Laumas piezīmes

Tag: Jakuba baznīca

  • Pagrabi un kauli

    Piektdien nopietnā daļa beidzas salīdzinoši ātri. Pasēžam viesnīcā, un, kad es padodos un saprotu, ka iekavētos memuārus tik ātri neuzrakstīšu, dodamies aplūkot pilsētas apakšzemi. No iepriekšējām dienām esam saklausījušies par vismaz 4 pazemes vietām – zem Jakuba baznīcas ir osuārijs, kaut kur zem Kāpostu tirgus ir pagrabu labirints, Špilberga cietoksnī ir pagrabi ar moku rīku muzeju, un Kapucīnu laukumā ir kapucīnu kripta ar mumificējušamies mūkiem. Neviena diena nav bezgalīgi gara, tāpēc nolemjam aplūkot vienus miroņus un vienus nemiroņus – tas ir, Jakuba baznīcas osuāriju un Kāpostu tirgus labirintu – un tad domāt, ko tālāk.

    Pirms ieejas osuārijā ir neliela mūsdienās izbūvēta telpa, kur pārdod biļetes, izrāda dažas veclaiku biļetes un informatīvos stendus. Te mēs mazliet nosprūstam, jo J. grib doties skatīties, skatīties, skatīties! bet es sāku lasīt, kur tad es esmu un kas te ir noticis.

    Negalvoju, ka sapratu visas nianses ideāli, bet stāsts apmēram šāds.

    Šajā vietā jau no kāda 13. gs. ir baznīca, un ap baznīcu ir bijusi kapsēta. Tas sanāk iekšpus pilsētas aizsargmūriem, kādā brīdī vairs nav iespējams to paplašināt, un kaut kad ap 16. vai 17. gadsimtu tajā sāk trūkt vietas. Tad zem baznīcas iekārto sazarotu trīstelpu osuāriju, un kapsētā pēc 10-12 gadiem aizpildītās vietas lieto atkal – tās atrok, savāc tur esošos kaulus, noliek tos osuārijā, un atbrīvotajā vietā rok iekšā jaunu mirušo. Osuārijs diezgan ātri aizpildās un 18. gadsimtā to paplašina ar vēl vienu telpu tālāk zem kapsētas. Sevišķi ātri tas pildās mēra un holeras epidēmiju laikā, kā arī karos, piemēram, tajā pašā Brno aplenkumā. Pilsētas rāte sāk sarunas par osuārija paplašināšanu, bet tunelis tiek izrakts tikai līdz pusei. Kaut kādā brīdī tiek izveidota kapsēta aiz pilsētas mūra, bet turīgos un īpaši sarīgos cilvēkus turpina apglabāt šeit. Beigu galā uz 18. gs. beigām Jozefa II (tobrīd čehu zemes piekrita Vācu svētās Romas imperatora vadībai) apgaismības reformu ietvaros kapsētas pilsētā tika aizliegtas kā nehigēniskas. Kaulus no kapsētas izraka un pārvietoja uz osuāriju, kopā ar dažiem kapakmeņiem, kapsētu nolīdzināja, ieejai kriptā no baznīcas bija uzlikta virsū liela akmens plāksne, un šo visu pamazām aizmirsa.

    2001. gadā ap baznīcu gribēja veikt kaut kādus remontdarbus un drošības pēc pasūtīja arheoloģisko izpēti, ja nu atrodas kas interesants. Nu, tomēr veca baznīca un tā…  Ar vairākām zondēm tika secināts, ka zem baznīcas un laukuma ir nevis vienkārši kaut kas, bet negaidīti vērienīgs kaut kas – tūrisma materiāli apgalvoja, ka tur esot ap 50 tūkstošu cilvēku kauli, un tas esot cilvēku ziņā lielākais tāds veidojums aiz Parīzes katakombām. Vēl tika secināts, ka dažviet tas ir mazāk kā 2m zem dzīvas ielas (skatoties apkārt, šķiet, ka varētu būt tā ar tramvaju) un ka tas ir jānostiprina, lai kādā jaukā dienā iela neiegāžas tur iekšā. Tika saaicināta kārtīga komanda antropologu, vēsturnieku un citu pētnieku, lai izspriestu, kā to tā vienlaicīgi efektīvi un ar cieņu izdarītu. Osuāriju daļēji izkrāmēja (kaut kad tur bija bija sagāzušies iekšā dubļi un ūdens, kas šo to bija sagāzis), velves nostiprināja, kaulus aptīrīja un sakrāmēja atpakaļ. 2010. gadā to padarīja pieejamu publikai. Tagad tur ir apgaismojums, neuzbāzīga, taču diezgan pārpasaulīga mūzika un arī dažas apstraktas formas skulptūras ar tādiem nosaukumiem kā Asaras un Dvēsele. Kaut kur ir rakstīts, ka šīs vietas mērķis ir radīt apcerīgu atmosfēru pārdomām par dzīvi un nāvi, taču man atkal un atkal ir grūti noticēt, ka es tiešām skatos uz to, ko es skatos.

     

    Kad atgriežamies vestibilā, es ieraugu informācijas stendu, kurā izlasu vēl dažas lietas, piemēram, to, ka vistrakākajos sērgu laikos tā brīža imperators bija ieviesis zārku taupības režīmu – mirušos neglabāja kopā ar zārkiem, tā vietā tos ievietoja zārkā, ar atveramu dibenu un tad izmeta kapā. Tomēr šāda pieeja varen nepatika palicējiem, tāpēc pie pirmās iespējas to atcēla. Vēl es lasu, ka krietnu laiku kapsētā, svētītā zemē nedrīkstēja apglabāt visādus par nepietiekami cienījamiem ļaudīm uzskatītus cilvēkus, tai skaitā pašnāvniekus, raganas, zagļus, ķecerus un tamlīdzīgi, tos apglabājuši nomalēs ārpus kapsētas vai krustcelēs (laikam taču ārpus pilsētas?). Kaut kādā brīdī, iespējams, atkal higēnas apsvērumu dēļ ir aizliegts tā darīt – visi bija jāglabā kapsētās. Tad šos cilvēkus nenesa iekšā smuki pa kapsētas vārtiem, bet pārmeta pāri sētai.

    J. pacietīgi sagaida, kamēr es izlasu visas šīs pārsteidzošās lietas, un mēs dodamies tālāk uz Kāpostu tirgus pusi. Es pie biļešu galdiņa paņemu mazu bukletu, kas vēsta, ka kaut kur Brno pazemē esot vēl arī slepenais nacistu bunkurs.

     

    P.S. Kad rakstīju par Jakuba baznīcu iepriekšējo reizi, aizmirsu pieminēt vēl kādu neparastību, kas tai piemīt – zvanu tornī ir nevis viena kāpņu spirāle, bet divas, līdz ar to var kāpt pa vienu spirāli augšā un pa otru lejā, negrūstoties ar cilvēkiem, kas kāpj otrā virzienā. Tā ir lieta, kas bieži raksturīga mūsdienās pievienotām tūristu kāpnēm, bet ne viduslaiku torņiem pašiem. Gids it kā apgalvo, ka Eiropā esot tikai trīs tādas baznīcas, viena te, viena Grācā un viena neatceros kur.

  • Pastaiga pa Brno vecpilsētu

    Mūsu gide ir nenosakāma vecuma sieviete ar plašu smaidu un siltām, brūnām acīm. Viens no stipri pirmajiem pieturas punktiem ir tā pati Jakuba baznīca, kur es beidzot uzzinu, kas tad ir ar to pusdienlaiku vienpadsmitos. Tātad kaut kādā brīdī, šķiet, zviedru karaspēks bija gājis uz Vīni un nolēmis pa ceļam iekarot Brno. Brno tikusi aplenkta ar domu, ka ātri pietrūks resursu un viss būs cauri, bet tik ātri tas nemaz nav noticis, tāpēc ka Brno ir sarežģīta pazemes pagrabu un eju sistēma, kas savienojot pilsētu ar Špilberkas cietoksni un ļāvusi piegādāt ūdeni un vēl šo to. Tā nu noslēgta vienošanās, ka, ja līdz noteiktas dienas pusdienlaikam pilsēta nebūs padevusies, tad zviedri ies prom. Noteiktā diena nakusi un pienākusi, bet iedzīvotāji bijuši novārguši un bailēs, ka nepadodas, pilsētas aizsargu vadītājs Raduits ir nozvanījis pusdienlaiku baznīcas tornī vienpadsmitos. Zviedri noticējuši, ka ir jau pusdienlaiks, un aizgājuši. Un Brno kopš tā laika pusdienlaiks esot vienpadsmitos.

    Mārrukts viņu zina, cik daudz patiesības ir stāstā par zvanīšanu, bet Raduits ir eksistējusi persona, kas tiešām karā ar zviedriem Brno aizstāvību ir vadījusi, grūtos apstākļos uzvarējusi, un daudz vēlāk, beigu galā viņš tajā pašā Jakuba baznīcā apglabāts. Viņš skaitās pilsētas varonis un viņam ir piemineklis Jakuba baznīcā. Mūs ieved baznīcā un apved apkārt altārim – šajā baznīcā altāris ir nevis pie baznīcas pašas galasienas, bet starp divām kolonām gabaliņu iepriekš, tā ka aiz tā veidojas plata, brīva eja, kurā stāv Raduita piemineklis. Pa ceļam mani pagrūž kaut kāds dusmīgs onkulis, tā arī nesaprotu, kas par vainu, tāpēc pasteidzos iejukt konferences biedru pūlī. Ir vakarpuse un no viena baznīcas sāna pa lielajiem logiem spīd iekšā dzeltenīga gaisma. Baznīcā ir klasiskais, sireālais baznīcu klusums, kurā ir grūti atcerēties, ka tieši aiz baznīcas gala ir dzīvīgs pilsētas laukums, kurā ballējas milzonīgs skaits jauniešu – Brno ir universitātes un studentu pilsēta, bet tur aiz baznīcas ir viens pilsētas iecienītākajiem alus bāriem.

    Kad izejam ārā, gide norāda uz lodziņu torņa sānā. Tur apmalē ir eņģelis, kas rāda pliku pakaļu. Skaidrojums it kā tāds, ka kaut kur tur uz to pusi bija vācu baznīca un šiem šeit gribējās parādīt, ka viņi ir labāki.

    Tālāk izejam cauri Brīvības laukumam, kurā notiek jestrs gadatirgus par godu jaunajam vīnam. Pāri laukumam iet tramvaja sliedes, bet citādi tas ir pilnībā nodots gājējiem. Ap laukumu ir visdažādāko laiku mājas – divas vecākās ir vēl no renesanses, bet viena bankas ēka ir 20 gs. funkcionālisms. Laukumā ir gan viena mazsvarīga kolonna mēra upuriem, gan arī astronomiskais pulkstens, kas nav īsti ne astronomisks, nedz arī ērti izmantojams kā pulkstens – tas ir melns marmora obelisks šaujamlodes formā ar rotējošu augšpusi. Katru dienu vienpadsmitos (jo Brno pusdienlaiks ir vienpadsmitos!) tam iekšienē izkrīt marmora lodīte ar pilsētas zīmogu un, ja paveicas iebāzt roku pareizajā no 4 spraugām 4 debespusēs, lodīti var noķert un paturēt par suvenīru.

    Tālāk dodamies uz Veco rātsnamu. Tur uzzinu, ka, pirmkārt, tornī var par nelielām naudiņām uzkāpt, ja tik ir ar mieru tos pakāpienus mērot. Otrkārt, tas krokodils esot Brno pūķis. Brno ir leģenda par pūķi, kas ēdis mājlopus, terorizējis apkaimi un dzīvojis ūdenī, un ticis uzvarēts, sabarojot to ar kautķermeni, kas bijis sabāzts pilns ar nedzēstajiem kaļķiem – pūķis pēc tam gājis dzert, sadzēries un uzsprādzis.  Treškārt, ap ieejas arku skaistie, pīlārveidīgie gotiskie rotājumi ir līki nevis tāpēc, ka sabojājušies, bet tāpēc, ka tā uzbūvēti. Gide stāsta, ka būvniekam bijis strīds ar domi par samaksas apjomu, un viņš vēlāk aizlaidies uz Vīni, rotājumus neiztaisnojot, taču vēlāk rātsnama tūristu materiālos es to vairs neatrodu. Ko lai zina, varbūt dome no tā vēl jo projām kaunās 😀

    Gar Rātsnamu izejam uz Dārzeņu/Kāpostu tirgu – Brno laukums, kur sākumā pārdevuši kāpostus, vēlāk arī visādu citādu svaigu produkciju. Vienā malā esot ēka, kurā savulaik uzstājies Mocarts, tagad tas esot supervecs teātris. Vēl tur kaut kur varot nokļūt Brno pazemes labirintos.

    Tālāk ejam uz Pētera un Paula katedrāli – pilsētas lielāko katedrāli. Gotika, cakas un stāvas arkas, augšpusē, salīdzinoši taisnas sienas sānos. Mazliet līdzīga Vita katedrālai Prāgā, esot iedvesmojusies. Ciet. Nu labi, varbūt citreiz.

    Apejam apkārt, izejam kaut kur pie platformām, kas izbūvētas salīdzinoši stāvas nogāzes augšpusē. Kādreiz te kaut kur ir bijuši nocietinājuma mūri, bet tagad te ir skats pāri pilsētai. Gide mums norāda tālumā uz dažiem debesskrāpjiem, kāds no tiem esot saņēmis kaut kādas Eiropas balvas. Brno ir diezgan daudz tehnoloģiju pumpuruzņēmumu, jo daudzi te pabeidz universitāti un tad mēģina sākt savu biznesu, jo dzīve nav diez ko dārga. Pilsēta aug, lai gan man kaut kur dziļi sevī paliek sajūta, ka viņai mazliet ir haotiskais tīņa vecums. Lai vai kā, gudras vadības vai laimīgas sagadīšanās dēļ esam te iznākuši laikā, kad visas debesis ir spoši oranžas no saulrieta. Glīti.

    Ejot tālāk redzams arī Špilberkas cietoksnis – nepatīkama vieta, kur viduslaikos nokļūt cietumā – auksts, slapjš, un ēst dod 2x nedēļā, turklāt tikai maizi un ūdeni. Dzīvildze… nu, jā. Tagad tur esot pagrabos diezgan plašs muzejs iekārtots. J., padzirdējis, ka tur ir pazeme, Kāpostu laukumā ir pazeme un pie Jakuba baznīcas ir osuārijs, sāk kalt plānus par pazemes eksursijām piektdien.

    Pa otru pusi atgriežamies vecpilsētas centrā. Pa ceļam tālumā gide norāda uz vienu baznīcu, kas beidzot nav balta vai gaiši pelēka… un to sauc par Sarkano baznīcu! Mēs ejam tālāk, es kādā brīdī, kad es runājos ar kolēģi, gide izrādās pienākusi man blakus. Tad nu es iztulkoju, ka es tikko teicu, ka šai ēkai ir ļoti skaisti balkoni. Gide pasmejās un saka, ka tā ir renovēta vēsturiskā ēka un tajā esot pilsētas dārgākie apartamenti. Es un mana dārgā gaume :/

    Gide bariņu ved atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam norādot, kur ir labi restorāni. Mēs ar kolēģi un J. atplīstam pie viena no tiem, es tikai vēlāk attopos, ka tas ir tieši blakus Vecajam rātnsamam. Ēdiens ir ļoti čehisks, mēs atkal ēdam maizes knēdeļus ar gulašveidīgām mērcēm. Man un kolēģei uz gaļas gabaliņa bija arī uzputots, nesaldināts putkrējums. Pārsteidzoši, bet piestāvēja, jo mērce bija pastipra. Ievēroju, ka Kingswood rozā sidram ir smukas glāzes un patīkama garša.

    Kad beidzam ēst, nakts vēl joprojām ir silta. Latvijā varbūt sākas rudens, bet mēs esam dienvidos.

  • Jakuba tornis

    Trešdien notiek divas labas lietas: (1) es tieku galā ar prezentāciju; un (2) vakarā mūs organizēti izved pastaigā pa vecpilsētu ar gidu, taču pirms vakara pasākuma mums iekrīt mazliet brīva laika un mēs ar J. izejam pavazāties pa pilsētu – piemēram, uzmest aci, kā no iekšpuses izskatās kāda no tām baznīcām, ko vakar naktī redzējām. Netālu no viesnīcas ir Tomasa baznīca, bet tā ir ciet, tāpēc ejam tālāk – līdz Jēkaba (Jakuma/Džeimsa) katedrālei. Tā ir viena no svarīgajām pilsētas baznīcām, kā vēlāk uzzinam – leģendu leģendām apvīta. Ieejam iekšā. Kādu brīdi priecājamies par milzīgajiem, gaišajiem logiem, kas kopā ar augsto jumtu un gotiski lauztajām arkām dod tādu īpatnēju viegluma sajūtu.

    Tad mums kaut ko saka tāds īsa auguma jaunietis krekliņā ar Spānijas simboliku. Pēc pāris iterācijām attopamies pateikt, ka nerunājam čehiski, un beidzot uzzinām, ko viņš grib/piedāvā. Tornis, vai mēs gribot uzkrāpt tornī. Mums nav kronu, bet biļeti var nopirkt arī pa diviem eiro, un tā nu mēs kāpjam. Puisis, šķiet, ir gids arī, bet viņš diezgan haotiski runā un par kaut ko satraucas – acīmredzot jāgaida kādi konkrēti cilvēki pēc pusstundas, vai kas tāds. Īsti nesaprotam un vienkārši kāpjam tornī. Pa ceļam ir ērģeļu balkons. Izejam un kādu brīdi palūkojamies uz baznīcas centrālo zāli. Skats gandrīz vai vēl labāks kā no lejas. Tad nez no kurienes uzrodas puisis gids un mazliet pastāsta mums par baznīcu (ūu, no 13. gs., lai gan pārbūvēta protams), par to, ka saglabājušies tikai mazi vitrāžu stūrīši, jo 2. pasaules kara laikā kļūdas pēc netālu nomesta bumba (gribēja mest ārpus pilsētas uz nacistu ražotnēm, bet bija migla), un logi izbiruši, un tā. Vēl viņš atver necila skapīša durvis un parāda ērģeļu mazās trubiņas. Ērģeles ir darba kārtībā, tās svētdienās lieto.

    Kāpjam augšā. Kamēr gids kaut ko darās pa leju, mēs nelielā sānu telpā ieraugam vienu zelta kausu, bet stāsts par to ir tikai čehiski, tā nu mēs neuzzinām, kas tas ir. Kāpjam pavisam augšā. Pavecas koka konstrukcijas aizved mūs līdz patumšai telpai ar vismaz diviem zvaniem. Viens tāds mazāks, otrs centrā, esot pustonna. Pie pēdējā pakāpiena es ar galvu iekrienu augšējā balstā, sāpīgi sasitos un nolamājos. Puisis, kas iet aiz manis, jautā, vai es runājot krieviski. Es veltu sulīgas divas minūtes, lai saprastu, kas tikko ir noticis, un sakasītu cik ne cik cienījamu atbildi krievu valodā. Puisis ir no Ukrainas, un, lai gan es taisnojos, ka krieviski neko daudz citu kā rupjības nezinu, mums kopumā sanāk pat kaut kas sarunai līdzīgs. Mēs esam apmēram apkārtējo jumtu līmenī. Uzrodas gids un vēl daži cilvēki. Notiek haotiska pļāpāšana visādās valodās, un kaut kādā brīdī ne gluži legāli, bet tomēr ar gida atļauju nozvanam zvanu. Tā kā mūsu nav ļoti daudz, mūs uzved arī vienu stāvu augstāk, kur skats ir smukāks, bet grīda arī neuzticamāka. Tur ir septiņu tonnu zvans, to zvanot 4 vīri reizē, lai iezvanītu. Es ievēroju, ka tālumā esošais Špilberga cietoksnis ir salīdzinoši ļoti augstā kalnā – mēs neesam tam pāri. Vēl mēs uzzinam, ka kaut kur zem šīs baznīcas esot kaut kādi kaulu pagrabi un kaut ko par pusdienlaiku vienpadsmitos, ko es tajā brīdī vēl nesaprotu.

    Kamēr notenterējam lejā, ir pagājis ilgs laiks, un mēs ejam atpakaļ uz viesnīcu, lai nenokavētu gidu tūri.