Pa nakti izrādās, ka, ja vakarā piever logu par daudz, tad izcepās ar visu ventilatoru. No rīta ēdu vīnogas un izdzeram pēdējo no mājas paņemto kafiju.
Kad beidzot esam iztaisījušies, dodamies apskatīt vecpilsētas otru pusi. Resnajā Margarētā (artilērijas tornī) kaut ko remontē, tur īsti klāt netiekam, tik noraugamies, ka jā, ir gan resns tornis, daudz resnāks par citiem salīdzinoši vienādajiem torņiem. Aplūkojam vienus pilsētas vārtus turpat netālu – tie esot bijuši galveni uz ostas pusi. Mazliet sasmejos, kad ievēroju, ka tūristiem paredzētais apraksts kaut ko atkal stāsta par kādu vietvaldi, kas kaut ko tur piebūvējis, jo baidījies, ka ļaunie somi nāks uzbrukt – tas sasaucas ar interneta leģendām par Linnahall – tur esot kādreiz varēts uz jumta tankus nolikt, jo Padomju valsts arī baidījusies, ka somi nāks uzbrukt… Varētu padomāt, ka somiem nav nekā labāka šai dzīvē ko darīt 😀
Apskatam vienu lielu, resnu, apaļu māju – tā kā tornis, bet daudz par zemu. Izrādās, zirgu dzirnavas – viduslaikos lietotas, kad aplenkuma gadījumā nav iespējams malt graudus ar ūdens palīdzību. Vienā sānielā ievērojam vēl vienu sienas fragmentu ar vairākiem torņiem. Tad izejam uz lielu, lielu baznīcu – Sv. Olafa baznīca. Viki stāsta, ka šī baznīca ir viena no tām lietām, kas pirmajos rakstu avotos 13. gs. pieminēta jau kā esoša lieta – to, domājams, kāds uzcelis par godu Norvēģijas karalim Olafam kādu laiku pirms attiecīgā avota rakstīšanas.
Mēģinam palūrēt iekšā, bet tur dievkalpojums (svētdienas rīta puse kā nekā). Sakautrējamies. Ievēroju, ka baznīca ir gaiša, vieglos toņos krāsota, lauztām arkām un ne pārāk dāsni rotāta. Fotogrāfēt aizliegts. Izejam vestibilā un pa trim eiro nopērkam biļetes kāpšanai tornī. Tornī ved šauras, pelēkas spirālveida kāpnes – kad kāds nāk pretīm, jāpiespiežas pie sienas, lai varētu izmainīties. Lodziņu maz un maziņi. Kāpjam mūžību, tad pēc viena taisna posma kāpnes nolemj vienkārši spirālēties otrā virzienā vēl vismaz tik pat ilgi. Vienojamies, ka pēc šīs baznīcas iztaigāšanas meklēsim kohviku (kafejnīcu), kur ieturēties un atpūsties. Turpinām kāpt. Kaut kur pa vidu kāds pretīmnākošs cilvēks krieviski saka, lai griežoties atpakaļ, tur nekā neesot. J. pēc tam man nopurpina, ka mēs paši zināsim, kur kas ir un kur nav. Turpinām kāpt. Internets saka, ka līdz platformai esot 232 pakāpieni, mēs neskaitījām, bet kāpiens bija monstrozs. Baznīcas tornis ir taisnstūrveida būve ar ļoti augstu, spicu vara jumtu. Platforma ir apkārt tornim uz jumta malas. Pati torņa spice ir kaut kur ap 120m augstumā, bet platforma varētu būt ap 60, varbūt 70m augstumā, lai gan grūti uz aci novērtēt un internetā es neatradu. Tieši pirms iziešanas uz jumta tornī ir izklāta koka grīda un tur ir kārtīgi soli. Un viens sargs ar nelielu galda lampiņu. Sēžam, pūšamies. Kārtīgi izpūtušies, izejam ārā. Platforma ir šaura, bet vismaz labi norobežota. Es jūtos tīri ciešami, bet J. ir atklājis sevī snaudošas bailes no augstuma, un telefonu viņš labāk ārā nevilkšot. Izklausās pareizi, var taču atrast arī vienkāršākus iemeslus nopirkt jaunu telefonu. Par spīti bultiņām, kas izlīmētas pie durvīm, cilvēki pa šauro platformu staigā abos virzienos, un tas lieki sarežģa situāciju. Skats gan diezgan karalisks – redzama visa vecpilsēta, osta, Linnahall, arī ēka, kur mēs dzīvojam, un jaunie “debesskrāpji”. Diena ir dzidra un saulaina, redzams tālu, jo tālu. Atpakaļ ejot, ievērojam, ka akmens kāpnes patiesībā ved arī augstāk iekšā jumtā, tikai tur aizlikts norobežojums, lai tūristi neiet. Internets stāsta, ka tur savulaik padomju specdienestiem radio tornis bijis. Kāpt uz leju ir nesalīdzināmi vieglāk.
– Esam jau gandrīz lejā!!!
– Ēmmm, Tu…
– Ā nē, te ir tikai tas vidus taisnais posms.
Kamēr tiekam lejā, esam nosvīduši slapji. Baznīcas vestibilā kāda maza meitenīte lietišķi stumj leļļu ratiņus. Attaisa sev ārdurvis, iet cauri, durvis veras ciet mazliet par ātru, taču J. pamanās noķert durvis, un tās viņai netrāpa. Izeju arī es. Meitenītei nepārprotami ir plāns, viņa nezkur aizdodas ne mirkli nesaminstinājusies. Mans prāts pēc visas tās kāpšanas slodzes saka, ka visa pasaule ir sireāls veidojums un viena meitenīte vairāk vai mazāk tur neko nemaina.
Meklējam kafejnīcu. Viena saldējuma kafejnīca ir krietnu gabalu atpakaļ, nolemjam, ka tas neder. Vienu kafejnīcu noraidam, jo tur nav gaisa. Vienā apsēžamies, apēdam vienu kūku un tomēr nolemjam, ka aiziesim vēl apskatīt arī “tējas un kafijas centru”, kas izrādās vienkārši specializētais dažādu tēju un kafiju veikals. Tur man iedod lielu, krūzi kapučino un tādu kā Toskānas ābolkūku tikai smagāku un ar superdaudz kanēļa. J. paņem limonādi, iesēžamies mīkstos krēsliņos un kādu stundu relaksējam, pa vidu apspriežot tādus Visuma dzīļu jautājumus, kā to, vai vajadzētu paņemt uz mājām testam mazliet Jamaica Blue Mountains pupiņu. Paņemam. Un es nopērku arī aizāķējamu metāla tējassietu – mājās tāda jau sen pietrūka.
Kārtīgi izpūtinājuši kājas (un nopriecājušies par to, ka visās kafeinīcās ir jaukas tualetes), nolemjam paskatīties tur uz to baznīcu, tur kalniņā. “Kalniņš” izrādās Doma kalna (Toompea) stāvākā mala, kurā augšā kāpj… atkal pa kāpnēm. Šoreiz tās ir jaunas, platas un diezgan uzticamas, tomēr, kāpnes paliek kāpnes, un kad tiekam līdz skatu platformai, esam atkal noelsušies.
– Šitā kāpšana!
– Jep, mums šodien ir kāpšanas diena. Tā arī rakstīšu blogā.
Augšā… Principā turpinās vecpilsēta, tikai šeit visi veikali ir suvenīru veikali. Saskaņā ar teoriju te kaut kur būtu jābūt parlamenta un valdības ēkām, bet uz tām mēs netrāpījām. Taču mēs redzējām vairākus skatu laukumus un Sv. Marijas doma baznīcu. Tā ir liela (mazāka par Olafa, visas baznīcas ir mazākas par Olafa), balta ēka ar tumši zaļu, liektās līnijās veidotu torņa jumtu. Iekšā fotogrāfēt aizliegts. Interjers būtu diezgan piezemēts, skaisti lauztas arkas, baltas sienas, bet visas sienas ir noklātas ar ģērboņiem. Spriedām ar J., ka droši vien kādā vēstures posmā tas ir bijis prestiža jautājums, lai tavas dzimtas ģērbonis tajā baznīcā nokļūst, tāpat kā kādreiz prestiža jautājums ir bijis apglabāt ģimenes locekli dominikāņu klostera baznīcā…
Pēc pāris līkumiem pa pilsētu nokļuvām pie Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāles. Tallina ir pilsēta, kurai pāri gājuši dažādu reliģisko pārliecību valdnieki un tāpēc arī baznīcu klāsts ir plašs. Ieejam iekšā, tā rotāta visa zeltā un intensīvās krāsās. Manu uzmanību piesaista centrālais kopols, kam griestu daļa krāsota zila ar zelta zvaigznītēm. Pa logiem zem tā spīd iekšā saule un tā veido starus putekļainā gaisā. Mēģinu izstāstīt J., ko savulaik esmu lasījusi par ikonostasu un citiem rituālajiem priekšmetiem, bet sanāk tikai “umm, hmm, es tiešām neko daudz nezinu par austrumu ritu, vajadzētu palasīt”.
Ārā, gabaliņu no baznīcas, atrodam vēl vienu mūra fragmentu, pāris torņus un nelielus vārtus. Tālumā, kur mums slinkums iet, ir vēl viens apaļš artilērijas tornis, bet pie vārtiem izlikta zīme par spokiem. Šeit ir tā sauktais Dāņu karaļa dārzs, jo iespējams, ka šeit kādreiz pirms kalniņa iekarošanas ir bijis apmeties Dānijas karalis. Savukārt spoki esot atvairījuši parāk parastus cilvēkus no tuvošanās Doma kalnam nakts laikā. Un lai būtu pavisam skaidrs, te ir izliktas trīs melnas statujas – mūku drēbes ar kapucēm un tukšiem galvas caurumiem. Blakus ir vēlviens tornis – Jaunavu tornis un plāksnīte tūristiem skaidro, ka tajā ironiskā kārtā pagrabā esot turētas apcietinātas prostitūtas. Mūsdienās tur ir kafejnīca un muzejs. Mēs ar J. kādu brīdi pētam milzīgo, daudzstāvīgo logu vienā torņa pusē. Aprakstu plāksnītes liek domāt, ka tā atvere tur bija jau viduslaikos, bet mēs pēkšņi nespējam salīmēt kopā, kāpēc tā ir pret pārējo Vectallinu, nevis Doma kalniņu…
Tad man beidzas fotoaparātam baterija, es nočīkstos par to, cik slikti tas ir tik jaukā dienā kā šī, un mēs pa lēzenām kāpnēm slīpā nogāzes ieliņā dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam uztrāpam uz Olde Hansa un veikaliņā nopērkam mazliet rožu ziepju mūžīgai jaunībai un alus suvenīriem.
Viesnīcā izsecinām, ka gribētos jau, bet nav īsti laika nedz iet uz Da Vinči muzeju, nedz arī uz VDK noklausīšanās muzeju Viru viesnīcas augšējā stāvā. Tallina ir liela, apskatīt varētu vēl nez ko, bet gurdums. Palādējam fotoaparātu un izmetam vēl vienu līkumu pa to pilsētas pusi, no kuras atnācām. Es uztaisu vienu bildi, kur lielais padomju stikla klucis Viru viesnīca ir perspektīvā diezgan precīzi pa vidu ir starp Viru vārtu torņiem. Mēs aizejam vēlreiz pie tiem metāla mūku spokiem. Pa ceļam mēs uztrāpam igauņu rakstniekam Vildem veltītam piemineklim ar milzīgām, ļoti glītām puķu vāzēm priekšā un vēl vienai baznīcai – Sv. Nikolaja baznīcai. Apejam tai pilnu apli, kamēr nonākam pie secinājuma, ka, pirmkārt, iekšā netiksim un, otrkārt, šķiet, šo lieto kā muzeju un koncertzāli, bet ne kā baznīcu. Vakarā internetā lasu, ka tā pamatīgi cietusi bombardēšanā 2. pasaules karā, taču vēlāk atjaunota. Baznīca paliek atmiņā ar vizuālo kišmišu – tornis ir balts un gluds, kamēr pamatdaļa – pelēka un raupja, viens no spārniem sānos ir zils, bet otrs turpat blakus – dzeltens, turklāt tie ir rotāti ar kolonnām un cakām.
Beigās ejam atpakaļ uz Olde Hansa vakariņās – iepriekšējā reizē bijām nolēmuši atnākt vēl. Šoreiz iemanāmies tikt pie maza galdiņa tādā kā uz augšu paceltā balkonā. Samazināto gaisa daudzumu kompensē palielināts romantikas daudzums. Ēdam dažādas kājas – J. cūkas, es pīles. Man ir safrāna mērce, un kaut kādi neparasti marinēti ķirbji vai rāceņi. Dzeru vietējo medalu, ir labs. Desertā pārbaudu ābolu un kārtainās mīklas desertu, kam nelielā podiņā nāk klāt mandeļu piens. Āboli mani nepārsteidz, bet mandeļu piens ir biezs, superviendabīgs, tumšs un salds ar klāt piemaisītām mandeļu skaidiņām. Ēdu un nesaprotu, kur ir āķis, kāpēc tas ir tik biezs un… gluds? Man mājās nesanāk nekas tamlīdzīgs. Varbūt karsēts? J. sapņo, ka jāmeklē Rīgā arī viduslaiku restorāni, es skeptiski novelku, ka te, cik zinu, pieiet nesalīdzināmi nopietnāk.
Ejot uz viesnīcu esam pietiekami paēduši, lai Rimi nespētu izvēlēties rītdienas brokastis. Kruasānu atkal nav un vīnogas esot sapelējušas. Paņemu mazliet marcipāna suvenīriem, un nolemjam, ka brokastis patiesībā nav svarīgi. Es mēģinu iemārketēt J. ideju, ka vajadzētu atrast, kur rīt mājupceļā piestāt pusdienās, bet ideja nenosēžas, viņš turpina kaut ko runāt par to, ko mēs apmeklēsim, kad nākamreiz brauksim uz Tallinu.