Sestdienas rīts bija tāds kā stresains – lai gan iepriekšējā vakarā savu prezentāciju biju dažas reizes sev izrunājusi, tomēr pilnas pārliecības par sevi nebija. Papildus tam izrādījās, ka autobusi sestdienā kursē retāk, savukār sastrēgums bija lielāks kā citus rītu. Semināra atklāšanu nokavējām.
Puiši teica, ka es esot labi norunājusi. Tiesa gan, es viņiem pirms tam biju aizliegusi kritizēt manas angļu valodas prasmes… Viņi draudzīgi pasmējās par to, ka nezināma prāta aptumsuma dēļ manā runā figurēja “dabl vī” tur, kur domāts w [dabl jū]. Semināra beigās iekodām pāris kafijas pauzes labumus un devāmies uz Sultanahmad tūristot.
Pirms konferenču centra mēs nokonstatējām, ka Domobahče B, kas visas iepriekšējās dienas bija pārsaukta par Domobahči A, uz nosaukuma uzlīmējot papīra lapiņu ar jauno burtu, atkal ir atguvusi savu nosaukumu. Mēs to ievērojām tāpēc, ka abās šajās telpās visas dienas notika lekcijas, tāpēc lekcijas, kam plānā bija norādīta Domobahče A, reāli notika dažādās dienās fiziski dažādās telpās.
Prom ejot, īsi brīdi pēc tam, kad uzkāpu noteku nosedzošajau metāla plāksnei, to skaļi nograbinot, P. izmeta mīklainu komentāru: “Tā jau var fotoaparātu sasist!” Paskatījos uz fotoaparātu, ko tobrīd turēju rokā: “Kas, ko?!” – “Tu atsiti fotoaparātu pret metāla stabiņu, es dzirdēju, kā notinkšķēja.” – “Nevar būt, es neko nedzirdēju! …” Tomēr varēja gan būt. Iesitu LCD ekrānā apmēram 2cm garu plaisu. Pats panelis nav bojāts, tikai aizsargstikls, tomēr tas diez vai nāks par labu mana aparāta izdzīvošanas spējai mitrā laikā. Tagad noteikti jāsameklē kādas ekrānu nosedzošas plēvītes vai kaut kas tamlīdzīgs.