Laumas piezīmes

Tag: Frankfurte

  • Donostija 7: cik reižu jāiegriežas Frankfurtē?

    Bilbao lidosta ir maza un vienkārša, un piecos naktī tā nesagādā mums daudz piedzīvojuma. Liekot čemodānu uz nodošanas lentes, tas ir tik smags, ka man paliek bail ar pārsvaru, bet nē, tikai 16 kilogrami. Es nopērku vienu vietējo sviesta krēma bulciņu, tā ir mīksta, liela un saldais sviests iekšā man atgādina bērnību, kad reizēm labs našķis bija uz maizītes uzsmērēt sviestu un uzbērt cukuru. Vēl atrodu pudeli vietējā sidra. Jau mājās degustējot tas izrādās līdzīgs, bet stipri saldāks nekā tas, ko mēs dzērām darītavā, un tapēc man tik labi nepatīk. Bet ideju dod!

    Pēc iekāpšanas lidmašīnā es ātri atrodu ausu aizbāžņus un liekos gulēt. Kaut kur vienā brīdī es pat paveru acis tieši tādā brīdī, lai ieraudzītu oranžsarkano saullēkta blāzmu, kas rīta lidojumos ir skaistākais brīdis. Kārtīgāk pamostos tikai, kad lidmašīna nobūkšķinās Frankfurtē. Tur mums ir tradicionāli garais gājiens cauri lielajai lidostai, es uzmetu acis pāris veikaliem un nopērku brālim Oreo, bet kopumā nekas īpašs. Ierašanās Rīgā paredzēta īsi pēc diviem, es loloju cerības, ka varbūt vakarā es pat varētu kaut ko padarīt mājās. Iekāpšana lidmašīnā notiek laicīgi, bet tad aizkavējas bagāžas iekraušana, kā rezultātā es pabrīdinu SO, kas mani taisās sagaidīt, ka es gan jau būšu ap trijiem. Iekāpjot es ievēroju, ka ar mums brauc arī kāda pusaudžu meiteņu sporta komanda, kas atgriežas mājās ar trofeju. Pa ausu galam dzirdu tādus lieliskus izsaucienus kā “tu būsi trofejas vecene; kur ir mūsu trofejas vecene!!!” un “mēs nekad, nekādā gadījumā nepazaudēsim savu trofeju!!!”. Īsi pirms pacelšanās man telefona čatā iekrīt ziņa no P., kas sēž otrā lidmašīnas galā: pusstundu nogulēju, pamodos un joprojām neesam izkustējušies. Kad lidmašīna beidzot ar 45 minūšu kavēšanu izkustās, arī es liekos vēl mazliet pagulēt.

    Es pamostos, kad skaļruņos sākas kapteiņa paziņojums. Tas vispirms ir vāciski, tapēc es pirmo daļu nesaprotu, taču izklausās kaut kā dīvaini, un nezin kāpēc par daudz piemin vārdu Frankfurte. Kad tiek līdz angļu paziņojumam, lietas noskaidrojas arī man: mēs lidojam atpakaļ uz Frankfurti, jo ir sabojājies neliels borta datoriņš, kas kontrolē spārnu izvirzījumus. Uz borta tādi ir divi, tapēc nolaisties mēs varam, tur viss ir čikiniekā, bet tā kā tā ir Lufthansa lidmašīna, tad viņa lido tur, kur šo datoriņu var nomainīt vai salabot, un tas ir atpakaļ uz Fraport, nevis uz Rīgu. Tā nu mēs izsapņotajos divos nolaižamies nevis Rīgā, bet atkal Frankfurtē. Tūlīt pēc nosēšanās man iekrīt telefonā SMS, ka uzrādot iekāpšanas karti Rīgas lidojumam, es varu dabūt pārtiku 15€ vērtībā, un šāds piedāvājums ir ideāli laikā. Mums ļoti konstruktīvi sola nākamo lidmašīnu* dabūt tepat blakus, pāris vārtus tālāk tieši pēc stundas, tapēc es metos meklēt ēdienu. Pirmajos divos veikaliņos jau ir pilns ar citiem gribētājiem, bet trešajā es atrodu lēcu salātus ar lasi un biezpiena krēma desertu ar citronu krēma piedevu apakšā un drupačām virsū. Par kafiju sanāk piemaksāt pašai, bet pēc līdzšinējās pieredzes, kur Vācijas lidostas man asociējas tikai ar sviestmaizēm un bulkām, es esmu patiesi apmierināta. Mēs ar kolēģiem satiekamies pie jaunā lidojuma vārtiem, atrodam mazu galdiņu pie loga un svētlaimīgi kādu pusstundu čafkājam savu laupījumu. Ko citu var gribēt no cilvēkiem, kas ir cēlušies četros un praktiski neko nav ēduši. Deserts ir ļoti pamatīgā bundžā, tapēc to es iebāžu somā, lai ēstu lidmašīnā. Abas ar L. vienojamies, ka kafija ir tieši tas, ko dzīvē vajadzēja.

    Cilvēki lidmašīnā tiek sasēdināti raiti, bet izrādās, ka bagāžas pārkrāmēšana ir ilgs un pamatīgs darbs. Noteikti tur kaut ko ietekmē tas, ka mēs bijām pilna lidmašīna, sportistēm droši vien arī ir īpaši daudz somu ar visādu nepieciešamo aprīkojumu. Es garlaikojos un nevaru izlemt, ko darīt. Rokdarbs man ir palicis nodotajā bagāžā, jo man nebija atbilstoša izmēra koka adāmadatu. Dators ir nolikts grūti aizsniedzamā vietā virs galvas. Miegs it kā vairs nenāk. Kaut ko mēs pļāpajam ar L., drusku arī cenšos pastāstīt par notikušo savam apjukušajam Rīgā sagaidītājam, jo arī viņu interesē, kapēc pēkšņi lidojuma ierašanās ir atcelta par trim stundām (Rīgas lidosta esot kādu brīdi rādijusi pilnīgi nereālistisku ierašanos piecos). Izēdu desertu un izdzeru lidostas kafijas atlikumu. Kad lidmašīna izkustās, apkalpe izklausās atvainošanās pilna, un kapteinis saka, ka viņš cer, ka mēs beidzot nokļūsim Rīgā. Es arī. Trešo reizi es vairs neaizmiegu, tā vietā mēs ar L. iegrimstam arvien filosofiskākās sarunās par zinātni, un par to, ko mēs varētu darīt, ja vajag, bet ko mēs gribētu darīt, ja varētu. Lufta vairs nedod bezmaksas kafiju, bet garām braucošie kafijas ratiņi mani sakārdina, un es pirmo reizi dzīvē nopērku kafiju lidmašīnā. Tas izvēršas par piedzīvojumu, jo šo, atšķirībā no citām, taisa, aplejot ar karstu ūdeni biezumus, apmaisot, uzliekot vāciņu un pēc neliela ievilkšanās brīža dzerot caur filtru, kas iebūvēts vākā. Man pajautā, vai es šo kafiju jau esmu dzērusi, un tā kā es neesmu, man notur nelielu instruktāžu par visu augstāk aprakstīto procesu. Viena lieta gan ir nav mainījusies – es atkal aplejos, verot vaļā kafijas krējumiņu.

    Rīgā mēs nolaižamies septiņos. Visi, kas varēja (ieskaitot mūsu sagaidītājus), ir kaut ko nokavējuši, taču vismaz mūsu čemodāni ierodas laikā. Es iešķiebju savu smago, smirdīgo siera un vīna čemodānu savam sagaidītājam un mēs dodamies mājās. Mans galvenais plāns tuvākajam laikam ir sēdēt vannā, kamēr āda atmiekšķējas līdz kaulam. Donostijas pludmale piepulcējas citām laimīgām atmiņām no citiem ceļojumiem, bet mājās atgriezties tomēr ir tik labi.

    _________________________________
    * Mēs esam pilna, overbooked, lidmašīna, mūs nav iespējams viegli izkliedēt pa citiem lidaparātiem citos laikos.

  • Tornis, tornis, mājupceļš

    Pēdējā dienā skola beidzās ātrāk – ap pusdienlaiku – un līdz prombraukšanai palika mazliet brīva laika, kuru nolēmām notērēt vēl mazliet paskatoties pilsētu. Mēģinājām ieiet blakus esošajā Nikolaja baznīcā, nesanāca – ieeja par maksu. Dīvaini, man likās, ka es tur iepriekš esmu bijusi un bez maksas. Nudien, jocīgi.

    Bijām nolēmušas uzkāpt kādā tornī – es ierosināju kādu no Kārļa tilta galu toņiem, bet, taisoties iet tajā virzienā, atklājām, ka Nikolaja baznīcas zvanu tornī ir iespējams uzkāpt pa cik tur tām kronām. Un šis tornis ir ievērojami augstāks. Tornis ir būvēts baznīcai kaut kad viduslaikos, bet jau kopš uzcelšanas brīža baznīcai un pilsētas pārvaldei ir bijusi vienošanās, ka pilsēta var lietot torni arī naktsardzei un pilsētnieku apziņošanai. Padomju laikos torni izmantoja KGB, lai novērotu kustību uz apkārt esošajām rietumvalstu vēstniecībām.

    Pašā agstākajā līmenī ir tikai četri mazi lodziņi, un tas augstuma līmenī krietni pārsniedz baznīcas centrālo kupolu. Pieņemu, ka no šejienes notika KGB novērošana. Baznīcas kupola līmenī ap torni ir platforma apkārt tornim – diezgan šaura, izmainīties nevar. Jāiet visiem vienā virzienā. Pateicoties tur izliktajām informācijas plāksnītēm uzzināju, muzejs, kam katru dienu gājām garām ir čehu mūzikas muzejs. Lai gan diena bija apmākusies, gaiss bija salīdzinoši dzidrs – kolēģe rādīja, ka uz Žižikovas televīzijas torņa varot saskatīt tādas kā pumpiņas, iespējams, ka tie esot torņa bēbīši.

    Kad kolēģe sasprūda kāpnēs vietā, kas man likās mazāk briesmīga kā iepriekš pārvētās, kārtējo reizi pārliecinājos, ka bailēm no augstuma vārds ir vienāds, bet implementācijas īstos, dzīvos cilvēkos – tik dažādas. Problēma mums abām saucās vienādi, bet trigeri ir ļoti dažādi – ir lietas, no kurām baidos tikai es, ir – no kurām viņa.

    Pats TV tornis atgādina stilizētu raķeti, tāda savdabīga forma ar trim paralēlām kājām un tādiem kā balkoniem – tāda nav nevienam citam TV tornim, ko esmu redzējusi. Bet TV torņiem parasti ir unikālas formas. Nosacīti nesen (ap 2000. gadu) torni izrotāja ar bēbīšu skulptūrām, kas “rāpjas” augšup.

    Aizgājām uz medovinas muzejveikalu, nopirkām mazliet medovinas, nu, pāris pudeles katra. Labi, es nopirku arī trešo pudeli un iedevu to kolēģei, lai viņa ved autobusā – ja divas lidostas čemodānā sasitīs, tad būs trešā autobusā dzīva. Ja vienu autobusā sasitīs, būs divas lidmašīnā dzīves.

    Kolēģei gribējās arī vēlreiz iemest Desigual veikalā pie Vacslava laukuma. Pēc smagas kartes un attālumu izpētes izsecinājām, ka maršruts Viesnīca-Medovina-Desigual-Viesnīca-Metro ir ārkārtīgi nepraktisks (gan ilgi, gan tālu), tāpēc jāpaņem no viesnīcas čemodāni, tad jāiet pēc medovinas un tad uz metro pie Vacslava laukuma sanāk pats labākais risinājums. Bet kā mes grabējām! Prāgā pa gandrīz visu centru ir tāds jauks, krāsainu akmentiņu bruģītis, pa kuru ripinoties ar čemodānu, brīžiem rodas pārdomas, vai tā nevar dzirdi satraumēt.

    Pa ceļam uz Vacslava laukumu redzējām pāris jaukas mājiņas, kas šķietami uzbūvētas nelielu laukumu vidū. Apsvērām, vai tā varētu būt korupcija, piemēram, 18.gs. gaumē.

    Braucot vienatnē uz lidostu (kolēģe brauca ar autobusu), skatījos pa autobusa logu un melanholijojos par to, ka jābrauc prom. Skolas lekcijas bija interesantas un vērtīgas un man tiešām nebija sanācis noskrieties pa Prāgu līdz pēdējam spēku izsīkumam, lai ar laimīgu piepildītības sajūtu atgrieztos mājās. Un tas, ka mūsu kopīgajās pastaigās kolēģe itin bieži bija cildinājusi Prāgas noskaņas un skaistumu, manu sentimentālo melanholiju pa šīm dienām bija uzbarojis vēl lielāku.

    Ienākot lidostā, smadzenēs pēkšņi kaut kas saklikšķēja, un radās sajūta, ka es vairs neesmu Prāgā. Laikam tāpēc, ka pēdējā mēneša laikā jau otrais ceļojums ar lidojumiem ar pārsēšanos (un pēdējo gadu laikā vispār sazinkurais), lidostas kļuvušas par sinonīmu strikti un rūpīgi paveicamam uzdevumam, kas ir nesaistīts ar notikumiem un sajūtām, kas gaida ārpusē.

    Frankfurtē paveicās – lidmašīna no Prāgas piebrauca pie “vārtiem” A sektorā, pavisam netālu no tiem vārtiem, no kuriem paredzēta izlidošana uz Rīgu – izpalika staigāšana pusstundas garumā cauri trešajai lielākajai Eiropas lidostai. Nē, nav jau tā, ka iet cauri lidostai man briesmīgi nepatiktu, bet ejot cauri lidostai veselu pusstundu, ja iekāpšana ir pēc 35 minūtēm, ir pilnīgi pietiekami daudz laika, lai paspētu sākt baidīties par nokavēšanu.

    Lidmašīnā uz Rīgu man uzbruka vecais triks ar valodām pēc ārzemēs pavadītas nedēļas – lidmašīna bija pilna ar cilvēkiem, viņi visi sajusmināti murmulēja savas piektdienas vakara sarunas, un darīja to gandrīz tikai un vienīgi latviski un krieviski. Un es pēkšņi sapratu viņus visus un visas viņu sarunas par alu, vīramātēm, bērniem, sievietēm, piektdienas ballītēm, šnabi, sliktiem kolēģiem, apšaubāmiem piedzīvojum stāstiem un miljons citām lietām, kuras mani ne tikai neinteresēja, bet kuras es pat ļoti, ļoti negribēju dzirdēt. Klausīties. Šķita, ka uztveramās informācijas plūsma ir pieaugusi tiktāl, ka es varbūt dzirdu viņu visu domas, un nekādi nespēju tās izslēgt vai vismaz pagriest klusāk. Paldies, smadzene, paldies. Tomēr jāatzīst godīgi, ka šāds efekts ir novērots ne reizi vien, kad sanāk pāriet no komunikācijas “grūtā” (mazāk zināmā) valodā uz komunikāciju “vieglā” valodā -piemēram, dzimtajā.

    Nolaišanās Rīgā bija skaista – bija vēls, pusnakts, visas Rīgas gaismas ieslēgtas, skaisti varēja redzēt gan saules akmeni, gan Zemkopības ministriju un televīzijas torni. Turklāt to visu papildināja hotiski izvietoti miglas mutautiņi, kas sireāli kompakti karājās citādi ārkārtīgi dzidrajā gaisā – redzamība tālumā bija ļoti laba, mākoņi bija augstu (vai nebija vispār, neatceros), un Rīgu varēja apskatīt lieliski. Nakts nolaišanās notikumiem ir vēl viens papildus sirealitātes aspekts – tumsā ir grūti atšķirt meža masīvus no jūras un citiem lielajiem ūdens masīviem. Tas arī zināmai pilsētai piešķir zināmu mītiskum, savukārt nolaižoties Frankfurtē, kuras ūdens un mežu masīvu izvietojumu es nepārzinu, sajūta vispār ir maģiska.

    Rīgā uzzināju, ka mans čemodāns aizkavējies. Lidostas darbiniece man metās centīgi stāstīt, ka tas nav pazudis, ka tas ir Frankfurtē. Es paraustīju plecus un teicu “Nu jā, diezgan loģiska vieta, es arī tur biju.” Čemodānu atveda nākamajā dienā un medovina saplīsusi nebija. Līdz brīdim, kad čemodāns ieradās, tā vien kā biju paspējusi labi izgulēties.

  • Mazplānota nokļūšana Prāgā.

    Pieteicos ziemas skolai pa darba tēmu, nesaņēmu finansējumu braukšanai uz to, nolēmu pa saviem līdzekļiem nebraukt, jo vēl Hamburgas brauciens kož pakaļā, un veiksmīgi par to aizmirsu.

    … Līdz pagājušās pirmdienas vēlam vakaram, kad saņēmu ziņu, ka atkritēju dēļ ir atlicis finansējums arī priekš manis. Samulsu, apjuku, vēl samulsu, vēl apjuku, paprasīju darbā atļauju un metos steigšus organizēt braucienu. Pārsteidzošā kārtā dabūju pat vietu tajā pašā viesnīcā, kur mēnesi atpakļ bija ierezervējusies mana kolēģe, kas finansējumu braukšanai bija saņēmusi jau sen. Visu vajadzīgo dabūju pārsteidzoši veikli un vēl lāga neatjēgusies, jau pirmdienas rītā četros saucu taksīti, lai ved mani uz lidostu, jo vecākiem mašīna noplīsusi un pasaulē nav daudz citu tik traku labdaru, kas uzkatītu par adekvātu piecos no rīta būt izbraukši cauri visai Rīgai vairāk kā vienu reizi.

    Puspiecos no rīta Rīga bija melnspīdīgā ledū kalta un pilnīgi tukša – pat taksometrus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Savukārt lidostā kāda puse no aiz doršības kontroles esošajiem veikaliem jau bija vaļā. Kad pēc drošības kontroles iziešanas un iekārtošanās pie atbilstošajiem izlidošanas vārtiem mani pārņēma pazīstama komforta sajūta, kāda maza balstiņa galvā ironiski komentēja, ka es neesot īsti normāla.

    Lidoju ar pārsēšanos caur Frankfurti, jo šķita neadekvāti tik ļoti daudz vairāk maksāt par airBaltic skopo servisu, lai gan lidojums tiešais, ja var lidot ar Lufthansu. Turklāt Lufta arī brokastīs sviestmaizi un kruasānu (jo divi lidojumi) iedod, un pie brokastu kafijas pat īstu krējumu, nevis pulverīša! Frankfurte šorīt bija lidosta profesionāliem pilotiem – ar kārtīgu miglu lielos neregulāros sablīvējumos. Tā radīja sajūtu, ka redzams ir tālu, piemēram, mērot autobusu garumos (vai pitonos)… un tad pēkšņi tepat blakus no miglas iznirst viens no lielajiem boeingiem vai airbusiem. Nevis tie, kas mazliet pārsniedz autobusa ietilpību, bet vislielākie, kas ar vienu iluminatoru rindu mēdz būt.

    Hamburgas braucienā biju ievērojusi, ka Luftas lidmašīnās nav trīspadsmitās sēdvietu rindas. Šorīt ievēroju, ka nav arī septiņpadsmitās. Ko tad tā nodarījusi!? Tā nu sēdēju astoņpadsmitajā. Nogulēju saullēktu, bet pa acu kaktiņam ievēroju, ka sanāca lidot starp diviem mākoņu slāņiem ar lielu attālumu – viens tālu uz leju, viens tālu uz augšu. Līdz šim biju lidojusi tikai tā, ka ir tikai viens slānis – uz leju.

    Frankfurtē nepārspīlējot pavadīju vismaz pusstundu ejot no ierašanās vārtiem uz izlidošanas. Garajā tunelī, kas savieno A un B vārtu kompleksus, nestrādāja slīdlente man vajadzīgajā virzienā, turklāt man vajadzēja pašus tālākos A vārtiņus. Paspēju iedomāties, ka varbūt citreiz rūpīgāk jāapdomā, vai stundu garš pārsēšanās laiks Frankfurtei ir pietiekami, bet tad jau es arī biju tikusi savā lidmašīnā gulēt tālāk.

    Prāgā secināju, ka lidostā pazuduši palīdzīgie uzraksti, kas vēstīja, ka 119. autobuss izmantojams, lai nokļūtu uz centru pa taisno, bet 100. – lai aplinkus. Palaidu garām vienu autobusu, kamēr pētīju transporta shēmu, lai saprastu, kurš bija man visnoderīgākais. GPS, kā parasti jaunā vietā, uzvedās kā bremze pēdējais, tāpēc ceļu no Malostranskas metro uz vietu, kur notiek lekcijas, meklēju pēc atmiņas. Pa ceļam zīmīte – Kārļa tilts pa labi, Mikuloša (Nikolaja) slimnīca pa kreisi. Nezinu, kas ir Mikuloša slimnīca, eju uz Kārļa tilta pusi, jo no tā zinu, ka māku atrast vajadzīgo vietu. Kad nu esmu tikusi jau gandrīz galā, pēkšņi attopos – tā zīmīte bija uz Mikuloša baznīcu, nevis slimnīcu, jo es tak nemaz nezinu, kā čehiski ir slimnīca. Nekad neesmu zinājusi. Bet iedomājoties par slimnīcu, aizgāju tieši pretējā virzienā un apmetu mazu līkumu, jo patiesībā jau man vajadzēja blakus baznīcai. Tomēr kolēģe mani mierināja, ka neko daudz es neesot nokavējusi, tikai ievadu par jau zināmo, savukārt, kad sācies interesantais, es esot arī bijusi klāt.

    Neskatoties uz visu gulēšanu lidmašīnā, ar miegu cīnīties nācās čakli. Tomēr godam jāatzīst, ka lielākoties es uzvarēju. Vakarā mēs ar kolēģi gājām staigāt pa Staremestu, bet par to es iztāstīšu vēlāk, lai neuzprasītos uz traku cīņu ar miegu rīt.

    Pa dienu es uzzināju, ka Universitātes ēka Malostranskas laukumā, par kuru jūsmoju jau iepriekšējās reizēs, tomēr nav bijis klosteris, bet gan jezuītu skola. Laikam no tiem jezuītiem es biju klosteri izdzejojusi.

    Un vēl es ieguvu kārtējo datu punktu, ka prādzinieku izpratne par viesnīcām man tomēr patīk daudz labāk kā berlīniešu un hamburdznieku, jo īpaši tad, ja piedāvātās funkcionālās ērtības ir līdzvērtīgas. Viesnīca, kur dzīvoju, ir gan ērta, gan skaista, jāpaslavē kolēģes izvēle. Un vispār, es atkal iemīlos Prāgā no jauna un stiprāk, lai gan man nemaz nebija licies, ka es būtu atmīlējusies no tās.