Tag: Čehija

Sestdien, 2012-02-11
2:05

Pakošanās sanāca izteikti nesievišķīga – fiksi sametu somā kaut kādus higēnas piederumus un tad ilgi un ar lielām pārdomām izvēlējos, kurus kabeļus un lādētājus ņemt līdzi. Beigās paņēmu arī tīkla kabeli, ja nu viesnīcā (ūūū, tā ir vienkārši lieliskā vietā – uz saliņas pie Kārļa tilta, ja pareizi sapratu) atkal rastos sarežģījumi ar internetu. Paldies Dievam, nepieciešamība izvēlēties starp cross-over un straight kabeli atkrita, jo man mājās ir tikai straight.

Man ir atgriešanās sajūta.

Beidzot iemācījos savam GPS pēc adreses paliekoši pieglabāt ceļamērķus, un pieglabāju divus labākos Prāgas krogus. Ceru, ka tagad esmu gatava braukt.

Komentāru nav.

Sestdien, 2011-10-08
18:39

Pēdējā dienā mums bija viens pienākums – veiksmīgi atgriezties. Laiks kļuvis vēl mazliet vēsāks (pirmajā pilnajā dienā, ko te pavadījām, staigājot pa Kārļa tiltu, bija tik silti, ka pufaika jāvelk nost; otrajā dienā kļuva vēsāks).

No rīta lēni un bez stresa krāmējos tik ilgi, ka tad, kad biju pabeigusi, K no brokastīm jau atgriezās. Es, patiesību sakot, ar to jau biju rēķinājusies. Nav ko sabojāt izpratni par labo čehu virtuvi ar viesnīcas muļķībām. Es tā kā mēģināju ieteikt iet uz Mūstek pieturu un braukt ar zaļo metro pa īsāko ceļu uz lidostu, bet es biju sagurusi un meitenes nevēlējās uzticēties nezināmiem ceļiem, tāpēc braucām pa garo ceļu. Metro galapunktā, gaidot autobusu uz lidostu, neprognozēti satikām Leišu Kolēģi, kurš tur darīja tieši to pašu. Viņa lidmašīna gan bija vairāk kā stundu vēlāk kā mūsējā.

Autobusa vadītājs bija dzimis sacīkšu braucējs, taisīja tik spējus līkumus, ka noturēšanās savā sēdvietā kļuva par piedzīvojumu.

Prāgas lidostā garumgara rinda uz iečekošanos (pa daļai tāpēc, ka vairāki lidojumi salikti pie viena lodziņu komplekta). Drusciņ pamāžojāmies ar iečekošanās automātu, kas mūs iečeko, bet neizdrukā trijām no mums biļetes. Vienā brīdī Leišu Kolēģis pēkšņi saka: “Ak, vai! Užas!!!” un sāk steidzīgi rakāties pa somu. Pases nav. Nav pagājušas ne piecas minūtes, kad pie viņa pienāk jaunietis labā uzvalkā un pasniedz pasi. Viesnīcā aizmirsta. Turklāt no materiālas atlīdzināšanas viņš ļoti pārliecinoši atsakas. Es, protams, saprotu, ka četru zvaigžņu viesnīca skaitās smalki, bet šis drīzāk robežojas ar maģiju nekā prātam aptveramu servisu.

Prāgas lidostas 2.terminālī nav sevišķi dauz veikalu, vismaz tajā daļā, kurā nu jau tradicionāli ietrāpos es. Šopingā ar kolēģēm pašķirāmies, jo man nebija spēka un vēlmes izdomāt racionālu plānojumu, ko un kādā secībā gribu apstaigāt, un beigu beigās es vispār piezemējos Pilsener “oficiālajā krogā” paēst aiztaupītās brokastis. Ēdu medus kūku, kas garšoja neparasti labi priekš pirktas medus kūkas, dzēru Vīnes kafiju (kafija bija puslīdz pieņemema, un putkrējums bija īsts) un skatījos, kā logu pamazām aizsvītro smalkas lietus strīpiņas. Laikam taču šī gada vasara man beidzot noslēdzas pavisam un uz visiem laikiem. Ņemot vērā, ka tā sākās ar saules dūrienu aprīlī, tad tā ir sanākusi visnotaļ gara.

P.S. Caur caurēm lieliskajos Prāgas restorānos nezinkāpēc ir ļoti īsas un klasiskas desertu ēdienkartes. Saldējums, ābolu strūdele un pankūkas. Reizēm vēl Zahertorte. Neskatoties uz to, ka patiesi fascinējošo plūmju desertu es arī esmu iepazinusi tieši Prāgā.
P.S.2. Vīnes kafijas nosaukums laikam taču nav pilnīgi no pirksta izzīsts – jo tuvāk Vīnei, jo vieglāk man to ir atrast. Rīgā tā ir tikai retu krogu ēdienkartē, kamēr Prāgā – tikai retā ēdienkartē tās nav. Turklāt visas reizes, kad es to dzēru Prāgā, tā bija ar īstu putukrējumu, nevis putoplasta putām.
P.S.3. Par lidošanu ar lidmašīnu – pacelties ir aizraujoši, lidot dienā ir skaisti, jo tur augšā (virs mākoņiem) vienmēr ir gaišs un saulains, bet nolaišanās mēdz būt mazdrusciņ bēdīga. Starp citu, atpakaļceļā redzēju ļoti skaistu skatu – gaišpelēka Baltijas jūra, gaiši zilas debesis un pa vidu gaiši pelēki, gaiši zili un balti mākoņu vāli visās iespējamajās šo krāsu kombinācijās un formu daudzveidībā.

Komentāru nav.

Sestdien, 2011-10-08
1:58

Drusku pārskatīju Prāgas sabiedriskā transporta shēmu un nolēmu uz Kārļa universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti doties ar kājām. Vienkārši tāpēc, ka tas ir netālu, nevis tāpēc, ka nav veida, kā tur aizbraukt. Tas ir slīpi pāri Staremestas stūrim, pāri Kārļa tiltam un pāri Malostranskas laukumam. Fakultātei ir viena kopīga siena ar Starbucks, kur sēdēju iepriekšējā dienā. Blakus vēl viena Nikolaja baznīca.

Pēc zināmas svārstīšanās man līdzi nāca K un Speerx, bet pie fakultātes mūs satika arī Leišu Kolēģis. Datorlingvists, ar kuru runājos, sākumā šķita drusku apjucis (ha, it kā es nebiju), bet ātri vien iegājām tik fantastiski lieliskā, tehniskā sarunā, ka K man atdeva konfektes un pati ar Speerku devās staigāt pa pilsētu un iepirkties. Savukārt Leišu Kolēģis ar lielu interesi tvēra mūsu sarunu. Jāatzīst gan, ka tā galīgi nebija zinātniska – mēs skatījāmies, kas man neiet un kāpēc. Lielākoties – jā, tiešām tāpēc, ka tas nav bijis paredzēts, nevis tāpēc, ka es nebūtu atradusi, kā.

Pēc tam biju pusdienās ar Leišu Kolēģi. Kad viņš man stāstīja, man radās zināmas aizdomas, tomēr pilnībā tās apliecinājās tikai netālu no galamērķa – mēs nokļuvām kafeinīcā Slavia pretī Nacionālajam Teātrim – tur pat, kur ziemā, pavisam citā kompānijā, mēs ķiķinājām par zaļajām lēdijām. Ēdiens atkal bija neprātīgi lielisks (pīle, kamambērs, dzērveņu zapte un kā piedevas – ļoti garšīgs kartupeļu pagatavojums, kas spēcīgi atgādināja ķiplokotu baltās mērces lazanju; derētu mājās paeksperimentēt ar kartupeļiem). Pļāpājām par to un šo, visvairāk atmiņā iespiedās, ka Leišu Kolēģis ar sievu kirgīzieti no Kirgizstānas aizbraucis, jo nav varējis izturēt universitātē valdošu korupciju.

Pēc tam staigājām pa pilsētu, meklējot suvenīrus. Leišu Kolēģa meita bija izdomājusi, ka, ja tētis no komandējuma turpat Lietuvā atvedis maz suvenīru, tad tas nozīmē, jo tālāks brauciens, jo vairāk suvenīru. Viņš gan no Polijas neesot atvedis daudz suvenīru, jo pilsēta bijusi stipri dārga.

Pa ceļam iegājām vienā baznīcā, kas izcēlās ar to, ka torņa augšējais posms noformēts izteikti savādāk kā citi. Šeit ļoti mīl izmantot zeltu baznīcu interjeros. Vēl safotogrāfēju Bētlemes kapellu (tās pagalmā ir lieliski vīteņaugi).

Pusē piecos biju atkal (!!) šķērsojusi Kārļa tiltu un piezemējusies jau iepriekš apmeklētajā Malostranskas laukuma Starbuck-ā – pusstundiņu līdz brīdim, kad ieradīsies Nataša, parakstīt memuārus un padzert kafiju, kas negaršo pēc briesmām.

Lai gan Nataša ieradās ar nelielu nokavēšanos, tomēr tobrīd pirmo iepriekšējās dienas stāstu īsti pabeigt vēl izdevies nebija. Pasēdējām kafūzī, papļāpājām (ui, mirst mana krievu valoda, jāizvelk kāda krievu grāmata), bet Natašai gluži drīz bija jāsteidzas mājās barot meitu (trīs mēneši) un viņa paaicināja mani līdz. Pa ceļam viņa man parādīja Maltas ordeņa baznīcu (kuras stūri biju jau vairakas reizes ievērojusi) un tai pretī – mēra stabu ar raudošiem eņģeliem.

Braucu pa visgarāko metro līniju līdz galam un vēl pāris pieturas ar autobusu. Iespējams, pirmo reizi sanāca iemest aci Prāgas “suburbos”. Natašas dēlam bija lielisks koka vilciena sliežu komplekts, kas tā vien prasījās saliekams. Viņš atzinīgi novērtēja manas pūles. Brum, brum, tū-tū! Mūsu komunikāciju gan nedaudz apgrūtināja fakts, ka viņa nelielā vārdu krājuma pamanāmu daļu aizpilda čehu vārdi, turklāt viņam ļoti patīk čehu teikuma struktūras.

Atgriežoties uz labu laimi nolēmu kāpt ārā pieturā Mūstek. Sazvanīju K, lai noskaidrotu, vai viņas nav man zvanījušas (metro nav zonas), un izrādījās, ka viņas ir mazāk kā 500 metru attālumā, turklāt nolūkojušas itāļu restorānu, uz kuru tieši tagad taisās doties.

Arī itāļu ēdienus čehi gatavo labi. Viesmīlim bija nečehisks akcents (D piedāvāja hipotēzi par itāļu akcentu), un mēs nobalsojām, ka viņš atgādina Adamsu ģimenes lielo kalpu. Restorāns bija ļoti jauks, mulsināja ar regulārajiem blīkšķiem – saskaitījām četrus spēcīgus trauku krišanas trokšņus, no kuriem trīs papildināja pamatīgas stikla/porcelāna plīšanas skaņas.

Rīt rīta pusē uzreiz ir lidmašīna, vairs nekāda tūrisma, tikšanos un tamlīdzīgu lietu, tāpēc nakti veltu memuāru rakstīšanai. Čehijā laika zona attiecībā pret Latviju ir vienu stundu pūcēm par labu, bet tagad pat pēc vietējā laika ir gandrīz divi naktī. Jābeidz.

Nakamajiem Prāgas braucieniem plāns jau ir nosprausts: Divako Šarka, Ebreju kvartāls un otra pils. Savāda sajūta, tas varētu būt gana drīz. Varbūt, varbūt es pat spētu, varētu iemācīties čehu valodu…

P.S. Arī Nataša pārstāv Kārļa universitātes fizmatu “divīziju”, to pašu institūtu, kur no rīta runājos par tehniskajām lietām. Šeit gan divas maģiskās zilbes savieno otrādā secībā.
P.S.2. Prāga ir pirmā vieta ārpus Latvijas, kur kāds sabiedriskā sektora pārstāvis (Starbucks šajā gadījumā) paprasījis pareizi pieraksta manu vārdu. Valodas tomēr ir gana līdzīgas.

Komentāri.

Es: Kad gājām ar Natašu uz metro, izgājām cauri nelielam parciņam un šķērsojām upīti Čertovku. Tas esot sakarā ar velniem nevis melnumu. Iespējams, tāpēc, ka, lai gan ne katru gadu, tomēr regulāri upītei patīk applūst, un tad esot ievērojamas nepatikšanas.
Vēl pa ceļam (gan upīte, gan Maltas baznīca, gan šis bija Malostranskas pusē) redzējām 3 milzīgus metāla zīdaiņus. Citādi būtu forši, bet mani ļoti mulsināja, ka sejas vietā viņiem bija riepas nospiedums. Nataša teica, ka TV tornis esot apkarināts ar šādiem zīdaiņiem, bet daži palikuši pāri, tāpēc nolikti šeit.

Piektdien, 2011-10-07
23:59

Nacionālā koprusa institūts atrodas pavisam netālu no mūsu viesnīcas.

Starp citu, daži vārdi par viesnīcu. Kafija ir briesmīga, bet interjers mani sajūsmina. Vienkāršs, askētisks un pilnīgs. Silti zili aizkari, nedaud tumšāki dīvāni, brūni plaukti. Baltas skapju durvis ar brūniem rokturiem. Sākumā domāju, ka viesnīca centusies iekārtot maksimāli nedārgi, un askētiskā elegance ir vienkārši sanākusi. Kad ievēroju, ka vannas istaba izflīzēta viscaur ar mazītiņajām flīzītem pieskaņotos toņos (sienas gaišas, grīda un 2 horizontālas joslas sienās – tumši zilas), pārdomāju. Šeit tomēr ir piestrādājis interjera dizaineris, turklāt no tiem dažiem, kas tiešām ir šī vārda cienīgi. Pilnīgi apaļais tualetes pods gan ir neērts.

Bet tātad, par vakariņām ar Korpusa institūta pārstāvjiem prof.Čermaku un Mihalu. Čermaks mūs izveda cauri Vecpilsētai, norādīja uz Bētlemes kapelu, kurā meditējis un pie reformatoriskiem secinājumiem nonācis Jans Huss. It kā viņš to esot izdomājis pat pirms Lutera. Vēl redzējām ēku, kurā dzīvojis pirmais Prāgas grāmatizdevējs.

Mūs aizveda uz pa daļai itāļu, pa daļai steiku, pa daļai čehu ēstuvi, okupējām pašu lielāko galdu. Knapi paguvām apsēsties, kad ieradās vēl viens Mihals. Viņš mums laipni stādījās priekšā un tad sāka tekoši un izteiksmīgi strāstīt anekdotiskus gadījumus… teju perfektā latviešu valodā. Pavisam neliels akcents, turklāt galīgi ne tāds kā “vidusmēra krieviem”. Pēc brīža man blakus sēdošais Leišu Kolēģis piedāvājās ar pirmo Mihalu apmainīties vietām, jo viņš, kas latviski nerunāja, attapās iespiests caur caurēm latviski runājošā galda galā. Leišu Kolēģis man starojoši uzsmaidīja: – Tu taču runāsi ar viņu angliski, vai ne?

Tā nu vakariņas pavadīju ar vienu no dižākajiem korpuslingvistikas pārstāvjiem pievienas rokas un puisi, kas izskatījās nedaudz apjucis par pēkšņo latvisko pavērsienu – pie otras. Kad tika izteikta hipotēze, ka man negaršo mans Kozels, mulsdama atstāstīju jociņu par to, ka ir tikai divas nācijas, kas prot taisīt alu. (Ar to Kozelu bija tā, ka es pirms tam jau biju dabūjusi kā aperatīvu Becherovku, un es vēl jo projām esmu stipri kritiska attiecībā pret savām dziedāšanas spējām.) Ar Mihalu pierunājām, šķiet, veselu jūru, savukārt profesors man ieteica apskatīt ebreju kapsētu – tā esot viena no, ebrejuprat, vissvētākajām vietām ārpus Izraēlas.

Vēlāk pienāca Leišu Kolēģis parunāt ar profesoru, un es uzzināju atbildi uz K iepriekš retoriski izteikto jautājumu – kāpēc institūts publicē, piemēram, Karela Čapeka biežuma vārdnīcu. Tāpēc, lai tautā popularizētu korpuslingvistiku. Parasti mirstīgie nafig nezina un zināt arī negrib, kas, piemēram, ir verbu valences, bet Čapeks piesaista uzmanību pat tad, ja konkrētā grāmata reāli tam cilvēkam vajadzīga nav. Cīņa par Nacionālā korpusa atzīšanu plašos un vēl plašos līmeņos vispirms, pēc tam cīņa par deskriptīvo lingvistiku kā reālu faktos balstītu pētījumu veidu.

Otrs galda gals savukārt apmierināja otra Mihala un Leišu Kolēģa vēlmi runāt LATVISKI. Tur arī tika pierunāta, šķiet, vesela jūra.

Tomēr agri vai vēlu vakariņas beidzās (neprātīgi garšīgi, ēdu ļoti intersantu siera kūku, kas vairāk atgādināja jogurtu vai putkrējumu nekā biezpienu) un mēs atvadījāmies no profesora. Ko tālāk, ievaicājās viena no meitenēm. Mihals nāca klajā ar ģeniālu domu: Jūs mani te nedaudz uzgaidiet, es aizskriešu tepat blakus līdz fakultātei, paņemšu savu skolotāju, kas latviski runā daudz labāk, un grāmatu sarakstus, un tad mēs varētu iet uz kādu krogu!

Šis izteikums radīja vispārēju furoru, gan tāpēc, ka mēs taču tikko iznācām no kroga, gan tāpēc, ka doma par skolotāju, kas runā labāk par Mihalu, šķita teju vai maģiska. Mani papildus vēl mulsināja neizpratne, kas par grāmatu sarakstu un vai man vienīgajai frāze par skolotāja paņemšanu neliekas īsti lāga.

Stāvēt un gaidīt Mihalu atteicāmies, gājām līdzi uz Filozofijas fakultāti (angliski tā gan nezinkāpēc saucas par Mākslu fakultāti). Cita starpā, šajā fakultātē ietilpst korpusa institūts. No fakultātes lieveņa pavērās fantastisks skats uz izgaismoto Kārļa pili.

Mihals atgriezās pēc laikam minūtēm 15, vesdams līdzi vēl divus baltistus – savu vadītāju Pāvelu un kādu sievieti, kam nezinu vārdu, par kuru vēlāk atklāju, ka viņa ir dzimusi Rīgā. Viņi nesa trīs palielas kartona kastes un dzejas grāmatiņu, pilnu ar patosa pārpilniem padomju laika dzejolīšiem. Tā izraisīja papildus sajūsmu ar to, ka tās autora uzvārds sakrita ar D uzvārdu. Kartona kastes bija kaut kā saistītas ar kaut kādu pārvākšanos un nepieciešamību pārvietot grāmatas.

Piezemējāmies Vecpilsētā Šveika krodziņā, pasūtījām daudz alus (kurš Pilzeneru, kurš Kozelu) un pierunājām vēl vienu jūru, līdz bez piecpadsmit vienpadsmitos mums teica, ka drīz slēgs. Viena no kolēģēm man pareģoja nelabu galu sakarā ar faktu, ka sanāca pārmaiņus dzert beherovku un alu. Pasteidzoties notikumiem priekšā – nekas tāds nenotika. Patiesību sakot, vispār nekas ar mani nenotika, nākamajā rītā tikai drusku miegaina lieliski izrunājos otrā datorlingvistikas institūtā. Secinājums – pasaulē ir tikai viena īsteni indīga substance un tā ir Martini Asti.

Pāvels stāstīja visādus lieliskus atgadījumus. Piemēram, Čehijā ir likums, kas pieprasa, lai, precoties ārzemniekam, tiktu pieaicināts tulks, kas tulko tajā valodā, no kuras valsts ir attiecīgais ārzemnieks. Tāpēc vienreiz viņš tulkojis latviski kādam krievam, kas latviski ņibumbum.

Savukārt kādā citā reizē viņš piedalījies kāzās, kur precējies viens latgaliešu un viens morāviešu cilvēks (aizmirsu, kurš bija kurš). Uz kāzām ieradies krietns pulks radu no Latgales. Pirmā ķibele sākusies ar to, ka laulību ceremonija notikusi baznīcā, bet Pāvels to iepriekš nezinājis. Laimīgā kārtā viņam ir bijusi latviešu bībele, bet nu pilnīgi gluds reliģjisko tekstu tulkojums latviešu valodā sanācis nav. Uz to latgales radi pieklājīgi arī norādījuši – ka šādas tādas lietas saka savādāk. Pēc tam viņš palūgts piedalīties arī “afterparty”. Tā, starp citu, nedaudz sarūgtinājusi latgaliešus ar savu pieticīgumu (morāvietis/-e bijis nabadzīgs). Ballītē visi latgales radi lasījuši jaunajam pārim veiksmes un laimes vēlējumus – pašsacerētus dzejoļus latgaliešu valodā – it kā vienkāršus un pabanālus, bet tomēr ritmiskus un ar visām atskaņām. Čehi brīnījušies, kāpēc Pāvelam pēkšņi tik vāja čehu valoda. Pāvels slavēja laimīgo gadījumu, ka kaut kad pirms tam viņam ir iedots rakstīt subtitrus filmai Cilvēka bērns, kurus ar vairākkārtēju skatīšanos un krietnām mokām viņš tiešām arī uzrakstījis.

Vēl tika izskatīts jautājums, ka čehiski nevar tulkot lugu “Lolitas brīnumputns”, jo putns čehiski ir mājiens par vīrieša dzimumlocekli. Tā kā nebūtu jau gana šausmīgi ar to “brīnum-” daļu, tad vēl Lolitas vārdu visi ļoti labi atpazīst no Naibokova romāna. Šī tēma tālāk attīstījās uz to, ka čehu-latgaļu vārdnīca būtu ļoti interesanta, jo ir pāris minūšu laikā atradās krietna čupiņa sakrītošu vārdu.

Vakars noslēdzās uz kuriozas nots, kad mājupceļā Kripoks izplūda smieklos līdz pat vēdersāpēm, kad Leišu Kolēģis rezumēja: “Es tomēr nesapratu, ko mūsu draugi kolēģi darīs ar tiem kartōņiem?” (Ejot prom no kroga, baltisti savas kartona kastes ļoti rūpīgi savāca līdz.)

Gultā iekritu divpadsmitos pec vietāja laika, vairs nebija spēka parakstīt ne rindiņas, turklāt mani mocīja nelieli sirdsapziņas pārmetumi, ka neesmu pietiekami gatava nākamajā rītā piedzīvot savu brauciena vissvarīgāko tikšanos.

Komentāri.

Es: Kad visi gājām ārā no Šveika kroga, kāda no mums atcerējās Pāvelam pajautāt par grāmatu sarakstu. Pāvels paraustīja plecus: “Es nezinu, man nav tāda saraksta. Ja nu kādam tāds ir, tad Mihalam!” (latviski runājošajam Mihalam)

Ceturtdien, 2011-10-06
23:58

Vakar no rīta konstatējām, ka pagrabā esošajā ēdamzālē ir skaists neapmestu ķieģeļu dizains, bet diezgan bezjēdzīgs piedāvājums – fasētie kruasāni un plastmasas desa plānplānās ripiņās. Un kafija – tikai no Nescafe automāta. Tad gan man bija gremšanās par kafijas aizmiršanu mājās – visas vienbalsīgi nolēmām, ka TAS ir kaka.

Kā jau vairums dižo profesoru, arī Čermaks izrādījās laipns un lādzīgs onka, kas izrādīja neviltotu interesi par mums, mūsu interesi un mūsu problēmām. Skatījāmies Nacionālā Korpusa institūta grāmatas, spriedām par kritērijiem, pēc kuriem izvēlēties, vai tekstus iekļaut korpusā un tamlīdzīgi. Apskatījām kādas doktorantes sastādīto čehu-latviešu vārdnīcu. Pašlaik viens doktorants (Mihals starp citu, pie tā vēl atgriezīsimies vēlāk) strādājot pie vārdnīcas otrā virzienā, bet tur smagas problēmas sagādā nelielais latviešu-čehu paralēlo tekstu daudzums. Citiem vārdiem sakot, šeit cilvēki ir gluži labi informēti par lietām.

Pusdienlaikā pašķīrāmies – Speerx, K un Leišu Kolēģis nolēma ēst tuvumā un pēc tam atgriezties institūtā, mūs pārējās palaida pastaigāt un paskatīties ievērības cienīgos skatus. Līksmi mainīdamās piedzīvojumu stāstiem par Latvijas reģionālās virtuves īpatnībām (Kripoks ir no Latgales, bet D – no Ventspils), paēdām tuvēja krogā (man jau ir apnicis uzskaitīt, ko es te ēdu, bet man tiešām patīk čehu izpratne par to, kā gatavojama gaļa). Aiztaigājām līdz Vecpilsētas laukumam, kur ielīdām abās baznīcās. Dievmātes kādās tur baznīcā ar smukajiem, cakainajiem torņiem mūs patiesībā neielaida, bet pa stiklotajām durvīm palūrēt varēja. Daudz zelta un gandrīz tik pat daudz zīmju “fotogrāfēt aizliegts”. Tās gan neviens, pilnīgi neviens neievēroja. Nikolaja baznīcā (cerams, ka neesmu sajaukusi, Nikolajs te ir traki populārs baznīcu tēls) bija milzīgs kristāla kroņlukturis. Drusku atgādināja padomju laiku naktslampiņas ar plastmasas piekariņiem, tādas, kāda bija vectēvam. Nešaubos, ka man ir smagi samaitāta izpratne par šo jautājumu. Pamatā interjers manā mīļajā kombinācijā – balts ar zeltītām maliņām un vijiņām, ar freskām.

Pēc tam devāmies taisni ar neplānotu līkumu (kā jau teicu, pēc kartes pareizi nogriezties no laukuma ir neiespējami) uz Kārļa tiltu. Lai gan teorētiski tā nekādi nevar būt, tomēr mums pa ceļam sanāca Staronovas sinagoga, un Ebreju muzejkvartāls (bijušais geto). Biedrenēm iedvesmas pirkt padārgās biļetes nebija, savukārt vakarā, kad uzklausīju Čermaka kunga ieteikumus, ko apskatīt, sapratu, ka nacistu sakolekcionēto dārgumu izstādi es jau esmu redzējusi ar RMF gādību. Atmiņa gan tiepīgi atsakās atzīties, kurā sinagogā es toreiz biju. Nu jā, kapsēta paliek nākotnes plānā, tāpat kā Divako Šarka.

Pie Kārļa tilta nu jau būšu kārtīgi pieradusi. Gājām pāri, fotogrāfējām, fotogrāfējāmies, laikojām suvenīrus. D nolēma, ka grib, lai viņu uzzīmē kāds no uz tilta sēdošajiem māksliniekiem. Tā kā tas prasa gandrīz 20 minūtes, mēs ar Kripoku devāmies tālāk. Es nopirku skaistus metāla tīkliņa auskarus, kuri mani drusku piekrāpa – man sākumā likās, ka tie ir savērpti Mēbiusa ceļā, bet nebija. Jānoskaidro, ko nozīmē tombuk, un ko – rhodium. *

Netālu aiz Kārļa tilta ir Malostranskas laukums, tur abas ar Kripoku ieraudzījām Starbucks un piezemējāmies. Etniskais kolorīts ir forši, bet šoreiz mēs gribējām internetu. Tur arī nopublicēju pirmo stāstu.

Sagaidījām D, pabeidzām dzert kafiju un fiksi tesāmies uz viesnīcu (ar kājiņām, pāri Staremestai), jo 15 minūšu laikā mums bija pie viesnīcas jāsatiek K un Speerx – abas viesnīcas atslēgas ir pie mums. Pa ceļam Speerx sazvana Kripoku un par kaut ko vienojas.

Viesnīca nokļūstam pat drusku ātrāk. Kājas nostaigātas, mugura man piekususi, visas trijas sabirstam numuriņos gaidīt pārējās.

Mazliet atvilku elpu, pārkrāmēju somu… Safotogrāfēju istabu. Izvelku lādētāju, uzlieku datoru palādēties… Pieslēdu tīkla vadu, apsēžos pie apkopēju atvērtā loga rakstīt memuārus. Idille. … … Ā, jānobildē skats pa logu.
– Umm, meitenes, jūs tur sen stāvat?!
– Jā!!!
Tad nu es atritināju savu garo bizi, nolaidu to lejā pa logu, un galīgi nesajūsminātās K un Speerx breidzot tika iekšā (tā ir Speerka interpretācija). K pīki atcirta, ka esot gan ilgi gaidījušas. Telefons?!

Viesnīcā nedaudz savācāmies un devāmies vakariņot ar Čermaku.

P.S. Kabeli kaut kad pa dienu dabūjām ar depozītu 200 kronas (krona ir apmēram 3 santīmi)

Komentāru nav.

*) Vienu no auskariem pazaudēju Rīgā, panēsājusi mazāk kā piecas reizes. Šausmīgi žēl. Otrs gaida pārtaisīšanu par kaklarotu.

Trešdien, 2011-10-05
23:59

Ceļojums iesākās nedaudz mulsinošā aurā. Pirms lidmašīnas biju pie zobārsta ielikt atpakaļ izkritušo plombi, jaunā izkrita pirms vēl paspēju piecelties no zobārsta krēsla. Pēc tam bankā bija liela rinda. Un, kad 22.autobuss sastrēga kaut kādā ceļu remontā man nezināmā rajonā Daugavas viņā krastā, man likās, ka pasaule ir pret mani sazvērējusies un es Prāgā vispār nenokļūšu. Turklāt sajūta, ka es esmu kaut ko aizmirsusi, izmisīgi neatstājās kā tāds jucis lietuvēns. Centrā atcerējos, ka nav ķemmes, nopirku Drogās pa 19 santīmiem.

Tomēr Prāgā nokļuvu. Kad pēcpusdienā nolaidāmies Ruzinjē (Prāgas lidostā), apmācies, pelēks, atkal ne miņas no augšā redzētās saulītes. Lidostā pie bagāžas letntes mūs satika pārrobežu sadarbības projekta kolēģis no Lietuvas. Jauks, sirms onka, runā latviski, tiesa gan, ar mokām un reizēm netīši pievienojot krievu vai leišu vārdus, bet runā. K sagrāva manu pārliecību, ka viņš ir lietuvietis. Viņš pats vakariņu laikā ar kautrīgu smaidu atzina, ka viņa 10 gadus vecais dēls esot talantīgs uz valodām – protot franču, krievu, kirgīzu, lietuviešu un angļu. Kirgīzs viņš nav, bet ir Kirgīzijā strādājis, pēc izslēgšanas metodes atliek pieņemt, ka francūzis.

Prāgas lidostā stāvējām autobusu pieturā un filozofējām, kur mums īsti jābrauc. Kopīgiem spēkiem tomēr izvēlējāmies nevis īso maršrutu – ar 119.autobusu uz zaļo metro līniju, bet garo – ar 100.autobusu uz dzelteno metro. Izkāpām Narodni trida… Kur ir viesnīca? Kamēr Leišu Kolēģis ar K pa pusei latviski, pa pusei lietuviski iegrima kartē, Speerx pēc mana ierosinājuma man skaidroja, kas ir šnaucerliānas, un kāpēc vispār ir atgadījies tādas audzēt. (Hint – sakars ir ar ēdamiem augiem.)

Beigās viesnīca atradās (problēma izrādījās tajā, ka K bija izdrukājusi 2 kartes, no kurām pareiza bija tikai viena), un mēs pat neapmaldījāmies. Viesnīca ir dzīvokļu tipa (atcerējos, ka nav kafijas līdz) ar virtuvīti, pieticīga, bet glīta. Es esmu vienā “dzīvoklītī” ar K, bet Speerx, Kripoks un D – citā. Numurā, kurā dzīvo Speerx, 3. guļas vieta ir virtuvē. Kad gājām viņas apraudzīt, tajā gultā bija iekārtojusies Kripoks un uz galda stāvēja liels nazis – viņa aizstāvēšot dzīvokli pret iebrucējiem. Mūsu numuriņš ir lielāks, bet viņām ir neapmestu ķieģeļu arkas un sienas gabals, kas nomūrēts ar dolomīta plāksnēm.

Man kādu brīdi likās, ka ceļojums būs īss, pa zināmām takām un nu nav vērts romānus rakstīt.

Krāmējot un pārkrāmējot savas nedaudzās mantiņas (mana iečekojamā bagāža svēra 5,6 kg – mazāk kā rokas), konstatēju, ka esmu izdrukājusi Googles kartes abiem krogiem, ko pagājušajā braucienā apmeklēju kopā ar G, bet man nav kartes ar institūtu, kur vēlos nonākt piektdien. Ieslēdzu datoru, viens nosekjūrēts bezvadu tīkls… Nu labi, tikšanās ar Leišu Kolēģi tāpat ir vēl tikai pēc pusstundas, aiziešu uz reģistratūru paprasīt paroli.

Sveiki… Sakiet lūdzu… Tralalā… Esmu pati lapnība. Saņemu laipnu atbildi – bezvadu interneta nav, iemaksājot 20 eiro drošības naudu, varu saņemt kabeli internetam. 20 eiro?! es izsēcu.* Man tiek laipni izskaidrots, ka tā ir tikai drošības nauda, atnesot kabeli atpakaļ, es dabūšu viņu atpakaļ.

Protams, man nav 20 eiro, un patiesību sakot, man te viņus dabūt nemaz nebūs tik viegli, jo bankomāti tak man izdod kronas. Kamēr es, nikni sprauslādama, savu sāpi izklāstiju K, prāta dzīlēs dzima atziņa, ka ceļojuma piezīmes vienkārši nevar nepierakstīt. Tas ir grēks pret trillām, ērmiem un visu pārējo dīvaino tautu, kas apdzīvo šo balto pasauli.

Rīt jānoskaidro, cik tas ir kronās un jāmēģina iesmērēt tai boubai kronas.

Leišu Kolēģis mūs izveda līdz Dejotāju mājai (sk. piezīmes par iepriekšējo ceļojumu), pēc tam es ar kartes palīdzību mūs aizvadīju gar Nacionālo teātri uz Ādama ribu krogu Skorepku. Puslīdz izdevās, tikai Betlemes laukumā es apjuku – iet pa ielām un pareizā vietā pagriezties ir daudz vieglāk, nekā pareizi nogriezties no kāda laukuma. Pat tad, ja tas ir tievs un garš laukums. Tomēr nekur nepareizi mēs nenogriezāmies.

Leišu Kolēģis pateicās par rekomendāciju kroga izvēlē un K arī slavēja. Ar vien vārdu sakot, bija labi. Es pati dabūju mīksti izsautētu un drusku piparos apceptu cūkas fileju ar ļoti garšīgu plūmju mērci (man šī garšoja labāk kā manējā) un ābolu strūdeli ar īstu putkrējumu, kā arī apšaubāmo godu rekomendēt alu. Es, protams, ieteicu Kozel. Bet tas ir tikai tumšais, atgādināja viesmīlis. Viena no meitenēm jautājoši paskatījās uz mani, sak, vai tiešām tumšais alus var būt labs, bet beigās visiem garšoja.

Atpakaļceļā karti ar jau iezīmētajiem zīmīgajiem punktiem iedevu Speerkam, kā rezultātā vai nu es aizmirsu atprasīt, vai nu, ņemot atpakaļ, pazaudēju. Rīt centīšos atcerēties, ka gribu kartes likteni noskaidrot.

Nacionālais teātris, pils un “sīpoltornītis” stāv savās vietās. Mazais Eifelītis arī. Metro vēl jo projām saka “Ukončeta prasījema vistupa a nastupa, dveršica zavirajema”. Tikai “pozor na kradaž” neredzēju. Sentimentam un nostaļģijai līdzīgu emociju tīrradnis. Zin, varbūt, varbūt es pat varētu te dzīvot, ja nu briesmīgi savajagas emigrēt no Latvijas.

___________________
* 20 eiro ir apmēram 14 lati. Sū** pačkabelis maksā kādu latiņu, reizēm mazāk.

P.S. Braucot ar autobusu no lidostas Speerx sprieda, ka, tā kā viņa iepriekš Prāgā ir bijusi caurbraucot, tad viņai tā asociējās ar lielceļiem pie lidostas. K savukārt atzina, ka tādu Prāgu nekad nav redzējusi, jo iepriekšējo reizi te ieradās vairāk kā 10 gadus atpakaļ ar vilcienu.

Komentāru nav.

Ceturtdien, 2010-12-16
17:30

Esmu mājās, viss forši, tikai smadzenes tādas sagurušas. Tiepīgi negrib pārslēgties atpakaļ uz “pēc noklusējuma” izmantojamo valodu kopu. Pēdējo posmu no lidostas braucu ar mikriņu, kur (kā jau tas bieži notiek) bija daudz krievu valodas, un manas ļaunās smadzenes ik pa brīdim kādu no frāzēm izparsēja kā nesaprotamu – čehiski. Bija pat viena saprotama – “Příští zastávka” [čišti zastavka] (“nākamā pietura”, “pr” šīs frāzes sākumā man parasti izklausās pēc “č”, lai gan īsts “č” tas nav). 3 reizes dabūju rūpīgi piedomāt, lai neteiktu “thank you!” vai garākus paskaidrojumus angliski par to, ka no tā sēdekļa lien ārā atspere, uz kuras var saplēst drēbes.

Lidojumam vispirms izziņoja 20 minūšu kavēšanos, pēc tam ievilkās boardings, un tad vēl sazin cik ilgi gaidīja “transfer passangers”, kuriem kavējās iepriekšējais reiss. Ielidojām Rīgā ar 1,25h kavēšanos 😀 Kurš nepatiesais cilvēks man reiz teica, ka lidmašīnas nav autobusi, kas katra nieka dēļ aizkavētos…

No rīta bija jociņš ar izrakstīšanos no viesnīcas. Rēķinā vajadzēja mūsu abu vārdus, un ne ļoti attapīgais viesnīcas puisis vienā ailītē ierakstija manu vārdu, tad “and” un tad G. vārdu un otrā ailītē – tāpat ar un atdalītus uzvārdus. Būtu vismaz “fon” rakstījis, tad būtu lielāka ticamība, ka pasaulē eksistē cilvēks ar tādu vārdu.

“Náměstí” [Nāmesķi] – laukums. [Nadraži] – stacija. [Dami a panovi] – dāmas un kungi. Visur uzsvars uz pirmās zilbes, tas čehu valodu vērš skanējumā ārkārtīgi atšķirīgu no krievu valodas. Lietoto skaņu biežumi arī pavisam savādāki kā krievu valodai. “Pozor na krádeži!” – uzmanieties no kabatzagļiem.

Visi suvenīri atbraukuši labā stāvoklī, lai gan medovina nedaudz izsūkusies ārā no pudeles. Tagad manas zeķes (garās, tīrās) smaržo pēc medus. Es tajās biju ieģērbusi pudeli, lai nesaplīst.

P.S. Čehijā tumšais Kozel alus (viens no maniem mīļākajiem) maksāja 10-15 kronas par puslitra pudeli. Krona ir nedaudz mazāk kā 3 santīmi.

P.S.2. Es nopirku sev tīri jaukas balles kurpes. Ādas gan nav, bet izskatās tā kā es gribēju, un dārgi arī nebija. Tagad jūtos daudz labāk sagatavojusies rītdienas FMF ziemas svētku karnevalam.

Komentāru nav.

Ceturtdien, 2010-12-16
2:36

Šodien noskipojām pusdienas un devāmies braukt ar furnikulieri. Aizzaķojām ar tramvaju 2 pieturas tālāk, līdz Ujezd (ielas un pieturas nosaukums), kur atrodās jau iepriekš pieminētais komunisma upuru piemiņas memoriāls un vienlaicīgi arī furnikuliera apakšējā gala stacija. Apskatīju rūpīgāk izzūdošos cilvēkus. Izrādās, viņi nevis kļūst tievāki, bet viņiem trūkst gabali, jo augstāk pa kāpnēm, jo nepilnīgāki cilvēki. Ja vien man ir pareizs priekštats par to, ka tas tiešām ir komunisma upuru piemiņai, tad tā ir spēcīga un ģeniāli izdomāta piemiņas zīme.

Furnikulieris ir tāds neliels tramvajiņš, kas ar kārtīgu trosi tiek uzvilkts salīdzinoši stāvajā kalnā – tajā pašā, kurā augstāk atrodās Kārļa pils. Furnikulieris gan neved līdz pilij, bet līdz dārzu kompleksam. Kamēr braucām augšā, tikmēr nesniga – varēja pavērot Prāgas it kā sarkanos, bet patiesībā baltos jumtiņus.

Furnikuliera gala stacijā ir Eifelītis, kura pagrabā apskatījām Jāra Cimmermana muzeju / izstādi, pilnu ar visādām lieliskiem viņa izgudrojumiem, piemēram, trīsroku āmuru, kaklasaites tīrāmo, ugunsdzēsēju divriteni. Tur bija arī viņa biste, kuras seja gan tikusi iznīcināta cepuru tvaicēšanas procesā. *)

Pēc tam saņēmu sparu un uzkāpu Eifelītī pavērot Prāgu pa visam, pa visam no augšas. Kamēr mēs ar Cimmermanu, tikmēr atkal bija atsācis snigt, tāpēc vislabāk es redzēju daudzos mazos, glumos un daļēji pieputinātos koka pakāpienus. Kā arī funrikuliera staciju. Un vēl šo to. Tomēr jāatzīst, ka, piemēram, pils bija daudz labāk saskatāma tajos vakaros, kad nesniga, lai gan tad es biju lejā un daudz tālāk. Cita starpā, es pārliecinājos, ka tomēr arī Prāgā ir blokmājas – Deividskas rajonā. Šo faktu no Eifelīša varēja redzēt gluši labi.

Atgriezāmies priecīgas, ka no lekcijas nokavētas vien piecas minūtes, un, kad lekcija beidzās negaidīti pusstundu ātrāk, sapratām, ka šodien ir bijis mainīts grafiks un patiesībā bijām nokavējušas 35 minūtes no, iespējams, vērtīgākās lekcijas visā skolas laikā. Cūcība!!!

Vakarā mums bija “conforence dinner”, kur es ēdu ļoti garšīgu “savička” (čehu nacionālā mērce ar gaļu, to pasniedz ar knēdeļiem un brūkleņu zapti, un tā ir saldena).

Neveiksmīgas sakritības un G. ietekmes dēļ es nonācu pie galdiņa, kuru, ja neskaita mani un vienu profesoru, bija pilnībā apsēdušas valodnieces, turklāt krietna daļa runāja vāciski. Kādu laiku garlaikojos mēģinādama izdomāt ieganstu, kāpēc pārsēsties pie TrEd-istu galdiņa. G. mani centās pārliecināt, ka ja pie galdiņa sēž 7 džeki, tad 1 meitenei tur vieta atradīsies arī bez īpaša iegansta. Viņai pat izrādijās zināma taisnība. Pie čehu konsultācijām netiku, jo tie bija iegājuši sevī nē, bet dziļā sarunā čehu valodā. Toties tīri mīlīgi papļāpāju ar diviem vāciešiem, kuru slēptais mērķis bija tāds pats, kā man. Cita starpā nedaudz ierēcām par to, ka cilvēks reizēm izjūt zināmu neiederību sabiedrībās, kur visi, izņemot viņu, ir kā obligāto kursu apguvuši latīņu valodu.

Tagad jāiet gulēt, rīt lidojums ir salīdzinoši rīta pusē. Nepatīkami, ka tad, kad pirkām biļetes, nebija vēl zināms lekciju saraksts – mēs te krietni nokavēsim un piedevām lietas, ko būtu pat vērts klausīties.

Bet priecīgā ziņa ir tā, ta šīsdienas lekcijas (tās pašas, kuru nokavējām vairāk, nekā gribēts) iedvesmota, es pielaidu meklēšanu mūsu sintaktiskajiem kokiem. Tagad vēl tikai jāsaprot, kā dabūt ārā rezultātus analizējamā formā.

*) Izstādes devīze ir “Jārs Cimmermans – ģēnijs, kas nekļuva slavens”. J.Cimermans, lai gan ir viens no čehu nacionālajiem varoņiem, tomēr nekad nav dzīvojis – tas ir izdomāts tēls.

P.S. Čehijā ir ir par stundu agrāks nekā Latvijā, bet tā, kā man bija slinkums pārstellēt kompja pulksteni, tad šie ieraksti laikam datējās ar Latvijas laiku.

P.S.2. Numurā ir vadu internets, kurš reizēm strādā un reizēm nē. Tāpēc vakar neizdevās šo nopublicēt. Tagad jābrauc uz lidostu.

Komentāru nav.