Tag: Planten un Blomen

  • Ziemeļvācijas pavasaris 2: Hamburga un Miracle of Sound

    Par spīti iepriekšējā vakara sajūtai, ka es varētu nogulēt pat līdz divpadsmitiem, es nākamajā rītā pamostos pirms desmitiem. Māsa piebaro mūs ar brokastmaizēm, kas sastāv no cepeksrāsnī uzsildītām maizes bulciņām, miljons veidu sieriem un vēl visādiem labumiem. Krāmējot nost brokastgaldu, viņa iesmej par mūsu naivumu, ka mēs paprasījām izņemt no ledusskapja arī parasto sieru un sviestu, lai viņi pēc tam konkurencē ar vairāku veidu kazas un zilajiem sieriem tur galda stūrītī paliktu vientuļi un aizmirsti. Taisnība, tas bija navums. Māsa turpina priecāties, ka jaukie sieri Vācijā ir lētāki.

    Pēc brokastīm māsa paliek darīt savas lietas, bet mēs ar J. dodamies uz centrālo staciju un braucam uz Hamburgu. Plāns ir pastaigāt, paēst, pastaigāt, paēst patvaļīgu skaitu reižu un vakarā doties uz Gruenspan uz Miracle of Sound koncertu.

    Laiks ir silts, no Latvijas ļoti agrā un aukstā pavasara esam iebraukuši ļoti vēlā pilnzieda pavasarī. Saule cepina no sirds, es sirdos par to, ka neesmu paņēmusi cepuri un J. džentlmeniski piedāvā aiziet atpakaļ un to paņemt. Es 2 minūtes šaubos un piekrītu. Kamēr J. iet pēc manas cepures, es sēžu, dzeru viduvēju kafiju (vislabākā ir pie māsas) un vēroju Ķīles fjordā zosi ar zosulēniem. Kā es vēlāk sapratīšu, zosis Ķīlē ir tik pat biežas kā Rīgā pīles. Pīles te ir daudz retākas.

    Hamburga sākumā šķiet sveša un jauna, taču pietiekami ilgi vazājoties desmit gadu senās atmiņas pamazām sāk likties kopā. Paskatamies dienasgaismā Čīles māju, noejam gar Špaiherštati (kādreizējo spīķeru rajonu), apskatamies vēlreiz Sv. Nikolaja baznīcas memoriālu. Pa dienu tur ir vairāk cilvēku un mazliet… citādi spocīgi. Skumja vieta. Bet kaut kā man ir svarīgi zināt, ka viņa vēl jo projām eksistē.

    Aizejam paēst. J. sūdzas, ka ir pārāk daudz ko izvēlēties, pārāk daudz vietu ar labām atsauksmēm, kā lai viņš saprot kur mani vest! Problēmu atrisina sagurušās kājas un atskārsme, ka mūžsenājā ceļotāju un tirgoņu pilsētā visvairāk droši vien ir vērts ēst to, ko mūsdienās sauc par fusion virtuvi – dažādu kultūru saplūsmes rezultātu. Netālu no Nikolaja ir lieliska Āzijas garšu burgernīca Shiso. Jānis paņem liellopa burgeri ar citronu mērci, es dabūju lielisku burgeri ar panētu garneļu gabaliņu kotleti. Maizītes ir tā kā drusku pa vidu starp Un vienā no sieviešu tualetēm uz sienas uzzīmēti kimono ģērbti vombati, kas skaidro, kā gatavo tofu. Desertam J. paņem matčas saldējumu un es – moči ar sezama saldējuma pildījumu. Laiks ir pietiekami silts, lai arī man jau būtu atsācis garšot saldējums. Ir labi, par šo vietu paliks jaukas atmiņas. Vēl mēs pētam Hamburgas sabiedriskā transporta shēmas. Māsa ir mūs samācījusi, ka mūsu Šlēsvigas-Holšteinas dienas vilcienbiļete ir trumpja dūzis, t.i., mēs, papildus nemaksājot, varam braukt arī Hamburgas s-bānī, spriežam, ka vakarā tas noderēs.

    Ēdot kājas ir atpūtušās un mums vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam aiziet līdz Planten un Blomen – parkam, kam es daudzkārt esmu gājusi garām ziemā. Pa ceļam mums sanāk iziet caur Noištati (vēl viens Hamburgas rajons) tādā virzienā, kādā es agrāk nebiju gājusi. Daudz gājēju celiņu, koki, košumvīteņi un pavecas sarkanbrūnu ķieģeļu ēkas dažādos toņos. Ārkārtīgi mīlīgi, iespējams, esam ar ar J. atklājuši jaunu mīļāko Hamburgas rajonu. Kopumā vienojamies, ka, pārsteigums, pārsteigums, siltā maija dienā mums Hamburga patīk daudz labāk kā slapjā, lietainā decembrī.

    Kaut kā es neizprotu karti pareizi un nenovērtēju, cik patiesībā liels ir Planten un Blomen, un mēs izstaigājam no tā mazāko pusi. Redzam vēl zosis, skrituļslidu laikumu, visādus augus, slēgtu tējas namiņu un tikko aizvērušos kafejnīcu. Tējas namam vēl nav sezona. Kafejnīcai blakus ir dīķis, dīķī laipas, uz laipām atpūtas krēsli. Izvēlos visērtākos krēslus un nosēžam tur kādu laiku, jo ir vienkārši jauki un negribas līdz bezjēgai nogurdināt kājas.

    Kad paliek vēsi, ejam beidzot uz Gruenspan uz konci. Tur nokļūstam bez desmit septiņos (iekšā laiž no septiņiem) un ir jau uzkrājusies kārtīga rinda. Bailīgi jokojamies ar J. par to vienu gadījumu, kad mūsu draugi gāja uz koncertu Rīgā Palladium, kur rinda bija tik gara, ka viņi nokavēja to mākslinieku, kura dēļ bija atnākuši. Bet mums tik traki nav, mēs tiekam iekšā pietiekami laicīgi, lai es varētu aizņemt vietu balkonā tieši pie margas precīzi pa vidu. Vēl labāk būtu tikai tieši pie skatuves.

    Starp iesildītāju un Miracle of Sound grupu ir lielāka pauze nekā gribētos, es paspēju pārdomāt, cik ļoti karsti ir šajā ēkā un ka vispār es esmu vecs cilvēks laikam, jo tik ļoti sāp pēdas, visu dienu uz tām mīcoties. J. paspēj papļāpāt dažus vārdus ar kādu vācieti, kas ir atnākusi paskatīties, kas ir vietējā klubā un izklausās diezgan pāsteigta, ka kāds varētu šī mazzināmā koncerta dēļ veselu atvaļinājumu ar ceļojumu ieplānot.

    Koncerts pats ir sasodīti labs un daudz, daudz īsāks, kā man gribētos. Vienā brīdī tiek pieminēts, ka varbūt būs nākamā tūre, es turu visus īkšķus, lai tā būtu. Gavins ir mīļumiņš, tiek izteikta pateicība ne tikai mūziķiem uz skatuves, bet arī skaņotājiem, tehniķiem, un citiem ļaudīm, kas palīdz koncertam notikt. Pasakoties klubam viņš atvainojas, ka aizskatuvē ir noticis negadījums ir saplīsuši daži šķīvji, viņi par to atlīdzināšot. Pasaulē netrūkst uzpūtīgu popzvaigžņu, a te cilvēki raizējas par šķīvjiem. Koncerta pēdējā dziesma ir All as One.

    Stand side by side
    Carry all as one
    We can bear this weight
    Stand side by side
    We won’t come undone
    For the hands that will carry us home are
    Touched by fate

    Pēc koncerta es krietnu brīdi laužos ar sevi par koncerta tēkreklu, bet kājas sāp, rinda ir milzumgara un es patiesībā vairs galīgi nevalkāju tēkreklus, tā nu es palieku bez krekla ar valkīru uz krūtīm. Tā vietā kopā ar palielu pūlīti plūstam Rīperbāņa virzienā uz s-bāni, jo doma par iešanu uz kājām uz Dammtoras staciju jūtas kā spīdzināšana. Rīperbānis, protams, ir milzu balagāns, kā vienmēr. Iekļūsana s-bāņa stacijā zem zemes ir mazliet puzle, jo kartēs tipiski atsevišķi iezīmē, kur ir pati stacija un kur ir viņas ieejas. Turklāt es vēl mulstu par to, vai s-bāņa un u-bāņa ieejas ir tas pats, un vispār, kāpēc viņi ir divi, un kas par desām… Bet mēs paspējam uz Hamburgas centrālo staciju tā, ka līdz nākamajam Ķīles vilcienam ir jāgaida 10 minūtes. Izcili.

    Vilciens uz Ķīli ir apmēram stunda. Māsa raksta, ka Ķīlē 8 minūšu laikā mēs varēsim iekāpt nakts autobusā, lai nav jāiet kājām mājās.

    Braucu, lasu Vikipēdijā random Vācijas vēsturi, čatoju ar draugiem, stāstu par savu atvaļinājumu. Vilciena vadītājs sāk kaut ko gari runāt, visu vāciski, neko nesaprotu. Pēc laika vēl. Prasu J., vai viņš kaut ko ir sapratis. J. nāk miegs un viņš vācu valodu nav īsti lietojis kopš vidusskolas, neko viņš nav sapratis.
    Kādā trešajā reizē es tieku līdz jautājumam: ko nozīmē “eh minuten”?
    J.: varbūt “aht”? tad astoņas.
    Mūsu draugs čatā komentē vienkārši: ak jā, ja viņi sāk gari runāt, tātad kavē 😅

    Mēs nenokavējām daudz, tikai 12 minūtes.

    Nākamais pareizais autobuss uz dzīvokli ir pēc mūžības. Pēc mazākas mūžības ir autobuss, kas mūs ved ne gluži pareizi. Un dzīvoklis patiesībā nav tik tālu. Māsa mēģina mūs noinstruēt, kā neiet pa pilsētas apšaubāmo rajonu, un mēs naski stibojam mājās. Es it kā sekoju viņas norādēm maksimāli precīzi, bet brīdī, kad mēs strauji paejam garām uz soliņa guļošam bezpajumtniekam, es mazliet iedomājos, ka varbūt tas nav tas, ko viņa domāja. Nav svarīgi. Bezpajumtnieks guļ, viņu mēs neinteresējam, mēs arī gribam mājās un gulēt.

    Dzīvoklī māsa saka, ka jauki, ka esat mājās, tagad ar labunakti, bet, ja nu pirms miedziņa gribat pusnakts uzkodu, ledusskapī ir siers. Mēs tomēr aizmiegam bez siera.

    Pāris dienas vēlāk atklājas, ka OSM tiešām man bija atradis gājēju īsceļu, ko māsa vēl nezināja. Tur ir daudz zosu.

  • Pirmā 30c3 diena

    Koferences pirmā īstā diena – līdz vēlam vakaram nosēdēju konferenču centrā. Interesantākais nekonferences notikums – pusdienlaikā izmetu pāris līkumus pa kongresu namam piegulošo botānisko dārzu Planten and Blomen un netālu no tā parka tālākā gala atradu indiešu restorānu.

    Blakus indiešu restorānam ir libāņu restorāns, kam pie durvīm izliktā ēdienkarte bija ar parindeņiem angļu valodā, tāpēc vispirms gāju tur. Tur mani izmeta ar apgalvojumu, ka ciet, jo te esot līdz sešiem vaļā. Siks? Zeks? īsti nesapratu. Bet kopumā tas atstāja mīklainu iespaidu – bija pusčetri pēcpusdienā.

    Indiešu restorānā (nosaukums bija kaut kāds sakarā ar dārziņu) ēdienkarte tikai vāciski, tāpēc nācās paļauties uz viesmīļa ieteikumiem. Tiku pie jēra saldā mērcē ar iemaisītiem svaigiem augļiem (āboli un papaija vai oranžā melone) un piedevām – garšvielu rīsiem ar mazliet rozīnēm un riekstiem. Smaržoja tīri pazīstami, bet garšoja kaut kā savādāk kā līdz šim biju piedzīvojusi, tā nu paliku absolūtā neziņā, kas tās bija par garšvielām un kā kaut ko līdzīgu varētu atkārtot. Ēdot domāju, ka iespējams, Vācija gribēja, lai es pilnīgi pieviļos un zaudēju jebkādas cerības, pirms sākt man rādīt labās lietas, uz ko tā ir spējīga. Jā, starp citu, viesnīcas brokastis bija vājas un pietiecīgas, ja neskaita pašapkalpošanās beramās tējas pagatavošanas procesu (karsts ūdens, tējkanniņas, sietiņi, ieber kuru un cik vēlies, aplej, mērcē cik ilgi vēlies), bet varbūt tas bija tāpēc, ka es tur uzpeldēju tieši pirms brokastu beigām.

    Planten un Blomen ir salīdzinoši jauks, blīvi apstādīts un izkopts parka un botāniskā dārza krustojums. Nepārprotami, lieta, kas būt jāskatās vasarā, taču pārsteidzošā kārtā te bija daudz ko redzēt arī ziemā (bez sniega) – daudz rododendru un mūžzaļu krūmu, kā arī šādi tādi augi, kas sausos stiebrus un puku galviņas saglabā pa ziemu. Turpceļā uztrāpīju arī uz rožu dārzu, kas bija ļoti rūpīgi iesaiņots egļu skujās. Diemžēl šis skats manam fotoaparātam gāja secen, jo tobrīd lija un es, velkot lietusmēteli, biju aparātu atstājusi apakšā. Atpakaļceļā no pusdienām, jau pustumsā, arī gāju caur to pašu parku un ieraudzīju citas rozes. Neietītas nekādās skujās. Ziedošas un/vai pumpuros. Klajā laukā, nevis siltumnīcā. Hamburga, nopietni? Tā ir Tava izpratne par ziemu? Ziedošas rozes?

    Kongresu namā dzīvība rit tādiem apgriezieniem, ka namā iekšā apmaldos biežāk nekā Hamburgas centrā. Pa dienu, cenšoties draudzenei izskaidrot, kāpēc te ir tik lieliski, nonācu pie secinājuma, ka man pietrūkst vārdu, lai cik ne cik adekvāti aprakstītu visu to bagātību, kas te darās. Vai ir svarīgi, ka vienā stūrī var spēlēt 20+ gadus vecas videospēles? Vai ir svarīgi, ka vienā stūrī ir kafijas gīku kaktiņš ar pāris tādām kafijas pagatavošanas ierīcēm, kādas nekad nebiju vēl redzējusi? Vai ir svarīgs tas cilvēks, kas taisa lego rotaslietas? Atslēgu mūķētāju stūrītis? Stūrītis, kurā māca uztaisīt pulti, kas izslēdz jebkuru TV? Electronic Frontier Fondation informācijas stends? Bet tie ir tikai atsevišķi sīkumi, nieciņi uz vispārējā fona. Vajadzētu kaut kā raksturot to, ka hackspace kopsummā pa stāviem droši vien aizņem laukumu, kas salīdzināms ar futbola laukuma izmēriem. Bet kas tad ir hackspace? Nu vieta kur cilvēki hako… ko dara? Nu, dara lietas. Kādas lietas? Nu visādas! Atkal pārāk nekonkrēti. Nu, bet ko darīt, ja cilvēki dara tik daudz un dažādas lietas, ka viņas dažos vārdos aprakstīt nevar?

    No tematiskā viedokļa, kongress, protams, pilns ar smagu simbolismu. Pirmais kongress ir bijis 1984.gadā, šogad ir trīsdesmitais. Atklāšanas runā tika skaidrots, kāpēc šogad kongresam nav moto: “Parasti kāds vienmēr nāca klajā ar kādu asprātīgu frāzi, kura kādu mums tobrīd svarīgu ideju nestu kopienai un arī plašākai sabiedrībai. Šoreiz mēs esam atstāti bez vārdiem. Mums vienkārši nav ko teikt.” (Šeit un turpmāk – brīvi tulkoju un pārstāstu; vēlāk publicēs oficiālo video, kurā visi, kurus tas interesēs, varēs redzēt, kā bija patiesībā.) Un vēl: “Mēs pamodāmies no slikta sapņa un nokļuvām šausmīgā realitātē.” Bet nevar teikt, ka kongress būtu drūms, tieši otrādi – mežonīgs entuziasms kūsā visus kaktos pat vēl vairāk kā agrāk. Varbūt tāpēc, ka šoreiz sajūta, ka tas, par ko šeit runā, ir svarīgi, ir daudz saasinātāka kā iepriekš. Un teksts “trīsdesmit gadu laikā no gīku saujiņas, kuru viedokli neviens īpaši neņēma vērā, mēs esam kļuvuši par lielu kopienu, kuras viedokli… vēl jo projām neviens īpaši neņem vērā”, kas šeit uzrakstot, varbūt izskatās skumjš, atklāšanas runā izraisīja neviltotu un milzīgu auditorijas sajūsmu, ko pavadīja aplausu vētra.

    No organizatoriskā viedokļa – nevaru sapratusi, vai padevusies esmu es vai organizatori, bet man ir tāda sajūta, ka šoreiz kongress ir vairāk novirzījies savā dienas plānojumā uz vakara pusi. Cik nu to vispār vari teikt par pasākumu, kas ir atvērts 24 stundas diennaktī. Bet nu referāti visu nakti nenotiek.

    Ā, un es dabūju kongresa T-kreklu. Pat mazliet rindā pastāvēju viņa dēļ – bet tad ir īstais izmērs. Kaut kā ir sajūta, ka šis kongress varētu man izrādīties svarīgs ar laiku.
    P.S. Te naktī dzied putni. Vismaz viens. Vismaz pāris dziesmiņas.
    P.S.2. Viesnīcas istabiņā ir barometrs, kas jau kopš manas ierašanās rāda, ka laiks mainīsies. Un man likās, ka tad, kad kaut kas ir konstanti uz robežas starp līšanu un nelīšanu (tā sauc abas pārējās barometra iedaļas), tad tās ir nevis pārmaiņas, bet stabils stāvoklis…