Nākamā dienā mūsu kafijas rīts ievelkas vēl vēlāks. Nekādas vainas apziņas, šīs ir mūsu brīvdienas! Bet, kad taisāmies ārā no viesnīcas, es ierosinu J., lai viņš pameklē kādu jauku vecpilsētas konditoreju, kur iestiprināties launadziņu. Es sapņoju par ko tādu, kur dod ne tikai cukuru ar cukuru, bet ko sāļāku arī, un tā mēs nokļūstam Pinavia, kur mūs savaldzina četru veidu kiši – ar lasi un bokoļiem, ar kazassieru un karamelizētiem sīpoliem, ar pīli, ar gailenēm. Tieši mani savaldzina arī gaišais, mazliet vecmodīgais, taču diezgan vienkāršais interjers un pie sienas esošais lielais pulkstenis, kurā katru iedaļu iezīmē pielīmēta kafijas krūzīte ar apakštasīti. Mēs paņemam pa vienam no katra vieda kišam, saldumiņu, kafiju un kādu brīdi baudām tīru, nesteidzīgu atvaļinājuma sajūtu. Vecpilsēta ārā ir dzīva, taču priekš manas gaumes ne mokoši pārpildīta.
Ejot uz Ģedimina kalnu, mēs atklājam, ka noteiktas Ģedimina bulvāra daļas brīvdienās ir slēgtas automašīnām. Šāds risinājums, protams, neļauj ielas brauktuvi aizņemt ar kafejnīcu soliņiem, kokiem un puķupodiem, taču pat vienkārši aizliedzot braukt, te ir daudz klusāks. Vēl mēs ievērojam kaķu kafejnīcu, būs vieta, kur vest kaķu cilvēkus uz randiņiem.
Mēs noejam vēlreiz gar Viļņas katedrāli. J. saka, ka mēs tur jau bijām, es ieskatos vēlreiz un tad atceros: bijām gan, bet bija mise. Šoreiz mises nav un mēs izstaigājam pamatīgāk. Baznīca ir krāšņa, bet tomēr ne pilnīgi no vienas vietas ar rotājumiem noklāta. Vienā no sānu ailēm mēs atrodam svētbildi, kurai apkārt ir saspraustas visādas mazas metāla piepraudītes. Sirdis liekas tā loģiski, bet kāpēc ievērojama daļa piespraudīšu ir kājas (līdz ciskai) formā?
Pie Ģedimina torņa var tikt pa kāpnēm, vai uzbraukt ar mazītiņu funikulierīti. Mēs nolemjam būt slinki un braukt ar funikulieri. Tur ir drusku rinda, bet tā tiek apkalpota ātri, jo funikulierim līdz augšai tikt prasa pavisam dažas minūtes. Augšā ir liels laukums, no kura paverās skats uz Viļņu. Vienā malā izskatas, ka nāk lietus.
Par ieeju Ģedimina tornī un iespēju uzkāpt tur augšā jāmaksā, bet mēs nolemjam, ka šī ceļojuma muzeju budžets vēl nav iztērēts. Kādu brīdi spriežam par iespējamo vairāku muzeju kopbiļeti, bet nenopērkam, jo ir jau kārtīga pēcpusdiena un šaubamies, ka tiešām to visu spēsim un paspēsim izstaigāt. Tornī ir vairāki stāvi, katrā neliela ekspozīcija par citu Lietuves vēsturei svarīgu lietu. Viens stāvs veltīts Baltijas ceļam. Vienā stāvā ir aizsegti logi un tur uz ekrāniem rāda dažādus attēlus un vizualizācijas par Viļņas panorāmu dažādos gadsimtos. Vienā stāvā es uzzinu, ka dokuments, kurā pirmo reizi ir pieminēta Viļņa – Ģedimina vēstule Hanzas pilsētām par to, lai speciālisti nāk te dzīvot un strādāt un tirgoņi brauc tirgoties, un ka te kopumā ir labi, un ir vairākas vietas, kur kristieši var praktizēt savu kristiešu lietu un neviens viņiem netraucēs – nav līdz mūsdienām saglabājies, bet vecākais zināmais noraksts glabājas muzejā Rīgā. Šeit ir iztādīta fragmenta kopija. Vēlāk Vikipēdijā es lasu, ka vienā citā vēstulē Ģedimins esot žēlojies, ka Teitoņu ordenis neveic savu kristīgo sludināšanas darbu un tā vietā galīgi nekristīgā garā laupa un slepkavo civiliedzīvotājus. Ņemot vērā, ka krietni vēlāk viņa pēctecis Jagailis pieņēma kristietību un lika valstij masveidā kristīties, lai teitoņi atp*stos, bet teitoņi turpināja sagādāt problēmas ar attaisnojumu, ka viņi meklē nekristītots pagānus kristīgo ļaužu vidū… Es sliecos Ģediminam ticēt.
Tornī augšā ved diezgan šauras koka spirālveida kāpnes, kurās ir grūti izmainīties, un, kamēr mēs tiekam līdz augšai, man ir sajūta, ka es esmu sev uz svārku malas uzkāpusi daudzdesmit reižu. Neesiet kā es, neejiet uz to torni ar mīkstiem svārkiem, kam viegli uzkāpt. Augšā ir vējaini un skaisti, un nesen redzētā lietus fronte ir nez kur pazudusi. Tā uz aci liekas, ka Ģedimina torņa augša ir apmēram tik pat augstu kā Triju krustu pamatne vai mazliet zemāk. Te augšā ir masts ar Lietuvas karogu – vēl viena svarīga nacionālās apziņas un pretestības vieta – lietuvieši te karogu uzstāda un citas varas pie katras iespējas mēģina patraucēt. Ņemot vērā, ka starp pasaules kariem Viļņa nebija Lietuvas pārvaldībā, stabila iespēja šeit karogam būt ir stipri nesena.
Pēc Ģedimina torņa nolemjam, ka kopumā esam ieguvuši labu izpratni par Viļņu no augšas (varbūt nākamajā ceļojumā pameklēsim vēl kādu punktu Neres otrā krastā), tas ir skaisti un ļoti patīkami. Un enerģija kāpt augstos torņos mums ir beigusies. Kādu brīdi apsveram iespējas aiziet uz vēl kādu muzeja ekspozīciju, jo tepat blakus ir gan pils pārvaldnieka ēka, kurā esot sadzīves priekšmetu izstāde, gan Lietuvas dižkungaišu pils, kurā esot visvisādas izstādes. Līdz dižkungaišu pilij mēs pat aizejam, bet saliekot kopā mūsu varēšanu un pulksteņlaikus, saprotam, ka nebūs. Nākamajā reizē labāk veltīsim pilij pilnu dienu ar svaigām enerģijas rezervēm. Taču es izstaigāju pils pagalmu un palasu informatīvās plāksnītes. Tikai vakarā, pakonsultējoties ar vikipēdiju, man saliekas kopā atklāsme, ka pils redzamā daļa ir pārsvarā atkaluzbūvēta un uzreiz ar mērķi kalpot par muzeju – cara vara oriģinālo pili 1801. gadā gadrīz pilnīgi nojauca un mazu gabaliņu atdeva kādam ebreju tirgotājam uzbūvēt privātmāju. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas tika pieņemts lēmums, ka nebūs labi atlikušos pamatus tieši blakus UNESCO kultūras mantojuma vecpilsētai konservēt ar praktiskiem, bet neizskatīgiem angāriem, un tāpēc tiek izveidota ēka līdzīga vēsturiskajam izskatam. Protams, arī šo pieeju kritizēja, piemēram, par līdzekļu atvēlēšanu šim, nevis autentisku vēsturisku būvju nostiprināšanai, bet es savā prātā novērtēju, cik ļoti dažām pilsētām, piemēram, Prāgai ir veicies ar to, ka tur nav bijusi caristu valdība.
Pēc tam mēs mēģinam atrast ieeju Kazimira kapellā blakus Viļņas katedrālei, tā vietā es nejauši iesperos katedrālē pa sānu durvīm mises laikā un sakaunos. Kādu brīdi mēs slēpjamies vienā pils vārturūmē no dažminūšu lietus, jo līdzšinējā skaistā laika dēļ lietussargi un mana žakete ir viesnīcā. Pēc tam mēs vēl pasēžam laukumā pretī katedrālei. Vienā laukuma malā notiek kaut kāds līnijdeju pasākums. Nav ļoti vēls, bet ir ārkārtīgi nogurts. Mans prāts būtu ar mieru vēl kaut ko skaistu redzēt, bet kāju pēdas nupat prasās pakārt uz āķīša un nelietot krietnu laiku. J. meklē vakariņu vietu. Kādu brīdi viņš aģitē par Dionīsu, es piekrītu, ka tur bija labi, bet tas jūtas tālu (man nebija taisnība), un vai tad nav jāpamēģina vēl kas?! Kad J. norāda, ka otra viņa piedāvātā vieta – Grey – ir tepat pāri ielai, es esmu pārsteigta un aplaimota. Kaut kādi tūrisma materiāli saka, ka tur būšot “elevated Lithuanian kitchen” (paaugstināta lietuviešu virtuve), es mazliet minstinos, bet tuvums uzvar.
Izrādās lieliski. Mēs pamēģinām uzkodu ar portabello sēni, sieru un feiko gaļu, ir labi. Mana sous vide pīle ir lieliska un man pirmo reizi tiešām garšo blakus esošie artišoki. J. pasūta ribiņas ar sāļās karameles glazūru (to gan jūt tikai nedaudz), un priecājas par pievienoto upeņu mērci/ievārījumu. Desertā es paņemu lipīgo karameļu pudiņu ar tonkas mērci un ritīgi priecājos, ka lai gan deserts ir ļoti salds, tas sazinkā trāpa pa visām omulīguma pogām. Pudiņš ir silts, tonkas mērce gaiša, maiga un veido labu pretstatu ārkārtīgi saldajam pudiņam. J. sten, ka saldējuma porcija ir milzīga, un cienā mani ar klāt pievienotajiem turku zirņiem šokolādē. Es nezinu, kāpēc tas strādā, bet tas strādā. Laime pilnīga. Ēst ir labi. Pacilājoši, kā solīts.
Pēc vakariņām J. ierosina, ka mēs varam aiziet uz Bernardiešu parku nočekot, vai internetam ir taisnība, ka brīvdienu vakaros centrālā strūklaka spēlē mūziku. Tā izrādās neliela vilšanās, jo ir mazliet par gaišu, lai redzētu apgaismojumu un mūzikas nav, un vienīgā atšķirība no iepriekšējās reizes ir tā, ka strūklaka ieslēdzas reizi 15 minūtēs, nevis strādā visu laiku. Ir gan dzirdami pilsētas baznīcu zvani, ir pulksten 8.
Tad es mēģinu atrast tualeti, tas izvēršas par nelielu piedzīvojumu – kartē atzīmētā ēka tiešām ir tualete, taču pie tās sienas ir atslieta neliela zīmīte lietuviešu valodā, kas visticamāk saka, ka tualete ir slēgta un jālieto blakus esošās sausās tualetes. Blakus nekādu sauso tualešu nav, es sāku klīst apkārt, mēģinot saprast, kas ar to domāts. Pavisam netālu es atrodu tādu kā Rīgas Tallinas ielas pagalmam līdzīgu vietu (mazāku un tīrāku), kur visi fano par basketbolu un vienā stūri ir arī apšaubāmas, bet tomēr īstas tualetes.
Pie Bernardiešu dārza izejas mēs ar J. pasēžam vēl kādu laiku un paklausāmies, kā kāda meitene spēlē vijoli.
Trīs minūtes pēc iziešanas no parka es attopos, ka man nav cepures. Tas ir ļoti neveikli, jo tad kopā ar cepuri ir aizgājis gan mans diezgan daudzu stundu tamborēšanas darbs, gan vakar nopirktā piespraude. Bet man paveicas, cepure atrodas uz galdiņa pie ieejas tajā basketbola pagalmā.
Ceļš uz viesnīcu ved caur vecpilsētu, mēs to mazliet izlokām tā, lai noietu gar vēl vienu baznīcu. Paraskevas (?) baznīca ir ne ļoti liela, rozīgi balta pareizticīgo baznīca, bet Viki saka, ka tā esot vecākā pareizticīgo baznīca Viļņā. Nu, ne pati ēka. Tā, protams, ir daudzkārt pārbūvēte Pie baznīcas lietuviski dzied kāds pāris mazas, omulīgas dziesmiņas, tāpēc mēs pasēžam kādu laiku arī tur un paklausāmies.
Pēc tam mēs ejam cauri nelielam skvēriņam ar strūklaku. Tur vienā malā ir koks, kurā iekārtas no mazām gaismiņām satītas sirdis, un Oginska muzikālais soliņš. Sēdi uz soliņa, nospied podziņu, klausies polonēzes. Pēc nesenā lietus tās polonēzes brīžiem čerkst, bet es arī tur pasēžu kādu brīdi. Polonēzes ir skaistas, un sēdēt ir patīkami.
Viesnīcā es mazliet parakstu blogu un tad pirms gulēt iešanas mēs sakrāmējam čemodānu, ārā atstājot tikai pašu mazumiņu – vilciens ir septiņos no rīta, es ne mirkli nešaubos, ka man drausmīgi nāks miegs un es nevienu jēdzīgu domu no rīta neizdomāšu.
Patiesību sakot, ir pat vēl mazliet sliktāk, mēs arī ārkārtīgi slikti guļam un abi pamostamies pirms modinātāja. Pastaiga līdz stacijai ir 25 minūtes, mēs esam tik laicīgi, ka redzam vilcienu padodam. Kamēr vilciens raitā tempā zāģē cauri Lietuvai, es ilgi grozos savā krēslā, līdz attopos, kā apkampt mugursomu, ieslēgt austiņās mūziku un aizmigt. Pamostos ap Jelgavu, salauzīta, saņurcīta, bet mazliet vairāk gulējusi. Cerēt, ka Viļņas dīzelim sāks pievienot guļamvagonu laikam būtu par daudz gribēts, ja?
Pēc Jelgavas pārstāju mēģināt gulēt un parakstu kādu laiku blogu. Iesākto nodaļu nepaspēju pabeigt, jo īsi pēc divpadsmitiem esam jau Siguldā. Sireāli būt mājās no citas valsts galvaspilsētas laikā, kad citās atvaļinājuma dienās vien nesen esmu no gultas iztaisījusies, turklāt ar kopējām manis pašas pulēm tikai divu mazu pastaidziņu apmērā. Abi ar J. vienojamies, ka Viļņa ir skaista un patīkama, un tur labprāt varētu braukt vēl. Diezgan daudz neizstaigātu muzeju palika!