Trešdienā turpina būt apmācies un brīžiem nedaudz pil lietus. Pusdienlaikā viens no vietējiem biedriem saka, ka šis beidzot ir normāls Zviedrijas laiks, nevis tas, kas bija pirms tam. Es smejos, ka I. nav pasūtījusi pasākumam pietiekami daudz saules, viņa atbild, ka viņa visu iztērēja svētdien. Es piekrītu, ka svētdien bija baigi labi. Pusdienās štrumējam atkal citu studentu ēdnīcu, tur ir apcepti ņoki. Priekš manis nedaudz par sāļu, tā man te brīžiem Zviedrijā gadās. Vēl es uzzinu, ka “smaka” zviedriski ir garša, jo tas rakstīts uz piena pakas. Leģendāro sēni tomēr ir izvārījusi un izcepusi I. Neko, dzīva. I.
Vakarā mums ir kopējās vakariņas, iespējams, vecā bārā. Neliels bariņš uz tām ejam ar kājām dabūju paskatīties vēl smukas ķieģeļu un koka mājiņas. Mazu brīdi noder lietussargs. Tur uz vietas ir skaisti, bet mazliet par skaļu. Es īpaši priecājos par griestiem, kur uz flīzītēm attēloti gulbji. Pagaršoju kaut kādu vietējo alu, laikam ipu, pagaršoju tās slavenās gaļas bumbiņas (tuč par sāļu, lielisks kartupeļu biezenis, jauka mērce). Pļāpajam par zinātni, par muļķībām, atkal par zinātni. Uzzinu, ka šajā zinātnieku grupa izpratne par LLM trūkumiem ir ļoti spēcīga. Mazās kopienas bonuss – ar katru pasākumu sarodam un jokot par dzīvi paliek arvien vieglāk. Kaut kādā brīdī pārvācamies uz citu bāru tajā pašā ielā, kur ir daudz klusāks. Vienā brīdī sarunas aizklīst uz rubika kubiem, jo viens no biedriem ir ar tiem aizrāvies.
Mājupceļā es uzraujos, ka neesmu pietiekami rūpīgi paskatījusies karti un vismaz pāris vietās zaļumu un celiņu vietā ir milzu būvdarbi. Nu cik var, es nopūšos, bet kaut kā mājās tieku, pa ceļam sabildējot vairākas skaisti izgaismotas fasādes. Vienā parkā ir sarkanu ķieģeļu baznīca ar spicu torni in visādiem spiciem stūrīšiem un gotiskiem logiem, Hagas baznīca. Parkā no tās netālu ir skulptūra, kas atgādina lielu, gaisā pakārtu mugurkaula fragmentu ar ribām. Viena no dekoratīvajām ķieģeļu ēkām esot Gēteborgas universitātes sociālo zinātņu biblotēka, viena, vēl krāšņāka, varbūt ir skola. Gēteborgas universitātes galveno ēku rotā milzīgas, labi izgaismotas kolonnas. Bētlemes baznīca tumsā izskatās pavisam neierasti – milzīga, kantaina fasāde, apakšā izgaismota kolonu rinda ar koka duvīm gabaliņu uz atpakaļ, virs tās, laikam taču nerotātā fasādē, spilgti izgaismoti vitrāžlogi, vēl virs tā apaļš, rūtots, neizgaismots logs, tālāk uz augšu kaut kas tumšs, taisns un nesaprotams. Būtu interesanti dienā redzēt, ko es naktī neredzēju un nesapratu.
Viesnīcā aizmiegu gandrīz momentāni un neko uzrakstīt neizdodas.