Lidojums bija tik neierasti vēlā pēcpusdienā, ka no rīta gandrīz paspēju sarunāt ar draugiem vakarā iet uz bāru – nu, kad dienas darbi būs apdarīti… Un tad atjēdzos, ka mans dienas darbs taču ir lidot uz Ļubļanu.
To, ka uz Ļubļanu vajadzēs braukt, ar kolēģi uzzinājām vēlu, kad biļetes jau maksāja krietnu summu. Dažādos interneta kaktos sakasīt nesavienotu lidojumu caur Vīni izrādījās būtiski lētāk nekā jebkas savienots. Nu, cerēsim, ka pirmais lidojums nekavēsies, citādi būs labs iemesls pastrīdēties ar darba vietu, ja ne par ko citu, tad vismaz par to, vai ceļojumu apdrošināšana ir attiecināmie izdevumi. Braucām bez nododamās bagāžas, turklāt turpcieļā arī katrs savā laikā – airBaltic mājaslapā neuzkrītoši, taču nepārtraukti mainījās pieejamo biļešu skaiti, un brīdī, kad es pirku biļeti uz reisu, man tieši pirms pogas “maksāt” nospiešanas šo biļeti atņēma. Dusmu par aviobiļešu čakari mazliet kompensēja tas, ka institūts, kas mūs uzņēma, noorganizēja visu nepieciešamo Ļubļanā – viesnīcu, transportu no lidostas un pretīmnākošu attieksmi.
Desmit gadu laikā tā arī neesmu vīžojusi noskaidrot, cik termināļu ir Rīgas lidostai, jo es vienmēr lidoju no viena un tā paša. Diena bija auksta un skaidra, un terminālis bija pārsteidzoši laba vieta, kur vērot noeejošo sauli – logi taču lieli. Lidosta balta, balta, un kad busiņš veda mūs uz lidmašīnu, pa ceļam bija redzamas milzīgas sniega kaudzes, kur sagrūsts lidostas sniegs.
Nolaišanās Vīnē piķa melnā tumšā, taču laiks vēl jo projām skaidrs. Nemācēju aptvert mērogu un saprast, kā tas tā iznāk, ka tuvojoties Vīnei visapkārt ir daudzas, mazas gaismu saliņas – vai tās būtu desmitu desmitiem mazas pilsētiņas? Vīnes priekšpilsētas, kas izstiepušās tālu uz āru un izretojušās? Ciemi? Loģistikas centri? Viss juku jukām? Kad Vīne jau vienā pusē stiepās kā blīva gaismiņu sega, varēja redzēt arī vienu panorāmas ratu. Nezinu gan, vai tas bija tas Vīnes slavenais vai kāds mazāks un necilāks.
Vīnes lidojums nekavējās un par spīti visām bailēm, uz Ļubļanas lidojumu paspēju. Patiesībā man pat bija laiks pastaigāt pa vārtiem tuvākajiem viekaliem. Nevienā, nevienā no tiem neatradu smukos Paperblanks blociņus, ko pirmo reizi ievērojusi biju tieši Vīnē. Tā bija drusku vilšanās. Vienā krēmīgi rozā saldumu veikalā (nopietni, tur rozīgs bija viss – mēbeles, iesaiņojums visiem produktiem) pirku praņņikus, bet nopirku sirsniņveida vafeles šokolādē. Apelsīnu. Nebija ne vainas, un man gribējas kaut ko uzkost.
Nolaižoties Ļubļanā nekādu īpaši smuko skatu nebija. Tumšs un viss. Slovēnija iedzīvotāju skaita ziņā ir līdzīga Latvijai, taču galvaspilsēta (un lidosta) ir daudz mazāka. Paši slovēņi man mazo galvaspilsētu raksturoja kā labu lietu – praktiski visur varot izstaigāt kājām.
Lidostā mani gaidīja, kā solīts, onkulis ar plāksnīti ar viesnīcas nosaukumu, taču, kad jautāju, vai viņš ir tas, ko sūtījis tāds un tāds institūts, viņš neizrādīja izpratni. Piesardzīgi sekoju, apsvērdama iespējas, kā labāk pārliecināties, vai viņš ir muļķis vai krāpnieks. Labi, uz busiņa tiešām bija vēstulē apsolītais firmas nosaukums… manas šaubas izgaisināja busiņā esošā kompānija. “So, you are from Vienna, right?*” jautāja pavecāks kungs. Kad izskaidroju, ka no Vīnes ir tikai mans lidojums, pati esmu no Rīgas, saruna brīvi aizpeldēja dažādās zinātnieku tēmās – ceļojumu stāsti, jocīgi atgadījumi, tas un šis… un, protams, Tramps. Tas pats kungs pus pa jokam pus nopietni teica, ka mēs nedrīkstam jokot par Trampu, jo autobusā ir viena amerikāniete, kas to ļoti pārdzīvošot… Un tūlīt pēc šo pats ieteikumu pārkāpa. Kā vēlāk uzzināju, tas ir kāds cienījams vācu profesors, pieminētā amerikāniete ir viņa sieva, arī zinātniece mūsu jomā, un tas ir viņu ikdienas jokošanās veids.
Mūs aizveda līdz pašai viesnīcai. Tur es ātri izmetu no somas rezerves zeķes un lādētājus (ja nododamās bagāžas nav, tad reizēm gadās, ka lidostā velkot no somas ārā pasi vai iekāpšanas atļauju, līdzi nāk apakšbikses) un devos ar kolēģi ēst burgerus, ko viņš netālu bija atklājis. Jauki, sulīgi burgeri ar rozā vidiņu, tikai sīpolu gredzeni pārāk trekni. Pie alus dod zemesriekstus (grauzdētus, bet lobāmus) un to čaumalas izmanto grīdas rotāšanai vakaros (pa dienu neesot bijis, teica kolēģis).
Atpakaļceļā izmetām mazu līkumiņu gar upi (vārds viegli iegaumējams – Ļubļaņica) – redzējām pāris baznīcas, kolonnotu promenādi un trīsdaļīgo tiltiņu – tā kā tiltiņš, tikai trīs tiltiņi blakus – viens lielāks pa vidu, divi mazāki katrs savā malā. Daudzviet staigājot var redzēt Ļubļanas pili/cietoksni, kas ir sasodīti augsta paugura galā un naktīs tiek izgaismots spilgti zaļš. Ā, un gabaliņu tālāk pa upi uz leju ir Pūķu (Pūķa?) tilts – tilts kura galus rotā čūskām līdzīgi tilti. Tas gan pretstatā trīsdaļīgajam tiltam ir arī autobraucējiem paredzēts.
Viesnīcā iepriecājos par to, ka viena siena pilnībā noklāta ar milzīgu, melnbaltu fototapeti, kas attēloja kādu no Ļubļaņicas tiltiem. Ilgstoši dzīvojot, varbūt kristu uz nerviem, uz pāris naktīm ir patīkami, ja viesnīca mēģina iekrist atmiņā ar kādu dizainisku dīvainību.
_________________________________
*) Tā, Tu esi no Vīnes, ja?