Laumas piezīmes

Tag: Palanga

  • Atā, atā, Palanga!

    No rīta J. atnes kafiju no bāra. Tā vēl jo projām man liekas ļoti pliekana un bezgaršīga, bet tā ir šeit, kamēr visas citas kafijas ir pilsētā. Pasaku J. paldies un mēģinu iztaisīties dzīvē. Gandrīz nedēļa, kombinējot dīvainas gultas, sēdēšanu braucot un staigāšanu pārējā laikā, ir rezultējusies vispārējā stīvumā. Gribas uzlikt segu uz galvas un nekustēties.

    Lai vai kā. Bez 10 divpadsmitos esam savākušies, sakrāmējušies un pat izrakstījušies no viesnīcas, varam doties. Nolemjam šoreiz uz pilsētu braukt ar Kosmisko Brīnumu, lai pēc tam tālāk varam doties, neatgriežoties kempingā. Kā jau parasti, tā ir jaukta labuma ideja – Palangā atrast, kur nolikt auto, nav nemaz tik viegli. Beigās iestūķējamies pie sporta nama vienā tādā vietā, kur es kādu brīdi pašaubos, vai tā vispār ir vieta. Bet garām nobrauc džips un es atviegloti secinu, ka nekam priekšā neesmu. Pārāk.

    Ejam uz pilsētu brokastīs. Es kaut kādā brīdī esmu pieminējusi pankūkas, J. ir tam pieķēries, un mēs ejam uz vietu, ko internets ieteicis ar pankūkām. Es paņemu pankūkas ar banāniem un saldējumu (banāni sapildīti iekšā, saldējums ārā) un savā nodabā niekojos. J. kartupeļu pankūkas ar gaļu esot kādu brīdi jāgaida. Labi, gaidam. Un tad atnāk! Trīs! Begemoti! Ar krējumiņu klāt. Tās ir lielas kartupeļu pankūkas, kas iekšpusē kārtīgi piepildītas ar vismaz centimetru biezu maltās gaļas kārtu. Internets man apgalvo, ka cepelīni esot apaļi, tāpēc šie īsti cepelīni nevarētu būt, bet izmēra ziņā ir līdzīgi. – Uiii, – saka J. – Pēc šitā es velšos. –

    Es apēdu savas pankūciņas, J. turpina ēst savas pankūkas. Es pasūtu desertu… Man to atnes (karstam ķiršu kompotam līdzīga lieta ar saldējumu)… Es to apēdu, bet J. ir vēl mazliet kartupeļu pankūciņu palicis. Laikapstākļi tikmēr sāk mākties, ka tik nelīs. Nē, tomēr atkal skaidrojas. Nu labi, izmetīsim mazu līkumiņu pa pilsētu. Vienā stendā kartē mēs redzējām, ka netālu no baznīcas ir muzikālā strūklaka, aizejam uz to? Labi. Un tad jau brauksim mājup.

    Mēs ejam kādu laiku, ielas malā ir viena strūklaka, es pajautāju, vai tā nav īstā. Nē, nav. Pēc brīža nākamā. Šī nav īstā? Nē? Hmm, bet te pat mūziku spēlē!… Nu labi…

    … Kaut kā mēs baigi ilgi ejam, es tomēr neizturu un sāku jautāt J. vēlreiz, kur un kāpēc mēs ejam. Nebija taču tik tālu, mēs jau nezincik ilgi ejam. J. parāda. Es skatos savā kartē (man ir OSM – cits kartes datu piegādātājs) – priekšā ir pēc kāda gabala jūra, nekādas strūklakas tur nerāda! Turklāt mēs esam drausmīgu gabalu prom no tās vietas, kur tūrisma stendā bija atzīmēta strūklaka. Nu es ceru, ka tur priekšā vismaz ir kaut kas labs. Nop, priekšā ir kaut kāda kempinga vārturūme, nevis tūrisma objekts. Arghhhhhhhhhhhhhhr. – Kur mēs esam, kāpēc mēs te esam, kas par sū?! – es sadusmojos. J. groza HereWeGo karti un atzīst, ka viss ir nepareizi. Turklāt laiks ir palicis karsts un nepatīkami bezgaisīgi smacīgs. Un atpakaļ līdz sporta centram ir taaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaalu. Izrādās Palanga ir maza tikai, kamēr brauc ar riteņiem, nevis kājām ejot.

    Ko no šīs situācijas var izgūt? Vienu kvartālu no šejienes var tikt pie Rāžes upes netālu no ietekas jūrā. Līdz jūrai mēs neaizvelkamies, bet atpakaļ mēs ejam pa celiņu/taciņu/promenādi Rēžes krastā. Pa labi roki upe ar savām dzeltenajām ūdensrozēm, pa kreisi – viesnīcas, privātmājas un pa kādam restorānam. Glīti un tā atpūtīgi mierīgi. Kad atgriežamies pie vienas no centrālajām ielām, pagriežamies tā, lai varētu noiet arī gar vietējo Palangas skulptūru parciņu. Tur mazliet sasmejamies par to, ka Saulīte angliski ir iztulkota kā “Tiny Sun”. Es saprotu, kāda loģika pie tā ir novedusi, bet tomēr īsti lāga nešķiet. Vēl tur var spēlēt šahu ar milzīgām, tukšām plastmasas figurām uz liela akmens laukuma zemē. Pēdējo kvartālu līdz sporta centram mērojam jau pa lietu. Skaidrais laiks beidzas līdz ar mūsu došanos prom.

    Ir dienas vidus, tāpēc no Palangas tiekam ārā bez sastrēgumiem. Samēram, ka līdz mājām ir gandrīz kaut kas ap 280 km, būs tāds laiciņš ko žūšot. Lietus drīz beidzās, temperatūra ārā kāpj, un es ievēroju, ka kondicionieris neslēdzas iekšā. Izmēģinamies tā un šitā, šitā un tā, bet nav kondicioniera. Visnotaļ kaitinoši – ja atver logus, tad ir nav tik karsti, bet ir ļoti trokšņaini un nevar sarunāties vai klausīties mūziku. Ja aizver logus, ir karsti un pretīgi. Īpaši pretīgi ir tas, ka seja deg, laikam būs saulē apcepusies. Nē, kondicionieris vēl jo projām neslēdzas iekšā. Turklāt mašīnu plūsma kaut kā lēkā, neizdodas iekārties astē un ieslēgt kruīza kontroli uz konstantu ātrumu. Beidzot es esmu pavisam nomocījusies ar to visu un saku J., ka mums vajag ceļmalas krogu vakariņām. Mugura stīva, karsti, viss riebjas, davai atpūšamies un paēdam tad vismaz. Turklāt tualete būtu jauki.

    J. operatīvi atrod ceļmalas krogu netālu no Jonišķiem. Brīdī, kad es parkojos kroga pagalmā, iedarbojas kondicionieris. …

    Paveicas un pēc ēšanas kondicionieris turpina darboties, turklāt satiksmes promup no Šauļiem gandrīz nav. Mājās atlikušo gabalu atbraucam ar komfortu. Rīga gan pēc zaļās Palangas izskatās tāda papelēka un veloziņā vispār asociējas ar mežonīgajiem rietumiem. J. nākamajā dienā saka, ka vajag aklimatizēties. Es ierosinu aizbraukt nākamajā ceļojumā. J. konceptuāli piekrīt, bet saka, ka, ja atkal brauksim ar Kosmisko Brīnumu, tad jāpaņem līdzi no mājām komforta sedziņa, jo viesnīcu segas nav tas. Es neiebilstu, mūsu vajadzībām vietas pilnīgi pietiek.

  • Birutes parks

    Nākamajā rītā vispirms izguļamies, jo nav jāceļas uz organizēto brokastu laiku. Pēc tam konstatējam, ka viesnīcas bārā dod ārkārtīgi necilu kafiju un nolemjam braukt uz pilsētu brokastīs ēst vafeles. Tā kā prom būsim visu dienu, ņemam lēto risinājumu – velosipēdus. Es nedaudz cīnos apgūt bremzēšanu ar pedāļiem, un kaut kur kaut kas iekšā ritmiski švīkājas, bet kopumā braukt var tīri labi, un drīz mēs jau ēdam burbuļvafeles ar saldējumu un augļiem Palangas galvenajā gājēju ielā diezgan tucīgas mūzikas pavadībā. Iela vēl jo projām cilvēku pilna, bet tomēr brīvāka kā vakar. Mēs ar J. spriežam, ka labi vien ir, ka mēs dzīvojam tādā nomalē, jo centrā daudzas viesnīcas ir tieši uz gājēju ielas, un dzīvot tādas bezgalīgas ballītes epicentrā būtu nogurdinoši.

    Gājēju ielā ir daudz dažādu jaunu un vecu māju (visas nepārāk lielas), tāpēc lūkodamies uz tām un ielmalēs pārdodamajām lietām mēs izejam ielai vēlreiz cauri gājēju zonas beigām. Vienā ielas līkumā mēs pienākam tuvāk upei un es uzzinu, kāpēc es jūrā neredzēju nekādus upes molus – Palangas upe Rāže ir maza upīte – tik lēna, ka tajā viss ir pieaudzis ar dzeltenām ūdensrozēm un tik šaura, ka blakus ielas ir daudz platākas. Te neviens nekuģo pat ar ūdensvelosipēdiem, nemaz nerunājot par ko nopietnāku, tāpēc nav vajadzības pēc moliem.

    Aizejam pa gājēju ielu līdz galam, tad pāri upei un atrodam lielu, cakainu sarkanu ķieģeļu baznīcu. Mēs nevaram saprast, vai tā ir jauna, vai nesen renovēta, bet internets stāsta, ka Vissvētākās jaunavas Marijas debesbraukšanas baznīcu šeit, šajā vietā, licis 19. gs. beigās uzcelt grāfs Fēlikss Tiškevičs. Pirms tam te ir bijušas mazākas, necilākas baznīcas. Velo jautājumos mums vēlreiz sanāk kā tādiem no Rīgas – meklējam, kur pieslēgt izīrētos riteņus, ko līdz šim visur vilkām līdzi. Ārā ir stabi, bet nu tā nepieklājīgi. J. saka, ka, lūk, uz to pusi puskvartālu tālāk bija novietnes, viņš varētu abus riteņus azvest tur… Es pārlaižu acis baznīcas spraugainajai sētai: – Emm, baznīcas pagalmā ir velonovietnes. Ar daudz brīvām vietām.

    Baznīcas dārzā notiek kādu kristību fotosesija, bet iekšā dievkalpojuma šobrīd nav. Baznīcas interjeru pamatā veido sarkanu ķieģeļu lauztās arkas un balti, kontrastējoši sienu laukumi starp tām. Tā ir krāšņa baznīca, un es aizdomājos, vai kādreiz tā būtu izskatījusies arī Rīgas sv. Pētera baznīca. Mēs atrodam arī kāpnes uz skatu platformu tornī. Platforma nav augstu, tā ir zem zvaniem un logi nedod baigi plašo pārskatu pār pilsētu, tomēr vienu domu tie mums nostiprina: Palanga ir ļoti, ļoti zaļa pilsēta ar brīnišķīgi daudz kokiem. Lai uzkāpušajiem būtu interesantāk, tornī ir divi tālskati. Ar vienu no tiem es pamanos saskatīt kaut kādu ārkārtīgi tālu, kronim līdzīgu torni austrumos. Tā arī nesaprotu, kas tas ir – gaisa virmošana šajā attālumā ir tik redzama, ka traucē lāga saprast pat aprises. Bet tik ļoti ārā no kokiem ar tik asiem stūriem tas īsti nevarēja būt tikai koks. Uz otru pusi es ieraugu jūrā peldošu jahtu tālumā un gleznu pārdevēju tepat netālu lejā.

    Pēc baznīcas aplūkošanas savācam savus riteņus un braucam uz botānisko dārzu un Birutes parku. Dažādas kartes šo vietu atzīmē dažādi, neesmu droša, vai tie ir dažādu parka reģionu nosaukumi vai dažādi nosaukumi visam parkam. Lai vai kā tas būtu, runa ir par plašu koku un celiņu zonu apkārt grāfu Tiškeviču pilij, kas mūsdienās plašāk pazīstama kā Palangas dzintara muzejs. Mēs ienākam parkā no stūra pie dārznieka mājiņas (velosipēdi paliek visnotaļ lielā velopieslēgtuvē tieši aiz vārtiem), un līkumu līkumiem mēģinam to apstaigāt. Vispirms mēs trāpām uz ļoti abstraktu skulptūru parka ziemeļu malā. Es mēģinu paskatīties kartē, kas tas ir, bet mana karte saka vienkārši “Artwork”*. Pēc tam mēs iznākam pie skulptūras Egles un zalkša (lietuviešu mitoloģijā meiteni, kas apprec zalkšu ķēniņu, sauc Egle)- nezinu, kā ir domāts, bet izskatās it kā viņi ne ta dejotu, ne ta lidotu, un vispār diegan maģiski.

    Vēl mēs izejam gar ļoti mākslinieciski izveidotu dīķīti ar salu vidū un diviem tiltiņiem pāri. Pats dīķis nav ļoti liels, bet tas ir garš un izlocīts, tāpēc tajā veidojas ļoti daudz skaisti skati, kur koki karas pāri krastiem un tamlīdzīgi. Vienā tādā vietā mēs kādu laiku sēžam, jo J. saka, ka tas soliņš ir tik labā vietā, ka tur nevar nesēdēt.

    Parka centrā ir Tiškeviču pils, gaiša, viegli pamanāma ēka, arī tā celta 19. gs. beigās pēc tā paša grāfa Fēliksa pasūtījuma. Pils apakšējo daļu aizņem mēbeļu un interjera ekspozīcija, bet augšējo – dzintari. Lejā ir saloni un darbistabas. Es mazliet aizdomājos, ka es kādreiz šādā pilī gribētu redzēt arī virtuvi. Dzintara ekspozīcijā J. sajūsminās par dzintarā ielīmētu zirneklīti, bet mani visvairāk fascinē tiešām lielie dzintara gabali – divu un trīs dūru lielumā. Apžēliņ, ka ir bijuši koki, kas ir varējuši tik ārkārtīgi daudz sulot!

    Aiz pils ir rožu dārzs, tāds mazliet paziedējis gan, bet krāsains vēl jo projām. Es kādu brīdi staigāju un prātoju, ko teiktu mana māte, ja es viņai sāktu laukiem audzināšanai dāvināt rozes, bet tad es padodos. Palangā ir maigs piejūras klimats.

    Vēl mēs aizejam līdz Birutes kalniņam. Birute ir bijusi visticamāk vēsturiska persona, dzimusi netālu no Palangas, dižkungaiša Ķēstuša sieva un viņu dēls ir Lietuvas dižkungaitis Vitauts. Tūrisma materiāli stāsta, ka tā esot lietuviešu romantiskākā leģenda un tā tālāk, bet realitāte, protams, ir… viduslaicīgāka. Leģendā Birute ir vaidelote, kas atsaka Ķēstutim, bet šams viņu nolaupa, aizved uz Traķiem un apprec šā vai tā. Viņas nāves apstākļi ir neskaidri, tāpēc par dzīves beigu daļu ir izaugusi leģenda, ka varbūt viņa nemaz nenoslīka pie Brestas, bet pēc Ķēstuša nāves atgriezās Palangas reģionā un turpināja kā vaidelote sargāt savu svēto uguni. Un varbūt, varbūt ir apglabāta kaut kur Birutes kalniņā. Kas lai zina, kā ir bijis ar pašu Biruti, bet cilvēku pielūgsme pret viņas tēlu ir bijusi pietiekami īsta (ir atrastas arheoloģiskas liecība), lai tas kaitinātu vietējos varenos – 16. gs. sākumā kalna galā uzcelta Sv. Jura kapela, lai mazinātu iedzīvotāju vēlmi pielūgt pagāniskos tēlus. 19. gs. tā pārbūvēta, bet nu stāv tur vēl jo projām. 20. gs. kalniņa lejasdaļā izbūvēta arī grota, kas veltīta Birutei, bet vismaz pirmajā acu uzmetienā nevar saprast, vai kura no abām sieviešu skulptūrām grotā ir Birute un kura – Marija. Vai kā tas ir domāts?

    Netālu no Birutes kalniņa ir plaša kafejnīca Vaidelote ar milzīgām āra terasēm. Jūra nav tālu, to var dzirdēt, ja cilvēki pieklūst. Bet cilvēki nemaz tā nepieklūst. Taču galdiņu te ir daudz, daudz, mēs atrodam sev kaktiņu un ēdam picas. Mēs esam tādā kā balkonā, zem mums ir vēl viens terases līmenis ar sēžamspilveniem. Pica nav slikta, lai gan tā nav arī bezgalīgi pārsteidzoša. Nu pica, kā jau daždien pica. Bet zem zaļa koku baldahīna 🙂

    Pēcāk mēs vēl un vēl staigājam pa parku, tas ir liels un patīkami ainavisks. Kaut kur mēs atrodam otru dīķi, kas ir tā vienkāršāk noformēts, bet arī ļoti jauks. Tad, kad mēs pamazām atkal tuvojamies parka centram, sākam saklausīt mūziku, laikam pūtēju orķestris, Game of Thrones tēma. Mēs pieņemam, ka spēlē pie pils, atnākam līdz pilij – te nekā nav, bet mūziku dzird. Mēģinam iet tuvāk, bet viena no takām izved mūs ārā pie dārznieka mājiņas, kur ir mūsu riteņi. J. domā, ka mūzika ir pilsētā, nevis parkā. Paņemam riteņus un braucam gar otru parka malu uz mūzikas pusi. O nē, mūzika tomēr ir parkā, tikai pie pašas ziemeļu malas – tur ir tāda apaļa nojume uz kolonnām, rotunda, un tajā spēlē pūtēju orķestris. Orķestri starp citu sauc Vasara. Pieslēdzam riteņus parka ārpusē pie novietnes un ejam pa mazajiem sāna vārtiņiem iekšā klausīties. Bezmaksas koncerts, cilvēki sasēduši gan uz krēsliem, gan zālītē, apkārt dejo dažādu vecumu bērni. Brīva, nepiespiesta gaisotne, orķestris spēlē visādus populāros gabalus, filmu tēmas utt.

    Pēc negaidītā koncerta ejam vakariņās. Es ierosinu, ka centrālās un austrumu Eiropas ēdiens ir jau daudz ēsts, ka jāmēģina atrast ko žanriski atšķirīgu. J. aizved mūs uz zivju restorānu gājēju ielā. Viesmīle entuziastiski iereklamē, ka viņiem šodien esot tāda netipiska lieta, “catfish”, liels kā delfīns esot atvests. Es sasmejos un ņemtu to, iepazīšos, kas tas ir. Tikai, kad ir jau pasūtīts, J. man pastāsta, ka “catfish” ir tas pats sams. Nu labi, tad ar pilnīgi jaunu lietu es neiepazīšos, bet nu arī nav slikti. Liels sams ir trekns kā tāda cūka, tāpēc cepšana/grilēšana ir viena no labākajām lietām, ko ar to var darīt, lai taukus patecinātu ārā. Turklāt te vēl klātī nāk ārkārtīgi garšīga gaileņu mērce, pareizi sagatavota, ne miņas no rūgtuma. Desertā izmēģinu desertu, kas nosvētīts par “Lapseņu medu”, bet man asociējas visvairāk ar olu liķiera krēmu. Vakars ir skaidrs, saulains un ideālā temperatūrā, nesalstam un necepamies. Sežam terasē tieši tādu gabaliņu no ielas, lai varētu uz tur staigājošajiem cilvēkiem noraudzīties, bet justies ērti distancējušies. Restorāns ir varbūt pat labākais, kas šajā ceļojumā mums ir trāpījies, un pēdējam vakaram tas ir ārkārtīgi piemēroti. Diskutējam par supersvarīgu tēmu, vai Pinot Gris ir labāks par Grigio.

    Kamēr atbraucam līdz viesnīcai, saule jau ir norietējusi, un es mazu brīdi sabaidos, vai administrācijā būs, kam atdot velosipēdus. Ir. Viss labi. Apsēžamies viesnīcā un apsveram, vai turēties pie sākotnējā plāna šovakar iet uz jūru. Lēni un grūti iztaisamies – sametam peldkostīmus, dvieli un vēl pāris niekus pārtikas aukstumsomā, jo tā ir visbrīvākā somai līdzīgā lieta, kas mums ir, nemēģinot izkrāmēt neko baigi. Jūra nav tālu – arā no kempinga teritorijas, pa labi un tas taisni pa lielu, platu grantētu taku. Galā ir arī laipas ar soliņiem.

    Peldēt tā arī neaizejam, pamērcējam pēdas un paskatamies, ka daudz kur ir saskalotas ūdenszāles. Sporta pēc atrodam vietu, kur ūdenszāļu gandrīz nav, bet pēdas salst, izģērbties negribas, un tā nu mēs vienkārši sēžam un skatamies viļņaino jūru un krāsainās rieta debesis. Sēžam ilgi – kamēr man kāju pirksti sasalst galīgi ragā un pie debesīm jau ir parādījusies krietna čupa zvaigžņu. Spriežam, ka uz dienvidiem laikam redz Klaipēdas optisko piesārņojumu, jo kas gan vēl tur tāds oranžīgs blāzmotu. Tālumā jūrā ir kaut kas ļoti spīdīgs, platforma vai kuģis ar vismaz piecām dzeltenām lampiņām. Kaut kur tālāk ir arī citi cilvēki, bet ne sevišķi daudz.

    Atpakaļ nākot, mežā ir jau krietna tumsa. Izrādās, manam telefonam lampiņa ir gandrīz prožektors.

    ___________________
    *) Mākslasdarbs.

  • Kur-mēs-esam-kas-mēs-esam Palangā

    Braucot uz Palangu trāpam ļoti dzīvā satiksmē. Kas, ko, sasodīts? Ā, izrādās, ir piektdiena, pieci pēcpusdienā, turklāt ļoti skaista, saulaina vasaras diena, un mēs braucam virzienā *uz* kūrortu.

    Īsi pēc pilsētas robežas Vāze sūta mūs pa labi. “Kas, ko” vēlreiz. Sasprūstam tupikā pie vārdiem kopā vēl ar 3 citām mašīnām. Uzraksts – kempings tāds un tāds. J. saka, ka adrese ir pareizā. Es prasu, lai viņš apskatās bukinga apstiprinājuma e-pastā, kā sauc viesnīcu, jo es esmu ļoti droša, ka es gribēju komfortu un ņēmu triju zvaigžņu viesnīcu, nevis telti kempingā. J. apskatās, ka nosaukums ir īstais. Pa to laiku sasprūdums arī ir mazliet atrisinājies – viena mašīna ir iebraukusi kempingā, divas ir pieparkojušās malā un pa vidu vēl kaut kā viena ir izlavierējusi no kempinga ārā. Ā, un vēl viena ir iebraukusi, paskatījusies un aizbraukusi prom, jo neīstā vieta. Labi, brauksim iekšā. Tūlīt aiz vārdiem ir šlagbomis. Es samulstu: atstāt mašīnu nepieskatītu pie šlagbomjiem man vienmēr ir šķitis ļoti nepareizi, bet ko tad? Iedodu J. dokumentus un sūtu viņu noskaidrot, kas ir ar mūsu rezervāciju un kas mums vispār jādara. Ir neloģiski sūtīt J. risināt rezervāciju manā vārdā, bet tā kā braukt māku tikai es, tad pie auto jāpaliek man. J. ir atpakaļ pārāk drīz. Es iekšēji saņemos, ka vai nu nepareizā vieta vai tomēr jāiet pašai, bet izrādās vajag 4€, nevis mani. Kas? Pilsētas tūrisma nodoklis! Džīz, labi.

    Izrādās, šis ir ļoti multifunkcionāls kempings, kurā ir iekļauta treileru stāvvieta, telšu laukums, kempinga mājiņas un arī trīszvaigžņu viesnīca! Nu tā, vairāk uz otru milzīgās teritorijas galu! Un Kosmisko Brīnumu lai mēs noliekot vienkārši kaut kur pie viesnīcas. Labi, tas nemaz nav tik grūti, it īpaši, ja uzmanās nebraukt virsū bērniem, bumbām un visam pārējam, kas te kempingā ir visur, galīgi visur.

    Kaut kur šajā burzmā J. mēģina vērst manu uzmanību uz to, ka mēs esam ļoti tālu no pilsētas centra, un pēc vairākiem “one thing at a time” viņam tas beidzot izdodas. Hmm.
    – Es neatceros, ko es domāju, bet man noteikti bija labs iemesls šādai viesnīcas izvēlei… Nu varbūt arī nebija. Varbūt es domāju, ka mēs esam blakus Botāniskajam dārzam, nevis vairāk kā 5 km no centra… Varbūt tad, kad es rezervēju, centrā jau bija dārgi…
    Mēs tā arī neuzzinām, kā tieši tas bija, bet nu fakts ir tāds, ka, ja mēs iesim katru dienu ar kājām uz centru, mēs daudz par daudz nogursim un pašu pilsētu neredzēsim. Bet! Šis kempings nav muļķi, viņi tiešām saprot, ka cilvēkiem, kas negrib vai netiek uz centru var ar zināmu uzcenojumu izīrēt vai pārdot daudz brīnišķu lietu. Te var izīrēt visādas raketes, bumbas sportam, grilus, kā arī nopirkt ogles… Un te var izīrēt veselu armādu velosipēdu, kā arī pāris elektriskos skrejriteņus. Velosipēdi ir 2€ stundā vai 10€ dienā un elektriskie skrejriteņi – attiecīgi 6€ un 30€. J. aktīvi iebilst pret iespēju pa šosejceļu bez ietvēm un ar tik dzīvu satiksmi (70km/h) braukt ar velosipēdu, bet mēs atrodam kartē, ka pa kāpu mežu ir izbūvēts veloceļš uz pilsētu. Nevis vienkārši taka, bet īsts veloceļš! Tas pat izrādās asfaltēts. Labi, īrēsim velosipēdus un brauksim vakariņās.

    Kamēr nāk administrācijas meitene atslēgt un izsniegt mums riteņus, es piemetu prātā skaitļus un ciparus un pārdomāju – davai, braucam ar skrejriteņiem? Mana loģika grozās ap to, ka man gribas izmēģināt, rīt uz pilnu dienu ņemt būs dārgi, bet šovakar varbūt mēs iekļausimies mazāk kā 5 stundās. J. paskatās uz mani šaubīgu sejas izteiksmi, bet jau pēc brīža mēs pirmo reizi dzīvē izmēģinām šo ierīci. Administrācijas meitene raizējas, vai skrejriteņi strādā, kamēr es pāris minūtes tizlojos saprast ieskriešanos un tad akselerācijas slēdža nospiešanu. Vžūuuuuuuuuum! un es pēkšņi esmu gabalā. – Yes, it most certainly works!

    Kā jau ar visām lietām, kas rada fiziski izjūtamu paatrinājumu, man sākumā ir bail. Un kā jau ar daudziem šādiem riteņtraktoriem, ātri braucot ir vieglāk saglabāt līdzsvaru, nekā lēni. Līdz ar to, kādu laiku es cīnos un nesaprotu, vai man jebkad šis iepatiksies. Iepatikās. Līdz brīdim, kad mēs atgriezāmies viesnīcā, man tas ne tikai šķita tīri ciešami, bet pat visnotaļ patīkami.

    Es prātā piemetu, ka Palangā zinu apmēram 2,5 objektus – dzintara muzeju ar botānisko dārzu apkārt un tiltu jūrā uz nekurieni. Botāniskajam dārzam un muzejam veltīsim rītdienu, tāpēc tagad jauši nejauši ļauju veloceliņam aizvest mūs uz nekurienes tiltu. Veloceļš izved mūs vispirms garām botāniskajam dārzam pa vienu malu, tad garām tā galam tuvāk jūrai un tad izrādās, ka tur paralēli jūrai ir gājēju un riteņotāju iela, kas ved uz pilsētas centru, Jūrates un Kastīša strūklaku, kur uz vienu pusi sākas tilts jūrā un uz otru pusi – pilsētas centrālā gājēju iela. Mēs sasmejamies par sevi un to, ka mūs pārsteidz fakts, pa pilsētā ir vismaz divas gājēju ielas, bet patiesībā jau ir mazliet žēl, ka ar ko tādu var mūs pārsteigt.

    Piektdienas vakarā pilsēta ir superdzīva un cilvēku ir jūra. Es mazliet vēlos, kaut būtu uz tilta/mola gadījusies kādā mierīgākā dienā, bet mums nav daudz ko cimperlēties, jo svētdien mēs braucam prom, un vienas nedēļgales ietvaros te cilvēku daudzums neko pārāk nemainīsies. Šis tilts uz nekurieni ir gara, gara uz pāļiem uzstiprināta koka laipa, kas iesniedzas tālu iekšā jūrā un tad pagriežas pa labi. Apkārt ir kārtīgas malas, pie tām var redzēt pa kādam makšķerniekam. Kamēr mēs aizejam līdz galam, patiesībā sanāk kārtīgs gājiens, bet ir tā vērts – beigās tu stāvi jūras vidū un vari noskatīties uz krastu plašā gabalā. Turklāt cilvēki ir slinki, tāpēc pašā galā ir tukšāks 🙂 Šis tilts ar tā nekur nevedošo galu man nekorekti, bet ļoti dzīvi asociējas ar paceļamo tiltu no Mio, manu Mio. Mazliet pabrīnos, ka neredz nekādus upes molus. Vēlāk izlasu, ka 19.gs beigās kāds te mēģināja uzbūvēt piestātni, lai atpūtnieki no Liepājas uz Palangu var braukt ar ērtībām, bet īsti labi tas nebija strādājis – pēc katras vērtas piestātne bija ar smilšu čupu un pēc dažām sezonām kļuvusi pavisam nelietojama. Bet nu cilvēki pieraduši, ka tur tāds ir. Un tad nu mūsdienās pāri mazajai akmeņu strīpiņai (to var redzēt starp pāļiem) uzbūvēta daudz lielāka un platāka laipa tīri cilvēku priekam un pilsētas atpazīstamībai.

    Jūrates un Kastīša (nezināma senuma mīts par jūras dievieti, kas iemīlējusies mirstīgajā) strūklaku notvert kadrā bez svešiem pozētājiem piektdienas vakarā ir pacietības misija, bet pēc kāda brīža izdodas. Ar skrejriteņiem pie rokas dodamies pa centrālo gājēju ielu prom no jūras. Šī ir viena no retajām vietām Palangā, kur mēs atradām aizliegumu braukt ar velosipēdiem (otra ir botāniskā dārza grantētie celiņi), un mēs nolemjam, ka pieklājīgi būs skrejriteņu jautājumos vadīties apmēram pēc velonoteikumiem. Aizliegumam ir pamats: te šobrīd nav kur ābolam nokrist, tik daudz ir cilvēku, un jebkāda braukšana te ir neadekvāta. Iela atgādina Jomas ielu Jūrmalā. Visās malās ir ēdieni, šur tur arī suvenīri un pa kādam apģērba gabalam. Garāmejot redzam arī iluziju muzeju, bet nošimpējam to: ārā redzamais akmens gabals, ko it kā tur gaisā ūdens strūkla, pārāk redzami balstās resna metāla puļķa, un, pats galvenais, ilūzijas nav ēdamas. Vakariņu laiks!

    J. aizved mūs uz vakariņās nost no burzmas uz kādu viesnīcas restorānu. Te es uz brīdi sajūtos kā barbars ar barbaru metodēm, kad sākam jautāt, kur pieslēgt skrejriteņus. Atbilde bija pieklājīgi formulēts “nu nolieciet kaut kur, kur jums pašiem patīk”, bet mana Rīgā audzinātā dvēsele nespēja pieņemt, ka varētu atstāt nepieslēgtu braucamrīku, kurš turklāt pat nepieder man! J. galanti piesakās kaut kā to atrisināt un sūta izvēlēties galdiņu. Restorāna interjers mani apbur – šķiet viesnīca ir ne sevišķi liela ēka (viesnīcu standartiem) un restorāns mīt pa daļai pagalmā un pa daļai vestibilā – tepat ir bārs, vīteniskas kāpnes uz otro stāvu un reģistratores galds. Interjers siltos toņos un vidū ir kaut kas, kas izskatās pēc kalta metāla kamīna un svečtura grēcīgas mīlas augļa – iekšā sveces, visos sānos stikla paneļi, bet skurstenis arī ir. Un tas viss uz kājiņām. Mazliet pabrīnamies, ko diez nozīmē, ka pie daudziem gaļas ēdieniem rakstīts “circulated”, un es tieku pie ārkārtīgi mīkstas pīles kājas. Un pie laba šokolādes fondanta. Šokolādes fondanti tagad ir modes ēdiens, bet tas nemaina faktu, ka labi pagatavots tāds (ar stingru maliņu un mīkstu vidiņu) ir atzinības vērts. Aveņu saldējums klāt atkal mazliet garšo pēc bērnības košļenēm – patīkamā veidā, taču neierasti. Laikam rietumlietuviešu priekštats par avenēm atšķiras.

    Atpakaļceļā esmu pie braucamrīka pieradusi tik tālu, ka spēju novērtēt arī mežu par spīti tam, ka saknes no apakšas ik pa brīdim ir izspiedušas asfaltu nedaudz uz augšu. Tuvāk pilsētai tas ir jaukts mežs ar lapukoku pārsvaru un kārtīgu pamežu, bet uz kempinga pusi tas kļūst par skraju priežu mežu ar tādām kāpu zālēm zemsedzē. Skaists mežs, un, lai vai kāds bija iemesls viesnīcas izvēlei, tad ar braucamrīku doties cauri šim mežam ir patiešām brīnišķīgi. Vienā vietā starp kokiem var redzēt jūras stūrīti, un saule zeltojas starp koku stumbriem.

    Kempingā mums ieskaita braucamrīku īri par trim stundām. Godīgi sakot, man šķiet, ka viņi vienkārši ir labi, nevis ka tam ir matemātisks pamats, bet tā pa īstam mēs nezinām, jo izbraucot nepaskatījāmies pulkstenī.