Nākamajā rītā mums gribas romantiku, aizejam divatā uz kafejnīcu Laiva iepazīties ar turienes bagetēm. Bagetes ir diezgan lielas un sātīgas (mm, tagad es zināšu, ka kamambērs ar rukolu un saulē kaltētiem tomātiem ir laba kombinācija), kafija ir daudz labāka kā benzīntankā, un J. kaut kur ir izlasījis, ka te ir bijusi aptieka. Pēc brokastīm satiekam draudzeni un ejam uz molu. Pa ceļam iegriežamies jūras rotu veikaliņā, kur pārdod sienas dekorus no spektrā sakārtotiem, krāsainiem, jūras nogludinātiem stikliņiem. Pie izejas uz pludmali ir neliels skatu tornītis. Draudzene saka, ka tas ir kādreiz bijis meteoroloģisko novērojumu tornis. Es uzrāpjos augšā un veicu meteroloģisku novērojumu: pūš vējš, daudz un stipri. Tornis nav augstu, bet pārredzēt ļauj diezgan plašu pludmales gabalu. Te esot arī Latvijas sērfotāju un vējadēļotāju paradīze.
Uzrāpjamies uz mola. Sākums ir traks – mols ir šaurs un ļoti nelīdzens šajā vietā. Pēc nesenās restaurācijas tā tālais gals jūrā ir nobetonēts gluds kā galds, un bāka galā arī tāda skaista un oranža. Mola galā ir skaisti, lecoši viļņi, kas šļācas man virsū tad, kas paslēpjas, kad gribu fotogrāfēt, un uzmetas man virsū, kad uzgriežu muguru. Ejam atpakaļ, tas nezkāpēc ir daudz vieglāk.
Būtu tā kā jābrauc uz Klaipēdas pusi. Draudzene ierosina, ka vēl mēs varam uzmest aci vietai, kur Pāvilostas upe Saka satek no divām mazākām upēm, un pa ceļam vēl uzmest aci Upesmuižas parkam. Labi, tas nav daudz, daram tā.
Upesmuižas parks ir bijis sastādīts ap ļoti īstermiņā eksistējušu muižu – 19. gs. beigās uzceltā ēka jau 1905. gadā nodedzināta, turklāt vismaz plakāts šajā grēkā vaino kaimiņu pagasta iedzīvotājus. Parkā ir estrāde un trošu tilts pāri Sakas upei uz bijušo slimnīcu. Tilts, protams, līgojas un liek domāt par jūrasslimību. Mēs tomēr paliekam šajā pusē un mūs izved pa romantisku taku pa krauju virs upes krasta. Takai upes krastā sastādīti skaisti, vienādi koki, lai gan viens laika gaitā ir izšķiebies. Takas galā ir bijusī muižas vieta, no kuras palikuši brikšņi un muižas kāpnes. Kāpnes ved tieši uz upi, tās ir platas un gaišas, taču tām trūkst vairāku pakāpienu. Daudz pakāpienu. Blakus ir stends ar muižas fotogrāfiju. Jāa, es redzu, tā ir bijusi skaista vieta kādreiz. Gan raugoties no muižas uz upi, gan no upes uz muižu.
Braucot uz Sakas izteku nonākam pie Lejassakas baznīcas.
– Tagad te vajadzētu pa kreisi. … … Kur tu brauc? Apgriezties?
– Nu tu teici – pa kreisi.
– Šis nav pa kreisi!
– Ā, tas bija tas otrs pa kreisi uz pilnīgi otru pusi? Vajadzēja teikt ātrāk.
Nu tā notiek kompānijās, kur visi reizēm jauc puses un visi cenšas to slēpt, lai izskatītos sociāli pieņemamāk.
Beigās Brīnums paliek pie baznīcas. Baznīca esot slavena ar to, ka pie griestiem piekārta laiva, bet mēs to neredzam, jo nokautrējamies – vārti ir aizbultēti, tos var atvērt, bet mums šķiet, ka droši vien tur nav domāts tagad līst.
Eja uz Sakas sateku ved cauri vienam gandrīzpagalmam, kurā uzkrājušās tādas pagājušo gadsimtu liecības kā zīme “vēlēšanu iecirknis” un “PSRS valsts krājkase”. Meklētā sateka nav tālu. Mēs atrodam diezgan labu skatu, kur var redzēt, gan Saku, gan Tebru, gan Drubi. Godīgi sakot, mums nav īsti skaidrs, kura ir kura. Maniem biedri sajūsminās par to, ka upē ir ne tikai dzeltenās ūdensrozes, bet arī baltās. Es vienlaicīgi mēģinu fotogrāfēt, turēties un pārāk nenobīties, jo mēs atkal stāvam uz trošu tilta. Patiesībā tas ir diezgan normāls, plats tilts, analītiski skatoties, panikai nav pamata, bet man, acīmredzot, ir vienkārši bail no trošu tiltiem, ar pamatu vai bez. Otrā pusē viegli bruģēta taciņa ved uz dievsvienzinkurieni – OSM (atvērtajā kartē) ir sazīmēts daudz taku, bet šīs te nav, tā pat kā tilta – un mēs nolemjam neturpināt tālāk. Draudzene norāda, ka blakus ir interesantums – palieņu pļavu biotops, jo, re, te plašā laukumā aug vilkvāles.
– Vai, ja es iešu pakaļ tādai vālei, man būs slapjas kājas?
– Ne tikai. Viņām vajag kārtīgu ūdeni, nevis tikai mitru augsni.
Tā nu es neeju. Tā vietā mēs šķērsojam vēl reiz ļodzīgo tiltiņu un atgriežamies. Līdz Klaipēdai Vāze sola 2,5h braukšanas un ir jau kārtīgs dienas vidus. Ir laiks.
Starp citu, tā nebija taisnība. Vāze nezināja, ka starp Pāvilostu un Liepāju ir pamatīgs ceļa remonts.