Tag: freskas

  • Oslo rātsnams

    Pēcpusdienā lietus beidzot bija beidzies un šoreiz – pavisam. Saule, pāris balti mākonīši, idille. Uz rātsnamu gan braucām ar metro, lai paspētu.

    Rātsnama ieeja ir otrā pusē attiecībā pret līci. Abās pusēs no ieejas uz priekšu izvirzās lielie torņkluči, to apakšdaļās ieejas pusē galerijas – pret centru kolonnas, pie sienas lieli kokā grebti cilņi, kvadrātiskas bildītes gandrīz kā milzīgi komiksu lodziņi; tematika – norvēģu mitoloģija. Centrā strūklaka ar diviem gulbjiem, vienam no tiem uz galvas sēdēja kaija. Kā vēlāk uzzināju, rātsnams celts pirms un pēc Otrā pasaules kara un tikai un vienīgi no vietējām izejvielām. Iekšā mūs uzņem diezgan strikti – pārbauda ielūgumus, liek nodot somas garderobē un daudz neblandīties apkārt. Vispirms “welcome drink” un tiek nolasīta mēra apsveikuma uzruna (konspektējot “zinātne ir forša, Oslo ir forša, forši, ka jūs to apvienojat!”). Labas uzkodas, tikai mazliet par drīzu beidzās, kā vēlāk nolēmām, tāpēc, lai mēs nekavētu nākamo pasākumu. Šķiet, es atstāju neizdzēšamu iespaidu uz kolēģi ar to, ka man garšoja saldie franču cepumiņi “macaroni” – ne tikai pirmais, bet arī otrais, trešais un vēl daži.

    Pēc tam mūs izveda ekskursijā pa ēku. Zināmā mērā elitāri, jo pie durvīm, gaidīdami, kad mūs laidīs iekšā, bijām labi izpētījuši zīmi “Rātsnams tūristiem atvērts netiks!” Ekas iekšiene ir bagātīgi rotāta ar spilgtām, krāsainām freskām – lielākā daļa to telpu, ko redzējām mēs, sienas bija noklātas vienādu un griesti – kā kuro reizi – reizēm turpināja sienu zīmējumu, reizēm ar abstraktu rakstu. Piemēram, kāda telpā bija gar vienu garo sienu bija attēloti pilsētnieki visos gadalaikos, gar otru – lauku dzīve tāpat visos gadalaikos un pie griestiem – kaut kādi gadalaikus sūtoši mitoloģiskie tēli. Lielajā zālē (tur tiek pasniegta Nobela miera prēmija) par vienu no fresku ailēm bija šāds stāsts – tur bija paredzētas kaut kādas Norvēģijas skaistās dabas ainavas, bet mākslinieks bija atgriezies no kara nelaimīgs un noguris un zaudējis daudzus tuvos cilvēkus un negribēja zīmēt dabu. Tā nu viņš tur uzzīmēja zīmējumu sēriju ar visādām kara lietām, cilvēkiem cietumnieku tērpos, bada cietējiem, utt. Pēdējā pāreja uz kadru, kur ir saulīte un visi priecājās – karš beidzies. Vēl mēs redzējām arī zāli, kurā notiek domes sēdes. Pēc aiz loga redzamā rotājuma sapratu, ka tā ir novietota pašā ēkas centrā.

    Tā kā pasākums notika kājās stāvot un kolēģim vēl bija jātaisa prezentācija, tad viņš teicās esam noguris un gribēja doties uz viesnīcu, neskatoties uz to, ka bija burvīgs laiks un vēl ne pārāk vēls. Ideja par ēšanu tika noraidīta, lai izvairītos no nogurdinošiem meklējumiem. Pa ceļam veikalā nopirkām šādus tādus sieriņus un polārmaizes un devāmies uz hoteli. Pēc nelielas atpūšanās un pāris polārmaizēm (smērēt mīksto sieru ar pudeļu attaisāmo ir mazliet smieklīgi) es tomēr nolēmu, ka, ja deviņos vakarā vēl ir pilnīgi gaišs un krēslot pat netaisās, tad es gribu iet pastaigāt pa pilsētu. Nobruņojos ar GPS un fotoaparātu un devos.