Laumas piezīmes

Tag: Klaipēda

  • Klaipēdas pils

    Vakarā pēc atgriešanās no Kuršu nērijas gājām mazliet pastaigāt pa Klaipēdas centru un paēst vakariņas. Staigājām bez sevišķi skaidra plāna (hmm, dīvaini, ka nav nevienas baznīcas, ko aplūkot), bet sanāca atkal atnākt pie Danes upes. Aplūkojām tur pietauvoto barkentīnu (buru kuģis ar daudz mastiem) Meridianas. Diezgan izskatīgs kuģis, nu kopš septiņdesmitajiem piestrādā par restorānu, bet vispār ir būvēts 1948. gadā Helsinkos un atdots Padomju savienībai, atmaksājot kara zaudējumus. Vēl mēs aizklīstam līdz Jāņa bastionam – pārpalikumam no 17-18. gadsimta nocietinājumiem, kas mūsdienās izskatās pēc grāvja apņemtas trijsturainas salas. Kā jau parasti šādās pilsētās, lielākā bastionu daļa ir sen norakta, lai atbrīvotu vietu mūsdienīgākām būvēm. Mūs pārķēra nogurums, tāpēc vakariņas atradām atceļā Teātra laukumā restorānā, kas saucās Senā Hanza (bet nekādas līdzības ar Tallinas Veco Hanzu :D)

    Nākamā dienā J. praktiski aizrādīja, ka nav iemesla braukt uz Palangu pārāk laicīgi, jo tas ir tuvu, bet iečekošanās viesnīcā ir tikai no trijiem. Nu labi, tad aiziesim līdz skulptūru parkam. Tas ir liels, liels parks, kas atrodas vecas kapsētas vietā. Kādis pāris kapakmeņus tur var atrast, bet vispār Klaipēdas tūrisma informācijas mājaslapā citētais vēsturnieks par padomju laikos notikušo kapsētas transformāciju izsakās diezgan skarbi – labos nolūkos balstīts vandālisma akts. Ēmm, jā. Taču jāatzīst, ka abstrahējoties no depresīvās vēstures, tas ir brīnišķīgs parks. Tajā ir mulzumdaudz vecu, resnu koku, soliņi, bagātīgs celiņu tīkls, un, kad man jau šķita, ka esam visu apgājuši, atklājas vēl tikpat liela parka daļa (L veida forma). Parkā ir pāri pa simt skulptūru – dažādi autori un dažādi žanri. Dažas mani neintersēja, bet par dažām mēs ļoti sajūsminājāmies. Cilvēku uz velosipēda ar bērniņu aizmugurē mēs atnācām nofotogrāfēt otrajā aplī. Savukārt pie statujas ar jaunu sievieti, kas velk pāri galvai džemperi, mēs ilgi stāvējām un brīnījāmies, par ko viņa par joda māti nosaukta!? Pēc atgriešanās uzmeklēju parka mājaslapu, tur ir arī attiecīgā skulptūra ar anglisko nosaukumu “Melna sieviete”. Nu nez.

    Pēc vienas smalkas konditorejas apmeklējuma (kūkas un kafija dievīgi, mandeļu bezē gan pasausi) dodamies apmēram atpakaļ. Pa ceļam ietrāpam vienā jaukā kājāmgājēju ielā ar visādām mazām skulptūriņām un soliņiem. Apsriežam, ka tas ir tas, kas varētu būt Rīgas Barona ielas nākotne, ja cilvēkiem pietiktu spēka uz to saņemties.

    Kad ejam tālāk, J. saka, ka uzreiz izbraukt ir par agru, tāpēc es ierosinu aiziet apskatīties, kas ir aiz bastiona, ko mēs varējām katru dienu pa viesnīcas logu redzēt. A tur, izrādās, atrodas Klaipēdas pils ar vairākām muzejekspozīcijām! Bastioni ir aptuveni L veidā, tur var uzkāpt augšā un paskatīties lejā uz kanāliem. Vēl no augšas var redzēt ar krāsainiem ķieģeļiem izliktu vēsturiskās pils plānu – ar precizitāti līdz istabiņām. Var kā bērnībā mājiņas spēlēt, tikai te ir gandrīz pilna pils, ja neskaista arheoloģiskos izrakusmus vienā malā. Pēc viena neveiksmīga mēģinājuma nopirkt biļetes pie tantītes, kas viņas nepārdod, bet tikai kontrolē, ka mums tādas būtu, mēs tomēr tiekam nosūtīti uz kasi. Izrādās, pa dažām naudiņām var dabūt vienu biļeti uz visām laikam četrām ekspozīcijām. Ekspozīcijas ir viena par Klaipēdu Otrajā pasaules karā, viena par cietokšņa vēsturi, viena – pagaidu – par senbaltu lietām un Lietuvas muzejiem (grūti saprast, kas te notiek, jo nav tulkojumu), un viena mazliet par pilsētu pēdējos gadismtos. Pamatizstāžu vienojošais elements: priekšmetu nav briesmīgi daudz, ekspozīcijas nespiež uz lielumu, bet tās papildina prātīgi izvēlētas vizualizācijas, kas rāda izmaiņas laikā un tamlīdzīgas lietas.

    Nesecīgi uztrāpam vispirms uz Otrā pasaules kara ekspozīciju. Es mazliet čīkstu J., ka nez vai tā ir laba ideja, jo tas būs daudz, nogurdinoši un depresīvi. Patiesi izrādās tikai pēdējais. Pie ieejas ir kartītes ar starpkaru ainiņām – kūsājoša pilsētas dzīve – tirgi, lidmašīnas nolaišanās, viesi, uzvedumi. Pēc tam ir pāris telpas par to, kas notika karā. Jā, kas notika karā? Tā kā Klaipēda ilgi ir bijusi Prūsijas sastāvā un tikai 20-tajos gados kā Lietuvas nacionālās kustības centrs pievienota Lietuvai, tad Hitlers 39. gadā to ļoti strauji anektē un pat parādi par to notur. Kad tuvojas frontes līnija, lielākā daļa iedzīvotāju tiek evakuēti. 44. gada beigās un 45. gada sākumā Klaipēda tiek bombardēta, apšaudīta, bombardēta, apšaudīta un tā tik ilgi, kamēr Padomju armija ieņem pilsētu, kurā pirmajā nedēļā izdodas saskaitīt veselus 6 iedzīvotājus. Drusku ilgākā laikā tiek jau pie gandrīz 30. Muzeja ekspozīcijā iekļauta vizualizācija, kas secīgi parāda, kuras Klaipēdas vietas ir bombardētas. Būtībā – praktiski visas. Tāds, lūk, ir izskaidrojums tam, ka vecpilsēta neizskatās sevišķi veca un ka mēs centrā nevienu lielo katedrāli neredzējām. Ar pilsētas atjaunošanu iet ilgi un smagi, jo evakuātie cilvēki atgriežas sajukumā, kur nav ne darba, ne iztikas, nedz arī kādas skaidrības par īpašumtiesībām, un daļa no viņiem vienkārši lūdz evakuēt sevi atpakaļ uz Vāciju.

    Tur, kur mēs nakšņojām, blakus bija tāda viesnīca, kas labi redzās kā mūsdienu arhitektūra, kas koķetē ar vēsturi – pāri stikla sienām pārbūvēts vācu viduslaiku stila koka režģis kādā agrā pildīja mūrējumu iekšā. Muzejā kādā videomateriālā es ievēroju, ka 30. gados šajā vietā ir stāvējusi līdzīgas formas ēka ar īsto koka režģi, līdz ar to jaunā ir viņai veltījums.

    Vēl mēs šo to uzzinām par cietokšņa vēsturi. Cietoksnis te ir jau no 13. gadsimta – vācu krustneši apmetās gan te, gan Rīgā stipri līdzīgā laikā. Gadsimtu laikā cietoksnis ir pārbūvēts, paplašināts, pārbūvēts vēl un vēl, līdz 18. gs. beigās savu nozīmi zaudējis. Līdz 19. gs. beigām tas bijis pilnīgi nojaukts un tā vietā salīdušas ostas ēkas. Pag, bet kur tad mēs te tagad atrodamies? Pagrabi, šķiet, ir saglabājušies vienkārši aizrakti, bet vairums lietu, kas ir te virs zemes ir rekonstruētas/uzbūvētas no jauna, turklāt sapnis ir rekonstruēt pilnu bastionu komplektu apkārt, kanālu, un tad pa stūrītim vien arī pils būves. Oho! No vienas puses varētu tiepties, ka tā nav pietiekami īsta vēsture, no otras puses, tas ir fantastisks veids, kā parādīt lietas, demonstrēt, kā tas ir dabojies, kad tika lietots.

    Pa pils muzeju esam aiztaigājušies krietni ilgāk nekā plānots, pēc tam beidzot dodamies uz Palangu.

  • Kuršu nērija

    Pa ceļam uz Pāvilostu mēs braucām cauri Ēdolei, tāpēc es izstāstīju vecu leģendu par nosaukumu*. Tuvojoties Klaipēdai sākām jokot, vai tad te ir ēsti klaipi. Vikipēdija gan saka, ka tam drīzāk ir sakars ar klajo pēdu, precīzāk sakot, attiecīgajiem kuršu vārdiem, kas tobrīd kopā nozīmējuši gludu vietu.

    Klaipēdā iebraucām jau krietnā pēcpusdienā un bez būtiskiem starpgadījumiem. Kosmiskā Brīnuma nolikšana maksas vietā un mēģinājums piereģistrēties blakusviesnīcā neskaitās. Mūsu viesnīcā ir diezgan glīti, plaši numuriņi, un tā atrodas netālu no ostas. Vispār jahtas ir arī kanālā mums aiz loga. Pirmajā vakarā izmetam mazu līkumiņu pa vecpilsētu un paēdam vakariņas vietā, kur Trip Advisor sola Centrāleiropas virtuvi. Es sāku saprast, ka Centrāleiropas nozīmē vienkārši “parastais ēdiens”. Bet ēdiens nav slikts un ēst gribas. Pēc vakariņām it kā gribas pastaigāt pa vecpilsētu, bet neko daudz vairāk kā Teātra laukumu un vienu skaistu sienas grafiti (pa visu mājas galu divapus stāvu augstumā) neredzam, jo es sāku salt, bet visas jakas ir aizmirstas viesnīcā. Ejam atpakaļ.

    Pie viesnīcas es izmetu mazītiņu līkumu uz ostas pusi. Ostas rūpnieciskās daļas mani neinteresē, bet tepat blakus viesnīcai ir neliels, pagriežams gājēju tiltiņš ar koka klājumu un kaltām margām. Vēlāk (pēdējā dienā, brokastis ēdot) mēs pat redzēsim, kā to griež – ar rokām, divi vīri staigā ap centrālo stabu un griež sviras plecus. Otrpustiltam es ieraugu vienu spoka skulptūru (tas lien ārā no kanāla) un vienu mazām figūriņām rotātu vējrādītāju. Nav ne jausmas, vai tas spēj arī pašu vēju parādīt. J. norāda, ka pāri ūdens strēlei redzamais mežs ir Kuršu kāpa.

    Nākamā dienā pēc lēna iesākuma (brokastis nav ne sliktas, nedz labas, kafija nekāda, mērķi un vēlmes neskaidras) un neliela līkuma pilsētā braucam uz Kuršu kāpu. Pilsētā ir kaut kas jocīgs, bet es vēl īsti nespēju noķert, kas. Ir grūti uztvert, kur ir vēsturiskā centra robežas, kā minimums.

    Uz Kuršu kāpu mūs pārved mazs prāmītis. J. ir izpētījis, ka noteiktos laikos tas ved ne tikai pāri, bet arī gabaliņu tālāk, tieši uz delfināriju. Tajā galā ir daudz cilvēku, iespējams, pat mazliet par daudz. Taisos stāties rindā, bet klausos, ka skaļruņos aicina visiem, kas var, biļetes pirkt internetā, nevis stāvot rindā. Pēc dažām minūtēm J. biļetes ir rokā. Delfīni ir forši, tie lēkā, ēd zivis, met salto, ēd zivis, spēlē bumbu, ēd zivis, peldas figūrās ar treneriem, šļakstās un kopā dzied. Kādu brīdi mēs ar J. apspriežam labturības aspektus – tā kā delfinārijs nav ceļojošais cirks, te vismaz teorētiski ir iespēja labāk rūpēties par dzīvniekiem, bet mārutks viņu zina, vai to dara. Vikipēdija zina stāstīt, ka Eiropa regulē minimālo baseina lielumu, bet vispārīgi uzreiz vieglu atbildi nedod (aspekti, elementi, vēl aspekti) un roumingā internets draud beigties. Un ir patīkami, ka delfīni motivējas ar zivīm, nevis pātagām. Un vēl ir patīkami, ka mums nav sēdvietas pirmajā rindā, jo, delfīni izrādās lielāki, kā es atcerējos, un tāds salto pārvieto ļoti daudz ūdens.

    Pēc tam ejam uz jūras muzeju, es gribu redzēt akvārijus. Muzejs ir ierīkots vecā cietoksnī (apkārt ir pat grāvis un nocietinājumi, grāvī dzīvo pelikāni), tāpēc tajā ir gan ekspozīcijas par vietas vēsturi, gan viena telpiņa ar dažādu kuģu modelīšiem (heh, Heijerdāls te ticis pat pie diviem), gan visādi enkuri. Nocietinājuma ēka ir pārbūvēta par jūras dabas muzeju un akvāriju kompleksu, tai apkārt baseinos dzīvojas pingvīni un roņi. J. ātri vien pasludina, ka roņi ir vislabākie, iespējams, viņu apbur suniski ūsainie purni ar lielām, aizveramām nāsīm. Vienam baseinam pielikta zīme, ka te dzīvo ronēni, kas salasīti savainoti jūrmalā. Kad paaugšoties līdz izdzīvotspējai, laidīšot atpakaļ. Iekšā, tātad, ir akvāriju un dabas muzeju mikslis. Dabas muzejā ir daži zivju maketi, viens milzīgs vaļa galvaskauss (uff, ja galvaskauss ir maza auto lielumā, tad pilno garumu aptvert ir necilvēcīgi), kā arī milzīga, milzīga gliemežvāku kolekcija. Lieli, mazi, ar asumiem un bez, plaukti pa visu sienu un ne jau mazai telpai. Meitenīte manī, kas jūrmalā lasa gliemežvākus, ir pilnīgi un bezcerīgi apburta.

    Vēl jūras muzejā ir akvāriji. Sevišķi interesanti ir skatīties koraļu akvārijus, tie ir kā tādi zaraini citplanētieši, bet manas acis nezkāpēc sāk pamazām dot mājienus, ka blenšana apaļos ūdenstraukos vispār ir nogurdinoša lieta. Muzejs attapīgi sakārtots, sākot ar mazākām lietām, mulāžām un manekeniem un beidzot ar iespaidīgajām lietām – pēdējā etapā lielajam storu akvārijam var iziet caur apakšu un nonākt pie stikla paneļiem roņu un pingvīnu mītņu zemūdens daļai. Tunelis zem storu akvārija ir liekts visos aspektos – es, blenzdama uz stores zobiem (storēm neesot zobu, es nezinu, kam piederēja mute ar trijstūrainajiem zobiem, kas peldēja pāri), ieskrienu ar pieri liekumā, jo tas ir, cik pārsteidzoši, caurspīdīgs. Tētīt, tās zivis ir lielas. Pingvīni īpaši pie stikliem nenirst, bet pie roņu stikla es uzzinu, ka ronim uz “astes” ir kāju nagi. Jo nu tie ir pēdu analogi. Tā lūk.

    Iznākot ārā, es kādu brīdi juku jukām runāju par to, cik ļoti nogurušas ir acis, par to, ka mazliet sāp galva, un par to, cik ōsam ir šie radījumi un akvāriji un gliemežvāki. Mēs piemetamies atpūsties kafejnīcā, kur ārā cilvēki sīksti dala pie galdiņiem pietrūkstošos krēslus. Mēs apsēžamies iekšā, kur ir drusku smacīgāk, bet daudz klusāk, tiklīdz rinda noskrien. Aveņu saldējums garšo pēc bērnības kožļenēm. Tas nav slikti, bet mazliet negaidīti gan.

    Mēs uzzinam mazliet par cietokšna vēsturi (īsumā: nav nekāds pārsteigums, ka garas pussalas pats gals šķiet laba pozīcija militāriem nocietinājumiem nezin cik gadsimtus) un tad dodamies prom no muzeja – pastaigāties pa kāpu. Nērija ir pietiekami plata, turklāt mēs ejam slīpi, tāpēc sanāk vispirms iziet cauri pamatīgam, skaistam kāpu priežu mežam, kamēr nokļūstam pie jūras. Liedaga profils ir kā tāds izgāzies L burts – vispirms kāpa stāvslīpi iet uz leju vairākus metrus, un tad seko plata, plata pludmale, gluda kā galds. Dienā, kad mēs tur staigājam vairāk kā pusi šī platuma aizņem smiltis tajā ideālajā mitrumā, kur smiltīs negrimst kājas. Es nostaigāju lielu gabalu, tā arī nenovelkot kedas. Ir tik daudz mazo gliemežvāciņu, ka tie kraukšķ zem kājām vietām. Lai laudis nebojātu kāpu un sevi, ik pa nelielam galam ir kāpnes tikšanai augšā/lejā. Kāpņu galā var stāvēt un domāt, vai tagad redz vairāk jūras. Vai vispār ir iespējams redzēt vairāk jūras.

    Pa vidu stap kāpas galu un Smiltīni es ierosinu apsēsties smiltīs un atpūsties. Mums nav segas, bet diena ir sausa un smiltis ir siltas. Apsēžos, nē, atguļos smiltīs un mēģinu aizlikt rokas priekšā sejai tā, lai netraucē ne saule, ne vējš. Tas nav viegli, jo ziemeļrietumu vējš pūš sejā smiltis. Te mani glābj fizmatu hūdijs. Tātad, no šīs dienas hūdijs ir zināms kā lielisks pludmales apģērbs!

    Kuršu kāpā jūra nezkāpēc šķiet lielāka un mežonīgāka nekā, piemēram, Saulkrastos. Tā šodien ir pazaļgana un viļņaina, un cilvēku šajā vietā praktiski nav, tāpēc mums ir viens no visīstākajiem atvaļinājuma brīžiem, kādi vien mēdz būt.

    Pret Smiltīni (paldies, GPS kartes, klau, Eiropa, kā tur ar to Galileo iet?) šķērsojam kāpu atpakaļ uz jomas pusi. Gaidot pārcēlāju, piemetamies tuvējā restorānā un pasūtam uzkodas vai desertus. Mans deserts ir tāds kā liels, karsts smilšu cepums ar mandeļu un medus kārtu, papildināts ar milzīgu kaudzi putukrējuma. Mazliet aizlīpu, bet apsveru ko tādu izmēģināt uzmeistarot mājās. Ēdot lasu par Kuršu nēriju un to, ka tā ir savā īpašā veidā ļoti trausla – ja apstākļi pamainās, tad izformēt smilšu čupas nav nemaz tik grūti, pat tad, ja tās ir ļoti, ļoti lielas. Vēl es lasu par kurseniekiem, kuri tā arī nekad neuzzināja, ka varētu būt latvieši, jo no Kurzemes uz Kuršu kāpu izceļoja tad, kad būšana latviešiem vēl nebija izgudrota.

    Atpakaļceļā prāmis smird. Pareizāk sakot, vējš vēl jo projām ir ziemeļrietumiem, tāpēc šajā virzienā braucot, visas prāmja izdedžu smakas sapūš atpakaļ prāmī.

    _________
    *) Sēž zemnieks ceļa malā, brauc garām barons. Barons vāciski prasa, kā sauc šo vietu. Zemnieks nesaprot, tāpēc atbild to, ko viņam šķiet, ka viņam prasa, t.i., ko viņš dara: “Es ēd uoles!”