No rīta ar dažu minūšu kavēšanos ievēlos brokastīs un satiku tur vienu pašu N., kurš mani sagaidīja ar vārdiem, ka esot domājis, ka kavē. Brokastu beigās uzzināju, ka es esmu domājusi, ka esam sarunājuši uz pirmo referātu neiet, kamēr puiši domā, ka mēs ejam gan. Būtu sapratusi ātrāk, varbūt pagulētu ilgāk. Šā vai tā, visi trīs konferencē nonācām pat visnotaļ laicīgi. Autobuss brauc apmēram 25 minūtes.
Pēc svarīgajām rīta sesijām piedāvāju ņemt garu pusdienlaiku un aizbraukt uz Sultanahmedu kaut ko paskatīties. N. nedaudz iebilda par to, ka arī pusdienlaikā ir pāris tīri vērā ņemamas lietas, tomēr apņēmāmies to izlasīt un devāmies uz centru. Pirmais plāna punkts – Hagia Sofija, pēc tam atkarībā no laika rezervēm Bazilika Cisterna un Zilā mošeja. Lai lieki nekavētu laiku un spēkus, uz centru devāmies ar kārtējo autobusu.
Sofija ir sekularizēta un kalpo par muzeju. Pieņemu, ka tā ir vislabāk, jo dažādu ticību pārstāvjiem nav jāapkaro citu ticību relikvijas, kas redzamas baznīcā. Trijās vai četrās vietās ir redzamas daļēji aglabājušās 10-12.gs. mozaīkas. Lai lietas labāk sietos kopā, iešpikoju Vikipēdijā nedaudz vēstures: vispār baznīca tajā vietā ir kopš ~320.gada, bet pašreizējā ēka ir uzcelta 530-tajos gados. Tūlīt pēc Konstantinopoles iekrarošanas 15.gs vidū kareivji Sofiju pāris dienu laikā izlaupa, un sultāns pēc tam pavēl to nekavējoties pārveidot par mošeju. Raiba dzīvīte. Kādus 1000 gadus tā ir bijusi pasaulē lielākā baznīca.
Ņemot vērā, ka mošejās solu un citu lietu, kas aizņem vietu vai kaut ko norobežo, nav, tad Sofijas lielums ir pārskatāms visā savā apstulbinošajā pilnībā. Sevišķi šo iespaidu pastiprina tas, ka daudzie kroņlukturi ir nolaisti salīdzinoši zemu, nezinu, varbūt 4 metru augstumā. Rotājumu salīdzinoši maz. Gar sienām tukši rāmji (Islama izpratne par mākslu nepieļauj dieva radību attēlošanu), stūros pie griestu centrālā kupola redzamie rotājumi skaidri liek domāt, ka kaut kas tur ir aizkrāsots. Pie balkona/galerijas kolonām piestiprināti apļi ar tekstu arābiski. Centrālā kupola iekšpuse daļēji zeltīta. Bet pamatā interjers atstāj iespaidu ar savu lielumu, nevis ar izcakinājumiem – rotājumu ir tieši tik daudz, lai būtu redzams, ka ir piedomāts, lai labi izskatās, bet pārzeltītajām Viduseiropas katedrālēm līdzi netur. Un labi, ka tā. Kolonas, protams, ir nostrādātas skaisti, bet tomēr smalki rotāti ir tikai to kapiteļi, pašas kolonas visbiežāk ir gludas. Daudz marmora. Nodilis, “izliecies” marmora slieksnis, kas oriģināli bijis kādus 15-20cm augsts.
No arhitektoniskā viedokļa Sofijai noteikti nāca par labu tas, ka aile, kas bija paredzēta altārim, atrodās apmēram Mekas virzienā, tāpēc aiztaupījās liels daudzums pārbūvēšanas darbu. Uz otrā stāva galeriju vienā pusē ved vienkāršs, augšupejošs akmens tunelis, otrā pusē ramptunelis kombinējas ar pakāpieniem. Galerijā dažās vietās ir izdevies atsegt (noņemt pa virsu uzlikto apmetumu) dažas kriestiešu laika mozaikas. Ārkārtīgi labs un dzīvīgs ēnojums. Jā, pēdējos Krievijas impērijas gadsimtos tur taisītajām mozaīkām ir vēl lielāka līdzība ar gleznām, bet nu Sofijas mozaīkas ir kādus 1000 gadus vecas!
Ārā ejot, bija iespējams aplūkot kristīšanas pagalmiņu ar milzīgu marmora vannu, kurā iekšā stāvot, cilvēkam ūdens būtu vismaz līdz krūtīm. Abās vannas pusēs iekšpusē ir pakāpieni. Vēl redzēju arī nelielu kvadrātveida ēku – reliģisko skolu (tradicionāli islamā nekādu citu nebija). Kad satiku puišus, izrādījās, ka esmu palaidusi garām kaligrāfijas muzeju. Sasodīts, un es par to uzzinu tūlīt AIZ izejas, aiz kuras vairs netiek atpakaļ! Katrs no viņiem bija domājis, ka es esmu kopā ar otru, mēs vairākas reizes paklīdām un atkal satikāmies, parasti pilnīgi netīšām kaut kur milzīgajā telpā zem centrālā kupola.
Izgājuši ārā konstatējām, ka esam tur pavadījuši daudz daudz laika, un tagad vairs nav skaidrs, vai ir laiks apmeklēt Zilo mošeju. Es ierosināju fiksi ieiet tepat blakus Bazilikā Cisternā, un puiši, nosprieduši, ka pārāk daudz laika tas nevar prasīt, piekrīt. Hah, vai tik tas pats jau nebija dzirdēts, domājot par Sofiju?
GPS kaut ko rāda, bet ar objektu rādīšanu viņam iet visādi – lielākiem objektiem viņš parasti rāda kādu patvaļīgu objekta punktu, kas biežāk nav ieeja nekā ir. Tā nu mēs drusku šaubīdamies ejam, kamēr pie necilas būdiņas ar nelielu rindu ieraugam meklēto uzrakstu. Puiši man tobrīd likās visnotaļ skeptiski, lai gan nevar izslēgt, ka man tā tikai rēgojās. Emociju lietas man bieži rēgojas.
Tikuši pa necilām trepītēm lejā, sinhroni taisījām ō-jāāāāā skaņu. Bazilika ir vienkārši milzīga. Tas nekas, ka mēs tikko bijām bijuši vienā no pasaules vislielākajām katedrālēm, un Cisterna ir daudz, daudz mazāka. Bazlilika Cisterna ir apakšzemes ūdens rezervuārs, kas izbūvēts imperatora Justiniāna laikā (ap to pašu laiku, kad Sofija tagadējā ēka. Hmm, tas skan tik jocīgi, nosaukt Sofiju par, ē, ēku.). Milzīgās telpas griestus balsta vesela orda kvadrātveida rakstā (matemātiķiem – režģī) izvietotu kolonu. Pati kolonu augstumu biju novērtējusi 3-4 gara auguma cilvēkos, bet Viki saka, ka esot 9m. Ūdens rezervuāram pievadīts no 15-20km attāla meža, un pils ūdensapgādei to izmantoja vēl ilgi pēc tam, kad Konstantinopoli iekaroja Osmaņu impērija.
Oriģināli cisterna plānota tā, ka to ar ūdeni var piepildīt līdz pat augšai, tomēr šobrīd tajā tiek uzturēts pavisam neliels ūdens slānis (krietni mazāk par metru), gar kolonām un gabaliņu virs tā sabūvētas laipas ar margām. Skan viegli gaudojoša mūzika, atbalsis telpā, protams, ir neparakstāmas. Drusku pil uz galvas ūdens, bet, liekas, ka fotoaparātam netrāpīja.
Visas kolonas nav vienādas, lai gan lielākā daļa ir ļoti līdzīgas. Lielākā daļa ir gludas, apaļas, ar mazliet rotātiem kapiteļiem. Dažas ir bez rotātiem kapiteļiem. Viena ir kaut kāda pavisam jocīga – ar iekaltām spirlītēm un nošķeltu augšējo stūri. Pašā tālākajā cisternas stūrī ūdens ir norobežots tā, lai dažām kolonām atsegtu pašas apakšas un laipas nolaistas līdz zemei. Šeit divas kolonas balsta akmens bluķi, kam… vienā pusē ir iekaltas milzīgas čūskmatainu sieviešu, t.i. Medūzas sejas – katrā bluķī pa vienai. Viena seja ir ačgārni (ar galvu uz leju), otra – uz sāniem. Tiek uzskatīts, ka šie akmeņi ir nofenderēti no kādas Romas impērijas būves.
Iznākuši no Bazilikas, sapratām, ka, pirmkārt, tagad mēs neiesim uz Zilo mošeju, un, otrkārt, mēs neiesim arī ēst, jo tam vairs īsti nav laika. Paķērām kaut ko uzkožamu un fiksi braucām atpakaļ uz Konferenču centru. Es biju dzirdējusi, ka cilvēki no paēšanas kļūst mazāk nelaimīgi, bet P. izskatījās mazāk slims arī pabaudījis Stambulas vēsturiskos objektus. Man ir jauka kompānija, neskatoties uz to, ka reizēm par darbu varētu runāt mazāk 😛 Un Stambula ir valdzinoša.
Vakarā no autobusa uz viesnīcu ejot, uz ielas nopirkām paciņu ceptu kastaņu – laikam 300g pa 5 lirām. Šeit viņi ir stipri miltaini un saldeni. Ņammma. Gribēšu vēl.
Pēc konferences ierados viesnīcā līdz ar priekšpēdējās vakara lūgšanas saucienu. Bruņojusies ar pistāciju šokolādīti un paku granātābolu sulas (spiestajai nav sezona, grūti dabūt), ķēros pie piezīmju rakstīšanas. Drīz jāsāk pārdzīvot par to, ka man sestdien jāprezentē, un varbūt vēl kaut kas jāizmet no slaidiem.
P.S. Vēl neesmu bijusi nevienā iesvētītā mošejā, lakatu galvā neesmu likusi. Bet šovakar nākot mājās gar Jauno mošeju, redzēju, kā cilvēki pirms iešanas mošejā mazgā pēdas.
P.S.2. Pie Jaunās mošejas ir tunelis, ko izmantojam, lai tiktu otrā pusē krastmalas lielajai ielai. Pēdējās trīs dienas pa šo tuneli ir sanācis iet vismaz 6 reizes. Pa dienu tunelī notiek aktīva tirdzniecība – drēbes, kurpes (ādas!) un visādi nieki. Vakarā, kad tirdzniecība beidzas, tunelī uzrodas daudz daudz atkritumu, pamatā visu iespējami veidu iesaiņojamie materiāli – kartons, maisi, plēves, reizēm arī putoplasts. Drausmīgi daudz, nekārtība, kas paliek Rīgas Centrāltirgus slēptajos kaktos, līdzi netur. Nākamajā rītā tunelis atkal ir perfekti tīrs, neviena gruzīša, un tirdzniecība norit tik pat aktīvi kā iepriekšējā dienā. Savukārt Sofijā visu laiku nonstopā staigāja apkārt divi vīri zilos kombinzonos un uzslaucīja visu, kas izskatījās aizdomīgs. Un viņi ik pa brīdim atrada ko uzslaucīt.
P.S.3. Zandales divas dienas drausmīgi berza un tad pēkšņi pārstāja. Bet tagad šo problēmu aizstāj ilgstošās staigāšanas dēļ radušās tulznas pēdu apakšpusē un milzīgs nogurums. Nu a ko, nav mana vaina, ka te ir ko redzēt.
P.S.4. Neilgi pēc ieiešanas Hagia Sophia, mani piemeklēja Briesmīgais – pārpildījās fotoaparāta atmiņas karte. Bet pēc brīža pārdomu mani izglāba atskārsme, ka man somā metājas viena neizmantota mazā atmiņas kartīte – microSD un čupiņa pāreju. Parasti es viņu izmantoju kā USB flashatmiņu, bet šoreiz, lai vai kas uz viņas bija, tas tika bez žēlastības izmests un Sofijas fotogrāfēšana varēja turpināties.