Tag: Parīze

  • Atpakaļceļš caur Parīzi

    Pēdējā diena Francijā gandrīz pilnībā pagāja, ceļojot atpakaļ. No rīta bija vilciens – izbraucām pusastoņos un apmēram vienpadsmitos bijām Parīzē. Taisni vai pārsteidzošā kārtā šoreiz visu izdevās atrast ar pirmo reizi – vilciens stāvēja pie A perona, kas bija pats priekšējais, mums bija jākāpj iekšā vagonā, kas bija tikai vienu vagonu no tā, kas bija tieši pretīm ieejai, viss bija vienkārši. Arī nogulēt gandrīz visu ceļu līdz Parīzei bija vienkārši – kārtīgi pamodis tikai tad, kad daudzo Parīzes tuneļu dēļ vairākkārt aizkrita ausis, tā īsti neatkritušas vaļā.

    Monparnasa stacijā nolikām bagāžu (entuziastiski iegādātās alkohola pudeles* bija padarījušas to neērti smagu) un devāmies uzbraukt Monparnasa tornī. Tornī ir divas skatu platformas – viena 54. stāvā – liela iekštelpa ar kafejnīcām un logiem visās pusēs un otra pašā augšā, uz jumta. Pretēji prognozētajam, no zemākās skatu platformas skats ir daudz labāks, jo augstā skatu platforma ir mazāka, tāpēc skatu uz ēkām, kas atrodas tieši pie torņa aizsedz pats tornis.

    M. ātri vien devās augšā medīt labākus fotokadrus ar mazākiem atspīdumiem, kamēr mēs ar J. lēnām apstaigājām pirmo platformu, mēģinos saprast, vai atpazīstam kādu objektu – tas bija mazliet vieglāk izdarāms arī, pateicories plakātiem un ekrāniem, kas skaidroja, kur kas ir atrodams. Visglītākais skats pavērās pret Eifeļa torni, kam aizmugurē izkārtojies dažādu stiklainu debesskrāpju pudurītis. Ļoti ilgi meklējām, kamēr atradām triumfa arku – pelēcīgajā dienā tās pelēcīgais stāvs saplūda ar citām tik pat pelēcīgām ēkām. “Nez, kas ir tas, tāds liels izskatās…” es teicu par garu ēku kompleksu, un tad izlasīju, ka tā ir Luvra. Kopumā Parīze vizuāli izskatījās mazliet mazāka platībā par Stambulu. Vai arī vienkārši tornis augstāks. Monparnasa kapsētu un staciju bija īpaši viegli atpazīt un pamanīt, jo tās ir pavisam blakus. Stacijai pa vidu ir jocīgs zaļš parks, kuru gribējām atrast un aplūkot, kad pirms probraukšanas atgriezāmies stacijā. Diemžēl, to, ka tas ir jumta dārzs uz kuru ved, lūk, šīs te mazās trepītes/liftiņš stacijas ārpusē es sapratu, tikai jau steidzoties uz lidostas autobusu.

    Vienā apakšējās skatu zāles malā bija vairāki krustā salikti spoguļi, kas ļāva taisīt sireālistiskus selfijus ar 3 vai 4 personas instancēm un vēl Parīzes jumtiem fonā. Uz jumta savukārt vienā stūrī bija salikti jocīgi plastmasas klubkrēsli. Un lifts starp 0. un 54. stāvu gāja mazāk par minūti.

    Pēc torņa pašķīrāmies. Mēs ar J. gājām ēst, M. gāja skatīties triumfa arku. Par labu pusdienām nosvērāmies, jo šķita, ka laika katakombu apskatei vairs nav pietiekami, bet līdz ielidošanai pusnaktī Rīgā nākamās iespējas paēst būs tikai lidmašīnās vai lidostās. Mēs, meklējot, kur labāk ēst, nejauši uzgājām kādu ielu ar teltīm, kurās bija mākslinieku gada tirgus. Viena tante uz mani sadusmojās, ka es fotogrāfēju viņas stendu**, bet citādi bija tīri interesanti. Kā jau parasti ar mākslu – burvīgi un aizraujoši elementi mijās ar galīgi garlaicīgiem.

    Pusdienas atradām turpat tuvumā. Nosecināju, ka, lai vai kā baltā miltu mērce būtu izlavēts franču ēdiens, es to tomēr esmu bērnībā par daudz atēdusies, lai viduvējs izpildījums mani spētu pārāk sajūsmināt. Vēl es atsaldēju zobus ar profitroļiem, kas bija pildīti ar garšīgu vaniļas saldējumu un dzēru Vīnes kafiju.

    Pēc pusdienām jau arī bija jāiet uz autobusu un jābrauc uz lidostu. Braucot turp, spriedām, ka ātrvilciens tomēr ir baigā lieta, jo Larošelas vilciens mūs no Parīzes aglomerācijas robežām pa tuneļiem līdz Monparasam aizrāva dažās minūtēs, kamēr autobuss uz Golla lidostu brauca stundu.

    Golla lidostā saskāros ar interesantu arhitektonisko organizāciju – cilindriska ēka ar iekšpagalmu vidū un pārēju starp stāviem nodrošina slīdošie celiņi, kas salikti stikla trubās šķērsām pāri iekšpagalmam. Lidostas lieluma / organizācijas dēļ tajā ir nevis vienota drošības kontrole, bet katram vārtu blokam sava, tāpēc, ierodoties lidostā ir jāmeklē nevis zīmes par drošības kontroli, bet norādes un konkrētiem vārtiem.

    Drošības kontrole mani sakaitināja ar kārtējām drošības problēmām. “May I check your laptop?” – “How?” – “Answer yes or no.” – “I can’t answer, if I don’t know what you are going to do!” – “May I check your laptop, answer yes or no.”*** Pēc vairākām pilnīgi neizteiksmīgām iterācijām man galvā nenāca vairs nekas cits kā vien austrumu spēka vārdi, es atļāvu nomācošajam darbiniekam “check laptop” (viņš pārbrauca ar kaut kādu dīvainu birstīti laptopa vākam), jo es gribēju ātrāk prom un mājās. No vienas puses es saprotu, ka problēma gan jau ir tajā, kā neietekmēt manu atbildi, bet nu, bļ…., es nevaru piekrist lietai par kuru, man nav ne jausmas, ko taisās darīt. Labi, varbūt nevar paļauties, ka drošības darbinieks pareizi izstāstīs… nu tad sagatavot bukletu, kur tas ir izskaidrots, taču var. Šādā izpildījumā tas ir ekvivalents jautājumam, vai drīkstu nocirst Jūsu galvu un izbarot savam sunim, kas uzdots adresātam nesaprotamā valodā.

    Protams, pēc tam izrādījās, ka aiz drošības kontroles ir tikai pavisam pāris veikali, kuros nekā pārāk daudz nav. Civilizētas lidostas pirms šādām vienvirziena ejām uzliek brīdinājumu par ierobežotām iepirkšanās iespējām, grr.

    J. nopirka man dažus franču mandeļu cepumiņus garstāvokļa uzlabošanai.

    Lidojām caur Frankfurti, kur mani pirmo reizi vismaz 5 Fraport apmeklējumu laikā piemeklēja veiksme nolaisties un izlidot no tuvu esošiem vārtiem – starp tiem bija jānoiet 200 m nevis kilometrs. Fraportā es arī nopirku mazliet alkohola mājas bāriņam, jo atsevišķām markām bija atlaides. Atkal varēšu taisīt šokolādes kūku ar apelsīnu liķieri 🙂 Un šoreiz mēs bezmaksas kafijas mašīnītes atradām praktiski momentāni.

    Lidojums no Frankfurtes uz Rīgu sakrita ar saulrietu, kā rezultātā pa logu varēja vērot krāšņas krāsu kaskādes un mākoņus, kas no vienas puses deg, bet no otras neuzkrītoši saplūst ar Baltijas jūru. Ielidojot Rīgā, stipri lija, man sāpēja galva un nedēļu krātais nogurums mani pārrullēja kā ceļarullis – kādā brīdī piefiksēju, ka cilvēki man apkārt runā tuvākās nedēļas nogales plāniem, bet sajūta tāda, it kā viņi runātu vismaz Tolkīna elfu valodā. Bet nebija jau arī svarīgi – es biju mājās un man vairs nebija jāuzmanās nepazust kādā svešā pasaules galā.

    _____________________________________
    *) Man bija tikai viena vīna pudele, bet M. un J. bija savākušies alu un ko tik vēl ne. Un manā somā bija caurumaini akmeņi un gažādi gliemežvāki.
    **) Ja Google Glass stila tehnoloģijas ienāks ikdienā, tad kopā ar daudzajiem riskiem un problēmām, ko tās atnesīs, varbūt tomēr atnāks arī apziņa, ka tikai lietas, kas nav publiski izstādītas, var cilvēkiem noslēpt, lai tie neredz, neskatās un neiemūžina virtuālā vai bioloģiskā atmiņā.
    ***) Vai varu pārbaudīt jūsu datoru? – Kā? – Atbildiet ar jā vai nē. – Es nevaru atbildēt, ja nezinu ko taisaties darīt! – Vai varu pārbaudīt jūsu datoru, atbildiet ar jā vai nē.

  • Jo tālāk uz dienvidiem, jo mazāk loģikas

    Kādu brīdi šķita, ka pēc veiksmīgas iekļūšanas Larošelas viesnīcā mēs vienkārši kritīsim un gulēsim, un nekustēsimies. Gandrīz tā arī izdevās.

    Vispār tā diena sākās ar to, ka pusčetros no rīta es nonācu pie slēdziena, ka celšanās uz lidmašīnu pusseptiņos nav graujoši brīnišķīga lieta. Pēc Jāņu priekiem organisms manam mēģinājumam aiziet gulēt pirms pusnakts skaļi uzšņāca, turklāt pa šīm dažām stundām vakarā palaistā datu rezerves kopiju taisīšana nebija paspējusi noslēgties. Šā vai tā, puskafiju un vienu kārpīšanās/krāmēšanās sesiju vēlāk es jau ārā meklēju, kur palicis mans taksometrs. Šoreiz arī tomātiem bija gadījies šoferis, kas nespēja atrast manu murgaino adresi.

    Lidostā krietns bariņš bērnu krāsainās cepurītēs lido uz Bostonu, pūlītis visdažādāko vecumu atpūtas meklētāju stāv divās garās rindās uz WizzAir reģistrēšanos. Īsi sakot, dzīvība kūsā. Kafejnīcas gan ciet, praktiski visas, kurās es kaut ko varētu gribēt. Savukārt mūsu jautrās trijotnes biedrs M. pa to laiku drošības kontroles zonā aizmirsa mūsu plakātus. Tomēr viņš tos ātri atguva.

    Lidojums bija ar pārsēšanos Frankfurtē, kur mēs izmērījām, ka ejamais attālums starp vārtiem mums bija diezgan precīzi kilometrs. Pēc tam mēs rūpīgi izstaigājām vienu viesnīcas spārnu, meklējot Lufthansas leģendāros bezmaksas kafijas automātus. Šķiet, arī Frankfurtes lidostā rīts vēl bija agrs un miegains, jo vispirms mēs atradām kādus tuvu pie 10 kafijas automātus, kas nedarbojās, pirms beidzot ieraudzījām pāris, kas mums spēja iedot kafiju.

    Parīze šķita gluži vai auksta pēc Rīgas 30 grādiem – tikai ap 20! Lidostā gaidot autobusu uz centru, es pat paspēju nosalt. Šā vai tā, pēc stundu gara brauciena (17 eiro), mēs bijam Parīzē pie Monparnsa stacijas. Lai nebūtu jāstaigā ar čemodāniem pa pilsētu, gājām stacijā meklēt bagāžas glabātuvi. Un tualeti, jo es biju nupat jau biju kārtīgi nosalusi (kondicionieris autobusā + pārāk vasarīga kleita + gandrīz negulēta nakts). Stacijā ievēroju, ka kaut kur ir tīri ciešama zīme par bagāžas glabātuvi un devos meklēt tualeti. Grr, 80 centi par tualeti. Bet lai nu būtu. Vēlāk izrādījās, ka Larošelā, universitātē kafija no automāta maksā 40 centus.

    Laimīgi pārģērbusies uzzinu, ka džeki nevar atrast bagāžas glabātuvi. Kā nav, tikko tak redzējām zīmi?! Nu, bet tālāk nākamo zīmju neesot. Es pabrīnos un eju pētīt. Izrādās, kaut kur augšā M. bija redzējis zīmi “Luggage lockers” (Bagāžas skapīši/seifi), bet stāvu zemāk ir tikai zīme, kas norādot par pazudušu bagāžu – “Left luggage”. Jā, jā. Pastāstīju, kā mēs savulaik ar šo pašu uzrakstu apmuļķojāmies Barselonā un tik stūrēju turp. Bagāžas glabātuvē drošības kontrole ir tikai mazliet vājāka kā lidostā. Skapīšiem mazākais īres laiks, diemžēl, ir 24 studas, lai gan mums Parīzē ir ne vairāk kā 6. Toties, ņemot lielo skapīti, mēs varam visi salikt savus čemodānus vienā un tad tie 9,5 par skapīša īri vairs tik briesmīgi nebija.

    Monparnasa stacija vismaz no tās puses, kurā mēs bijām, ir liels stikla klucis – nemaz, nemaz nav līdzīgi vēsturiskajai vilciena avārijas bildei. Kad es par to stāstīju M., viņam nezkāpēc likās, ka es maitājot viņa entuzisasmu braukt. Hm.

    Līdz 3 km attālajam Eifeilim aizgājām pārsteidzoši ātri – pavisam dažas ielas ar mīlīgām daudzstāvu ēkām ar kaltiem balkoniem. Pie Eifeļa ir kaut kāda nesaprotama drošības kontrole, kas atņem M. ūdens pudeli un J. vispār neielaiž termokrūzes dēļ. Turklāt, kad ar M. paejamies tālāk, secinām, ka nebija nekāda dižā prieka tikt te iekšā – viss parks līdz tornim ir pilns ar cilvēkiem un, skatuvēm un kaut kādām sasodītām fubola teltīm. Ejam vien ārā atpakaļ pie J. Spriežam, ka, ja agrāk mums futbols bija vienaldzīgs, tad tagad tas iegūst negatīvu nokrāsu.

    M. grib apiet parkam apkārt un pieiet tornim no Sēnas puses, lai sataisītu bildes. Kādu laiku ejam kopā, bet tad mani pārņem ēstgriba un riebums pret trokšņaino apkaimi un mēs pašķiramies – M. iet meklēt smukākas bildes ar Eifeli, savukārt mēs ar J. pagriežamies prom, prom no parka, trokšņa un torņa. Pārsteidzošā kārtā futbola trakums ir telpā ļoti ierobežots un jau kvartālu tālāk iestājas svētlaimīgs klusums.

    Pārskatām apkārtnē esošās pārtikas vietas. Tik tuvu Eifelim cenas ir sājas – otrie ēdieni velk uz 20 eiro, bet, ja aiziesim pārāk tālu prom no Monparnasa, tad vairs nebūs laika mierīgi paēst. Restorāns, kurā galu galā palikām, mūs iepriecināja ar stereotipiski pārviesmīlīgu franču viesmīli, kurš, protams, nerunāja ne vārda angliski, bet ļoti uzrtraucās, lai mēs vienalga būtu laimīgi. Palasot ēdienkarti, secinājām, ka steiki maksā tāpat kā Rīgā… un ka tie ir vieni no lētākajiem ēdieniem – 16-17 eiro. Piemēram, burgeri bija dārgāki. Jāatzīst, ka tas steiks bija mazliet pasīksts, bet tas tomēr bija diezgan garšīgs, paliels gaļas gabals ar apceptiem kartupeļiem. Un kafija bija gluži jauka, par spīti tam, ka es nezināju, vai tā būs vienkārši ar pienu, vai latte.

    Kad stacijā satikāmies ar M. uzzinājām, ka viņām ir izdevies apiet apkārt tornim un iegūt tuvāku saskarsmi ar to, un rindas arī neesot bijušas sevišķi lielas – ka atpakaļbraucot esot jāiet uzbraukt tornī. Es gan tā visticamāk nedarīšu, tas tornis nav tik briesmīgi interesants.

    Gaidot vilcienu uz Larošellu skatījāmies, kā vienu no iepriekšējiem vilcieniem atceļ par 10 minūtēm (“retard 10 min”), tad par 20, 30 un 40, līdz pazūd pavisam. Kaut kā neienāca prātā, ka tā varētu notikt arī ar mūsu vilcienu tobrīd, bet tā kā tas nenotika, tad bija jau arī labi. Stacijā uz ziņojumu dēļiem bija brīdinājumi, ka uz vilcienu jāierodas 20 minūtes iepriekš, savukārt uz manas elektroniskās biļetes bija tikai 2 minūtes iepriekš. Kad atnāca vilciens, sasmējos par tām 2 minūtēm – tā pilnīgi noteikti ir kļūda, jo lai aizstaigātu līdz manam 15. vagonam, vajadzēja daudz, daudz vairāka laika kā 2 minūtes. Vagonu numerācija mūs pamanījās mazliet pārsteigt: vispirms mēs samulsām, ka ir vairāki pirmie vagoni, tad restorānvagons un tad otrie vagoni. Šie skaitļi izrādījās nevis vagonu numuri, bet komforta klase, kas ir norādīta daudz lielākām zīmēm nekā patiesais vagona numurs. Vagona numurs bija norādīts vienā vagona galā blakus durvīm nelielā zaļā ekrānā. To ieraudzījuši, sajutāmies laimīgi un, atstājuši M. pie 5. vagona, naigi vālējām tālāk. 6., 7., 8., 9… sasodīts, cik ilgi jāiet, tā taču vēl aizbrauks bez mums… 10., pag, ko, lokomotīve?! Divas lokomatīves, ar deguniem sakabinātas kopā! Un vilciens turpinās… ar 20. vagonu. Es jau gandrīz kritu panikā, bet J. mierinoši teica, ka beigas droši vien ir numurētas otrādi. Jā, 20., 19., 18… Kad tikām līdz 15., šķita, ka esam nogājuši veselu pārgājienu.

    Vilciens no stacijas izkustējās teju nemanāmi – nekādas klaboņas, nekādas ritmiskas dauzīšanas, tikai viegla dūkoņa un praktiski nemanāma kustība. Āpus Parīzes kādu brīdi braucām paralēli šosejai (vai varbūt autobānim), un tad varēja redzēt kā mašīnas diezgan ātri diezgan jūtami atpaliek. No tā es novērtēju, ka vilciens brauc ar vismaz 150 km/h. Nākamajā dienā no čehiem uzzināju, ka vienam no viņiem ir bijis GPS un ar to esot samērīti 300km/h ātrākajās vietās. Bija gan vietas, kur vilciens ievērojami piebremzēja – piemēram, pilsētās. Acīmredzot, arī vilcieniem ir ātruma ierobežojumi drošības apsvērumu dēļ. Es ļoti drīz aizmigu un pamodos īsi pirms iebraukšanas Puatjē. Blisinājos un nesapratu, vai guļu, vai nē – vispirms logam garām paslīdēja apjomīga viduslaiku kapsēta ar kapu pieminekļiem, kas cits par citu zaraināki un eksotiskāki, bet pēc tam – vesela rinda māju, kas piebūvētas ar muguru cieši pieguļot stāvai klints sienai. Interesanti, vai tad, ja tev ir šāda māja un tu vēlies sev papildus pieliekamo kambarīti, tu vienkārši izkal iedobi sienā?

    Vēl pa ceļam es redzēju daudz labības lauku (šķiet, veldre te ir šad un tad sastopama problēma), dažus vēja ģeneratorus, bet pilnīgi nevienu lavandas lauku. Varbūt es to nogulēju.

    Larošelā iebraucām pēc trīsarpus stundām, pusdeviņos – kā jā solīts vilcienu sarakstā. Saulains, ap divdesmit grādiem – pirmo iespaidu par sevi Larošela atstāj draudzīgu. Stacijas ēka ir celta no lieliem dzeltenīgu klinšu blokiem un to rotā divi vai trīs cakaini torņi. Man jau sāk patikt. Stacijā samulstu, kad mani gara auguma, skaista sieviete mani draudzīgi sveicina, nepārprotami zinot manu vārdu un braukšanas iemeslu. Izrādās, mani atpazīst no iepriekšējās skolas.

    Pēc īsas pastaigas GPS mani aizved uz pareizo ielu, taču galīgi nepareizo numuru. M. no mums atšķīrās jau pāris kvartālus atpakaļ, jo dzīvo citā viesnīcā. Mēs ar J. sadalamies un apstaigājam tuvāko kvartālu no visām pusēm, kamēr atrodam vajadzīgo viesnīcu. Veiksmīgā kārtā tā tomēr neatrodas tajā sarūsējušajā angārā, kuram pēc visas loģikas būtu jābūt numurētam ar meklēto numuru.

    Esam ieradušies jau pēc viesnīcas uzņemšanas stundu beigām, taču tas nav pārsteigums – par šo problēmu biju rakstījusi viesnīcai jau vairāk kā mēnesi atpakaļ. Kamēr braucām vilcienā, mani sazvanīja viesnīcas darbiniece un pēc 2 pārtrūkušām sarunām un 2 automātiskajiem atbildētājiem, es esmu dabūjusi ciešamu hipotēzi par kodiem durvīm un seifam, kur glabājas aploksne ar numuriņa atslēgu un instrukcijām. Protams, tie E burti (“as in Emilie”) patiesībā bija A burti, bet viss gāja pārsteidzoši labi, visas durvis izdevās atvērt ar pirmo reizi un aploksne, skat, man jau rokā.

    Aploksnē ir atslēga un pāris lapas ar instrukcijām – viena apraksta, kur ir mans numuriņš, vēl viena – vispārējās lietas par viesnīcu un ārkārtas gadījumu telefonumurus. Cilvēki nudien centušies, tikai viss sarakstīts internacionālajā franču valodā brīvā tekstā un, hmm, jāa…. Ne es, ne J. franciski nemākam ne bū, ne bē. Pēc vairāku minūšu izmisīgas blenšanas papīros izvirzu secinājumu, ka “étage” varētu būt rada krievu “этаж” un tad mēs dzīvojam 1a stāvā. Lai vai kas būtu a stāvs. Trīsciparu skaitlis varētu būt numurs un “bátiment C” būs kaut kāds korpuss. Hipotēze šķiet ciešama, tagad tā jāliek lietā. Vestibilā redzama zīme ar bultu un uzrakstu “Bat. B, C, D.”, taču sekojot bultai atrodas tikai “Bat. B”. Patvaļīgi izmēģinu paskatīties, kas ir augšā pa pirmajām kāpnēm, bet tur durvju numuri sākas ar burtu A. Rūpīgāk pārbaudot izrādas, ka Bat. C ir atrodams, drosmīgi izejot cauri Bat. B. un paejot garām dažām durvīm, kas haotiski atzīmētas ar D. numuriem. Papildus tam, vismaz šajā viesnībā ir arī 0. stāvs, tāpēc lai nokļūtu 1a. stāvā ir jāpabrauc mazliet uz augšu. Laimīgā kārtā noskaidrot, ko nozīmē “a”, tā arī nesavajadzējās. Ievēlāmies viesnīcas numuriņā, mazliet iesmējām par palielo, taču tukšo vannasistabu ar stipri mazo dušu, un devāmies čučēt miroņu miegu, pirms tam vien atzīmējot, ka vispār ir ļoti laimīgi, ka nekas no šis dienas sarežģītās galā nokļūšanas procedūras nesagāja sviestā.