Vasaras sākumā J. ieminējās, ka Igaunijā esam jau bijuši, tāpēc šajā atvaļinājumā būtu interesanti izmēģināt Lietuvu. Tālāk domas kaut kā aizplūda uz Klaipēdas pusi – nav tālu un tur ir akvāriji, delfīni un roņi. Nebūdami droši, ka mūs pietiekami interesē Klaipēda viena pati, paņēmām divas naktis Klaipēdā un divas – Palangā. Vēlāk (patiesībā īsi pirms brauciena) vēl radās doma uz vienu dienu iebraukt Pāvilostā, kur mēdz vasarot kāds mūžsens mans draugs. Lai mazāk stresa, paņēmām naktsmājas arī Pāvilostā.
Vakarā pirms izbraukšanas es ievēroju, ka man ir caur bukingu mēģinājusi sameklēt Pāvilostas viesu māja. Kad to pamanu, ir jau kārtīgs vakars, vienpadsmit, tāpēc ļaujos zvanītnepatikai un sarunu atlieku uz rītu – gan jau viņi tikai grib zinātāt, kad es ieradīšos, jo tur nav diennakts reģistratūras. Turklāt es negribu domāt, kad es ieradīšos – nu kad aizbraukšu, tad būšu!
Kā tad! No rīta, kamēr es pakoju čemodānā pēdējās apakšbikses, J. piezvana viesu namam. Tā un tā, viesu nams uz tiem datumiem jau esot aizņemts, un viņi nezinot, kā Booking.com atļāvis man piereģistrēt, tāpēc lai es atceļot reģistrāciju un paņemot citu viesu māju. Bet mana nauda? Lai es aizsūtot pieteikumu, man atdošot. Arghhh. Kaut kur dziļi manī vārās lielas, dusmīgi dusmīgas dusmas par to, ka pēdējās dienas rītā (vai pat iepriekšējās vakarā) atcelt ir cūcība un gan jau paši sajaukši pieejamības norādīšanu Booking.com sistēmā, bet tā pa lielam manas dusmas neko nemaina. Apsveru iespējas. Atrodu ātrumā divas: meklēt pašai jaunu hoteli, vai zvanīt Booking.com servisam. Paliekam pie pirmā, jo tiešām Pāvilostā tajā rītā var atrast līdzīgas cenas brīvu hoteli. Beidzot varam braukt. Izbraukšanas punktā gāž ar spaiņiem, vļē, tāpēc doties ceļā ir tīrā bauda.
Kaut kur Kuldīgas reģionā jau pilnīgi un galīgi pārstājis līt, saule spīd un mākoņi kā baltas aitiņas lēkā pa debesīm. Kabilē piestājam pie vietējā veikala. Blakus skaisti apzaļumotā dīķī (vai ezerā, kas lai zina) peld gulbis. Es kādu brīdi snaikstos to smuki ierāmēt fotogrāfijā starp koku stumbriem, kad J. sauc, lai es ejot paskatīties 100 metrus pa labi, tur kur autobusa pietura nav priekšā. Tur ir otrs gulbis, kuru pavada kādi trīs vai pieci gulbēni – lieli jau, bet nu pelēki un vīkšķaini spalvaini kā strausspalvu mēbeļu slotiņas.
Pāvilostā ierodamies pēcpusdienā. Pirms ķerties pie pilnvērtīgas atpūtas, nolemjam pirmām kārtām atrisināt draudzenes lūgto papildkvestu. Tas ir tā: mēs esam atbraukuši ar Kosmisko brīnumu, nevis autobusu, bet viņai ir defektīvs gāzes balons, ko vajadzētu apmainīt. – Bet šitos balonus var vadāt mašīnās, viņi nesprāgst? – Nu vietējie noteikti tā dara.
Operācija iet negaidīti veikli – braucot iekšā draudzenes sētā es ne tikai neizgāžu šauros, vecos koka vārtus, bet pat saņemu uzlavu, ka atširībā no kaut kā tur es neesot nobraukusi vecmammas puķes. J. iekrāmē balonu mašīnā un pēc nepilnām 15 minūtēm es jau dīki pastaigājos pa marinas benzīntanku, kamēr draudzene ved sarunas balona apmaiņu. Tas nenotiek bieži, tāpēc nevienam nav pilnīgi skaidrs, kā to labāk būtu jādara, bet visi iesaistītie ir labdabīgi un balons tiek samainīts pārsteidzoši ātri. Vēl viena piruete ap šaurajiem draudzenes vārtiem (pārsteidzošā kārtā gan vārti, gan puķes vēl aiz vien dzīvas) un varam ķerties pie atpūtas.
Kādu laiku sēžam ārā un ēdam salasītas, bet varen garšīgas vakariņas, kas sastāv no kartupeļu salātiem, ko mēs nevarējām atstāt mājās, lai nesabojājas, un karbonādēm, kas draudzenei esot palikušas pāri no radiem brīvdienās. Lietus uz pēcēšanas kafiju iedzen mūs iekšā, bet pēc neilga brīža tas ir beidzies, un mēs dodamies dzīvē.
Spontānas idejas raustīti aizbraucam uz Jūrkalni un pastaigājam gar stāvkrastu. Uz skatu platformas ir daudz cilvēku, tas mūs nevaldzina, kāpjam lejā un ejam pa krastu uz priekšu. Čurkstu alas nemana, bet nonākam pie nelielas upītes ietekas jūrā. Smilšu sanesumu dēļ dažviet tā ir tikai pāris centimetru plata urdziņa (uordziņa, teiktu vietējie), un tas rada sireālu kontrastu ar to, ka stāvkrastā ta ir izgrauzta grava visā stāvkrasta augstumā. Te jūra ir arī sagrūdusi dažus izjūrotus kokus, visi iespējamie augi aug krustu šķērsu jebkuros leņķos… Tāds kā mazs skats uz aizu, kur varētu sākties Robinsona Krūzo vai Šveices Robinsonu ģimenes zemes. Uz izjūrotā koka nevar sēdēt, tur ir lielo skudru ceļš.
Pēc atgriešanās Kosmisko Brīnumu nometam pie viesnīcas un ejam apstaigāt Pāvilostas parkus. Ir piecdesmitgades parks un simtgades parks, un es jautāju, vai būs simtpiecdesmitgades parks arī? Labs jautājums, saka draudzene, simptiecdesmitgade ir pēc kādiem 10 gadiem. Pāvilosta nav veca, bet, paklausoties draudzeni, man rodas aizdomas, ka senāki vai nesenāki radi ir bijuši kopā ar Pāvilostu gandrīz visu tās mūžu.
Pāvilosta brīnišķiga mazu mājiņu pilsēta ar ģeniālu plānojumu: vecajā daļā visi ceļi ved uz jūru, šķiet, daļa pat pa abiem galiem. Pārējie ar to vienu galu beidzas pie upes. Nu labi, izņemot Dzintaru ielu, kas izved uz šoseju. Es to jau zināju, bet J. pauž patiesas emocijas par to, brīdī, kad mēs stāvam kādā krustojumā un gan pa labi, gan pa kreisi redzam tālumā jūru. Starp citu, arī no mūsu šīsnakts guļamistabas var redzēt pāri kokiem stūrīti jūras.
Jubileju parki ir vienkārši, bet skaisti un zaļi. Piecdesmitgades parkā ozolu ielokā ir zīmīte, ka ozolu ir stādījis prezidents, hmm, laikam Zemgals. Kuru no tiem ozoliem? jautā J. Labs jautājums! atbild draudzene. Es pieļauju, ka neviens to īsti nezina, un tāpēc tur tā zīmīte tā daudznozīmīgi nolikta, viņa turpina.
Uz Upesmuižas parku (jā, pilsēta nav liela, bet parku te ir bagātība) mums vakarā iet vairs nav spēka, un es mēģinu stūrēt cilvēkus uz jūru. Draudzene ierosina, ka tad, lai būtu izzinošāk, noiet gar Pelēko kāpu un Jūrakmeni.
Pelēkā kāpa ir, nu, tiešām diezgan pelēka. Tā ir plaša kāpu josla, jo klāj dažas priedītes, daži nelieli ziedaugi (kaut kāds mārsila paveids ar maziem, lilliem ziediņiem), bet pamatā sūnas un ķērpji. Re, šis ir briežu ķērpis, draudzene stāsta. Un šis ūdenī maina krāsu no pelēkas uz zaļu, viņa turpina. Un šī ir pelageja… Es klausos un paralēli vēroju lejuplaidīgo sauli. Draudzene par ķērpjiem, sūnām un citām zaļām radībām ir mācījusies, un vispār es arī zinu, ka augiem ir sugas un nosaukumi, bet par spīti visam manas smadzenes to ietin zināmā sirealitātes aurā, izklausās mazliet pēc burvju vārdiem.
Jūrakmeni mēs atrodam diezgan viegli. Tas ir liels akmens bluķis gabalu no krasta, un to var redzēt pa lielu gabalu, tāpēc to tiešām ir grūti pazaudēt. Tas esot Latvijā vai Baltijā lielākais šāds jūrakmens. Mazliet ironiski, ka šāds lielais akmens ir nevis Tūjā, kur akmeņu ir vesela bagātība, bet Pāvilostā, kur tas ir vienīgais akmens nezcik garā gabalā. Pēc tam nākam pa pludmali uz molu pusi – atpakaļ tuvāk pilsētas centram. Beigu galā paņemam sedziņu un krietnu laiku nosēžam vienkārši jūrmalā. Nevarētu teikt, ka tas ir talantīgas plānošanas rezultāts, bet mums ir šādas tādas uzkodas, saulriets un iespēja vērot bezgalīgus viļņus. Pēcāk vakarā nosēžam krietnu laiku mūsu viesnīcā, pļāpājot par visādiem niekiem. Kad es atveru logu, lai pavēdinās, J. aizdomājas, ka Rīgā cilvēki dzird, piemēram, Torņukalna vilcienus, kamēr mēs šeit dzirdam jūru. Tas ir diezgan episki. Vēl episki ir tas, ka tieši aiz loga notiek daļējais mēness aptumsums, un mēs sazinkā pamanamies iziet ārā tieši uz tā maksimālo fāzi. Tāds klasisks, atmosfērisks vīna vakars, tikai bez vīna.
Gulta jūtas pārāk mīksta, sintētiska un čīkstīga, bet diena ir bijusi pietiekami nogurdinoša, lai mēs tikai par to pačīkstētu, nevis tāpēc negulētu.