Sestienā es pamostos pirms modinātāja, ieēdu mazliet viesnīcas brokastis (nekas īpašs un Skandināvijai neierasti nekāda kafija) un dodos paklīst pa pilsētas centru – man ir puse dienas laika maldīties savā nodabā. Dodoties aptuveni vecpilsētas virzienā es iemaldos parkā, kas esot viens no vislabāk saglabātajiem 19. gs. parkiem Eiropā. Parks ir gara, pie kanāla piespiesta zemes strēle. Parka vidū ir lielas, vecmodīgas, un, cik var nojaust, ļoti izskatīgas palmu mājas, kuras tiek restaurētas. Parka vienā galā ir liela rožu kolekcija un otrs gals ir tāds kā izskatīgiem augiem papildināts zālienu un celiņu komplekss. Augusta beigas nav tā dižākā rožu sezona, bet arī starp pusnoziedējušām rozēm izstaigājoties, man ir daudz ko redzēt. Šķiet, pašā plaukumā te ir ārkārtīgi daudz krāsu. Šobrīd tā spilgti ievēroju Summer of Love, Mīlestības vasara, kas ir laikam vienkaŗtīgā roze ar spilgti oranždzeltenu vidu un ārkārtīgi rozā lapu malām.
Vairākās vietās redzu arī milzīgus sīkziedu klemātus, kas vijas augšup pa pamatīgiem turētājiem. Vienā parka stūrī ir lielā stikla kupolā ievietota statuja. Salīdzinoši daudz cilvēku (saprotami!). Saulē ir silti. Ēnā cenšos nestāvēt. Blakus pie rozēm ir arī neliela ēdnīca, pie kuras ir rinda rinda. Pie ēdnīcas ir daudz ēdāju, un parkā kopumā ir daudz atpūtnieku. Viņi, atšķirībā no manis nesalst arī ēnā.
Virzoties uz parka otru pusi, es atrodu vietu, kur var pavērt mazas durtiņas un paskatīties, kā bites darbojas. Redzu arī brīnišķīgu bērnu laukumu, kurā atrakcijsa ir iekārtotas starp kokiem un krūmiem, lai bērni galīgi neizcepas vasaras karstumā. Kādu brīdi izklaidējos, fotogrāfējot soliņus, tie pa parku ir ļoti dažādi. Ap vienu strūklaku, šķiet, redzu pat palmas āra apstādījumos, nez, kā viņas ziemo? Vai viņas liek lielos podos un nes iekšā?
Lēnām un ar vairākiem līkumiem izeju cauri parkam visgarākajā virzienā. Tur ir liels laukums, otrā pusē gaiša ēka (pēc kartes spriežot, varētu būt teātris), un kaut kāds balagāns – laikam gabalu tālāk, kur es vairs neredzu, notiek koncerts. Mūzika nav īsti līdz galam manā gaumē, bet tepat pie parka ieejas ir neliela koka mājiņa, kas pārdod kafiju un saldumus. Paņemu kafiju, mafinu un vaniļas sirsniņu, un apsēžos iekšā. Saldumiem nav ne vainas, bet galvenais tomēr ir manā galvā – brīnišķīga brīvdienu izjūta.
Mazliet iekafijojusi, šķērsoju kanālu un paklīstu mazliet pa vecpilsētu. Pa labi ievēroju kārtējo dižvīru zirgā, pie kura notiek protests saistībā ar Irānu. Dzīvīgas un pašauras ielas, taču ne tuvu tik šauras kā Rīgā vai Viļņā. Arī mājas ir mazliet lielākas, mazliet jaunākas, nezinot, vairāk izskatās pēc 19. gs., nevis viduslaikiem. Daudz dažāda tipa veikalu. Uz brīdi ieklīstu renovētā tirgus paviljonā, kur pārdod visāda veida uzkodas. Jauka vieta, taču tajā brīdī man šķiet, ka ir mazliet pa šauru un mazliet par daudz cilvēku.
Sākumā plānoju doties gar kanāliem uzreiz uz Remfabrik, kur pēcpusdienā sarunāta tikšanās, bet tas ir tāds gabaliņš, un piezogas nogurums. Tā vietā kājas mani aiznes uz viesnīcu pusstundu atpūsties.
Parkā būtu forši atgriezties rožu ziedēšanas laikā. Un izstaigāt palmu mājas, tur arī ir daudz, ko staigāt.
__________
P.S. Tikai rakstot šo, es atklāju un līdz galam saprotu, ka šis parks nav tas Botāniskais dārzs, ar ko Gēteborga ir slavena. Tas ir vairāk pilsētas malā. Šī nosaukums gan angliski, gan zviedriski ir mulsinošs, tur sanāk kaut kāda dārzu sabiedrība, tāpēc es nemēģināju ieviest nosaukuma latviskojumu. Lai to dara kāds prasmīgāks par mani.