Vēl pirms izbraukšanas no Rīgas Latvijā palikusī līdzautore man bija uzrakstījusi aprakstiņvēstulīti ar ieteikumiem, ko Oslo varētu paskatīties. Tā nu viesnīcā sēdēju, lasīju šo nu jau par visnotaļ vērtīgo izrādījušos dokumentu un mēģināju pēc Gūgles kartes saprast, kur tas apmēram ir attiecībā pret viesnīcu. Secinājums – tuvu. Tā kā neizdevās atrast viesnīcu tuvu Oslo Universitātes kempusam, kur notiek konference, viesnīcu izvēlējāmies centra vienā maliņā. Iemācījos aptuvenas atrašānās virzienus, tā lai nebūtu problēmu noorientēties ar GPS palīdzību un gājām. Kaut kur. Jo pārliecības par to, kur varētu dabūt ēdienu galīgi nav.
Nogājām gar pils parku un karaļa pili. Pils kā jau pils, pēc piļu standartiem nav ne sevišķi liela, nedz paarmērīgi grezna – Vīnes pilis, piemēram, ir ievērojami krāšņākas. Protams, kārtīga vismaz trīsstāvu māja ar kolonnām priekšā tā ir. Pilij priekšā laukums, tā centrā statuja ar kādu vīru zirgā (kādu no Norvēģijas valdniekiem), apkārt parks – kā komentēja kolēģis, tas tā, lai pilī dzīvojošajiem nebūtu pa logiem jāskatās tieši uz pelbejiem. Parks patīkams, taču arī samērā vienkāršs. Laukums pils priekšā šķiet svaigi uzraksts (lai gan pārvietoties pa to var brīvi!), vienā tā iesānā stāvēja vairāki ekskavatori un krietns lērums dažādu celtniecības preču. Vienā pils malā redzēju goda sardzes maiņu. Goda sargiem ir zili tērpi un vinji apstājoties vai pagriežoties ļoti skaļi piesit kājas, kā Latvijas goda sardze nedara. Viņiem ir zili tērpi un cepures ar lieliem, melniem pušķiem. Un man tiešām liekas, ka starp goda sargiem bija arii divas sievietes. Bet nebija sevišķi viegli saprast, formas visiem vienādas. Varbūt tomēr kļūdījos.
No parka mēģinājām kaut kā taisni pa diognāli iziet uz Akerbrigi. Pa ceļam redzējām atkal visādas klucīšēkas, jaunākas un vecākas, daļu ar veclaicīgiem rotājumiem, un vienu skolu, kurai blakus bija ar metāla režģi iežogots basketbola laukums (bumba nelido zem mašīnām) un neliels skeitborda laukums. No skeitborda laukuma uz skolu veda spirālveida metāla kāpnes – gar akmens sienu tieši uz augšu – jo skola bija augstāk.
Oslo vispār ir ļoti daudzlīmeņu pilsēta – braucot no lidostas izbraucām cauri vismaz 3 dažāda garuma tuneļiem, nākot uz viesnīcu no autoostas vienam nelielam gājām cauri kājām (tur gan kāds bija pačurājis; ievērojami vairāk kā vienu reizi), viens milzīgs maksas tunelis – Eiropas mēroga šoseja E18, 2 tuneļi, katrā 3 joslas – ved tieši pilsētas centram, ieskaitot vienu viduslaiku cietoksni, pa apakšu…
Iziet pie līča trāpījām pretī ieejai Tjuvholmenas pussalā, paši to nezinādami. Pussala ir neliela, kanāli to sadala tālāk vismaz divās mazākās daļās. Abos tās sānos ir līcīši ar laivu un jahtu novietnēm. Pati pussala ir urbānās renovācijas projekta rezultātā iegūts dažādu vairāk via mazāk stikla klucīšēku komplekss. Izklausās laikam pabriesmīgi, bet izskatījās no tiesas skaisti. Ēkas ir visdažādāko formu, daudzveidīgiem leņķiem un ar plašu stikla izmantojumu fasādēs. Staigājot pa turieni, ievērojām ka daudzām ēkām ir salīdzinoši lieli, plaši, taču visnotaļ sadzīviski balkoni. Ēku pirmajos stāvos – kafejnīcas un restorāni. Papētījām ēdienkartes – otrie ēdieni maksā ap trīssimt kronām (10 kronas ir gandrīz lats), un negājām tur ēst. Es nopirku beļģu vafeli ar saldējumu, ko noņammāju, sēžot līča malā, skatoties uz jahtām un pāri līcim uz Akerhusas cietoksni. Absoluta svētlaime. Saulaina pēcpusdiena, salīdzinoši silts priekš vietas tieši pie atklātiem ūdeņiem (varbūt tāpēc, ka Oslo atrodas līča, kas dziļi iestiepjas sauszemē, tālākajā punktā?) – idille. Kolēģis teica, ka viņam deserti nepienākoties.
No pussalas tālākā punkta ir redzamas pāris saliņas, vismaz vienā no tām bija bāka ar krāšņi sarkanu jumtiņu. Visas teritorijas, ko nav pārņēmusi Oslo, ir pārņēmuši biezi meži. Vienā pussalas malā redzēju nelielu, jaunu un ārkārtīgi tīru jahtu, pietauvu tieši pie pašas prominādes malas. Interesanti izpētīt, skaists artefakts, bet grūti noticēt, ka tā ir īsta – tik tīra tā bīja. Turpat netālu no jahtas uz sauszemes pulciņš strādnieku stādīja zālienu, un darīja viņi to, atritinot zāles paklājiņus, lai ieaugas. Svaigi izritinātās teritorijas bija norobežotas ar lentēm, pa pārējo zālienu pussalas galā drīkstēja staigāt. Kolēģis lēsa, ka pēc valodas spriežot, tie varētu būt poļu viesstrādnieki.
Visas ielas nelielajā pussalā ir gājēju. Šur un tur tās neprognozējami rotā savdabīgi ūdens rotājumi. Ar pirmo no tiem saskāros jau pie ieejas pussalā, kad fotogrāfēju kanālus ar jahtām, kas iestiepās sauszemē (Oslo piekraste vispār ir komplicēts veidojums) – pie kanāla akmens kāpnes uz leju, augšējā pakāpienā apmēram sprīdi plats grāvītis, pa kuru tek ūdens, tad tas notek uz nākamo pakāpienu, tajā izkalta rene, kas aizvada ūdeni uz pakāpiena galu un tad caurumā prom. Noteka? Nē, iela ir sausa, šodien nav lijis, bet ūdens plūsma ir plaša un spēcīga. Dekoratīvs veidojums. Krietnu gabalu uz priekšu atklāju arī “izteku” – dažus nelielas uz augšu palaistas ūdens strūkliņas baro šo plūsmu. Tas nebija vienīgais šāda tipa objekts te – redzēju arī, piemēram, nelielu ūdens plūsmu, kas vēlās lejup pa mazām speciali tam izkaltām akmens kāpnītēm. Visām šīm strūklakām kopīgs bija tas, ka tās ir nelielas un neuzmācīgas – viņas pašas ar savu eksistenci tev neuzmācās, bet gan kalpo par nelielu vides “odziņu”.
Pie ieejas pussalā redzējām arī vienu lielu strūklaku. Vienkāršas formas, bet ar odziņu. Parasti ūdens ietek kaut kādā iedobē, traukā, vai ne? Šeit ūdens notecēja uz paaugstinājuma, kam visapkārt bija neliela spraudziņa, pa kuru tas tālāk notecēja lejā un prom.
Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka šajā pussalā ir izbūvēti apmēram 1200 dzīvokļi. Bail iedomāties, cik varētu maksāt dzīvoklis pasaules visdārgākajā pilsētā (jā, kopš 2009.gada Oslo atkal šo titulu ir atguvusi, laikam atkarojusi Tokijai) tik ekskluzīvā vietā. Un tomēr tur ir kaut kas ļoti valdzinošs.