Ceļā uz Sultanahmadu atkal sasprūdām korķī. Tā kā dažas dienas aptakaļ teicu, ka nekur neder, ka neesmu redzējusi nevienu mošeju no iekšpuses, tad pēc tikšanas ārā no autobusa viens no puišiem ieteica ieiet blakus esošajā Jaunajā mošejā. Uzvilku jaku, satinu ap galvu lielo, balto lakatu līdzīgi kā dažām tuvumā esošajām sievietēm un devāmies iekšā. N. palika ārā, jo viņam nebija jakas un cepures, bet pie durvīm skaidri rakstīts, ka jāapsedz galva un rokas. Kad tikkām iekšā, ieraudzījām apsargus īsroku kreklos un sapratām, ka šis bija tas gadījums, kad ir bijis uzskatīts, ka katram inteliģentam cilvēkam pašam jāsaprot, ka tas attiecās uz sievietēm.
Lielākoties mošeju var uztvert kā nosacīti divdaļīgu veidojumu – vispirms tu nonāc taisnstūra iekšējā pagalmā, un tikai tad pašā mošejā. Ar skatīšanos un noskatīšanos pēc brīža izdomāju, kurā brīdī pareizi ir jānovelk apavi, tomēr to sapratu tikai tad, kad pati jau biju novilkusi viņus par ātru. Starp citu, lielajās mošejās dod maisiņus, kur ielikt kurpes, lai tu nepiemēslotu mošeju.
Ievērojama daļa mošeju, jo īpaši – lielo, ko redzu Stambulas centrā, ir būvētas pēc Hagia Sophia parauga, papildinot centrālo būvi ar torņiem un jau pieminēto iekšpagalmu. Jaunās mošejas iekšpagalma centrā atrodas akmens būve/skulptūra ar izlietnītēm kāju mazgāšanai, malas norobežo kolonnu rinda un siena. Pēc visa spriežot, mošejas pagalms ir diezgan aktīva sociālās dzīves norises vieta.
Mošejas iekšienē ir daudz nezinātājam pārsteidzošu lietu. Grīda ir visā platībā izklāta ar paklājiem. Sienu, griestu un arī paklāju zīmējumi ir dzīva un absolūta matemātika. Ja sienas un zemākos kupolus reizēm norotā ar puķainām flīzītem, un līdz ar to uz vienkāršākiem rakstiem, tad uz augšu simetriskie vijumi ir vienkārši neaprakstāmi. Zilā krāsa ir ļoti iecienīta. Šeit, tāpat kā Sofijā, lampiņas ir piestiprinātas pie plakana, izvīta melna metāla režģa, kas iekārts zem mošejas velvēm karājas vien nedaudz virs cilvēku galvām. Savdabīgi un skaisti. Ja tā padomā, grandiozajai kupolu kaskādei varbūt nemaz nepiestāvētu kaut kāds kroņlukturis, kas karājas no vidus uz leju.
Knapi tikusi mošejā iekšā, sāku novērtēt turciešu lakatu tīšanas prasmes – viņām reizēm tie lakati ir ļoti vienkāršā veidā aptīti ap galvu, bez mezgliem, bez saspraudēm, bez kā, tomēr visas nedēļas laikā biju redzējusi tikai vienu reizi sievieti kārtojam lakatu, un tas bija tūlīt pēc iziešanas no tualetes. Mans lakats, apmēram tāpat uztīts, nepārtraukti slīdēja nost, no viņa līda ārā visi iespējamie mati, un turklāt man viņā vēl saulē cepās ausis. Vēlāk iemācījos, ka ausis necepas, ja lakatu uztin ciešāk. P., skatīdamies, kā es ņemos, komentēja, ka turcietes vēl māk uztīt lakatu tā, ka sanāk kaut kas līdzīgs nadziņam, kas aizsargā no saules.
Tālāk devāmies gar viesnīcu uz Topkapi pili. Pa ceļam es pie vieniem ratiņiem nopirku vārītu ceptu kukurūzas vālīti. Viņa bija sausāka, nekā biju domājusi, tomēr garšīga un sātīga. Lai gan sākumā šaupījos, vai piekrist, kad pārdevējs piedāvāja uzkaisīt sāli, tomēr tas piešķīra kukurūzai vajadzīgo “odziņu”.
Pie pils vispirms izmetām līkumiņu pa Gulhane (rožumājiņu?) parku – pa daļai tāpēc, ka tas ir jauks parks, pa daļai tāpēc, ka nemācējām atrast ieeju pilī. Beigās nonācām parka tālākajā galā pie Bosfora un pie Gotu kolonas (romiešu atstāts artefakts) sapratām, ka te laikam ieejas nebūs. Mēs ar N. pagājāmies paskatīties un pafotogrāfēt Bosforu un otru Stambulas pusi uz kafejnīcas terases, rūpīgi izvairoties no iekšā rāvējiem. P. tikmēr kaut kā pamanījās deleģēt pa ceļam satikto pazīstamo vācu meiteni iet paplikšķināt skropsts un pajautāt apsargam pie pils mūra, kur ir ieeja. Apsargs bija bijis pati laipnība un rūpīgi izskaidrojis, ka ieeja ir otrā pusē. Bet man vienalga liekas biedējoši apsargi ar kalašņikoviem, vai kas nu viņiem tie lielie verķi ir. Šīs nedēļas laikā esmu redzējusi vairāk kalašņikovu nekā pārējā mūžā kopā. Militāro muzeju neskaitot.
Tieši blakus terasei ir sēta ar sarkanajām aizlieguma zīmēm – militāra zona, iekļūt stingri aizliegts. Līdzīgas bija pie ēkas blakus militārajam muzejam.
Pa mazliet citām takām dodamies atpakaļ uz parka otra galu, kur beidzot atrodam īsto ieeju. Parkā tiešām bija daudz rožu (visas sarkanas). Vēl tur bija vāveru un meiteņu ar groziņiem skulptūras.
Izgājuši cauri ārējākajam no pils mūriem (pie vārtiem atkal stāvēja puiši ar AK!) un apzāģētu platānu alejai, atradām kases ar ievērojamu rindu. Puiši paskatījās uz rindu, un vēl paskatījās, un beigās teica, ka viņi iešot uz jūru un ēst, jo te nepieņemot kartes. Es savukārt nebiju atturama no apņemšanās apskatīt, kā izskatās silto zemju vajadzībās un tradīcijās celta pils, tāpēc norunājām sazvanīties vēlāk un pašķīrāmies.
Pie ieejas pilī mani atkal rūpīgi noskenēja. Blakus vienu meiteni skaistā, zilganā lakatā nelaida iekšā kaut kādas medikamentu pudelītes dēļ.
Par Tokapi pili – rīt. Ar labu nakti!