Plāns no rīta piecelties laicīgi realizējās salīdzinoši sekmīgi, un, sametusi somā fotoaparātu un GPS, es pametu dzīvokli, laimīgi domādama, ka neesmu iztraucējusi guļošos dzīvokļa biedrus. Aptuvenais ceļojuma plāns – šķērsot divus nelielus kanāliņus un izmest loku pa Hamburgas centrālo daļu, apskatot lielākās baznīcas, un uzmest aci Elbai. Tos kanāliņus mēs bijām šķērsojuši arī pirmajā vakarā, tāpēc nojautu, ka kaut kur tur jau esam maldījušies, bet gribēju pastaigāt plānveidīgi, bez steigas un ar fotoaparātu.
Uz kanālu otro pusi GPS mani izveda pa nelielām ieliņām, gandrīz vai pagalmiem, un pāri pavisam nelieliem gājēju tiltiņiem ar mazliet cakainām metāla margām. Kā ievēroju arī atpakaļceļā, pāri tiem kanāliņiem ir daudz tiltu un tiltiņu, un ievērojama daļa no tiem ir pavisam nelieli gājēju tiltiņi ar mazliet dekoratīvām margām. Man ļoti patika un mazliet atgādināja Pēterburgas tiltiņus. Lai gan patiesībā jau varētu būt arī otrādi. Tā kā Hamburgas centrālo daļu caurvij krietns daudzums kanālu, kanāliņu un vairāk vai mazāk dabisku Elbas sazarojumu un atzarojumu, tad arī tiltu tur ir ne mazums. Lielākā daļa no tiem, ko redzēju es, bija salīdzinoši nelieli un ar tieši acij tīkamu dekorativitātes piesitienu – ne par daudz, ne par maz.
Nikolajkirhe, t.i. Nikolaja baznīca ir gotiski cakainajā stilā celta luterāņu katedrāle, ir viena no 5 Hamburgas svarīgākajām luterāņu baznīcām (pārējās ir Mihaēla katedrāle, ko jau biju redzējusi iepriekšējā vakarā slēgtu un ar M.Lutera skulptūru blakus, un Katrīnas, Pētera un Jēkaba katedrāles, līdz kurām vēl nonākšu). Umm, bija. Man atlika vien nobrīnīties par steigu, ar kādu esmu iepriekšējā vakarā esmu pārskatījusi savu nu jau ierasto ceļvedi – Gūgles kartes un Vikipēdijas kombināciju, jo es nebiju pamanījusi, ka Nikolaja baznīca vairs nefunkcionē kā baznīca. Hamburgas bombardēšanu 2.pasaules karā pārdzīvoja tikai baznīcas zvanu tornis un atsevišķi ārsienu fragmenti, kā arī baznīcas ieeja blakus zvanu tornim. Savdabīga sajūta – pienākt no torņa puses, nošņākties, ka baznīca, acīmredzot ir restaurācijā, jo tornis no priekšpuses aizsegts ar plēvēm un stalažām… tad, ejot uz priekšu, uz ieejas pusi, pakāpeniski saprast, ka kaut kas nav kārtībā… ka kaut kas pietrūkst… ka patiesībā pietrūkst ievērojami vairāk nekā ir.
Sienu fragmentu augšējās malas ir rūpīgi nosegtas ar nelieliem, vāciņiem līdzīgiem, skārda jumtiņiem. Dažviet novietots pa kādai salīdzinoši mūslaiku skulptūrai. Piemēram, baznīcas tālākajā galā (prom no torņa), lielākā sienas fragmenta ielokā uz ķieģeļu čupas sēž metāla vīrs, galvu rokās atspiedis. “Ārpus” baznīcas starp cakainām baznīcas arku atlūzām vēl viena metāla figūra tup uz ceļiem. Stūrī pie torņa pie sienām saliktas metāla plāksnes ar bojā gājušo vārdiem. Baznīcas tornī no “iekšpuses” var redzēt laikam taču diezgan pilnīgu zvanu sistēmu (ja pareizi atceros, tur bija vairāk kā 12 zvanu). Tur ir arī kase, kurā varot nopirkt biļetes, lai uzbrauktu (vai uzkāptu?) tornī augšā, bet šodien, kā jau brīvdienā (Vecgada vakars), tur neviena nav.
Ja var ticēt Viki, tad baznīcas tornis ir otrā augstākā celtne Hamburgā aiz tā paša Radissona, kuru katru dienu skatījām blakus kongresu centram. Mani ceļabiedri gan domu par Radissonu kā augstāko ēku apšaubīja, jo tur pat blakus bija redzams diezgan garš TV tornis.