Tag: Pāvilosta

  • Klau, cikos mums jāizbrauc uz Klaipēdu?

    Nākamajā rītā mums gribas romantiku, aizejam divatā uz kafejnīcu Laiva iepazīties ar turienes bagetēm. Bagetes ir diezgan lielas un sātīgas (mm, tagad es zināšu, ka kamambērs ar rukolu un saulē kaltētiem tomātiem ir laba kombinācija), kafija ir daudz labāka kā benzīntankā, un J. kaut kur ir izlasījis, ka te ir bijusi aptieka. Pēc brokastīm satiekam draudzeni un ejam uz molu. Pa ceļam iegriežamies jūras rotu veikaliņā, kur pārdod sienas dekorus no spektrā sakārtotiem, krāsainiem, jūras nogludinātiem stikliņiem. Pie izejas uz pludmali ir neliels skatu tornītis. Draudzene saka, ka tas ir kādreiz bijis meteoroloģisko novērojumu tornis. Es uzrāpjos augšā un veicu meteroloģisku novērojumu: pūš vējš, daudz un stipri. Tornis nav augstu, bet pārredzēt ļauj diezgan plašu pludmales gabalu. Te esot arī Latvijas sērfotāju un vējadēļotāju paradīze.

    Uzrāpjamies uz mola. Sākums ir traks – mols ir šaurs un ļoti nelīdzens šajā vietā. Pēc nesenās restaurācijas tā tālais gals jūrā ir nobetonēts gluds kā galds, un bāka galā arī tāda skaista un oranža. Mola galā ir skaisti, lecoši viļņi, kas šļācas man virsū tad, kas paslēpjas, kad gribu fotogrāfēt, un uzmetas man virsū, kad uzgriežu muguru. Ejam atpakaļ, tas nezkāpēc ir daudz vieglāk.

    Būtu tā kā jābrauc uz Klaipēdas pusi. Draudzene ierosina, ka vēl mēs varam uzmest aci vietai, kur Pāvilostas upe Saka satek no divām mazākām upēm, un pa ceļam vēl uzmest aci Upesmuižas parkam. Labi, tas nav daudz, daram tā.

    Upesmuižas parks ir bijis sastādīts ap ļoti īstermiņā eksistējušu muižu – 19. gs. beigās uzceltā ēka jau 1905. gadā nodedzināta, turklāt vismaz plakāts šajā grēkā vaino kaimiņu pagasta iedzīvotājus. Parkā ir estrāde un trošu tilts pāri Sakas upei uz bijušo slimnīcu. Tilts, protams, līgojas un liek domāt par jūrasslimību. Mēs tomēr paliekam šajā pusē un mūs izved pa romantisku taku pa krauju virs upes krasta. Takai upes krastā sastādīti skaisti, vienādi koki, lai gan viens laika gaitā ir izšķiebies. Takas galā ir bijusī muižas vieta, no kuras palikuši brikšņi un muižas kāpnes. Kāpnes ved tieši uz upi, tās ir platas un gaišas, taču tām trūkst vairāku pakāpienu. Daudz pakāpienu. Blakus ir stends ar muižas fotogrāfiju. Jāa, es redzu, tā ir bijusi skaista vieta kādreiz. Gan raugoties no muižas uz upi, gan no upes uz muižu.

    Braucot uz Sakas izteku nonākam pie Lejassakas baznīcas.
    – Tagad te vajadzētu pa kreisi. … … Kur tu brauc? Apgriezties?
    – Nu tu teici – pa kreisi.
    – Šis nav pa kreisi!
    – Ā, tas bija tas otrs pa kreisi uz pilnīgi otru pusi? Vajadzēja teikt ātrāk.
    Nu tā notiek kompānijās, kur visi reizēm jauc puses un visi cenšas to slēpt, lai izskatītos sociāli pieņemamāk.

    Beigās Brīnums paliek pie baznīcas. Baznīca esot slavena ar to, ka pie griestiem piekārta laiva, bet mēs to neredzam, jo nokautrējamies – vārti ir aizbultēti, tos var atvērt, bet mums šķiet, ka droši vien tur nav domāts tagad līst.

    Eja uz Sakas sateku ved cauri vienam gandrīzpagalmam, kurā uzkrājušās tādas pagājušo gadsimtu liecības kā zīme “vēlēšanu iecirknis” un “PSRS valsts krājkase”. Meklētā sateka nav tālu. Mēs atrodam diezgan labu skatu, kur var redzēt, gan Saku, gan Tebru, gan Drubi. Godīgi sakot, mums nav īsti skaidrs, kura ir kura. Maniem biedri sajūsminās par to, ka upē ir ne tikai dzeltenās ūdensrozes, bet arī baltās. Es vienlaicīgi mēģinu fotogrāfēt, turēties un pārāk nenobīties, jo mēs atkal stāvam uz trošu tilta. Patiesībā tas ir diezgan normāls, plats tilts, analītiski skatoties, panikai nav pamata, bet man, acīmredzot, ir vienkārši bail no trošu tiltiem, ar pamatu vai bez. Otrā pusē viegli bruģēta taciņa ved uz dievsvienzinkurieni – OSM (atvērtajā kartē) ir sazīmēts daudz taku, bet šīs te nav, tā pat kā tilta – un mēs nolemjam neturpināt tālāk. Draudzene norāda, ka blakus ir interesantums – palieņu pļavu biotops, jo, re, te plašā laukumā aug vilkvāles.
    – Vai, ja es iešu pakaļ tādai vālei, man būs slapjas kājas?
    – Ne tikai. Viņām vajag kārtīgu ūdeni, nevis tikai mitru augsni.
    Tā nu es neeju. Tā vietā mēs šķērsojam vēl reiz ļodzīgo tiltiņu un atgriežamies. Līdz Klaipēdai Vāze sola 2,5h braukšanas un ir jau kārtīgs dienas vidus. Ir laiks.

    Starp citu, tā nebija taisnība. Vāze nezināja, ka starp Pāvilostu un Liepāju ir pamatīgs ceļa remonts.

  • Uz leišu jūrmalu caur Pāvilostu

    Vasaras sākumā J. ieminējās, ka Igaunijā esam jau bijuši, tāpēc šajā atvaļinājumā būtu interesanti izmēģināt Lietuvu. Tālāk domas kaut kā aizplūda uz Klaipēdas pusi – nav tālu un tur ir akvāriji, delfīni un roņi. Nebūdami droši, ka mūs pietiekami interesē Klaipēda viena pati, paņēmām divas naktis Klaipēdā un divas – Palangā. Vēlāk (patiesībā īsi pirms brauciena) vēl radās doma uz vienu dienu iebraukt Pāvilostā, kur mēdz vasarot kāds mūžsens mans draugs. Lai mazāk stresa, paņēmām naktsmājas arī Pāvilostā.

    Vakarā pirms izbraukšanas es ievēroju, ka man ir caur bukingu mēģinājusi sameklēt Pāvilostas viesu māja. Kad to pamanu, ir jau kārtīgs vakars, vienpadsmit, tāpēc ļaujos zvanītnepatikai un sarunu atlieku uz rītu – gan jau viņi tikai grib zinātāt, kad es ieradīšos, jo tur nav diennakts reģistratūras. Turklāt es negribu domāt, kad es ieradīšos – nu kad aizbraukšu, tad būšu!

    Kā tad! No rīta, kamēr es pakoju čemodānā pēdējās apakšbikses, J. piezvana viesu namam. Tā un tā, viesu nams uz tiem datumiem jau esot aizņemts, un viņi nezinot, kā Booking.com atļāvis man piereģistrēt, tāpēc lai es atceļot reģistrāciju un paņemot citu viesu māju. Bet mana nauda? Lai es aizsūtot pieteikumu, man atdošot. Arghhh. Kaut kur dziļi manī vārās lielas, dusmīgi dusmīgas dusmas par to, ka pēdējās dienas rītā (vai pat iepriekšējās vakarā) atcelt ir cūcība un gan jau paši sajaukši pieejamības norādīšanu Booking.com sistēmā, bet tā pa lielam manas dusmas neko nemaina. Apsveru iespējas. Atrodu ātrumā divas: meklēt pašai jaunu hoteli, vai zvanīt Booking.com servisam. Paliekam pie pirmā, jo tiešām Pāvilostā tajā rītā var atrast līdzīgas cenas brīvu hoteli. Beidzot varam braukt. Izbraukšanas punktā gāž ar spaiņiem, vļē, tāpēc doties ceļā ir tīrā bauda.

    Kaut kur Kuldīgas reģionā jau pilnīgi un galīgi pārstājis līt, saule spīd un mākoņi kā baltas aitiņas lēkā pa debesīm. Kabilē piestājam pie vietējā veikala. Blakus skaisti apzaļumotā dīķī (vai ezerā, kas lai zina) peld gulbis. Es kādu brīdi snaikstos to smuki ierāmēt fotogrāfijā starp koku stumbriem, kad J. sauc, lai es ejot paskatīties 100 metrus pa labi, tur kur autobusa pietura nav priekšā. Tur ir otrs gulbis, kuru pavada kādi trīs vai pieci gulbēni – lieli jau, bet nu pelēki un vīkšķaini spalvaini kā strausspalvu mēbeļu slotiņas.

    Pāvilostā ierodamies pēcpusdienā. Pirms ķerties pie pilnvērtīgas atpūtas, nolemjam pirmām kārtām atrisināt draudzenes lūgto papildkvestu. Tas ir tā: mēs esam atbraukuši ar Kosmisko brīnumu, nevis autobusu, bet viņai ir defektīvs gāzes balons, ko vajadzētu apmainīt. – Bet šitos balonus var vadāt mašīnās, viņi nesprāgst? – Nu vietējie noteikti tā dara.

    Operācija iet negaidīti veikli – braucot iekšā draudzenes sētā es ne tikai neizgāžu šauros, vecos koka vārtus, bet pat saņemu uzlavu, ka atširībā no kaut kā tur es neesot nobraukusi vecmammas puķes. J. iekrāmē balonu mašīnā un pēc nepilnām 15 minūtēm es jau dīki pastaigājos pa marinas benzīntanku, kamēr draudzene ved sarunas balona apmaiņu. Tas nenotiek bieži, tāpēc nevienam nav pilnīgi skaidrs, kā to labāk būtu jādara, bet visi iesaistītie ir labdabīgi un balons tiek samainīts pārsteidzoši ātri. Vēl viena piruete ap šaurajiem draudzenes vārtiem (pārsteidzošā kārtā gan vārti, gan puķes vēl aiz vien dzīvas) un varam ķerties pie atpūtas.

    Kādu laiku sēžam ārā un ēdam salasītas, bet varen garšīgas vakariņas, kas sastāv no kartupeļu salātiem, ko mēs nevarējām atstāt mājās, lai nesabojājas, un karbonādēm, kas draudzenei esot palikušas pāri no radiem brīvdienās. Lietus uz pēcēšanas kafiju iedzen mūs iekšā, bet pēc neilga brīža tas ir beidzies, un mēs dodamies dzīvē.

    Spontānas idejas raustīti aizbraucam uz Jūrkalni un pastaigājam gar stāvkrastu. Uz skatu platformas ir daudz cilvēku, tas mūs nevaldzina, kāpjam lejā un ejam pa krastu uz priekšu. Čurkstu alas nemana, bet nonākam pie nelielas upītes ietekas jūrā. Smilšu sanesumu dēļ dažviet tā ir tikai pāris centimetru plata urdziņa (uordziņa, teiktu vietējie), un tas rada sireālu kontrastu ar to, ka stāvkrastā ta ir izgrauzta grava visā stāvkrasta augstumā. Te jūra ir arī sagrūdusi dažus izjūrotus kokus, visi iespējamie augi aug krustu šķērsu jebkuros leņķos… Tāds kā mazs skats uz aizu, kur varētu sākties Robinsona Krūzo vai Šveices Robinsonu ģimenes zemes. Uz izjūrotā koka nevar sēdēt, tur ir lielo skudru ceļš.

    Pēc atgriešanās Kosmisko Brīnumu nometam pie viesnīcas un ejam apstaigāt Pāvilostas parkus. Ir piecdesmitgades parks un simtgades parks, un es jautāju, vai būs simtpiecdesmitgades parks arī? Labs jautājums, saka draudzene, simptiecdesmitgade ir pēc kādiem 10 gadiem. Pāvilosta nav veca, bet, paklausoties draudzeni, man rodas aizdomas, ka senāki vai nesenāki radi ir bijuši kopā ar Pāvilostu gandrīz visu tās mūžu.

    Pāvilosta brīnišķiga mazu mājiņu pilsēta ar ģeniālu plānojumu: vecajā daļā visi ceļi ved uz jūru, šķiet, daļa pat pa abiem galiem. Pārējie ar to vienu galu beidzas pie upes. Nu labi, izņemot Dzintaru ielu, kas izved uz šoseju. Es to jau zināju, bet J. pauž patiesas emocijas par to, brīdī, kad mēs stāvam kādā krustojumā un gan pa labi, gan pa kreisi redzam tālumā jūru. Starp citu, arī no mūsu šīsnakts guļamistabas var redzēt pāri kokiem stūrīti jūras.

    Jubileju parki ir vienkārši, bet skaisti un zaļi. Piecdesmitgades parkā ozolu ielokā ir zīmīte, ka ozolu ir stādījis prezidents, hmm, laikam Zemgals. Kuru no tiem ozoliem? jautā J. Labs jautājums! atbild draudzene. Es pieļauju, ka neviens to īsti nezina, un tāpēc tur tā zīmīte tā daudznozīmīgi nolikta, viņa turpina.

    Uz Upesmuižas parku (jā, pilsēta nav liela, bet parku te ir bagātība) mums vakarā iet vairs nav spēka, un es mēģinu stūrēt cilvēkus uz jūru. Draudzene ierosina, ka tad, lai būtu izzinošāk, noiet gar Pelēko kāpu un Jūrakmeni.

    Pelēkā kāpa ir, nu, tiešām diezgan pelēka. Tā ir plaša kāpu josla, jo klāj dažas priedītes, daži nelieli ziedaugi (kaut kāds mārsila paveids ar maziem, lilliem ziediņiem), bet pamatā sūnas un ķērpji. Re, šis ir briežu ķērpis, draudzene stāsta. Un šis ūdenī maina krāsu no pelēkas uz zaļu, viņa turpina. Un šī ir pelageja… Es klausos un paralēli vēroju lejuplaidīgo sauli. Draudzene par ķērpjiem, sūnām un citām zaļām radībām ir mācījusies, un vispār es arī zinu, ka augiem ir sugas un nosaukumi, bet par spīti visam manas smadzenes to ietin zināmā sirealitātes aurā, izklausās mazliet pēc burvju vārdiem.

    Jūrakmeni mēs atrodam diezgan viegli. Tas ir liels akmens bluķis gabalu no krasta, un to var redzēt pa lielu gabalu, tāpēc to tiešām ir grūti pazaudēt. Tas esot Latvijā vai Baltijā lielākais šāds jūrakmens. Mazliet ironiski, ka šāds lielais akmens ir nevis Tūjā, kur akmeņu ir vesela bagātība, bet Pāvilostā, kur tas ir vienīgais akmens nezcik garā gabalā. Pēc tam nākam pa pludmali uz molu pusi – atpakaļ tuvāk pilsētas centram. Beigu galā paņemam sedziņu un krietnu laiku nosēžam vienkārši jūrmalā. Nevarētu teikt, ka tas ir talantīgas plānošanas rezultāts, bet mums ir šādas tādas uzkodas, saulriets un iespēja vērot bezgalīgus viļņus. Pēcāk vakarā nosēžam krietnu laiku mūsu viesnīcā, pļāpājot par visādiem niekiem. Kad es atveru logu, lai pavēdinās, J. aizdomājas, ka Rīgā cilvēki dzird, piemēram, Torņukalna vilcienus, kamēr mēs šeit dzirdam jūru. Tas ir diezgan episki. Vēl episki ir tas, ka tieši aiz loga notiek daļējais mēness aptumsums, un mēs sazinkā pamanamies iziet ārā tieši uz tā maksimālo fāzi. Tāds klasisks, atmosfērisks vīna vakars, tikai bez vīna.

    Gulta jūtas pārāk mīksta, sintētiska un čīkstīga, bet diena ir bijusi pietiekami nogurdinoša, lai mēs tikai par to pačīkstētu, nevis tāpēc negulētu.

  • Kurzeme pie jūras

    Pirms nedēļas izbraucām ar automašīnu divu dienu apbraucienā pa Kurzemi – pa jūrai tuvāko daļu. Mūsu maršruts bija apmēram šāds. 1.diena: diezgan ilgs brauciens, Liepājas muzejs ar S.Dalī izstādi, pusdienas Baronā Bumbierī, Karosta, nakšņojām Liepājā. 2.dienā pamodušies meklējām veikalu (slikti sanāca), pabrokastojām Kupejā, braucām uz Pāvilostu, tad uz Akmensraga bāku (netikām iekšā). Tālāk devāmies uz Jūrkalni, pa ceļam apskatot Mazdupju akmens krāvumus un Piņņu upurakmeni, un visbeidzot uz Ventspili, pa ceļam neplānoti atrodot norādi uz Užavas elku liepu un strautiņu. Venspilī pastaigājām pa molu un braucām mājās.

    Gandrīz visu laiku pavadīju staigājot apkārt un fotogrāfējot vai arī braucot mašīnā. No lasīšanas un rakstīšanas mašīnā man ātri kļūst slikti, tāpēc rakstiskas piezīmes netapa, tomēr to kompensēju ar lielu gūzmu fotogrāfiju, kas tagad atrodamas fotkos. Patiesībā, tās jau ļoti daudz ko arī izsaka, man atliek vien piebilst, ka, ja nepieciešams Liepājā ieturēt pusdienas, tad iesaku Baronu Bumbieru, savukārt kafijas pauzei ar kūciņām – Kupeju turpat blakus. Un, jā, man tiešām patika kā Kupeja defektu (garo, neparocīgo telpas formu) bija pārvērsusi par elegantu efektu (sk. kafejnīcas nosaukumu;).