Brandenburgas vārti sākumā bija pilsētas vārti, bet 18.gs. beigās tika pārveidoti par triumfa arku. Vēlāk viņus dažādām triumfālām vajadzībām izmantojuši ne tikai prūši, bet visi, kam vien nav slinkums, ieskaitot Napoleonu un Hitleru.
Nokļuvusi pie Brandenburgas vārtiem ar lielu interesi izlasīju nelielo zīmīti uz salīdzinoši nelielā Berlīnes mūra piemiņas stabiņa: Berlīnes mūris gāja tieši aiz Brandenburgas vārtiem, kuri atradās austrumu pusē. Laukums pirms tiem bija zona, kurā parastiem mirstīgajiem neļāva spert kāju. Formālais pamatojums – tāpēc, ka vārti uz tukšā laukuma izskatās svinīgāk. Praktiskais pamatojums – vieglāk novērot, vai kāds nemēģina rāpties pāri.
Brandenburgas vārtos laikam vissaistošākais man likās atklājums, ka lielajā vairumā stereotipisko bilžu tiek attēlota tikai vārtu centrālā daļa, tomēr realitātē šī būve turpinās pa labi un pa kreisi ar uz mazliet samākām kolonnām balstītiem platākiem “jumtiņiem”. Pie Brandenburgas vārtiem redzēju “daudzcilvēku” velosipēdus – ar minamiem pedāļiem aprīkotas ierīces, uz kurām kantainā puslokā sēž kādi 9 cilvēki. Viens no tiem transportlīdzekļiem bija alus bānis, vai kas tamlīdzīgs, un no tā es uzmanījos sevišķi centīgi – viņiem bija daudz alus (muca?) un viņi to daudz dzēra.
Aiz vārtiem kādu brīdi skatījos pa kreisi, mēģinot izdomāt, kāpēc biju tur ieplānojusi paieties un ko gribēju tur paskatīties. Tā arī neatcerējos. Tā nu ebreju piemiņas vieta palika neapskatīta. Gāju pa kreisi līdz reihstāga ēkai. Milzīga brūngana ēka ar skuptūrām un kolonām rotātu fasādi. Kara laikā tika gandrīz pilnībā nopostīta, atjaunojot daudz kas tika saglabāts, tomēr centrālo kupolu uzcēla savādāku – no stikla, lielu, lielu. Diemžēl, lai tiktu kupolā, ir trīs dienas iepriekš jāpiesakās. Trīs dienas man vairs nav šajā ceļojumā pieejamas.
Aiz Reihstāga var redzēt attālāk esošu jaunu, daudzveidīgu, stiklainu daudzstāvu celtņu bloku. Pilnīgi droša neesmu, bet visticamāk, tas ir upes otrā pusē. Šajā pastaigas vietā pieļāvu vēl vienu kļūdu: biju plānojusi apskatīt aiz rehistāga esošo Balto krustu piemiņas vietu pie Berlīnes mūra nošautajiem cilvēkiem, tomēr tā, kā dažus mazliet līdzīgus krustus biju redzējusi šurpceļā pie Tiergarten stūra, nodomāju, ka reihstāgs man bija uz šo pusi tālākais ieplānotais punkts.
Tālāk devos slīpi iekšā Tiegarten parkā un iznācu uz 17.jūnija ielas tieši pie Padomju kara memoriāla. Citēju centrālo uzrakstu: “Mūžīga slava kara varoņiem, kas krituši kaujās ar vācu fašistiskajiem iebrucējiem par Padomju Savienības brīvību un neatkarību”. Mūsdienās viņu uztur Berlīnes pašvaldība, tur 8.maijā notiek liels jandāliņš un 2010.gadā Krievijas vēstniecība izteica norājumu Vācijas varas iestādēm par nepietiekamu pieminekļa aizstāvību, jo tieši pirms 8.maija uz pieminekļā parādījies sarkans grafiti uzraksts “zagļi, slepkavas, izvarotāji”. Pie lielgabaliem un ložmetējiem, kas stāv pie ieejas kompleksā, ir piesietas oranžmelnas lentītes.
Vēsture tiešā konfrontācijā mēdz būt satricinoša.