Divas nākamās dienas ir konference un notiekošo īsi var rezumēt kā “nogurums, sāp pēdas, gribas čīkstēt, bet zinātne notiek”.
Konference norisinās Lingotto centrā – ēkā ar patiesi interesantu vēsturi – tā ir kādreiz bijusi novitāra un revolucionāra Fiat rūpnīca, kas pēc slēgšanas pārbūvēta par daudzfunkcionālu notikumu vietu – veikali, kino, kongresu centrs, viss, ko vien vēlies. Abos ēkas galos ir milzīgas spirālveida rampas, pa kurām saliktie fiati kādreiz brauca lejā – pēc tam, kad tie tika izmēģināti trasē uz jumta. Tagad uz jumta trase tiek retums lietota elektromobiļiem un pārsvarā ir apzaļumota.
Taču mans prieks par ēkas vēsturi nespēj atlīdzināt manu īgnumu par organizātoriskajām nebūšanām. Šī konference vienmēr ir bijusi liela un šogad ir kaut kāds dubultnotikums, līdz ar to, salīdzinot ar jomā pierasto, tā ir milzīga konference. No otras puses, kaut kur tiek minēti 3 tūkstoši dalībnieku un daļa no tiem piedalās virtuāli – nekas tāds, ko cilvēce nebūtu pieredzējusi. Atklāšanas laikā galvenajā ēkā izbeidzas internets, bezvadu tīkli sakonfigurēti tā, ka nespēj visiem gribētājiem izdalīt IP adreses. Lielajā zāle arī mobilā interneta pārklājums ir diezgan nekāds, iespējams, lielais gribētāju skaits to “iztērē”. Otra lieta, kas izmisīgi pietrūkst, ir gaiss. Gan lielajā zālē, gan gaiteņos, gan milzu angārā, kur notiek plakātu sesijas, cilvēki gaisu izelpo pirmajās stundās un tas nekad neatgriežas, tāpēc es cīnos ne tikai ar drusku trauksmi par nevēdinātām telpām, bet arī vienkārši miegu. Viena referāta laikā viens no maniem kolēģiem viedi saka, ka telpās, kurās nav ne gaisa, ne interneta, nav pamata dzīvam cilvēkam atrasties un patiesībā mums būtu jāiet ārā. Mēs neizejam. Sēžam telpas vidū.
Vēl viena ķibele ir manas nostaigātās pēdas. Šajā konferencē plakātu sesijas vienmēr bijusi interesantākā daļa un daudzo dalībnieku dēļ tās notiek paralēli ar referātiem gandrīz visu dienu. Plakātu sesijas šoreiz tiek diezgan gudri organizētas lielā angārā, kas nozīmē, ka var ērti izstaigāt visas dažādās tēmas un aprunāties ar katru interesējošo stāstītāju. Man patiesībā šī daļa vienmēr ir patikusi, taču rodas problēma. Sanāk visu dienu pavadīt kājās. Angārā krēslu ir ļoti maz. Kafijas pauzēs ir pieņemts stāvēt rindās vai pie galdiņiem. Jā, es esmu paņēmusi līdzi savas vismīļākās, mīkstākās botiņas, bet ar to nepietiek – jau pirmās konferences dienas pēcpusdienā man pēdas sāp diezgan drausmīgi. Turklāt tajā dienā, kas tika pavadīta ceļā, man bija kurpes ar plānākām zolēm un arī tika staigāts par daudz.
Odziņa uz mana saguruma un nīgruma kūkas ir kafijas paužu organizācija. Šķiet, organizatori ir samaksājuši par to, ka mums noteiktā laikā dos kafiju, nevis, ka visi, kas grib, dabūs tik kafijas, cik grib. Tāpēc ir ļoti garas rindas un es vairākkārt uzraujos uz to, ka nē, es nevaru dabūt vēl vienu kafijas piņģerotu, jo tieši tikko nozvanīja zvaniņu, ka kafijas pauze beidzas. Un arī mana puslitrīgā krūzīte dzeramā ūdens glabāšanai apkalpojošajam personālam izraisa šoku – neviens nelej to pielnu, tāpēc man ir jāstāv rindā atkal un atkal. Šis būtu mazāk kaitinoši, ja pirms pāris mēnešiem mēs nebūtu darbā sprieduši, ka šoreiz konferences reģistrācijas maksa ir sasodīti augsta pat šīs konfas standartiem. Ā, nu jā, un no tās stāvēšanas turpina sāpēt pēdas.
Ar zinātnes daļu iet labāk. Par spīti tam, ka nav gaisa un milzīga daļa satura ir par LLM, kas mani īsti nesaista, es tāpat atrodu lielu čupiņu piefiksēšanas vērtu ideju un atsauču.
Vēl mani ļoti iepriecina pilsētas metro. Ir tikai viena līnija, tas kursē reizi 5 minūtēs, brauc šausmīgi ātri, un 72h biļete, kas ļauj braukt gan ar metro, gan tramvaju vai autobusu, cik vien vēlos, maksā 12,5€. Un gan Lingotto, gan mūsu viesnīca ir pāris soļus no metro. Kā pirmās konferences dienas rītā mēs to aptveram, tā metro kļūst par būtisku atslodzi manām nabaga pēdam. Starp citu, metro vilcieniņi ir pilnībā automātiski, tiem nav vadītāja, un tomēr tie pietur pietiekami precīzi tā, lai vagona durvis salāgotos ar durtiņām būvē, kas norobežo sliedes no visādiem muļķiem, kas varētu uz sliedēm nokrist.
J. pa šīm dienām ir paspējis apmeklēt anatomijas muzeju, kriminālistikas muzeju un kāda jauka, mazliet traumēta vietējā mākslinieka muzeju.
Pirmajā dienā pusdienās nezkāpēc sanāk ēst pokebļodas kopā ar kolēģiem turpat blakus iepirkšanās centrā. Vakariņas es aizstāju ar uzkodām, ko dod welcome drink, kas ir tajā pašā angārā, kur plakāti. Iespējams, garšīgākā uzkoda ir pasta ar kaperiem un olīvēm, kas man pārsteidzoši labi garšo par spīti manām distancētajām attiecībām gan ar kaperiem, gan olīvēm, gan sarkanīgām mērcēm. Vienā brīdī iestājas dzīvā mūzika, bet mēs ar J. un kolēģiem nobalsojam, ka akustika telpā nava laba.
Otrajā dienā es esmu daudz saudzīgāka ar savām pēdām un rūpīgāk plānoju, kad stāvu un kad sēžu. J. mani pārliecina, ka, ja negribam ēst Lingotto, tad es tikpat labi varu atbraukt uz viesnīcu un mēs varētu iet ēst kopā. Es arī atbraucu, apsēžos dīvānā un saprotu, ka nebūs. Es uztaisu tādas acis kā Šreka Runcis Banderass un izčīkstu, lai J. atnes kaut kādu līdzi ņemamo ēdienu. Tā vismaz no manas puses izrādās izcila izvēle, jo 5 minūtes pēc J. aiziešanas sāk vēl arī gāzt lietus. J. atnes pildītu pastu ar sēņu mērci. Garšīgi, lai gan mani mulsina J. apgalvojums, ka pasta esot pildīta ar desu. Bet nu ir garšīgi. Vēl J. ir dabūjis līdzīgus kārtaini svītrainos pīrādziņus kā Neapolē – ar riekstu krēmu. Tos es prātā piezīmēju sadaļā “totāli varētu vēl”. Vēl mēs dabūjam pajokoties, ka mūsu viesnīcas numuriņā spokojas, jo, kamēr ēdam (iespējams, lietus dēļ?) sāk vērties ciet logu metāla žalūzijas. J. tās atver un tās aizveras vēlreiz. Taču pēc pauzes tās tomēr izdodas atvērt kā nākas.
Otrās dienas vakars konferencē ir bez pasākumiem. Es pabeidzu izstaigāt pēdējo plakātu sesiju, tad atbrauc J., un mēs uzkāpjam uz Lingotto jumta. Ieeja tur ir 2€, un mēs tikai tad, kad viss slēdzas, saprotam, ka tas ietvēra arī labāku vai sliktāku muzeju, nevis tikai pastaigu pa jumtu. Iespējams, laiks rādīs, varbūt mēs aiziesim uz muzeju rīt vai parīt. Jumts ir jauki apzaļumots, tajā ir izstādītas vairākas patīkamas modernās mākslas skulptūras. Mani visvairāk iepriecina lielais neona uzraksts “šīs nav beigas” un soliņi ar tādiem uzrakstiem kā “Es dodu priekšroku skatīties, nevis sacensties. Ja piekrīti, apsēdies.” vai “Es dodu priekšroku iepauzēt, nevis sasteigt. Ja piekrīti, apsēdies”. Izejam pilnu loku, krietnu laiku sēžam un vērojam noejošo sauli. Vienā pusē ir zaļie kalni ar mazām baznīciņām. Otrā pusē žilbinoši uz leju kāpjas saule. Tikai pēc ilgas sēdēšanas attopamies, ka tas, ko mēs visu laiku uzskatījām par robainiem mākoņiem degunpriekšā ir pusi uz pusi mākoņi un sniegainas kalnu kores. J. izskatās saviļņots par šo atklāsmi.
Promejot mēs redzam arī mazā piecsimtā fiatiņa koka skulptūru/modeli, pie kura tika mērītas visas veidnes, kurās gatavoja ārējās metāla daļas. Diemžēl mums neizdodas noiet lejā pa kādu no lielajām rampām, jo visu slēdz un mūs sūta uz liftu.
J. ir atradis vīna pagrabu pāris metropieturas no viesnīcas, kur varētu diezgan smalki pavakariņot, taču pēc apdomāšanās mēs tur neaizbraucam – metro ir tikai līdz pusdesmitiem, atpakaļ būtu jāiet kājām, un tas sāpētu. Tā vietā mēs paliekam japāņu ēdamvietā blakusmājā attiecībā pret viesnīcu. Mēs būtu nākuši te pirmajā dienā, bet viņi tieši tad slēdzās.
Mazliet sasmejos par klasisku Itālijas pieredzi – japāņu restorāns, ramen, suši, japāņu alus, sakē, un… viena ēdienkartes lapa ar rūpīgi atlasītiem Itālijas mazo vīnkopju vīniem. Visi nosaukumi man ir sveši, taču apraksti ir pietiekami daiļrunīgi, lai es uzminētu, ka Piaggia a Levante no Toskānas man varētu garšot. Var jau būt, ka es vienkārši esmu pārguri, bet tas ir izcils un es pirmo reizi nožēloju, ka nepaņēmām ar J. kopā pudeli.
Rāmens, protams, nav itāļu ēdiens, un es pat nespēju novērtēt, vai tas ir diezko autentisks rāmens, bet… Izrādās, tā ir tieši tā zupa, ko man noguruma vakarā vajadzēja. Buljons silda gan miesu (ar visiem tiem lietiem Turīnā galīgi nav karsti), gan dvēseli. Desertam un gjozas pelmeņiem arī nebija ne vainas, bet labāko ceļojuma atmiņu sarakstā paliks ierakstīts vīns un rāmens pēc garas, grūtas dienas.