Laumas piezīmes

Tag: ramen

  • Ziemeļvācijas pavasaris 4: kuģītis un promenāde

    Sestdienas plāns ir izbraukt ar kuģīti, kas kursē pa Ķīles fjordu, un izstaigāties pa Kiellinie promenādi. Plānu aizkavē trauku mašīna, kurai ir… iebildumi pret situāciju. Un viņa pauž savus iebildumus skaļas pīkstēšanas formā. Kamēr māsas vīrs meklē informāciju un māsa darbojas ar trubām (nevarot izpumpēt ūdeni, varbūt vakar kaut kas piespiests?), es vispirms sašuju J. biksēm atrauto vīli. Tad es izzogu no miskastes mazliet kartona, nesankcionēti aizņemos māsas papīrnazi un izgriežu aizvietotājus diviem pazaudētajiem gabaliņiem galda spēlei Labirints, ko māsa ar vīru ir atraduši dzīvoklī ievācoties. Labirinta gabals man sanāk pašai ļoti skaisti, savukārt priekš gremlina attēla uz izejvielu kārts es palūdzu J. palīdzību. Viņam sanāk ļoti atpazīstami. Vienīgi žēl, ka māsas rokdarbu piederumu krājumos vismaz tik drīz pēc pārvākšanās nav washi-tape (dekoratīva līmlente), gremlina kārtij aizmugrē tā arī paliek uzraksta Straciatella Burata fragments.

    Nu…. vajadzētu strādāt tagad, saka māsa, un mēs dodamies uz centru un uz kuģīti. Es prasu, vai mēs brauksim ar tiem smukajiem zilajiem kuģīšiem ar lielajiem logiem, viņa atbild, ka nē, ka bildē esot pēc kaut kādiem geto kuģīšiem izskatījies. Pa ceļam māsas vīrs pamāj ar roku uz necilo celiņu, kur nācām naktī no koncerta “kādreiz jāapskatās, varbūt tur ir shortcut!”, uz ko mēs līksmi atbildam, ka mēs zinām, jā, tur ir gan! Izrādās, pa dienu tur vienā vietā ir ritīgi, ritīgi daudz zosu. Lielas un ar melniem kakliem, bet kauties ar mums nenāk.

    Izrādās, ja saliek kopā mūsu atklājumus ar viņu zināšanām, kā strādā ietves un gājēju celiņi Ķīles fjorda galā, tad īsceļš sanāk vēl labāks. Pie kuģu piestātnes centrā mēs saņemam instruktāžu: “Jūs izliksieties par apjukušiem tūristiem, bet mēs izliksimies par apjukušiem vietējiem!”, uz ko es līksmi atbildu, ka man nemaz nebūs jāizliekas, jo man nav ne jausmas, kā nopirkt biļeti. Par spīti tam, ka mūsu jautrajā pulciņā neviens nerunā brīvi un plūstoši vāciski (J. ir kādreiz mācījies, māsa ar vīru šobrīd mācās, un es nemāku nemaz), māsas vīram kaut kā izdodas paprasīt padomu pareizajam cilvēkam, un viņš vispirms pasaka mums, ka biļetes jāpērk iekšā, tad noiet mums garām un vienkārši sabaksta biļešu aparāta ekrānā to, ko mums vajag.

    Tas geto kuģītis tomēr izrādījās tas pats mans zilais kuģītis ar lielajiem logiem. Kuģītim ir divi klāji, augšējais daļēji nosegts un apakšējam logi ir gandrīz visā sānu sienu augstumā. Tā kā diena ir saulaina, mēs sēžam augšā ārā. Brauciens pa fjordu ir skaists – lai gan šur tur ir arī ostu industriālās būves, ļoti daudz redz pilsētu, baznīcu torņus un Ziemeļvācijai tik tipiskās sarkanbrūno ķieģeļu mājiņas visdažādākajās formās. Māsa pasūdzās, ka tā pietura, kas mums būtu visērtākā, ir slēgta, kāpsim ārā vienu ātrāk.

    Promenādē ir krietni daudz cilvēku, kas bauda saulaino dienu, pastaigājoties vai piknikojot parku zālienos, kur tas blakus ir iespējams. Nav nekomfortabli pilns, bet māsa saka, ka darba dienās esot daudz tukšāk. Mēs redzam ļoti daudz dažāda izmēra jahtiņu, vairākus saldējuma pārdevējus, milzīgu, absolūti milzīgu prāmi ar sejiņu (Aidanova), kā arī jūras suņukus, es atvainojos, roņus baseinā. J. mēģina nopirkt vienā būdiņā man kafiju, bet aparāts kaput.

    Kaut kur netālu no tā promenādes gala, kas pilsētas centram tuvāk, māsa ar vīru jau sen ir ievērojuši Momiji ramen (japāņu nūdeļu zupa) vietu, ko gribētu pamēģināt. Māsa raizējas, ka svētdienas pievakarē varētu būt pilns un mums varētu nebūt galdiņa, bet kad mēs ap pieciem atnākam, esam gandrīz vienīgie. Veicas.

    Vissvarīgākais, ko es šajā restorānā uzzināju, ir, ka viegla jasmīnu tēja ar ledu ir nenormāli garšīgs padzēriens, it īpaši siltā dienā. Rāmens man garšoja, bet neesmu eksperts, nemēģināšu novērtēt, cik autentisks tas ir. Sākām ar J. spriest par iespējām čašū cūkgaļu pagatavot mājās, pēc tās reizes, kad negadījumā tika iznīcināts katls, sen tas nav atkārtots. Māsa savukārt komentē, ka LA esot bijusi tendence, ka pat diezgan smalkos restorānos interjera noformējuma gandrīz nav, nekādu odziņu, nekā. Šeit sienas ir noklātas ar simtiem kartīšu, bildīšu un zīmējumu. Es aizdomājos, ka ar daudz mazām lietiņām ir rītīgi viegli radīt pārspīlētu un nomācošu iespaidu, bet šeit ir izdevies izbalansēt tā, ka liekas omulīgi un jauki. Vēl mēs ar māsu duetā mēģinam pārliecināt J. pirkt citas nūdeles, kad viņš gatavo mājās nūdeļu zupas. Tā ir patīkama saruna, bet es šaubos, vai rezultatīva. J. mēģina ierosināt, ka viņš varētu svētdien pagatavot kaut ko garšīgu visiem, un mana māsa mēģina savaldīt J. haotisko, laimīgo enerģiju kārtīgā gultnē. Neviens no viņiem īsti nesasniedz vēlamo rezultātu, par spīti tam, ka banānu pankūkas, ko J. cepa iepriekšējā vakarā pirms galda spēlēm, lai izglābtu mūsu šurpceļā saskumušos banānus, visiem garšoja.

    Pēc rāmena mēs aizejam atpakaļ uz promenādi pēc saldējuma un man pārdevēja uzkrāmē “2 bumbiņas” tā, ka saldējums karas pāri vafeļu konusam visām malām divreiz vairāk nekā ir iekšā. Savukārt no māsas, es uzzinu, ka ārpus Eiropas ir arī citi bobatēju veidi. Viņas mīļākais ir melnā tēja ar pienu, grauzdētu cukuru un tapiokas bumbiņām (vai kaut kā tā), un jāatzīst, ka tas izklausās daudz interesantāk, nekā jocīgi ar sazinko piepildīti pūslīši tējā. Lielais kuģis brauc prom un kārtīgi, kārtīgi iebauro mums ausī.

    Pēc tam mēs mazliet steidzīgākā solī dodamies mājās, lai paspētu nopirkt rītdienas brokastīm vēl mazliet siera un maizīšu, jo Vācijā veikali nestrādā līdz desmitiem un nestrādā svētdienās. J., kuram atšķirībā no manis patīk staigāt pa veikaliem, piesakās māsasvīram līdzi, un viņi tur sapērkas visādas nesankcionētas uzkodas. Māsa vienā brīdī piemin, ka tad, kad virtuvē jau ir viņas vīrs un J., tad viņa tur vairs vispār neko nevar saprast un izdarīt (loģiski, es arī nevarētu!). Abas nopūšamies par bieži tik mazajām Eiropas pilsētu dzīvokļu virtuvēm, un es laipni ierosinu nospraust priekš J., ko viņš drīkst vai nedrīkst, tad ielaist viņu ar viņa haotisko enerģiju virtuvē, aizvērt durvis un aizbēgt tālu prom. Māsa izskatās tāda kā drusku skeptiska par šādu plānu, bet man tas jau daudzus gadus ir strādājis izcili. Savukārt J. es mierinu ar to, ka kādreiz māsa ar vīru atbrauks pie mums un tad viņš varēs viņiem pagatavot visus ēdienus. Un vēl dažus. Jo tad viņš būs virtuves pavēlnieks.

    Nesankcionētās (un arī sankcionētās) vakariņu uzskodas bija ritīgi garšīgas.

  • Turīna 2: stāvamais un braucamais

    Divas nākamās dienas ir konference un notiekošo īsi var rezumēt kā “nogurums, sāp pēdas, gribas čīkstēt, bet zinātne notiek”.

    Konference norisinās Lingotto centrā – ēkā ar patiesi interesantu vēsturi – tā ir kādreiz bijusi novitāra un revolucionāra Fiat rūpnīca, kas pēc slēgšanas pārbūvēta par daudzfunkcionālu notikumu vietu – veikali, kino, kongresu centrs, viss, ko vien vēlies. Abos ēkas galos ir milzīgas spirālveida rampas, pa kurām saliktie fiati kādreiz brauca lejā – pēc tam, kad tie tika izmēģināti trasē uz jumta. Tagad uz jumta trase tiek retums lietota elektromobiļiem un pārsvarā ir apzaļumota.

    Taču mans prieks par ēkas vēsturi nespēj atlīdzināt manu īgnumu par organizātoriskajām nebūšanām. Šī konference vienmēr ir bijusi liela un šogad ir kaut kāds dubultnotikums, līdz ar to, salīdzinot ar jomā pierasto, tā ir milzīga konference. No otras puses, kaut kur tiek minēti 3 tūkstoši dalībnieku un daļa no tiem piedalās virtuāli – nekas tāds, ko cilvēce nebūtu pieredzējusi. Atklāšanas laikā galvenajā ēkā izbeidzas internets, bezvadu tīkli sakonfigurēti tā, ka nespēj visiem gribētājiem izdalīt IP adreses. Lielajā zāle arī mobilā interneta pārklājums ir diezgan nekāds, iespējams, lielais gribētāju skaits to “iztērē”. Otra lieta, kas izmisīgi pietrūkst, ir gaiss. Gan lielajā zālē, gan gaiteņos, gan milzu angārā, kur notiek plakātu sesijas, cilvēki gaisu izelpo pirmajās stundās un tas nekad neatgriežas, tāpēc es cīnos ne tikai ar drusku trauksmi par nevēdinātām telpām, bet arī vienkārši miegu. Viena referāta laikā viens no maniem kolēģiem viedi saka, ka telpās, kurās nav ne gaisa, ne interneta, nav pamata dzīvam cilvēkam atrasties un patiesībā mums būtu jāiet ārā. Mēs neizejam. Sēžam telpas vidū.

    Vēl viena ķibele ir manas nostaigātās pēdas. Šajā konferencē plakātu sesijas vienmēr bijusi interesantākā daļa un daudzo dalībnieku dēļ tās notiek paralēli ar referātiem gandrīz visu dienu. Plakātu sesijas šoreiz tiek diezgan gudri organizētas lielā angārā, kas nozīmē, ka var ērti izstaigāt visas dažādās tēmas un aprunāties ar katru interesējošo stāstītāju. Man patiesībā šī daļa vienmēr ir patikusi, taču rodas problēma. Sanāk visu dienu pavadīt kājās. Angārā krēslu ir ļoti maz. Kafijas pauzēs ir pieņemts stāvēt rindās vai pie galdiņiem. Jā, es esmu paņēmusi līdzi savas vismīļākās, mīkstākās botiņas, bet ar to nepietiek – jau pirmās konferences dienas pēcpusdienā man pēdas sāp diezgan drausmīgi. Turklāt tajā dienā, kas tika pavadīta ceļā, man bija kurpes ar plānākām zolēm un arī tika staigāts par daudz.

    Odziņa uz mana saguruma un nīgruma kūkas ir kafijas paužu organizācija. Šķiet, organizatori ir samaksājuši par to, ka mums noteiktā laikā dos kafiju, nevis, ka visi, kas grib, dabūs tik kafijas, cik grib. Tāpēc ir ļoti garas rindas un es vairākkārt uzraujos uz to, ka nē, es nevaru dabūt vēl vienu kafijas piņģerotu, jo tieši tikko nozvanīja zvaniņu, ka kafijas pauze beidzas. Un arī mana puslitrīgā krūzīte dzeramā ūdens glabāšanai apkalpojošajam personālam izraisa šoku – neviens nelej to pielnu, tāpēc man ir jāstāv rindā atkal un atkal. Šis būtu mazāk kaitinoši, ja pirms pāris mēnešiem mēs nebūtu darbā sprieduši, ka šoreiz konferences reģistrācijas maksa ir sasodīti augsta pat šīs konfas standartiem. Ā, nu jā, un no tās stāvēšanas turpina sāpēt pēdas.

    Ar zinātnes daļu iet labāk. Par spīti tam, ka nav gaisa un milzīga daļa satura ir par LLM, kas mani īsti nesaista, es tāpat atrodu lielu čupiņu piefiksēšanas vērtu ideju un atsauču.

    Vēl mani ļoti iepriecina pilsētas metro. Ir tikai viena līnija, tas kursē reizi 5 minūtēs, brauc šausmīgi ātri, un 72h biļete, kas ļauj braukt gan ar metro, gan tramvaju vai autobusu, cik vien vēlos, maksā 12,5€. Un gan Lingotto, gan mūsu viesnīca ir pāris soļus no metro. Kā pirmās konferences dienas rītā mēs to aptveram, tā metro kļūst par būtisku atslodzi manām nabaga pēdam. Starp citu, metro vilcieniņi ir pilnībā automātiski, tiem nav vadītāja, un tomēr tie pietur pietiekami precīzi tā, lai vagona durvis salāgotos ar durtiņām būvē, kas norobežo sliedes no visādiem muļķiem, kas varētu uz sliedēm nokrist.

    J. pa šīm dienām ir paspējis apmeklēt anatomijas muzeju, kriminālistikas muzeju un kāda jauka, mazliet traumēta vietējā mākslinieka muzeju.

    Pirmajā dienā pusdienās nezkāpēc sanāk ēst pokebļodas kopā ar kolēģiem turpat blakus iepirkšanās centrā. Vakariņas es aizstāju ar uzkodām, ko dod welcome drink, kas ir tajā pašā angārā, kur plakāti. Iespējams, garšīgākā uzkoda ir pasta ar kaperiem un olīvēm, kas man pārsteidzoši labi garšo par spīti manām distancētajām attiecībām gan ar kaperiem, gan olīvēm, gan sarkanīgām mērcēm. Vienā brīdī iestājas dzīvā mūzika, bet mēs ar J. un kolēģiem nobalsojam, ka akustika telpā nava laba.

    Otrajā dienā es esmu daudz saudzīgāka ar savām pēdām un rūpīgāk plānoju, kad stāvu un kad sēžu. J. mani pārliecina, ka, ja negribam ēst Lingotto, tad es tikpat labi varu atbraukt uz viesnīcu un mēs varētu iet ēst kopā. Es arī atbraucu, apsēžos dīvānā un saprotu, ka nebūs. Es uztaisu tādas acis kā Šreka Runcis Banderass un izčīkstu, lai J. atnes kaut kādu līdzi ņemamo ēdienu. Tā vismaz no manas puses izrādās izcila izvēle, jo 5 minūtes pēc J. aiziešanas sāk vēl arī gāzt lietus. J. atnes pildītu pastu ar sēņu mērci. Garšīgi, lai gan mani mulsina J. apgalvojums, ka pasta esot pildīta ar desu. Bet nu ir garšīgi. Vēl J. ir dabūjis līdzīgus kārtaini svītrainos pīrādziņus kā Neapolē – ar riekstu krēmu. Tos es prātā piezīmēju sadaļā “totāli varētu vēl”. Vēl mēs dabūjam pajokoties, ka mūsu viesnīcas numuriņā spokojas, jo, kamēr ēdam (iespējams, lietus dēļ?) sāk vērties ciet logu metāla žalūzijas. J. tās atver un tās aizveras vēlreiz. Taču pēc pauzes tās tomēr izdodas atvērt kā nākas.

    Otrās dienas vakars konferencē ir bez pasākumiem. Es pabeidzu izstaigāt pēdējo plakātu sesiju, tad atbrauc J., un mēs uzkāpjam uz Lingotto jumta. Ieeja tur ir 2€, un mēs tikai tad, kad viss slēdzas, saprotam, ka tas ietvēra arī labāku vai sliktāku muzeju, nevis tikai pastaigu pa jumtu. Iespējams, laiks rādīs, varbūt mēs aiziesim uz muzeju rīt vai parīt. Jumts ir jauki apzaļumots, tajā ir izstādītas vairākas patīkamas modernās mākslas skulptūras. Mani visvairāk iepriecina lielais neona uzraksts “šīs nav beigas” un soliņi ar tādiem uzrakstiem kā “Es dodu priekšroku skatīties, nevis sacensties. Ja piekrīti, apsēdies.” vai “Es dodu priekšroku iepauzēt, nevis sasteigt. Ja piekrīti, apsēdies”. Izejam pilnu loku, krietnu laiku sēžam un vērojam noejošo sauli. Vienā pusē ir zaļie kalni ar mazām baznīciņām. Otrā pusē žilbinoši uz leju kāpjas saule. Tikai pēc ilgas sēdēšanas attopamies, ka tas, ko mēs visu laiku uzskatījām par robainiem mākoņiem degunpriekšā ir pusi uz pusi mākoņi un sniegainas kalnu kores. J. izskatās saviļņots par šo atklāsmi.

    Promejot mēs redzam arī mazā piecsimtā fiatiņa koka skulptūru/modeli, pie kura tika mērītas visas veidnes, kurās gatavoja ārējās metāla daļas. Diemžēl mums neizdodas noiet lejā pa kādu no lielajām rampām, jo visu slēdz un mūs sūta uz liftu.

    J. ir atradis vīna pagrabu pāris metropieturas no viesnīcas, kur varētu diezgan smalki pavakariņot, taču pēc apdomāšanās mēs tur neaizbraucam – metro ir tikai līdz pusdesmitiem, atpakaļ būtu jāiet kājām, un tas sāpētu. Tā vietā mēs paliekam japāņu ēdamvietā blakusmājā attiecībā pret viesnīcu. Mēs būtu nākuši te pirmajā dienā, bet viņi tieši tad slēdzās.

    Mazliet sasmejos par klasisku Itālijas pieredzi – japāņu restorāns, ramen, suši, japāņu alus, sakē, un… viena ēdienkartes lapa ar rūpīgi atlasītiem Itālijas mazo vīnkopju vīniem. Visi nosaukumi man ir sveši, taču apraksti ir pietiekami daiļrunīgi, lai es uzminētu, ka Piaggia a Levante no Toskānas man varētu garšot. Var jau būt, ka es vienkārši esmu pārguri, bet tas ir izcils un es pirmo reizi nožēloju, ka nepaņēmām ar J. kopā pudeli.

    Rāmens, protams, nav itāļu ēdiens, un es pat nespēju novērtēt, vai tas ir diezko autentisks rāmens, bet… Izrādās, tā ir tieši tā zupa, ko man noguruma vakarā vajadzēja. Buljons silda gan miesu (ar visiem tiem lietiem Turīnā galīgi nav karsti), gan dvēseli. Desertam un gjozas pelmeņiem arī nebija ne vainas, bet labāko ceļojuma atmiņu sarakstā paliks ierakstīts vīns un rāmens pēc garas, grūtas dienas.