Pusdienlaikā pēc ielūgtās runas beigām, cik vien steidzīgi spēju, devos uz telti pārkrāmēt somu, lai tālāk dotos uz Berlīnes centru. Steidzīgums izpaudās tādejādi, ka krietnas 20 minūtes nostāvēju, skatīdamās robotu, kas spēlē bungas.
U-bāņa biļete 2,40 eiro, var braukt cik tur ilgi un pārsēsties cik grib. Pie Tempelhofas tuvākā u-bāņa stacija nezkādēļ ir nevis Tempelhofa, bet Luftbrukes laukums. Tajā kādu brīdi pastrīdējos ar biļešu automātu, kas netika gudrs ar saņurcītām banknotēm, un beigās nopirku biļeti ar monētām.
Luftbrukes laukums ir tieši pie pašas Tempelhofas ieejas, tajā atrodas trīspirkstainai vardes kājai līdzīgs piemineklis lidotājiem, kas apgādāja Rietumberlīni Berlīnes blokādes laikā.
No metro izkāpu Stadmittē un devos meklēt Gendarmenmarkt laukumu, kam turpat netālu vien bija jābūt. Praktiski tūlīt konstatēju, ka konkrētā Berlīnes daļa smagi mulsina GPS kompasu, tāpēc neatlika nekas cits, kā pareizo virzienu atrast, paeejoties pa gabaliņam pa nepareizajiem ceļiem.
Gendarmenmarkt laukuma centrā atrodas Šillera piemineklis, sānā Koncertzāle un katrā galā pa vienam domam. Doms šajā gadījumā nozīmē to, ka runa ir par ēkām (vispār torņiem) ar kupolu. Vācu doms ir kādreiz bijusi baznīca (kurā sludināja vācu valodā, no šejienes iesauka, jo pilnais nosaukums ir diezgan neizteiksmīgs – Jaunā baznīca), Franču doms ir baznīca arī mūsdienās. Abas ēkas sastāv no viena augsta torņa un tam blakus zemākas piebūves.
Pie Šillera pieminekļa spēlēja vijolniece un vīrs ar klasisko ģitāru. It kā zināmi gabali (Guno Ave Maria, Brāmsa 5. ungāru deja) un tomēr krietnu brīdi stāvēju un klausījos. Dzīve ir skaista.
Vispirms iegāju Vācu domā, kur ieeja ved pa taisno tornī. Lielisks, neaprakstāms un nenofotogrāfējams skats uz augšu – rupju sarkanu ķieģeļu sienas un spirālveidā pelēkas kāpnes. No kāpnēm iespējams iekļūt blakus telpās, tās visas aizņem laikam demokrātijas attīstības Vācijā muzejs. Ekspozīcija visa bija vācu valodā. Droši vien tā arī ir labi, jo citādi es tur, iespējams, iestrēgtu uz visu dienu. Krietnu brīdi mulsu, domājot par to, kur visas šīs telpas ir izvietotas, līdz sapratu, ka tās vairākos stāvos aizpilda blakusēku. Nu gan pielietojums baznīcai…. Man par nožēlu, pa spirālveida kāpnēm varēja tikt tikai līdz vidum, tālāk tās bija slēgtas.
Koncertzāles trepes rotā divas mūzas – viena ar arfu un lauvu bez krēpēm, otra ar kaut kādu pūšaminstrumentu un lauvu ar krēpēm.
Franču domā varēja uzkāpt līdz augšai… Un apskatīt kupolā karājošos ierīci, kas saturēja vairāk kā 10 zvanus. Laukums pie zvaniem bija jauka, klusa un teju vai nereālu sajūtu raisoša vieta. Iespējams tāpēc, ka, lai gan nosēdēju tur krietnu laiku, neviens cits tūrists tā arī neatnāca.
Pāris kāpņu laukumiņus zemāk bija izeja uz skatu platformu, kas vijas apkārt tornim. Diez gan daudz ko varētu redzēt, ja ne divi “bet”: pirmkārt, diena ir mākoņaina un miglaina, otrkārt, tieši manu acu augstumā ir pusotru vai divus sprīžus plata betona marga. Diezgan skaista, bet pāri viņai neredzu. Lai redzētu zem, ir kārtīgi jāpietupjas. Šis būs no tiem gadījumiem, kad bildes būs daudz iespaidīgākas, nekā tas, ko pati redzēju. No platformas televīzijas tornis un Berlīnes Doms izskatījās ļoti tuvu.
Apejot apkārt vienam vai diviem restorāniem, varēja nokļūt arī pašā baznīcā. Pirms braukšanas šurp man jau muļķīgi bija sācis likties, ka es taču esmu redzējusi tik daudz baznīcu, nu kas tur tāds jauns var būt. Hah, mīļā, ka tik ne ar. Līdz šim es biju redzējusi vai nu aptuveni kvadrātiskas baznīcas vai arī garenas baznīcas ar altāri un kanceli vienā galā, soli (ja ir) tiek likti aptuveni paralēli īsākajām malām. Šī bija garena, bet otrā virzienā – kancele ir garākajai malai pa vidu, soli salikti, protams, tā, lai divlūdzēji redz kanceli. Altāra nav. Ļoti askētiska – balti pelēks interjers, koks, nekādu grebumu, griezumu, figūru vai inkrustāciju. Gleznu arī nav. Protestantu baznīca, vismaz sākumā bijusi kalvinistu.
Tālāk mēģināju iziet uz Unter de Linden un mēģināšanas laikā trāpīju uz Sv. Hedvigas katedrāli. Tā ir katoļu baznīca, apaļa ēka ar zaļu kupolu, no ārpuses vairāk vai mazāk atbilda maniem stereotipiem par baznīcām. Iekšpusē tā atkal mani pārsteidza. Kara laikā tikusi pilnībā izdedzināta un vēlāk atjaunota – ne gluži orģinālajā stilā. Logu vitrāžas iz aizpildītas ar maziem, ģeometriskiem rakstiņiem. Starp logiem ne pārāk tālu no sienas uz leju karājās apaļu stikla ložu virtenes, katrā ailē pa divām virtenēm. Katrā stikla lodē – lampa. Nešaubos, ka iededzot tās visas, ir tiešām gaišs. Pa vidu ir apaļš “caurums grīdā”, kas ved uz otro, zemāko līmeni, arī pilnu ar lūgšanu soliem. Zemākās telpas centrā ir vēl viena kancele un kaut kāda pāvesta skulptūra. Visapkārt sienās ir nelieli kambarīši ar dažādiem apbedījumiem. Vienā izstādīts pāvesta tērps un vēl daži baznīcas dārgumi. Augšējās telpas malas ap “caurumu grīdā” norobežo stikla plāksnītes, kas novietoas perpendikulāri grīdas malai nelielā attālumā viena no otras puses. Skaisti, pat grezni, tomēr zināmā mērā askētiski salīdzinot ar viduslaiku cakainajiem baznīcu interjeriem. Nepierasti, vismaz man.
Gar baznīcas stūri iznācu uz Unter de Linden. Pa kreisi no manis Hunbolta universitātes juridiskā fakultāte, priekšā pāri ielai – galvenā ēka. Abas ir gaišas krēmkrāsas ēkas ar daudz ļoti kolonnām un diezgan daudz skulptūrām. Galvenās ēkas priekšā gandrīz pusēkas garumā notiek kaut kāda suvenīru tirgošana uz neapjumtiem galdiņiem.
Unter de Linden skaitās visnotaļ vēsturiska un sena iela, kas savu nosaukumu ieguvusi tajā augošo liepu dēļ. Liekas, ka man viņa visvairāk asociēsies ar milzīgu platumu un milzīgu remontu gandrīz visā ielas garumā un gandrīz visā platumā. Izejot pa Unter de Linden, nokļuvu pie Brandenburgas vārtiem.