Ejot no pils uz Sultāna Ahmeda mošeju, man likās, ka kļūdīties ir neiespējami, jo mošeja ir acu priekšā visu laiku redzama. Tā nu es nokļuvu būvlaukumā mošejas aizmugurē.
Šī mošeja ir tik iecienīts tūristu objekts, ka pa galveno ieeju viņā ļauj iet iekšā tikai lūdzējiem, tūristiem ieeja ir labajā sānā un izeja – kreisajā. Kamēr meklēju ieeju, tikmēr konstatēju, ka arī šai mosejai ir krietni liels un ļoti dzīvīgs iekšpagalms, to norobežojošajām ēkām/mūrim visur iekšpagalmā pusē ir daudz, daudz kolonu. Tūristu ieeja veda cauri apburošam, nezincik ilgi neremontētam un stipri apdrupušam sānu gaitenim, kurā varēja dabūt gan maisiņus apaviem, gan lielus, zilus neauduma lakatus, ar kuriem apsegt visu, ko nu vajadzēja apsegt, visbiežāk galvas, kājas (arī vīrieši nedrīkstēja būt šortos) un rokas. Noāvu kājas, nedaudz piekārtoju pirms ienāksānas mošejas pagalmā uztīto balto lakatu un konstatēju, ka tā paša veida tinums man šoreiz ir izdevies ievērojami sekmīgāk. Iekšā daudzas sievietes savus zilos lakatus no galvām nomauca nost, un tad viņām reizēm apsargi palūdza iziet (bet ne visām), bet man, godīgi sakot, tā rīkoties likās drusku necienīgi.
Zilā mošeja patiesībā nav spilgti zila, tūristi viņai šādu nosaukumu piešķīruši tāpēc, ka liela daļa sienu noklata ar baltām flīzītem ar ziliem ornamentiem. Flīzītes, protams, saskaņotas tā, ka vietā, kur vienā flīzītē raksts beidzas, tur otrā tas turpinās. Gribētos pafilozofēt par mošejas interjera īpatnībām, bet man kā nepieredzējušai eiropeietei ir trakoti grūti izdarīt – smadzenes nav pieradušas analizēt rotājumus, kas nesatur nevienu reālajā dzīvē atpazīstamu tēlu. Pirmajā brīdī liekas, ka visas mošejas ir vienādas, tad tu sāc pētīt kādu raksta fragmentiņu, ievērot tā simetrijas un periodiskās pārmaiņas, aizraujies un pazūdi tajā rakstā, un vairs nekādas kopējas īpatnības visā mošejas interjerā nesaskati. Bet rakstiņus pētīt varētu pētīt vai vesalu mūžību, daudzveidība nudien ir pietiekama.
Ātri atradu puišus, un viņi man atstāstīja savu dilemmu par to, kā meklējuši sievietes. T.i. mošejas galvenajā telpa ir ar zemu koka režgīti sadalīta divās daļās – ieejai tuvākā un mazākā ir viesiem, bet Mekas rādītājam tuvākajā daļā lūdzās vīrieši. Bet kur lūdzās sievietes?! Vispirms viņi bija izteikuši hipotēzi, ka sievietes nelūdzās, bet ilgi un dikti lūkojot un pētot, viņi tomēr bija ieraudzījuši, ka lūdzās gan. Es pārstāstīju pirms ceļojuma dzirdēto skaidrojumu, ka vīrieši lūgšanas laikā nedrīkst redzēt sievietes, lai tās viņus nekārdinātu un varētu ar visu sirdi un dvēseli pievērsties lūgšanai. Puiši atzina, ka ja mērķis ir šāds, tad konstrukcija ir ļoti veiksmīga.
Nezinu, vai tā ir lielo vai vispār mošeju īpatnība, bet mani patīkami pārsteidza atmosfēra tajās. Pēc visiem brīdinājumiem par to, ko visu es tur nedrīkstu darīt, es biju ārkārtīgi pārsteigta, kad ieraudzīju, ka pa vidu vīriešiem, kas lūdzās, sajūsmināti skraida un spēlējās 3-5 gadus veci puisēni. Un viesu daļā norisinās vēl aktīvāka dzīve – sievietes nelielos pulciņos ņemas ar bērniem, vesels bars bērneļu skraida un rotaļājās, kaut kur ir kaut kādi grāmatplaukti, vienā stūrī kāds kaut ko lasa, daži, kas nejūtās pietiekami tīri, lūdzās tepat, šajā daļā.
Starp citu, mošejā ir ārkārtīgi lielas kolonas. Lai kā nebūt bildē parādītu kolonu patiesos apmērus, nobildēju pie kolonas sēdošu mazu meitenīti ar māti vai māsu. Viņas abas bija atspiedušās pret kolonu ar mugurām un kolonas platums turpinās vēl krietni uz abām pusēm no viņām. Meitenīte ievēroja, ka es fotogrāfēju un uzsmaidīja man no vienas auss līdz otrai. Māte, pamanījusi, meitenes reakcīju arī pacēla galvu un arī uzsmaidīja, ievērojami kautrīgāk, bet vienalga plaši un vēlīgi.
Kamēr es, žonglēdama ar abiem objektīviem, fotogrāfēju dažādus mošejas fragmentiņus (neviens saprātīgs platleņķis nespēj ietvert pietiekami lielu mošejas daļu), pie manis pienāca trīs turcietes, divas par mani jaunākas un aiz viņām viena vecāka. Viņas dažos vārdos (un atkal daudz un kautrīgi smaidīdamas) pajautāja, vai es esmu krieviete un vai viņas nevarētu ar mani nofotogrāfēties. Es pastāstīju, ka no Latvijas. Tagad nožēloju, ka apjukumā neiedomājos palūgt, lai šo pašu bildi uzņem arī ar manu fotoaparātu.
Pēc tam man nācās atmest hipotēzi, ka pēc valodas skanējuma mūs pielīdzina krieviem. Tātad tomēr pēc izskata.
Nezinkāpēc es šajā ceļojumā atkal un atkal iedomājos, ka es islamticīgo un arābu un turku un vispār austrumu pasaules vietā būtu ļoti skumja, ja mani tā vienkārši pasludinātu par ļaunuma sakni un potenciālu teroristu, tāpēc vien, ka esmu tas, kas esmu un no turienes, no kurienes esmu.