjūtu, ka es jutos no tiesas pārsteigta un apvainojusies, kad izrādījās, ka ir tik tumšs, ka citkārt pacietīgais fotoaparāts melnbaltās klintis nevar nedz nofokusēt, nedz nofotogrāfēt, nedz pilnīgi neko. Tā nu viens no visskaistākajiem šī ceļojuma skatiem paliks vienīgi manā miglainajā atmiņā. Robota kalnu siena, pa kādam kokam, sniegs uz visām virsmām, izņemot pilnīgi vertikālās, ātra upe ar sniega saliņām un leduskritumiem, maigi oranžrozīgs mākoņu vāks. Tā ja.

Kad kanjons tā kā beidzās, pakonsultējos ar GPS un sapratu, ka turpinot iet pa šo ceļu, es vai nu apmaldīšos tumsā vai nē, bet dabūšu iet krietnas stundas līdz jebkādai civilizācijai. Gāju atpakaļ un priecājos par kanjonu vēlreiz.

Sazarojumā izgaismotais ceļš aizveda pie Džbán ezera. Tajā mazpadsmit metrus no dambjveida krasta atradās apaļš veidojums, kas tikpat labi varēja būt gan noslīcis lidojošais šķīvītis, gan atomreaktors. Blakus skaists plakāts, kurā krāsainām bildēm tiek demonstrēta šī veidojuma izbūve. Ārkārtīgi rūpīgi izpētīju plakātu, cerībā, ka tas nesīs kādu skaidrību, tomēr nekā – viscaur čehiski un nevienu lietderīgu pazīstamu vārdu samklēt neizdevās. Protams, lai nofotogrāfētu, bija par tumšu.

Atgriezusies viesnīcā, krietnu brīdi neveiksmīgi gūglēju, mēģinot uzzināt, kas tas par brīnumu. Vispirms uzzināju, ka Gūgles aerofoto tas ir labi saskatāms un pēc tam draudzene man atsūtīja šo bildi. Tātad tas citplanētiešu konstrukts ir aizdambēta ezera notekcaurums, kas norobežots ar režģiem, lai cilvēki nekrīt iekšā.

Pagāju gabaliņu gar ezera krastu. Neskatoties uz tumsu, uz ledus redzēju vismaz 3 slidotājus. Šķiet ar sniega lāpstu uz ledus bija iztīrīti slidojamie celiņi daudzveidīgās un ne vienmēr racionālas formās. Piemēram, bija spirālveida celiņš.

Nākot ārā trāpīju precīzi uz iepriekšējo tramvaja pieturu un Malostranskas laukumā izkāpu pāris minūtes pēc septiņiem. Jutos pati pārsteigta par savu precizitāti. Sazvanīju biedrus un uzzināju, ka ir īstais laiks ēst vakariņas. Tā kā tika izsludināta vēlme palikt Vltavas šajā krastā, čekojām ēstuves Malostranskas laukuma malā.

Uz manu jautājumu, vai ir izdevies pastrādāt, P atbildēja, ka viņam neesot izdevies uzrakstīt nepieciešamo murmoloģiju tāpēc, ka viņa krēsls bija palicis ieslēgts manā istabiņā (kopš vakarvakara), un murmuloģija esot tik šausmīga, ka to varot rakstīt tikai stalti sēžot krēslā pie galda un ar cieši apsietu kaklasaiti. Man neatlika nekas cits kā vien komentēt, ka visi mani studiju darbi, izņemot maģistru, ir tapuši, sēžot gultā, spilvenu kaudzē.

Mēs ilgi un dikti iztirzājām jautājumu, vai alus nav sabojājies. Pamēģinājām šo apspriest arī ar viesmīli, bet viņš tik draņķīgi runāja angliski, ka beigās atlika atmest ar roku. Un vispār, ja var tik ilgi šaubīties, tad tas patiesībā nozīmē, ka alus nav sabojājies. Ja kaut kas ir tiešām sabojājies, tad tas ir identificējams bez ilgas šaubīšanās. Ēdiens gan bija labs. P mūsu sāpi fomulēja tā: “Man tas alus nesagādā adekvātu estētisko baudījumu.”

Es nesatiku nevienu atvērtu veikalu, tāpēc man vafeļu kvests būs jāturpina rīt. Bet rakstot šo memuāru, es iznīcināju pēdējos “limited edition” cepumus. Nez, vai vismaz vakara noslēgumā puišiem būs izdevusies plānotā pastrādāšana?

Šodien P, vienā no daudzajām reizēm, kad gājām pa Malostranskas laukumu, teica, ka esot tāda sajūta, it kā mēs jau Prāgā būtu ļoti ilgi. Es vairākkārt pati sevi laboju, ka šodien vēl ir otrdiena, nevis trešdiena. Prāga viegli un dabiski ierīkojas mūsu prātos un dzīvēs, ar mums pašiem daudz par to neapspriežoties. Iezīmīgi, ka arī P tāpat kā es saredz Prāgai daudzas līdzības ar Rīgu.

Šodien, braucot atpakaļ no Divokā Šarkas, ar tramvajā piedāvāto audiovizuālo materiālu palīdzību mēģināju mācīties čehiski lasīt. Pareizāk sakot, piekārtot burtiem un to kombinācijām skanējumu. Tramvajs bija tīri labs mācību materiāls, jo katru pieturas nosaukumu vispirms izrunāja skaļi, tad uzrakstīja uz tablo, un tad, piebraucot pie pieturas, izrunāja vēlreiz. Praktiski visi ķeksīši uz patskaņiem nozīmē to pagarinājumu. CH izrunā laikam tuvu tan, kā to izrunā tie, kas latviešu valodā piedāvā ieviest digrafu CH, lai apzīmētu kādu H līdzīgu skaņu. Bet jautājums, vai i, kas seko aiz t, to mīkstina, gan palika neatrisināts.

Komentāri.

G: Vai esi noskaidrojusi, ko nozīmē “Divoka Šarka”?
Un par čehu ortogrāfiju/izrunu droši varēsi konsultēties ar mani – ja vien iedvesma nebūs pārgājusi 🙂

Es: Tūristu materiāli saka “Wild Šarka”, kur Šarka ir sieviete karotāja no leģendas. Piemērotāko latviešu valodas vārdu gan vēl neesmu izdomājusi/uzzinājusi.

Otrdien, 2012-02-14
15:19

P jutās vīlies, ka brokastis viesnīcā ir tik pat sliktas, kā iepriekšējā dienā, vēl vairāk – tās ir tieši tādas pašas. Nu, ko lai saka, beigās tas novedīs pie tā, ka būs no rīta lieka pusstundiņa pagulēšanai 🙂

Viens lektors ir saslimis, tāpēc lekciju saraksts ir mainīts un tukšo caurumu aizpildīšanai uz ātru roku ir sarunāts Hajičs, kas stāsta par vienu no saviem pētniecības projektiem. Projekta stāsts ir savā ziņā savdabīgs.

Ir ASV tāds režisors Stīvens Spīlbergs, kurš 1993.gadā uztaisīja filmu Schindler’s List, kas veltīta holokausta tēmai. Filma saņēma vairākus Oskarus un dažus Zelta globusus, bet Spīlbergs – kaudzi vēstuļu par tēmu – tā nebija, kā jūs rādat filmā, es jums visu izstāstīšu, kā bija patiesībā! Spīlbergs sameklēja naudiņas, apmācīja nelielu filmēšanas/intervēšanas komandu un nosūtīja pie visiem stāstīt gribētājiem. Tā radās holokaustu izdzīvojušo atmiņu videokorpuss, kura materiālu kopējais skatāmais apjoms pārsniedz 72 gadus (bez pārtraukumiem). Lielākā daļa materiālu ir angliski, viens materiāls ir japāniski, dažāds skaits liecību ir latviski, lietuviski, čehiski, slovākiski, poliski, utt. utjp. Mūsdienu standartiem video kvalitāte skaitītos vāja, neskatoties uz Spīlberga tālredzību, piemēram, visus materiālus uzņemot ar vienu un to pašu sagatavoto cilvēku komandu. Bet mūsdienās dzīvi ir, labi ja, trešā daļa tur filmēto cilvēku.

Maģiskais jautājums, protams, ir kā šajos materiālos nodrošināt meklējamību, jo neviens nevar viena mūža laikā visas šīs liecības noskatīties. Liecības angļu valodā ir marķētas, izmantojot strukturētu atslēgvārdu sistēmu, bet tas arī ir praktiski viss. Lielākā daļa runātāju nerunā dzimtajā valodā, runā emocionāli, filmēts ir viņu mājās ar dažādiem fona trokšņiem, līdz ar to automātiskā transkripcija vai pat tikai noteiktu atslēgvārdu atpazīšana runas plūsmā ir netriviāls jautājums.

Kārļa Universitātē ir izveidots pieejas punkts šiem materiāliem (materāli netiek izplatīti pilnīgi brīvi kaut vai tāpēc, ka daļa materālos filmēto cilvēku ir uzlikuši ierobežojumus un to, kurās valstīs drīkst šos materiālus izplatīt viņu dzīves laikā), un notiek transkribēšanas, meklēšanas un atslēgvārdu tulkošanas pētījumi. Koncentrējoties gan pamatā uz čehu, slovāku, poļu un angļu valodām.

Tagad, pēcpusdienā, kolēģi ar lielu entuziasmu klausās par kaut kādu sistēmu, kas korpusu izmanto vārdnīcveida datu izgūšanai, bet mani tas kaut kā nespēj piesaistīt. Ideja forša, bet klausīties par viņu tik ilgi un detalizēti… Kafija – labi, daudz kafija – daudz labi 😀

Komentāru nav.

Otrdien, 2012-02-14
15:18

No Višehradas pilskalna nokāpām tieši pie dzelzceļa tilta. Tā kā labāki piedāvājumi neienācās, tad gājām gar Vltavas krastu līdz Nacionālajam teātrim, ēdām vakariņas zaļo lēdiju kafejnīcā Slavia. Puiši komentēja, ka interjers atgādinot kaut ko no padomju laikiem, nē, pat agrāk, no 30-to gadu filmām, ka atgādinot Godfather, tikai pietrūkstot vīriešu hūtēs. Un ka pārtika esot labāka kā pie virvju vijēja sievas, jo porcijā gaļas vairāk, un tamlīdzīgi. Es, vadoties pēc stratēģijas “izvēlēties ēdienu, kas visgaršīgāk aprakstīts” dabūju to pašu ēdienu, ko pagājušajā reizē, kad biju šajā kafejnīcā pirms dažiem mēnešiem. Nu, tā galīgi nebija liela bēda, ņemot vērā, ka tas bija mans mīļākais kartupeļu kārtojums ar manu mīļāko apcepto kamambērveida sieriņu, brūklenēm un milzīgu, neprātīgi sulīgu tītara fileju.

Pēc tam tika nolemts, ka jāiet uz veikalu, jo vajag graužamos. Es teicu, ka viesnīci ir pāri Legií tiltam uz vienu pusi, bet man ir sajūta, ka veikali atrodas pa Národní třída tieši uz otru pusi. Gājām, gājām, veikalu atradām, tur bija visādas labas lietas, gan Kolonādas plānās apaļās vafeles, gan medovina, ko taisos vest mājās, gan alus (Kozel vien četri veidi :D). Ā, nu par to, ka Čehijā alus sistemātiski ir lētāks par ūdeni, laikam nav vērts īpaši atzīmēt. Uzlasīju meklētos suvenīrus (medovinu un 2 pakas vafeļu), puiši ieguva alu un cepumus, kurus rotājošais “limited edition” uzraksts tika atzīts par klaji smieklīgu, un, lai nekrāptu valsti, pilsētas domi un citas sabiedriskās iestādes, pat sabiedriskā transporta biļetes dabūjām. Maksājot aziātiskās izcelsmes pārdevējam, sapratu, ka šis ir tas pats veikals, kur mēs ar G iepirkāmies pirms gada 🙂 Tikai šoreiz te neviens sapīpējies dīvaini neķiķināja.

Vakara attīstība, sēžot pie manis un dzerot tēju, alu un apelsīnu sulu ar vai bez ruma, noveda pie tā, ka, pirmkārt, man ir jāpērk jaunas vafeles, jo, manuprāt, garšīgākā puse no manām vafelēm rītu nesagaidīja. Otrkārt, es noskaidroju, ka viesnīcā ar “free coffee” saprot šķīstošās kafijas granuliņas mazītiņā papīra paciņā vienai uzpirksteņa lieluma tasītei. Treškārt, mēs noskaidrojām, ka P mīļais teiciens “Ēst – labi, daudz ēst – daudz labi” ir slikti sintaktiski analizējams. Un vispār, pusvienos naktī ir jābeidz runāt par Stīrlinga formulu faktoriāla novērtēšanai ar ekspnentfunkciju un jāiet gulēt.

Komentāru nav.

Otrdien, 2012-02-14
11:33

Ar katru nākamo dienu pamosties kļūst ar vien grūtāk, bail iedomāties, kā tas būs piektdien. Šorīt pirmā lekcija ir par lielajiem datiem – tīri interesanti, vismaz drusciņ pamodina. Neveicas man šajā braucienā ar kafiju, iespējams, starpbrīdī iešu šturmēt Starbucks, kas atrodas tieši blakus ēkā attiecībā pret fakultāti, kur notiek konference.

Vakar pēdējā lekcija bija atcelta lektora slimības dēļ, tāpēc nolēmu, ka gribu kaut ko apskatīt. Kādu brīdi pamocījos, mēģinot saprast, vai kolēģi grib kaut ko grib (un ko), un sapratu, ka es neko nesaprotu. Beigās es teicu, ka braukšu skatīties Višehradu ( “otru Prāgas pili”) un ka, ja viņi grib, var doties līdzi. Tālāk tas attīstījās tā, ka mēs Prāgas domei nošmaucām 3 tramvaja biļešu cenas, jo pie 18.tramvaja vadītāja nevarēja nopirkt biļetes.

Višehrada ir ievērojami mazāka par Kārļa pili un, iespējams, ka arī vecāka. Tikt skaidrībā ar Prāgas vēsturi ir visnotaļ netriviāls jautājums pat ar visu Vikipēdijas palīdzību, jo vēstures ir ļoti daudz – katram rajonam un rajoniņam sava un lielākoties gana sena – no 10. vai vismaz no 13.gs. Starp citu, vēl šodien Prāga ir gana spēcīgi sadalīta rajonos, un ir liels daudzums administratīvo jautājumu, ko katrs rajons risina atsevišķi.

Pils kompleksa centrā ir “cakainajā stilā” celtā Pētera un Paula katedrāle. Būtu gribējusi ieiet iekšā, bet tobrīd tur notika kaut kāds pasākums un nevienu iekšā nelaida. Es no ārpuses nedaudz pafotogrāfēju un paklausījos, cik skaisti spēlē ērģeles un zvana baznīcas zvani. Zvanu, starp citu, bija stipri daudz, izklausījās lieliski, bet saskaitīt, cik, mana nemuzikalitāte neļāva.

Pie baznīcas ir kapsēta, kurā apglabāti daudzi slaveni čehi un apkārt salīdzinoši pārskatāma lieluma parks, kas beidzās pie pils nocietinājuma mūriem. Pretstatā daudzām citām pilīm, šīs pagalms lielākoties robežojas ar mūru augšējo malu nevis apakšējo. Mūri ir visnotaļ grandiozi un skats no to augšmalas – vienkārši fantastisks. Pirmām kārtām, Višehrada atrodas tā Prāgas fragmenta, ko līdz šim biju izstaigājusi, pašā malā, turklāt salīdzinoši augstā kalnā, un, otrkārt, vakar bija skaists laiks.

Apskatīju Nusles tiltu – garu viaduktu pāri ielejai, kurā atrodas Nusles rajons. Paskatījos atkal uz lielo pili, uz daudzajiem sarkanajiem Prāgas jumtiņiem un uz dažiem rajoniem, kas satur diezgan padomjniecisku arhitektūru. Vakar bija mākoņi un viegla migliņa, tādēļ saultieta krāšņums izpalika, atlika tikai nojaust, ka saule riet, jo ap visām pilīm migliņa palika tāda viegli rozā.

Apstaigājām apmēram pusi nocietinājumu, kad es sāku uzzināt, ka beidzot esmu sastapusi cilvēkus, kas salst vēl vairāk, ātrāk un stiprāk par mani. Tā nu mana jūsmošana par arhitektūras kompleksu, kas sevī vienlaicīgi ietver gan sirdi sildošu vienkāršību un robustumu, gan grandiozitāti, gan fantastiskas gotiskās cakas, tika piebremzēta, un mēs pa stāvo nogāzi pa pusei gājām, pa pusei slīdējām lejā uz upes pusi. Noteikti vajagot atrast kādu karstvīnu, pie kura sasildīt rokas.

Starp citu, turpceļā mēs uz pili gājām pa tik stāvu nogāzi, ka M., paskatījies uz gar ceļa malu blīvi saliktajām mašīnām (perpendikulāri slīpumam), atzina, ka viņam tā parkoties negribētos. Slīpums kaut kur starp 30 un 45 grādiem.

Tā, tagad Hajičs ļoti interesanti stāsta par holokausta atmiņām, turpinājumu uzrakstīšu vēlāk.

Komentāru nav.

Pirmdien, 2012-02-13
9:46

Pirmā lekcija, Biks stāsta kaut ko par korpusiem, bet līdz esencei es vēl neesmu tikusi. Viņš pašlaik stāsta, ka korpusi ir labi, bet šo argumentācijas daļu es jau biju dzirdējusi.

No rīta filozofējām, par ko viesnīcām dod zvaigznītes, un tieši kādas prasības ir jāizpilda, lai dabūtu trīs. Mans secinājums – visādi citādi ir lieliski, bet nu brokastis bija pē. Un es aizmirsu mājās savu Sumatru (kafiju).

Bet labi, nav ko te “kļevetaķ”, man te nudien iet labi. Laiks silts, ap -5…-10 un P solīja, ka uz nedēļas beigām būšot pat plusi. Tas gan nebūtu jautri, jo tad slīdēs kājas.

Mūsu viesnīca ir uz mazas, kanāla radītas saliņas tieši Kārļa tilta pakājē, 2 minūšu gājienā no Malostranskas laukuma, kur Fizikas un matemātikas fakultātē notiek lekcijas. Starp citu, viena no nu jau daudzajām viesnīcām manā “karjerā”, kurā ir saglabāts 100+ gadīgais logu dizains ar mazās rūtiņās sadalītiem divlīmeņu logiem. Negribu iedomāties, kā ir visus tos stiklus nomazgāt, bet, tā kā viņi man trigerē bērnības atmiņas, tad liekas savā īpašā veidā simpātiski.

Vakar atlidojām bez problēmām, ja neskaita to, ka no lidostas bija pazudis apdrošināšanas automāts, kuru lietoju pirms gada. Bet nu beigās savu apdrošināšanu dabūju, kopā ar P izdzērām pa kafijai un jau pēc iekāpšanas lidmašīnā atradām arī otru ceļa biedru M.

Pēc iečekošanās viesnīcā tika nobalsots, ka jāiet ēst. No manis tika piedzīti “gida pakalpojumi”, kurus es tālāk deleģēju savam GPS. Pēc tam, kad tas verķis pirmajā reizē 20 minūtes meklēja satelītus, pēc tam viņš mani vairs nepievīla un uz Virvju vijēja sievas krogu izveda pat cauri Vecpilsētas laukumam, lai puiši var nedaudz paskatīties un sajusties kā tūristi. Un pēc tam gar Vacslava laukumu. Ejot pāri Kārļa tiltam, juku jukām atskaņoju pēdējās faktu drusciņas, kas vēl aizķērušās galvā no pagājušā gada, kad mani gidoja G, kā rezultātā izpelnījos jautājumu, vai neesmu apsvērusi iespēju strādāt par gidu. Tas bija patīkams, tomēr ne līdz galam patiess kompliments. Savukārt par restorānu vispirms ienāca sūdzības, ka gaļas esot maz, un pēc tam – ka kolēģi esot pārēdušies 😀

Vakarā sēdējām viesnīcā, dzērām tēju ar cepurīti, apēdām visus manus īrisus un filozofējām par praktiski visu, izņemot darbu. 😀

Tagad mēģinu kaut kur ieplānot sev Višehradas apmeklējumu. Vai tomēr ebreju muzeja? Hmm. Grūti.

Komentāru nav.