Laumas piezīmes

Tag: čemodāns

  • Neapole 5: mājupceļš

    Pēdējā dienā es pamostos ar pateicību sirdī, ka braucam mājās – mana mugura nu jau ļoti izteikti neatzīst viesnīcas gultu. Ja iepriekšējā naktī es vienu reizi pamodos sāpīgi savilktu muskuļu dēļ, tad šonakt jau divas. Īstais brīdis atgriezties savā gultā.

    Ārā drusku līst. Absolūti sīkumi, bet uz ielas stūra mums piedāvā nopirkt lietussargu. J. ir izlasījis, ka nākamajās dienās, kad sāksies karnevāls, līs stiprāk. Lidostā nokļūstam ar Alibusu visnotaļ veikli (man gan vēl aiz vien ļoti rauj uz šūpes kaiti), un, lai gan es ievēroju, ka arī uz Amsterdamu ir divi lidojumi ar mazāk kā stundas intervālu, šoreiz mēs ļoti rūpīgi salīdzinām lidojumu numurus un kāpjam pareizajā lidmašīnā. Pirms lidošanas mēs paspējam pat apēst vēl vienu babu un vienu kapriešu keksiņu (labs, sulīgs, ar foršu citronu garšu).

    Amsterdamas lidostā mēs garlaikojamies teju bezgalīgi (5h garumā), jo mums nav īsti enerģijas darīt neko gudru, piemēram, aizbraukt uz pilsētu. Es atrodu vienu brīnišķīgu bodīti, kur pārdod tulpju sīpolu izlases, gladiolu gumus, kameņdraudzīgu pļavu sēklas un milzīgus amariļļus, un nopērku sev divas mazas paciņas sēklu pavasarim – puķuzirņu maisījumu un vīteņtaurītes (ipomejas). Ēdiena cenas ir pilnīgs psc, uz diviem sviestmaizes un pokebļoda sanāk tikpat, cik vakar piekrastes resotrāns, bet padodamies, ka nav īsti iespējas no tā izvairīties, jo visu dienu neēst arī ir kaut kā skumji. Tās sviestmaizes vismaz bija normāli garšīgas.

    Ja lidojumā uz Amsterdamu man savu čemodānu vēl izdevās iebāzt lidmašīnas bagāžas nodalījumā, tad Amsterdamā es vēl mazliet tajā parakājos, un, lidojot uz Rīgu, tas beidzot iesprūda un J. nespēja viņu iespiest bagāžas plauktā. Es dabūju čemīti atvērt un izņemt tajā apslēpto mazo somu. Katrā ziņā traģisms J. nogurušajā balsī, paziņojot, ka čemodāns iesprūdis, bija dziļš un patiess.

    Vakarā Rīgā mani sagaida mamma ar vārdiem “vai esat izsalkuši?” Es, zinot, ka viņa caur Amsterdamu ir lidojusi pie radiem vēl pēdējā gada laikā, zīmīgi paskatos uz viņu un saku: “Tu zini, kādas cenas ir Amsterdamas lidostā… Tu zini!” Mamma: “Jā! Tāpēc es paņēmu divus litrus paipalu buljoniņa!”

    Tas bija ārkārtīgi labs buljons. Dvēselei. Mēs nosēžam pie manis krietnu laiciņu pāri pusnaktij, visi dzerot buljonu un ēdot itāļu sierus, jo J. ir rūpīgi iepircis, kamēr es strādāju. Parmezāns no Itālijas tomēr ir nesalīdzināmi labāks, pat, ja pirkts relatīvi tūristīgā stendā. Vēl mums ir arī kaste ar dažādi garšvielotām baranciņām.

    J. turpina vēl vairākas dienas sajūsmināti klāstīt, ka kaut kur pasaulē eksistē tāds tomātu mērces ēdiens, kas man šķietot ēdams…

    Man visvairāk ir žēl, ka nebija iespēju paskatīties Pompejus.

  • Mājupceļš

    Dzīvoklī atgriezos precīzi pusvienos un atklāju, ka viens no dzīvokļa biedriem cep pankūkas. Garšīgas pankūkas. Pat ļoti garšīgas pankūkas. Mums uz visiem četriem bija tikai viena lidojumā nododamā bagāža – uz mana vārda. Es biju nepareizi iztēlojusies, tieši cik liels ir mammas “lielais” čemodāns; un to, ka viņš ir mazāks, kā gribētos, atklāju īsu brīdi pirms izbraukšanas, kad nebija iespēju meklēt lielāku čemodānu, tāpēc sapakot viņā četru cilvēku mantas bija mazliet komplicēts uzdevums. Šā vai tā, es viņas visas arī atpakaļceļam tur sapakoju tīri īsā laika sprīdī, un devos turpināt ēst pankūkas. Apēdusi pāris pankūkas, es pārpakoju čemodānu visā pilnībā vēlreiz, jo ceturtais grupas biedrs bija atnesis savas mantas, sapakotas kompaktā, apaļā paciņā, ko jau pilnajam čemodānam uzlikt pa virsu nevarēja. Pēc kaut kāda iedvesmojoša ievada atskanēja dialogs “Gribi, veltīšu Tev cildinošu epitetu?” – “Nu, ja cildinošu…” – “Kretīns.” Tomēr man izdevās to visu tur ielikt, aizvērt čemodānu, un es pat novērtēju, ka ļoti lielas vajadzības gadījumā, tur varētu varbūt vēl ielikt kādu pudeli. Ja izņem džemperi un dvieli… Lai gan labāk nē, jo izņemot dvieli, nav ar kur ietīt pudeli.

    Neskatoties uz centieniem, kaut kā sanāca tā, ka no dzīvokļa izgājām nevis plānotajos vienos, bet pusdivos. Ārā ejot, jautājumu par to, kurš nesīs čemodānu, atrisinājām patiesi “demokrātiskā” garā – trīs “par” un viens (t.i. paša nesēja) “pret”. Lai mūsu demokrātiju attaisno tas, ka viens no pārējiem puišiem bija stūrējis čemodānu turpceļā, un otrs bija laicīgi atnesis ērtas formas bagāžu un nomazgājis vairākas dienas krātos traukus 😀

    Vienu pieturu pirms lidostas metro vilciens sadalās uz pusēm, pirmie trīs vagoni aizbrauc uz lidostu, atlikušie trīs – citur. Iepriekšējā vakarā viens no puišiem bija šo lietu izpētījis, tāpēc mēs aizbraucām pareizi, tomēr pati ideja par šādu satiksmes organizāciju man šķita mazliet biedējoša. Šā vai tā, lidmašīnu nenokavējām, neskatoties uz raizēm, ka lielā lidostā starptautiesko iečekošanos slēdz krietnu laiku pirms attiecīgā reisa izlidošanas.

    Gaidot savu reisu, atradām āra platformu, no kuras varēja vērot lidlauku. Amizanti skatīties, kā kaut kāds man nezināms lidmašīnas modelis, iespējams, mazbišķiņ lielāks par pierasto Boeing 737, izskatās smieklīgi maziņš blakus Emirātu krāsās krāsotajam Boeing 777. Mēs paši mājās lidojām ar tādu pašu mazu, propellerotu Bombardieri kā turpceļā. Pacēlāmies līdz ar saulrietu, bet saule attiecībā pret mani bija nepareizajā pusē, turklāt mūsu vietas bija tieši zem spārna, dzinējs aizsedza praktiski visu skatu. Turklāt es gandrīz visu lidojumu nogulēju – miega trūkums un dzīves pārbagātība mani beidzot bija noķēruši un nolikuši pie vietas. Pamodos uz nolaišanos un noskatījos, kā ielidojam Rīgas lidostā pilnīgi melnā naktī no jūras puses. Redzēju jūrā piecus krietni lielus kuģus ar daudz, daudz lapmpiņām. Tie no augšas izskatījās kā tādi spīdīgi Madagaskaras šņācējprusaki, tādi gareni, apaļīgi.

  • Čemodāns

    Man beidzot ir pašai savs čemodāns. Nelielu ceļojumu dēļ to vairs nebūs jāaizņemas no draugiem un kolēģiem. Mazā izmēra čemodāns, ko, ja neatver papildus paplašinājumu, vairums lidsabiedrību pieņem kā rokas bagāžu. Čemodāns ir raibs un no tāluma viegli atpazīstams, lai man nebūtu jāpārbauda uz bagāžas lentēm visi melnie un vienādie.

    Ko var salikt vienā šādā čemodānā? Atverot paplašinājumu, man sanāca tā:

    • 1 guļammaiss;
    • 1 liels frotē dvielis (140x90cm);
    • drēbes nedēļas dzīvošanai vienveidīgos apstākļos: bikses, biezs džemperis, veļa, zeķes, 2 krekli, zīda lakats;
    • 1 pāris zandaļu;
    • 1 higēnas preču somiņa;
    • 1 pagarinātājs (5m vads + 4 rozetes);
    • telefona lādētājs, AA bateriju lādētājs un fotoaparāta lādētājs;
    • ~3 pakas cepumu;
    • 2 GoodFood žurnāli un…
    • 1 spilvens (apmēram 50x80cm, mīksts).

    Vispār varētu ielikt vēl kādu nieciņu, bet man tiešām liekas, ka vairāk nav nekā, ko gribētos likt bagāžā.

  • Gatavošanās

    Gatavošanās īsti neatstāj pabeigtības un sakārtotības iespaidu. Līdzi ņemamās zandales divas dienas pirms braukšanas spēcīgi saberza kājas, bet tā kā tās man ir vienīgās, neatlika nekas cits kā papildināt bagāžu ar krietnu čupu plāksteru.

    Nesen nomainīju savu ikdienas mugursomu, kas tipiski man ir arī rokas bagāža, un ar jauno vairs nevar izdarīt manu iemīļoto bagāžas pārformēšanas triku – tā neiet iekšā manā tūristu mugursomā, ko parasti izmantoju par iečekojamo bagāžu, tāpēc nācās izdomāt kaut ko jaunu un oriģinālu, kā apiet dabisko ierobežojumu, ka man ir tikai viena mugura. Aizņēmos no G mazo čemodānu, tas izrādījās neticami ietilpīgs. Atradu viņā G atstāto ibumetīnu, pilnīgi piekrītu, to ceļojumā noteikti vajag paņemt līdzi 😀

    Un tā kā ar to visu vēl nepietiktu, izrādījās, ka vasaras svārki līdz zemei, kad tie tiešām ir vēlami, pēkšņi kļūst par deficīta preci. Staigāt pārāk īsos svārkos Stambulas centrā nav bīstami kaut vai tāpēc vien, ka tūrisma plūsma tur ir gana liela un visi jau ir apraduši ar dīvainajiem eiropiešiem, bet tas ir nepieklājīgi un izceļas. Man nav vēlēšanās censties izcelties, pilnīgi pietiks ar to, kas sanāks pats no sevis.