Gatavošanās īsti neatstāj pabeigtības un sakārtotības iespaidu. Līdzi ņemamās zandales divas dienas pirms braukšanas spēcīgi saberza kājas, bet tā kā tās man ir vienīgās, neatlika nekas cits kā papildināt bagāžu ar krietnu čupu plāksteru.
Nesen nomainīju savu ikdienas mugursomu, kas tipiski man ir arī rokas bagāža, un ar jauno vairs nevar izdarīt manu iemīļoto bagāžas pārformēšanas triku – tā neiet iekšā manā tūristu mugursomā, ko parasti izmantoju par iečekojamo bagāžu, tāpēc nācās izdomāt kaut ko jaunu un oriģinālu, kā apiet dabisko ierobežojumu, ka man ir tikai viena mugura. Aizņēmos no G mazo čemodānu, tas izrādījās neticami ietilpīgs. Atradu viņā G atstāto ibumetīnu, pilnīgi piekrītu, to ceļojumā noteikti vajag paņemt līdzi 😀
Un tā kā ar to visu vēl nepietiktu, izrādījās, ka vasaras svārki līdz zemei, kad tie tiešām ir vēlami, pēkšņi kļūst par deficīta preci. Staigāt pārāk īsos svārkos Stambulas centrā nav bīstami kaut vai tāpēc vien, ka tūrisma plūsma tur ir gana liela un visi jau ir apraduši ar dīvainajiem eiropiešiem, bet tas ir nepieklājīgi un izceļas. Man nav vēlēšanās censties izcelties, pilnīgi pietiks ar to, kas sanāks pats no sevis.