Ceļojumus, kuros jābrauc ar savu mašīnu, ir arī daudz vieglāk mežonīgi iekavēt – tieši tāpēc, ka it kā jau neko nevar nokavēt. Tomēr šoreiz mēs atbilstoši plānam apmēram vienpadsmitos no mājas arī izkustējām. Rīgu ir piemeklējusi tropiskā vasara ar tropiskām naktīm, lai vai ko tas arī nozīmētu vēl bez vājprāta karstuma, un mēs ar zināmām ilgām cerējām uz Tallinā solīto pāris grādu vēsāko laiku.
– Kur viņi visi brauc – darba dienas vidū?! – es brīnījos, lavierēdama pa nomācoši pilno Via Baltica.
– Mmmm, nu varbūt viņiem darbs tāds?
Dziesmu liste apgāja trīs apļus, mēs uzlikām vēl dažas dziesmu listes, un tad vēl dažas dziesmas, un tad beidzot tieši pirms Ainažiem J. nolūkotais krodziņš “Pļavas” bija klāt. Izkāpjot pirmais secinājums bija, ka ārā vēl jo projām ir karsti un briesmīgi un mašīnā bija labāk.
Krodziņš (un viesnīca) iekārtots jaukā, šķiet, nosacīti nesen renovētā vecmājā. Garā ēka ar tradicionālo divslīpu jumtu radīja zināmas aizdomas – ka tik te jau izsenis nav bijusi iebraucamā vieta. Skandināviski pelēcīgais, diezgan askētiskais iekštelpu dizains, kas it kā ārākrītoši, bet patiesībā atdzīvinoši bija papildinats ar pabanālām sirsniņām un šādiem tādiem vēl ķiņķēziņiem, momentā izpelnījās manu ievērību un mīlestību. J. pastā bija gandrīz tik pat daudz siera, kā mēs mājās liekam (un mēs liekam visu pasaules sieru), savukārt mana jēra kāja bija liela un mīksti izsutināta. Un biezajās sienās šķita tāds kā mazliet vēsāks. Ēdām un baudījām dzīvi. Un lai nebūtu uzreiz jāiet prom, paņēmām uz abiem vienu lavandas krēmu brulē. Izrādās, lavanda labi piestāv brulē krēmam!
Atgriežoties pie mašīnas, secinājām, ka tām mušām, kas maskējas par lapsenēm, bet nav lapsenes, laikam garšo pirms pāris dienām Rīgā uzklātais auto vasks – auto bija apsēdusi vairāk kā piedienīga deva šādu indivīdu.
Rīgā nebija sanācis nopirkt saules aizsargkrēmu, savukārt Ainaži neko nebija dzirdējuši par to, ka ziemeļos esot vēsāks. Tā nu pa ceļam uz molu iebraucām Topā pameklēt arī to (citējot J., bļ&ģ, Waze, kas tas par s**u līkumu, kur tu mūs ievedi?!). Ainaži, protams, nav aizsargkrēmu galvaspilsēta, dabūju atkal to pašu, kas man smird, bet ko nu daudz.
Taciņai, kas no tuvākās parkošanās vietas ved uz molu, ir uzlikta zīme “taka slēgta”, mēs likumpaklausīgi gājām atpakaļ uz otru taku. Kad tiekam līdz mola sākumgalam, kur akmeņi veido smuku, gludu klājumu, entuziasma mums ir daudz pat par spīti saulei. Mola vidū, kur akmeņi pajukuši, sāku apdomāt, kā nu būs atpakaļ tikšana, bet pašā galā mols beidzot kārtīgi iestiepjas jūrā, vējš plivina matus un nav īsti svarīgi, kā mēs tiksim atpakaļ.
J., tūlīt pēc atnākšanas: – Tagad mēs iesim atpakaļ?
Es: – Nē. Tagad es te apsēdīšos un atpūtīšos.
Izrādījās, ka J. atšķirībā no manis šo molu nekad nav redzējis, es kaut kad ļoti sen atpakaļ, maza būdama, biju. Tā nu viņš priecājās par to, kamēr es ar neviltotu interesi nopētīju no sev pazīstamās Saulkrastu jūrmalas tik ļoti atšķirīgās piejūras pļavas – nekādu priežu, bet pa pilnam niedru. Randu pļavas. Pēc visa spriežot, jūra paisuma laikā ieplūst tālu iekšzemē, taču pašlaik nepārtraukti mitrajās smiltiņās aug maza, jocīga zālīte un kaut kādas biezlapu puķītes. Un šiverē melnais miljons mārīšu. Šķita, ka citreiz gadā neesmu redzējusi tik daudz mārīšu kā te pāris stundās.
Lai tiktu atpakaļ, pagājām pa jūrmalu mazliet uz Rīgas pusi, un tad griezāmies uz pilsētu. Iznācām Ainažos tieši pie Jūrskolas muzeja. Tam priekšā izlikta mazītiņa bāciņa – tā ilgstoši rotājusi mola tālāko galu, taču 1986. gadā iegāzusies jūrā. Pēcāk izvejota un uzstādīta šeit pie muzeja. Blakus, vien daždesmit metrus tālāk redzama liela, bākai līdzīga mūra celtne, kurai tieši blakus zīme “privātīpašums”. Tā arī nesapratu, kas tas tāds. Taču redzējām arī pāris zemē ieaugušus metāla stabus ar dzelceļa apkalpes ierīču paliekām – kaut kādas lamapas vai virziena rādītāji. Sireāli, jo dzelceļa ta nav. Bet esot bijis – mazbānītis – pat uz mola.
Vēl es uzzināju, ka izkratīt jūrmalas smiltis no vaļējo purngalu kompresijas zeķēm (kāds idiots dažas dienas pirms ceļojuma samocīja potīti) nav tik traki, kā sākumā likās.
Pēc Ainažu pannas mašīnas kondicionieris bija dieva svētība, tomēr attālums no Ainažiem līdz Tallinai šķita vājprātīgi garš.
– Nu gan ceļš, es te zāģēju uz simtu, un sajūta, it kā es te stāvētu…
– Pag, ko, nopietni?! man šķita, Tu ap sešdesmit čunčini…
– Nop.
Pēc tam, kad bijām pārliecinājušies, ka J. telefonā nav pieglabāts pietiekami daudz uzmundrinošas Gogol Bordello mūzikas, mēs tomēr nokļuvām Talinā. Gandrīz viss ceļš līdz viesnīcai bija vienkāršs un nepārprotams, bet, jau gandrīz klāt esot, es nepamanīju vienu apli – tur bija jābrauc iekšā, bet es pa malu izbraucu pirmajā izejā ārā. Waze, izpalīdzīgs mākslīgais intelekts būdams, ieveda mani apgriezties sānieliņā… Un es sazinkā attapos rullējot augšā milzīga universālveikala (Vira Kesku) autostāvvietā. Aizbraucu tur – šlagbomis priekšā, šķiet, jāmaksā. Iekritām apjukumā, izkritām no apjukuma, bet nu, citas iespējas nav, spiežam šlagbomja pogu, kas nu būs. Dabūjām biļeti, apmetām loku, atradām izeju, atdevām biļeti otram šlagbomim, tas mums pateica “laimīgu ceļu” un prom bijām. Nezinu, vai viņiem ir pirmā stunda par brīvu, vai arī speciālgadījums tādiem lohiem kā man, bet tā nu mēs neko nemaksājām.
Pēc tam izrādījās, ka J. nav dabūjis pareizo Waze punktu, un esam drusku blakus. Bet rajons tāds ar milzīgām ielām, apļiem un iepirkšanās centriem. Katrs lieki nobrauktais metrs nozīmē kārtīgu pirueti, lai tiktu atpakaļ. Nočortojos, un braucam. Nepaiet ne pāris krustojumi, kad dienas nogurums uzvar labāko mūsos:
– Tev jābrauc te taisni!
– Šī josla ved pa labi, tad man jābrauc blakus joslā, lai būtu taisni!
– Nē, Tev jābruc te taisni!!!
– Nolādēts, TE nevar TAISNI!!!
Apmainamies ar austrumu spēkavārdiem, es nepieklājīgi vēlu pirms krustojuma pārkārtojos citā joslā (šķiet, ne tur, kur J. mani sūtīja), un sazinkā es attopos kaut kādā Europark autostāvietā. Nekas nav skaidrs, bet vismaz var karti apskatīties. Izrādās, tepat blakus jābūt. Labi, mums nebūtu jāstāv šajā stāvvietā, bet… Jācer vienkārši, ka neuzliks sodu tuvāko 10 minūšu laikā.
Jep, viesnīca tiešām ir blakus mājā. Bet ar apsolīto autostāvvietu viņi mani ir uzmetuši, viņiem visas vietas ir pilnas, jo te ir sasodīts pilsētas centrs un visur viss ir par maksu, tāpēc es vienkārši aizeju, atrodu Europark automātu un iedodu viņam 10 eiro par tuvāko diennakti. Patiesībā nav nemaz tik slikti, viesnīca par to pašu prasītu 8 eiro. Un man vairs nekur nav jābrauc. Āmen.
J. paņem čemodānu, un mēs ieveļamies savā istabiņā. Tā ir maza, ļoti maza un tajā nav koncioniera, jo es pavasarī neiedomājos, ka tas varētu būt svarīgi. Bet J. ir sajūsmā par smieklīgo pusotrajā stāvā novietoto gultu, es iztempju puslitru ūdens un stress ir beidzies. Atvaļinājums.
Turklāt mums ir duša. Kas gan tropiskajos ziemeļos ar 30 grādīgām dienām var būt labāks par dušu numuriņā?!