Nākamajā dienā mēs izguļamies. Un tad tik nesteidzīgi sākam dienu, ka es ierosinu brokastis vienkārši nemeklēt un ķerties uzreiz pie launaga, kad būs mazliet pastaigāts. Tā nu mēs dodamies pa Leģiona tiltu pāri Vltavai uz Ujezda funikuliera staciju. Pa ceļam – komunisma upuru piemiņas memoriāls ar pakāpeniski izgaistošajiem cilvēkiem. Šoreiz tur ir puķes. Funikuliera stacijā ir rinda. Sajūtos naiva, ka neesmu to prognozējusi, bet nu jā, ir taču vasara un pats tūrisma pīķis. Vienojamies ar J., ka sagaidīsim nākamā funikuliera atnākšanu (to var redzēt pēc pēkšņa cilvēku pūļa izplūšanas no otrām durvīm), un tad novērtēsim, vai mēs tiekam iekšā, vai nē. Ja netiksim, iesim kājām. Loģiski, vai ne? Skaidra izvēle! … Funikulieris atnāca, tas ir diezgan ietilpīgs, rinda pavirzījās uz priekšu varieni, un biļetes pārstāja pārdot tieši starp mani un J. Es aizeju, paskatos uz funikuliera vagoniņu, padomāju, atnāku atpakaļ un apsēžos uz soliņa. Gaidīsim nākamo braucienu, kad biļeti iedos arī J.
Brauciens ir īss, bet tā, kā es J. esmu pateikusi, ka jāstāv aizmugurē, viņš noķer pat pāris bildes. Es savukārt ievēroju, ka te kursē divi vagoni, un apmēram pa vidu ir apmainīšanās vieta. Augšā mēs dodamies skatīties rožu dārzus, par kuriem man pēc sava brauciena stāstīja mamma. Rožu dārzos ir milzīgs ceļu remonts. Visos. Visur. Rožu sezona iet uz beigām, rozes ir pārpilnas ar viegli apvīrušiem ziediem dažādās krāsās, un dažas es pat paostu, bet tā īsti klāt tikt nekam nevar. Mēs ejam pa vienīgo atļauto celiņu apkārt ar mērķi saprast, vai pilnīgi visur ceļi ir ciet. Vienā vietā ir posms vaļā, tur ir arī skaista norāde, ka te jānokāpj no velosipēdiem, tapēc es noticu un dodos iekšā. Apmēram dārza vidū mums kaut ko ļoti gari un ne sevišķi priecīgi sāk skaidrot gabalu tālāk esošie remontnieki – mēs nesaprotam nianses, taču kopējā doma ir skaidra – mums te nebija jāiet. Es naivi palūkojos apkārt, bet saprotu, ka citas izejas ir ciet, jāiet vien atpakaļ, no kurienes esam nākuši. Vēl sliktāk, arī tā vieta ir ciet, droši vien bija atvērts uz brīdi kādam traktoram. Nākas lūgt, lai mums atver.
Arī otra rožu dārza daļa otrā galā aiz observatorijas ir ciet. Man neatliek nekas cits, kā bezspēcīgi nošņākties, ka ir nu gan jābūt plānošanai, lai noraktu visus rožu dārza ceļus tieši rožu ziedēšanas laikā, un tad mēs dodamies uz Petrīnas skatu tornīti.
Pie Petrīnas skatu tornīša J. paziņo, ka tas skats nevar būt tik labs, lai attaisnotu mīcīšanos starp tik daudz cilvēkiem, un ka mums nevajag tur kāpt. Es apskatos, ka apakšstāvā Jāra Cimmermana izstāde arī ir sen novākta. Pirmajā stāvā ir saldējuma stends, bet tas neņem kartes un mums nav kronu. Tapēc mūsu kopējais guvums ir vairāki dārgi, bet ļoti skaisti magnētiņi – tādi zīmētiem attēliem un kvalitatīvi nodrukāti. Pēc tam mēs dodamies, ja tic manam GPS, apmēram Prāgas pils virzienā.
Pēc viena gara kāpņu laidiena mēs atrodam ceļa rādītāju, kas uz pili iesaka nevis doties taisni uz priekšu lejā pa kāpnēm, bet gan pa kreisi pa līdzenu ceļu. Mēs ar J. saskatamies, ka pils nepāprotami nav pa kreisi, bet varbūt tas ceļš ir vienkāršāks, iesim tur. Nenožēlojām. Pēc negara brīža ceļš iznāca no parka krūmiem un tālāk veda lielā lokā ap nogāzi – praktiski visa Prāga pie kājām, plašs skats, var redzēt gan Malastranu, gan Vltavu, gan pilsētas daļu otrā upes pusē, tālu, tālu, jo ir ļoti saulaina un skaidra diena. Ļoti saulaina. Panorāmas ceļš noslēdzas pie Strahovas klostera netālu no pils. Es nojaušu, ka tur noteikti ir ko paskatīties (vēlāk vakarā izlasīju internetā, ka tur ir liela un ārkārtīgi skaista barokā būvēta bibliotēka ar ļoti retām grāmatām), bet šodien tam nepietiek laika. Papriecājamies par klostera priekšpusi un nopērkam tur saldējumus. Saldējums ir garšīgs, taču sasodīti neērti pasniegts – mazā vafelītē tiek liktas daudzas bumbiņas un tā, ka lielākā saldējuma daļa ir apķepināta ap vafeles sāniem. Es pazaudēju pusbumbiņu un nopūšos, ka tiešām nesaprotu, kapēc nevar godīgi teikt, ka 3 bumbiņām ir jāpērk lielāka vafele, es nebūtu par 10 kronām žmiegusies.
Pie pils mēs nokļūstam no rietumu puses, un mums paveicas noskatīties, kā notiek goda sardzes maiņa. Taču pagalms pie prezidenta pils tagad ir rūpīgi apsargāts un man atliek no attāluma norādīt uz īpaši resnajiem karogmastiem, iet mēģināt tos apskaut mēs netiekam. Tā vietā mēs ejam iekšā pils kompleksā pa sānu vārtiem. Cilvēku, protams, ir vairāk kā man un J. patiktu, bet nu nav tā, ka nebūtu adatai, kur nokrist. Izstaigājam pilij cauri garākajā virzienā līdz Zelta ieliņa un tad es sāku interesēties par biļetēm, jo tagad, pašā sezonas plaukumā, normālā darba laikā tur tiešām vajag biļetes. Izrādās, lētākā biļete, kas ietver Zelta ieliņu, ietver arī lielo Sv. Vitus katedrāli, un mazo, bet veco Sv. kura katedrāli, kā arī pastaigu pa pili. Taču tā neietver Vitus katedrāles zvanu torni ar skatu. Nu labi, redzēs, kas sanāks – mans sākotnējais mērķis bija Zelta ieliņa un katedrāles tornis.
Vispirms mēs kārtīgi izstaigājamies pa Zelta ieliņu – tā ir mazu mājiņu rinda starp diviem pils mūriem, kas tika apdzīvota līdz pat 20. gadsimta sākumam. Bruņu kolekcija otrajā stāvā vēl aiz vien ir uz vietas. Mani tā mazliet garlaiko, taču J. dzelžus nopēta diezgan rūpīgi. Es pakritizēju iztādes galā esošās vitrīnas ar dažiem vēsturiskajiem tērpiem – es atpazīstu, ka divi varētu 18. gadsimts un divi renesance, taču man ir patiesi žēl, ka šīs vienīgās vitrīnas, kam es neatrodu aprakstu nekur. Lejasstāvā, salīdzinot ar pēdējo reizi, kad te biju, ir saradušies jaunumi. Apmēram pusi no mājiņām aizņem suvenīru veikali, un pusi – ticamas izstādes par to, kā te varēja izskatīties, kad te dzīvoja kādi no iepriekšējiem iemītniekiem. Ir vismaz trīs istabiņas no 20.gs. sākuma (šuvējas, kinoentuziasta un kādas zināmas pareģes okultistes), kā arī vairākas no 15.-18. gs. – sarkanā gvarda telpa no laikiem, kad pili sargāja gvardi sarkanās uniformās, zeltkaļa darbnīca un alķīmiķa aptieka. Šajā sienas daļā ir saglabājušies arī divi torņi, kas ir izmantoti kā cietumi savulaik. Viens ir daļa no bruņu izstādes, otrā mēs neuzkāpjam, jo šķiet, ka nav spēka vēl cietumiem.
Līdz pils muzeju slēgšanai ir palikusi apmēram stunda, ir skaidrs, ka iet staigāties pa karaļa telpām mums nesanāks, taču mēs nolemjam iemest aci abās baznīcās. Vispirms pa ceļam sanāk sv. Jura bazilika, kas visticamāk ir vecākā Prāgā saglabājusies ēka. Priekšējā fasāde tai ir ļoti grezna, tā ir piebūvēta 17.gs. otrajā pusē, bet iekšpuse ir vienkārši dzeltenīgs kaļķakmens. Mani ļoti sajūsmina, ka netālu no izejas ir nolikta shēma ar to, kuras baznīcas daļas ir saglabājušoas no kura gadsimta. Pietiekami daudz paceļojot pa baznīcām, nākas labi iemācīties, ka baznīcas mēdz uzcelt un tad pārtaisīt, un tad paplašināt, un tad renovēt, un tad renovēt vēlreiz pēc ugunsgrēka, un tad vēl nez ko, tapēc tas, ka tev ir shēma, kur ir skaidri norādīts, ka tu šobrīd stāvi blakus 10. gadsimta (desmitā!! vairāk kā tūkstoš gadu!) kolonnām, rada diezgan fenomenālu sajūtu. Viena no sānu telpām ir veltīta sv. Ludmilai, un, šķiet, centrā ir glabāti senie Bohēmijas karalistes Pšemislu dinastijas karaļi. Sen tas bija, pirms 14. gs. Pie ieejas ir neliela 17. gs. celta sānu telpa, kas veltīta svētajam Nepomukas Janam. Tur ir skaisti gleznojumi, visādas dekorācijas, un tāds kā altāris. Un mēs ar J. abi, apskatījušies, nospriežam, ka tiešām, izskatās, ka altāra apakšdaļā ir smuki salikts galvaskauss ar vairākiem kauliem.
Tālāk mēs dodamies uz Vitus katedrāli. Tur sākumā ir kaut kāds pārpratums, jo sargs mēģina mūs brīdināt, ka drīz (pēc pusstundas) slēgs un J. pārprot, ka mēs savu biļeti varam kaut kur iebāzt, un katedrālē var tikt tikai ļaužu pilnajā piekšdaļā. Es tomēr uzstājīgi snaikstoties atrodu turniketu un mēs tiekam mazliet paskatīties arī dziļāk.
Katedrāle ir milzīga un tajā visādu gotisko caku daudzums ir vienkārši neaptverams, taču tādā saulainā vasaras dienā kā šī īpaši izceļas logu vitrāžas. Katedrālē ir daudz logu, katrā no tiem ir vitrāžu komplekts, katrs no tiem ir atšķirīgs, un, ejot ekskursiju loku, tās var ļoti labi apskatīt. Dažādi tēli un sižeti, es atpazīstu pastaro tiesu, taču ir arī citi. Ekskursiju loks ved pa baznīcas ārmalu apkārt altārim. Vienā brīdī mums pienāk sargs un saka kaut ko par 15 minūtēm, es samulstu, jau dzen ārā? Bet nē, viņš mēģina mums pateikt, lai mēs ejam uz priekšu un pa savām 15 minūtēm paskatamies vēl arī citus logus 🙂 Baznīcas galā aiz altāra ir milzīgs sudraba šķirsts uz tik pat milzīga postamenta. Virs postamenta sarkana samta gabalus tur četri lidojoši sudraba enģeļi. J. ātri uzmet acis zīmītei blakus un uz brīdi apgalvo, ka tas ir Austroungārijas imperijas valdnieces Marijas Terēzijas kaps, bet nē, Marija Terēzija vienkārši lika uzstādīt enģeļus, tas ir kāda svētā šķirsts. Vēlāk rakstot ceļojuma piezīmes, es smagi nožēloju, ka neesmu nofotogrāfējusi šo zīmīti, jo internets ilgi turas pretīm maniem centieniem noskaidrot, kas tas ir, bet, šķiet, ka tomēr runa ir par svēto Nepomukas Janu.
Jā, pirms brīža mums šķita, ka viņa kauli ir blakus Jura bazilikā. Jā, mēs kaut ko palaidām garām un nesapratām. Bet droši vien nebūtu cienīgi pieņemt, ka svētajam bija divas galvas. Pat, ja tas ir čehu nacionālais svētais, kas nepamatoti tika iemests Vltavā.
Iespējams, visskaistākais notikums mūs gaida pie izejas – baznīca ir novietota rietumu austrumu virzienā un saule pamazām taisās uz rietu, tapēc tā ir tieši tik zemu, lai iespīdētu pa centrālo rozeti un mestu uz izejai tuvākajām kolonām ārkārtīgi skaistus daudzkrāsainus gaismas laukumus.
Sargi aiz mums vāc nost cilvēku kustību ierobežojošos stabiņus un ārpusē drūzmējas vairāki ārkārtīgi oficiāli un smalki tērpti cilvēki. J. saka, ka te kaut kas notiks, kādas kristības varbūt. Es skeptiski pajautāju pretī, kurš, nu kurš gan varētu būt tik ievērojams, lai to kristītu Čehijas lielākajā baznīcā?! Taču vēlāk mēs dzirdam baznīcas zvanīšanu nesaskaņoti ar apaļajām stundām un pusstundām.
Skatu tornis ir vaļā ilgāk, es ilgpilni izlasu pie durvīm aprakstu par milzu zvanu, kura saplaisāšana ir notikusi tieši pirms lielajiem Prāgas plūdiem 21. gadsimtā, un saprotu, ka gandrīz 300 pakāpieniem man nav spēka. J. piekrīt. Nākamreiz.
Es kaut kā neiedomājos, ka varbūt rietumpuses izeja no pils būtu tuvāk un mēs dodamies uz austrumu izeju. Pa ceļam mēs dzirdam kā kāds gids stāsta par (trešo) Prāgas defenestrāciju. Iepriekšēja rakstā es pieminēju, ka pēc Husītu kariem uz kādu laiku iestājās miers un zināma brīvība husītiem. Nu lūk, šis ir turpinājums. 17. gs. sākumā arvien vairāk uzbrieda katoļu vēlme Bohēmijas protestantus pievērst atpakaļ. Tā brīža valdnieks par savu sekotāju nozīmēja kaislīgu Kontrreformācijas piekritēju, sekotājs lika pārtraukt vairāku protestantu kapellu celšanu, protestantiem nepatika, viņi atnāca un Prāgas pilī izmeta pa logu vairākus katoļu reģentus. Reģenti izdzīvoja, sākās Trīsdesmitgadu karš, kas kārtīgi papostīja milzīgu Eiropas daļu. Bohēmijā beigu galā nostiprinājās Hābsburgi, kas aizliedza visas kristietības veidus, izņemot katoļu.
Izeju mēs atrodam, taču kaut ko es esmu atcerējusies nepareizi un no tās pieejamie ceļi uz Malostranskas laukuma pusi neved. Taču tā kā vēlreiz iet cauri visai pilij liekas galīgi nepareizi, mēs mēģinam iet pa pils ārpusi gar dienvidu malu. Tur relatīvi šaurā strēlē visā pils kompleksa garumā ir pils dārzi. Tie nav ārkārtīgi grezni, taču ik pa brīdim tur atrodas kāds skaists puķpods vai grezna, paziedējusi roze. Gar dienvidu malu ir lieliski skati uz pilsētu. Pa vidu mēs piesēžam un J. izplāno, ka varētu doties brokastu pusdienu vakariņās uz kādu restorānu vārdā 7 švābi.
Kad esam izgājuši cauri visai dārzu strēlei, atrodas arī man pazīstamās kāpnes, kas ved taisnā ceļā gandrīz precīzi uz Malostranskas laukumu. Es pasēžu kādu brīdi malostranskas laukumā uz akmens staba un pavaimanāju, cik ļoti man ir pārgurušas kājas un cik ļoti vairs nav iespējams nekur iet. Pārsteidzošā kārtā manas parasti berzīgās zandales ir apžēlojušās un man nav tulznu. Tas gan neatceļ to, ka, tik daudz staigājot, vienkārši sāp pēdas. Bet J. atrod, kur ir tie 7 švābi, es saņemu spēkus un mēs ejam. “Klau, vai tālu?” – “Nē, viens kvartāls!” – “Bet šis ir kalnā!!! Kalni nav iespējami!!!” Bet es ieķeros J. elkonī un mēs tiekam pareizajā vietā.
Pareizā vieta ir ciet. Es apsēžos uz kāpnēm un saku, ka es nekur neiešu, kamēr mums nav jauna plāna. J. ir sapīcis par to, ka tik labs plāns ar reālu priekšizpēti ir izgāzies. J. sāk pētīt internetā citas iespējas, es kādu brīdi sēžu. Pēc tam es arī sāku piedāvāt kaut ko, ko nu es atrodu, taču mani padomi nav sevišķi labi, tās vietas ir patālu un mēs nekur negribam vairs iet. Kamēr mēs te apdomājam, vēl vismaz 3 cilvēki atnāk, parausta durvis un pīki saprot, ka nebūs. Beigu galā J. atrod vietu, kas saucas Malostransky hostinec un atrodas Malostranskas laukumā. Es nopūšos par likteņa ironiju, ka mēs turpat blakus jau bijām un mēs dodamies turp. Tur mēs samulsinām viesmīli ar jautājumu, vai cūkas kāja parasti cilvēki ņem uz vienu vai divām personām, un viesmīlis atzīst, ka cilvēki šajā gadalaikā neņem cūkas kāju. Mēs pasūtam cūkas kāju uz diviem vienu un katrs pa alum. J. pasūta īpaši lielo alu (litru), bet beigās galvā, protams, iesit man. Kāja ir mazliet sāļāka kā man patiktos, bet kopā ar alu un sinepēm lejā iet izcili. Gadsimta laime. Desertā es paņemu kaut kādu ņammu, kas pēc būtības ir tā kā karsts ar plūmju zapti pildīts berlīneris vaniļļas mērcē un kafiju, bet J. – gulašzupu maizes bļodiņā. Jo ir jāpagaršo čehu nacionālie ēdieni. Mēs ēdam ilgi un viesmīļi noteikti domā, ka mēs esam pārāk laimīgi, lai būtu normāli, bet tieši ko citu var gribēt no bropusdienvakariņām pēc tādas pastaigas!?
Atpakaļceļā mēs vispirms ieejam pārtikas veikalā un tad vēl dienasgaismā izejam pa Prāgas tiltu un J. ar profesionālu aci salīdzina pēdējos portretu māksliniekus, kas vēl nav novākušies. Cilvēku ir daudz, bet ne neaptverami. Noteikti ne tik daudz, kā pa dienu no pils redzējām. No tilta mēs šoreiz tiešām ejam uz viesnīcu pa vistaisnāko ceļu, bez līkumiem.
Viesnīcā mēs steidzami novelkam apavus un paceļam kājas gaisā. Tad mēs mēģinām dienas nogurumu noskalot dušā, un es vēlreiz nopūšos, ka dušas konstrukcijas bez rokā paņemamas klausules noteikti ir izdomājis vīrietis. Es apskatos, kas ražo manas mīļās oblātu vafeles, ko es esmu suvenīriem nopirkusi pat vairākas kastes, un pārdomāju savas dzīves izvēles. Citreiz pirkšu citus suvenīrus. Bet mums ir siers, mazliet sagrieztas desas un J. atver mājupceļā nopirkto vīnu. Ir silts, mēs izlaižamies gultā kā tādas sengrieķu skulptūras, dzeram vīnu, vakarējam un klausāmies kā ārā klaigā dažādi cilvēki, arī tūristi. Ir atvaļinājums kā nekā. Ir sestdiena turklāt vēl tikai. Ir vēl vesela viena diena.