Vakarā pēc atgriešanās no Kuršu nērijas gājām mazliet pastaigāt pa Klaipēdas centru un paēst vakariņas. Staigājām bez sevišķi skaidra plāna (hmm, dīvaini, ka nav nevienas baznīcas, ko aplūkot), bet sanāca atkal atnākt pie Danes upes. Aplūkojām tur pietauvoto barkentīnu (buru kuģis ar daudz mastiem) Meridianas. Diezgan izskatīgs kuģis, nu kopš septiņdesmitajiem piestrādā par restorānu, bet vispār ir būvēts 1948. gadā Helsinkos un atdots Padomju savienībai, atmaksājot kara zaudējumus. Vēl mēs aizklīstam līdz Jāņa bastionam – pārpalikumam no 17-18. gadsimta nocietinājumiem, kas mūsdienās izskatās pēc grāvja apņemtas trijsturainas salas. Kā jau parasti šādās pilsētās, lielākā bastionu daļa ir sen norakta, lai atbrīvotu vietu mūsdienīgākām būvēm. Mūs pārķēra nogurums, tāpēc vakariņas atradām atceļā Teātra laukumā restorānā, kas saucās Senā Hanza (bet nekādas līdzības ar Tallinas Veco Hanzu :D)
Nākamā dienā J. praktiski aizrādīja, ka nav iemesla braukt uz Palangu pārāk laicīgi, jo tas ir tuvu, bet iečekošanās viesnīcā ir tikai no trijiem. Nu labi, tad aiziesim līdz skulptūru parkam. Tas ir liels, liels parks, kas atrodas vecas kapsētas vietā. Kādis pāris kapakmeņus tur var atrast, bet vispār Klaipēdas tūrisma informācijas mājaslapā citētais vēsturnieks par padomju laikos notikušo kapsētas transformāciju izsakās diezgan skarbi – labos nolūkos balstīts vandālisma akts. Ēmm, jā. Taču jāatzīst, ka abstrahējoties no depresīvās vēstures, tas ir brīnišķīgs parks. Tajā ir mulzumdaudz vecu, resnu koku, soliņi, bagātīgs celiņu tīkls, un, kad man jau šķita, ka esam visu apgājuši, atklājas vēl tikpat liela parka daļa (L veida forma). Parkā ir pāri pa simt skulptūru – dažādi autori un dažādi žanri. Dažas mani neintersēja, bet par dažām mēs ļoti sajūsminājāmies. Cilvēku uz velosipēda ar bērniņu aizmugurē mēs atnācām nofotogrāfēt otrajā aplī. Savukārt pie statujas ar jaunu sievieti, kas velk pāri galvai džemperi, mēs ilgi stāvējām un brīnījāmies, par ko viņa par joda māti nosaukta!? Pēc atgriešanās uzmeklēju parka mājaslapu, tur ir arī attiecīgā skulptūra ar anglisko nosaukumu “Melna sieviete”. Nu nez.
Pēc vienas smalkas konditorejas apmeklējuma (kūkas un kafija dievīgi, mandeļu bezē gan pasausi) dodamies apmēram atpakaļ. Pa ceļam ietrāpam vienā jaukā kājāmgājēju ielā ar visādām mazām skulptūriņām un soliņiem. Apsriežam, ka tas ir tas, kas varētu būt Rīgas Barona ielas nākotne, ja cilvēkiem pietiktu spēka uz to saņemties.
Kad ejam tālāk, J. saka, ka uzreiz izbraukt ir par agru, tāpēc es ierosinu aiziet apskatīties, kas ir aiz bastiona, ko mēs varējām katru dienu pa viesnīcas logu redzēt. A tur, izrādās, atrodas Klaipēdas pils ar vairākām muzejekspozīcijām! Bastioni ir aptuveni L veidā, tur var uzkāpt augšā un paskatīties lejā uz kanāliem. Vēl no augšas var redzēt ar krāsainiem ķieģeļiem izliktu vēsturiskās pils plānu – ar precizitāti līdz istabiņām. Var kā bērnībā mājiņas spēlēt, tikai te ir gandrīz pilna pils, ja neskaista arheoloģiskos izrakusmus vienā malā. Pēc viena neveiksmīga mēģinājuma nopirkt biļetes pie tantītes, kas viņas nepārdod, bet tikai kontrolē, ka mums tādas būtu, mēs tomēr tiekam nosūtīti uz kasi. Izrādās, pa dažām naudiņām var dabūt vienu biļeti uz visām laikam četrām ekspozīcijām. Ekspozīcijas ir viena par Klaipēdu Otrajā pasaules karā, viena par cietokšņa vēsturi, viena – pagaidu – par senbaltu lietām un Lietuvas muzejiem (grūti saprast, kas te notiek, jo nav tulkojumu), un viena mazliet par pilsētu pēdējos gadismtos. Pamatizstāžu vienojošais elements: priekšmetu nav briesmīgi daudz, ekspozīcijas nespiež uz lielumu, bet tās papildina prātīgi izvēlētas vizualizācijas, kas rāda izmaiņas laikā un tamlīdzīgas lietas.
Nesecīgi uztrāpam vispirms uz Otrā pasaules kara ekspozīciju. Es mazliet čīkstu J., ka nez vai tā ir laba ideja, jo tas būs daudz, nogurdinoši un depresīvi. Patiesi izrādās tikai pēdējais. Pie ieejas ir kartītes ar starpkaru ainiņām – kūsājoša pilsētas dzīve – tirgi, lidmašīnas nolaišanās, viesi, uzvedumi. Pēc tam ir pāris telpas par to, kas notika karā. Jā, kas notika karā? Tā kā Klaipēda ilgi ir bijusi Prūsijas sastāvā un tikai 20-tajos gados kā Lietuvas nacionālās kustības centrs pievienota Lietuvai, tad Hitlers 39. gadā to ļoti strauji anektē un pat parādi par to notur. Kad tuvojas frontes līnija, lielākā daļa iedzīvotāju tiek evakuēti. 44. gada beigās un 45. gada sākumā Klaipēda tiek bombardēta, apšaudīta, bombardēta, apšaudīta un tā tik ilgi, kamēr Padomju armija ieņem pilsētu, kurā pirmajā nedēļā izdodas saskaitīt veselus 6 iedzīvotājus. Drusku ilgākā laikā tiek jau pie gandrīz 30. Muzeja ekspozīcijā iekļauta vizualizācija, kas secīgi parāda, kuras Klaipēdas vietas ir bombardētas. Būtībā – praktiski visas. Tāds, lūk, ir izskaidrojums tam, ka vecpilsēta neizskatās sevišķi veca un ka mēs centrā nevienu lielo katedrāli neredzējām. Ar pilsētas atjaunošanu iet ilgi un smagi, jo evakuātie cilvēki atgriežas sajukumā, kur nav ne darba, ne iztikas, nedz arī kādas skaidrības par īpašumtiesībām, un daļa no viņiem vienkārši lūdz evakuēt sevi atpakaļ uz Vāciju.
Tur, kur mēs nakšņojām, blakus bija tāda viesnīca, kas labi redzās kā mūsdienu arhitektūra, kas koķetē ar vēsturi – pāri stikla sienām pārbūvēts vācu viduslaiku stila koka režģis kādā agrā pildīja mūrējumu iekšā. Muzejā kādā videomateriālā es ievēroju, ka 30. gados šajā vietā ir stāvējusi līdzīgas formas ēka ar īsto koka režģi, līdz ar to jaunā ir viņai veltījums.
Vēl mēs šo to uzzinām par cietokšņa vēsturi. Cietoksnis te ir jau no 13. gadsimta – vācu krustneši apmetās gan te, gan Rīgā stipri līdzīgā laikā. Gadsimtu laikā cietoksnis ir pārbūvēts, paplašināts, pārbūvēts vēl un vēl, līdz 18. gs. beigās savu nozīmi zaudējis. Līdz 19. gs. beigām tas bijis pilnīgi nojaukts un tā vietā salīdušas ostas ēkas. Pag, bet kur tad mēs te tagad atrodamies? Pagrabi, šķiet, ir saglabājušies vienkārši aizrakti, bet vairums lietu, kas ir te virs zemes ir rekonstruētas/uzbūvētas no jauna, turklāt sapnis ir rekonstruēt pilnu bastionu komplektu apkārt, kanālu, un tad pa stūrītim vien arī pils būves. Oho! No vienas puses varētu tiepties, ka tā nav pietiekami īsta vēsture, no otras puses, tas ir fantastisks veids, kā parādīt lietas, demonstrēt, kā tas ir dabojies, kad tika lietots.
Pa pils muzeju esam aiztaigājušies krietni ilgāk nekā plānots, pēc tam beidzot dodamies uz Palangu.