Laumas piezīmes

Tag: Čīles māja

  • Hamburga: par daudz tomātu pastas

    Nākamajā dienā atkal uztaisījām garo pusdienlaiku – pastaigājām pa pilsētas centru, iegājām Pētera un Jēkaba baznīcā un pēc tam izmetām līkumiņu noliktavu rajonā. Spriežot pēc tā, ka jutos pārsteigta, ka Pētera baznīcā var fotogrāfēt, jāsecina, ka laikam taču tur iekšā nekad nebija izdevies ieiet. J. filozofē par baznīcu lielumu un krāšņumu/askētiskumu, es reizēm nezinu, kā komentēt – ir redzētas gan lielākas, gan krāšņākas, tomēr, kad J. tā norāda, nu ir jau, ir arī šajās kaut kas. Krāšņas ērģeles un gleznas.

    No baznīcām nākot, sanāca trāpīt uz Čīles māju, kurai šoreiz bija iedegtas fasādes gaismiņas. Smuki. Pastaigājām pa Hafencity, uztrāpījām uz vairākām smukām ķieģeļu mājām, kuras nebija izgaismotas un tāpēc pustumsā bija slikti saskatāmas, kā arī uz daudz vairāk smuki izgaismotām ekām, it īpaši kanālu malās. Ikoniskajā vietā, kur saiet kopā divi kanāli, bija vesela fotogrāfu armāda ar statīviem, superobjektīviem un superlēcām. Sakautrējos un gājām tālāk. Ar ceļojuma aprīkojumu man galīgi neizdodas to vietu sabildēt.

    Ar ēdienu gan nepaveicās – J. gribēja atrast iespējas ēst lētāk, es nemācēju pietiekami pamatoti iebilst, ka tas neizdosies , kā rezultātā tikām pie nevis vienkārši dārga ēdiena, bet slikta un dārga ēdiena – manu picveidīgo maizīti kāds bija burtiski apslīcinājis kečupā.

    Beigās bijām arī pie Katrīnas baznīcas, kurai apgājām apkārt pusotru apli, meklēdami atvērtas durvis. Neatradām, lai gan šķita, ka iekšā spēlē. Nu, neko, citu reizi.

    Vakarā tikām mājās mazliet ātrāk un tad gulējām, gulējām un vēl gulējām. Bet miegs turpina nākt.

    Un es pirmo reizi redzēju Hamburgā sniegu. Vakarā sniga lielām pārslām un bija uzkrājusies tīri pieklājīga kārtiņa, kas gan nākamajā dienā bija praktiski pazudusi, atstājot plānu, aukstu un ļoti slidenu ledus kārtu.

  • Hamburga: ierašanās un iekārtošanās

    Atbraucām veiksmīgi. Gaidot pārsešanos uz otro lidojumu gandrīz aizmigām un sākām apsvērt visu vakara plānu atcelšanu, bet, kad beidzot tikām līdz otrajai lidošanai – “excitement started to creep in” (aizrautība piezogas nemanot), kā teica J. Debesis bija pietiekami skaidras, lai paceļoties un nolaižoties varētu apbrīnot brīnumainas gaismiņu kaskādes. Savukārt pirmajā lidojumā bija iespējams redzēt smukus, dienasgaismas apspīdētus mākoņus – lidojumi, šķiet, centās J. parādīties no labākās puses. Turklāt mums deva bezmaksas ēdienu un dzērienus – varēja dabūt arī alu un vīnu, bet mēs ar saviem klepiem atteicāmies no šī prieka. Ir, ir atšķirība starp Luftu un, emm, citām kompānijām.

    Viesnīca ir pavisam, pavisam mazliet tālāk, nekā man šķistu ērti, un mazliet par daudz sterili dizainēta, nekā man šķistu pieņemami. Turklāt pie gultas ir tikai viena lampa – patumša naktslampiņa. Kad J. izteica komplimentu par aiz loga esošo skatu, samulsu – tur ir būvlaukums, būvlaukums, kanāls vai peļķe un vēl viens būvlaukums! Viņš teica, ka plika siena būtu sliktāk. Es nespēju līdz galam piekrist, bet aizdomājos, ka veiksmīgas būvdarbu pabeigšanas gadījumā gan te varētu būt skaisti. Tas izskaidro, kāpēc viesnīca bija salīdzinoši lēta par spīti savām zvaigžņotajām pretenzijām. Nonācu pie secinājuma, ka viesnīcas ar pretenzijām uz dizainu un pagalam neizdevušamies “odziņām” (šis ir mājiens uz Prāgas viesnīcu ar stikla logiem tualetes durvīs) man liekas patīkamākas nekā sterils jebkādu īpatnību trūkums. Šī laikam ir tā neracionālā mana cilvēciskuma daļa. Nez, man neveicas ar Vācijas viesnīcām, vai arī tas te ir tāds stils.

    Tomēr numuriņā ir elektriskā tējkainna un bezmaksas tēja, kas savukārt ir rets un ļoti patīkams bonuss.

    Kamēr ar metro atpērāmies no lidostas līdz viesnīcai, pie mums piekrīpojusi bija ne tika aizrautīgā sajūsma, bet arī izsalkums. Neticēdama plašam ēšanas iespēju klāstam 26.decembra vakarā, piedāvāju J. savu oriģinālo plānu – vispirms gājiens uz kongresu centru, lai piereģistrētos un nebūtu nākamajā dienā jāstāv rindā, pēc tam uz Rīperbāni paēst Man Wah. Pa ceļam parādīju centrālo staciju, Alster ezeru un tam pāri gada tirgus gaismiņas. Kā arī pagājušajā gadā netīšām atklāto slidotavu, uz kuru var forši skatīties no augšas.

    Aplūkojām Rīperbānī termoforus ar pupiem un paēdām ķīniešu ēdienu. Uzzināju, ka tinteszivs ir kaut kāds astoņkāj-kalmār-veidīgais mūdzis, nevis zivs – pasīksta. Dabūju pajēlu olu mērci un šķita, ka esmu baigi iegrābusis. Pārsteidzšā kārtā tas bija ne tikai ēdami, bet pat zināmā mērā garšīgi. Tikai apkraukšķinātās nūdeles ļoti, ļoti sparīgi izvairījās no tikšanas mutē.

    J. atzina, ka Rīperbānis ir savādāks, kā jebkas Rīgā redzamais, bet lielais cilvēku daudzums esot nomācošs. Man nācās paraustīt plecus, ka, ja nebūtu cilvēku, mums nedotu ēst.

    Atpakaļceļā liku gps-am atrast vistaisnāko ceļu, jo biju piekususi. Sanāca tā, ka tas veda garām Mihaēla baznīcai, Nikolaja baznīcai un Čīles ēkai. Man vērā ņemamu melanholiju sagādāja atklāsme, ka Nikolaja baznīca ir remontā – skaistais, cakainais tornis ir pilnībā ietīts stalažu stalažās, tā, ka tikai daži stūri ir ārā. Turklāt pie skulptūrām nebija ieslēgta gaisma. J. visādi jūsmoja par torņa augstumu (jāatzīst godīgi, ka stalažu daudzie stāvi to uzsver, citādi nebiju tam īpaši pieversusi uzmanību), un ar telefona iebūvēto lukturīti gandrīz vai varēja apskatīt sēdošo raudātāju, tomēr maza melanholija man sirsniņā palika. Nu, neko. Citreiz. J. patika arī “lielcakainā” Mihaēla baznīca, kurai bija ieslēgts fasādes apgaismojums. Savukārt kāds bija notaupījies un izslēdzis Čīles mājas apgaismojumu. To gan mazliet kompensēja pilnīgi tukšā autostāvvieta, kurā tagad varēja nostāties pleķī, kurā vislabāk redzams Čīles ēkas spicais stūris un liektās sānu kontūras. Un viens no Čīles mājas pagalmiem bija burvīgi izgaismots. Un viens arī glītas, bet ne slavenas blakus mājas pagalms.

  • Katrīnas baznīca, ķieģeļu noliktavas un Čīles māja

    Pretstatā Pēterburgai, Hamburgā attālumi ir nevis pārsteidzoši lieli, bet pārsteidzoši mazi. Lai gan varbūt tam ir sakars, ka biju centusies ieplānot ļoti īsu pastaigu – lidmašīnas nokavēšana man šoreiz likās vēl nevēlamāka kā parasti.

    Svētās Katrīnas baznīcu atradu vien kādu triju kvartālu attālumā laikam. Katrā ziņā pārsteidzoši drīz. Pa vidu šķērsoju vienu diezgan skaistu tiltiņu pār mazliet lielāku kanālu un vienu lielu, garlaicīgu maģistrālo ielu. Hamburgā gājēju pārejām zaļie cilvēciņi nemirgo, vienkārši pēkšņi pārslēdzas uz sarkanajiem. Man tas it īpaši sākumā likās ļoti neērti, bet tad pieradu, ka hamburdznieki, šķiet, mazāk uztraucas par gājēju atrašanos uz brauktuves sarkanās gaismas laikā.

    Katrīnas baznīca izrādījās esam milzīga ķieģeļu ēka ar vienu torni. Daudzejādā ziņā atgādina Sv. Pētera baznīcu Rīgā, lai gan Katrīnas baznīcas ārsienu noformējums ir viendabīgāks un vienkāršāks kā Pētera baznīcai. Pat tornis atgādina posmainu tārpu tāpat kā Pēterbaznīcai. Iegāju iekšā un mazliet izbijos, kad pēkšņi sāka spēlēt ērģeles. Nu jā, drīz būs Vecgada vakara dievkalpojums. Interjers gandrīz pilnībā balts, un es mierīgi teiktu, ka askētisks, ja vien baznīca neatstātu uz mani tādu kā grandiozuma sajūtu. Ņemot vērā, ka esmu redzējusi gan lielākas, gan krāšņāk rotātas baznīcas, jā, kaut kas tajā visā ir. Baltas kolonnas, lauztās arkas un vitrāžas. Šur un tur pa kādai skulptūrai. Aizliegts fotogrāfēt. Pie ieejas garš koka statīvs uz paaugstām kājām. Uz tā cilvēki apmēram krūšu augstumā sprauž svecītes. Statīvu klāj milzonīga sveču parafīna nopilējumu kārta tā, ka pat nevar saprast, kur beidzās statīvs (un kāda ir tā patiesā forma; man šķiet, ka tie bija divi vai trīs baļķīši vai pusbaļķīši, piestiprināti pie diviem A veida kāju komplektiem katrā galā) un sākās parafīna kārta, jo cilvēki savas jaunās sveces vienkārši lipina izdzisušajām “uz galvas”. Ja pareizi atceros, parafīna pilējumu kārta bija vairkāk kā pusmetra augstumā visa vairāk kā metru garā svečtura garumā. Smalkais parafīna rievojums bija lieta, par kuru man bija patiesi žēl, ka nedabūju kādu bildi. Nu varbūt kādu citu reizi.

    Garām baznīcai izgāju pie lielāka kanāla, kam pāri redzams Speiherstades rajons – neliela pussaliņa, kas gandrīz pilnībā apbūvēta ar tumši sarkanu ķieģeļu ēkām. Viki saka, ka tas esot vēsturiskais noliktavu rajons, kurā agrāk ir bijis atļauts pārkraut preci no kuģa uz kuģi, nemaksājot muitas nodevas. Lai gan gar kanālu pagāju vien kādus 600 metrus, redzēju vairākus mīlīgus tiltus un ļoti izpriecēju acis ap otrajā pusē esošajām mājām – sarkanu ķieģeļu daudzstāvu ēkas ar 4-5 stāviem, ne pārspīlēti izgreznotas, tomēr skaisti rotātas. Kopā ar metāla tiltiem ļoti atgādināja steampunk fantāzijas. Vienīgajam autotiltam, kam gāju garām, šajā krastā bija priekšā izbīdāms satiksmes slēgšanas mehānisms, savukārt uz viena gājēju tilta bija brīdinājums vācu un angļu valodā, ka “Jūs ieejat zonā, ko apdraud plūdmaiņas. Atskanot trauksmes signālam, dodieties uz kartē atzīmētajām vietām.”

    Prom no kanāla aizgriezos, lai apskatītu Čīles māju – milzīgu (vismaz 8 stāvi), tumši brūnu ķieģeļu biroju ēku, kas saskaņā ar Viki teikto, ir celtā 1920-tajos gados. Visu fasādi rotā regulārs, mezgliņiem līdzīgs raksts, augšējos 3 stāvus rotā vienladus joslas ar tādiem kā baloju režģiem zaļā krāsā. Ēka aizņem visu kvartālu tādā kā sasēdāta trijstūra formā. Viens no ēkas stūriem ir teju vai smieklīgi saurā leņķī – no lejas skatoties “tur tālu augšā” likās pat, kā šāds leņķis telpām nebūtu ērts, bet ļoti iespējams, ka tas ir optiskais māns. (Starp citu, vienu pavisam necilu biroju ēku ar līdzīgu un vēl šaurleņķaināku stūri bijām redzējuši vakarā, kad gājām fotogrāfēt Mihaela baznīcu.) Gūgles kartes rāda, ka ēkai ir trīs iekšpagalmi, bet es redzēju tikai vienu, vidējo – tam varēja iziet cauri. Interesants veidojums, tikai kāds tam ar Čīli sakars?