Laumas piezīmes

Tag: Ryanair

  • Gēteborga 1: bezglutēna pica

    Lidostu un lidošanas process nav nekāds izcilais, bet nekas patiesi slikts arī nenotiek. Piektdienas pēcpusdiena, drošības kontrole, par spīti tam, ka izlaiž mani caur jauno rentgenu, tāpat liek izkrāmēt somu, lidmašīna pārcelta par vairāk kā stundu, un kafija ir uzcenota par trešdaļu no cenas tās pašas frančīzes piemājas kafejnīcā. Uz Gēteborgu no tuvākās lidostas ir kārtīgs autobusa brauciens, un, lai gan Gēteborgā es izkāpju skaista saulrieta laikā, uz brīdi manu izturību mēģina paudīt arī īsa lietusgāzīte – vai es spēju noturēt divās telefonu kartei, lietussargu un čemodāna rokturi. Pa acu galam es redzu atrakciju parku, nesaprotu tikai, vai strādājošu, vai slēgtu.

    Viesnīca mēģina izlikties par muižas un vasaras mājiņas krustojumu – zema, numuriņi vien divos stāvos, gari gaiteņi, vairāki pagalmi. Tajā pagalmā, ko es redzu pa logu, ir šūpuļtīkls, logs ir virināms un uz koka rāmja ir atgādinājums neaizmirst aizvērt logu ejot prom. Ar to atliektiem galiem pietiek, lai man iepatiktos.

    J. šoreiz līdzi netika, atbalsta man attālināti, čatā, ar vērtīgu ieteikumu, ka netālu no viesnīcas ir laba picērija (Bulldog Kitchen) ar pufīgām neapoliešu picām. Aizeju, jā, tur ir cilvēki un ēdienkarte izskatās jauka, un J. ieteikumi jau parasti ir labi, mēģinās. Mani apmulsina ļoti smaidīga (un skaista) viesmīle, kas jautā, vai es vēlos kaut ko iedzert. Es pēc pauzes izstomu, ka gribu ēst un viņa saka, ka jāēd salāti, jo nav picu mīklas vairs. Es saskumstu, bet ir kārtīgs vakars un kārtīgs nogurums, un es palieku te. Šķirstu ēdienkarti un domāju, ko nu, tā picu daļa izskatījās vislabāk. Picu nav, ja, es pārprasu, jo brīžiem viesmīles vārdi saplūst ar fona murdoņu un man ir sajūta, ka slikti saprotu. “Nu, ja vien jūs nevēlaties bezglutēna!”, viņa uzmundrinoši atbild. Es brīdi apjukusi skatos, līdz attopu, kas ir vārdi: “jā, es varu ēst bezglutēna, paldies!”

    Mēs biki pārprotamies arī par to, vai es gribu balto vai sarkano picu, bet beigās es tieku pie lieliskas picas ar vēl lieliskāku nosaukumu: Crazy Goat, Trakā kaza. Kazas siers, bumbieru šķēles, rieksti, mazliet smaržīga timiāna, kaut kāda jauka, balta mērce. Lieliska pica. Jā, tā nav pufīgā neapoliešu, bezglutēna mīklai ir grūti tā pūsties, taču citādi lieliski. Ja Rīgā būtu tāda picērija, es vestu tur visus savus bezglutēna draugus.

    Vakarā ir vēsi, pieļauju, ka pēc karstās Lietuvas būšu kļūdījusies ar apģērba izvēli.

    Pēc atgriešanās viesnīcā es kādu brīdi turpinu cīnīties ar programmkoda gabalu, kuru šausmīgi gribas pabeigt pirms iegrimstu šīs nedēļas tēmā, taču man izdodas neaizsēdēties pārāk. Laika zonas un kopējais ceļojuma plānojums strādā manā labā – te ir par stundu mazāk un rīt vēl ir tikai sestdiena. Darbs sākas tikai pirmdien, brīvdienās esmu šeit no savas kabatas iepazīt apkārtni. Un skolas organizatori jau ir piedāvājuši, ko darīt šajās dienās.

  • Mājupceļš pa nakti

    Parkā pie obeliska konstatējām, ka nevaram ar kolēģi vienoties par tālāko ceļu. Viņš gribēja iet uz viesnīcu kājām, lai pēc tam labāk nāk miegs, savukārt man likās, ka manas kājas ir nostaigātas beigtas tūlīt nokritīs, tāpēc es gribēju doties uz tuvāko metro, kas saskaņā ar GPS bija parka pretējā malā. Pie tā arī palikām. Es aizkavējos vēl mazliet pafotogrāfēt skupltūras un tad devos uz metro. Izrādījās, ka Frognera parks beidzas šajā virzienā tūlīt aiz skulptūru ansambļa un zaļais laukumiņš kartē ir kapsēta, kurai apkārt ir sēta un šajā pusē nav nekādas ieejas. Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka tā esot Rietumu kapspēta –  Norvēģijas lielākā kapsēta. Baigi lielā nelikās. Kapsētā bija pa kādai  koku/krūmu rindai, kas apņēma kapakmeņu saliņas, un no malām tā bija patīkami norobežota ar kiem, tomēr latviešu kapsētu iekārtojums turpina man palikt unikāli mežains.

    Pa ceļam redzēju vairākas lieliskas koka mājiņas 2 vai 3 stāvos, ar lieliem, apburošiem balkoniem. Starp citu, Oslo uz balkoniem vienā stūrī ļoti bieži ir izlikts galds ar diviem vai reizēm trim krēsliem. Vēl izrādījās, ka izejot Frognera parkam pavisam cauri šajā virzienā var tālumā redzēt Holmenkollbakken – olimpisko slēpošanas/tramplīnlekšanas “kalniņu”, kas skaitās viena no Oslo un Norvēģijas iezīmīgākajām būvēm. Kalniņš no attāluma atgādina gaisā paslietu, zemē iedūrušos slēpi.

    Atgriezusies viesnīcā, kolēģi satiku jau priekšā. Vainoju tajā iešanu apkārt kapsētai un fotogrāfēšanu 😀

    Kolāģis aizgāja gulēt praktiski tūlīt, es vēl pusotru stundu parakstīju – līdz vienpadsmitiem. Tas viss tāpēc, ka modinātājs uzlikts jau trijos visnotaļ čakarīgā mājupceļa plānojuma dēļ – vienīgais autobuss uz lidostu atiet četros no rīta, lidmašīna izlido 6:45.

    No rīta apbrīnojamā kārtā izknosījāmies raiti un neko nekavējot – laikam tāpēc, ka kustoties kaut drusku lēnāk mēs droši vien būtu uz vietas aizmiguši. Tā kā viesnīcā mēs iepriekš bijām teikuši, ka dosimies prom tik nešķīsti agri, mums bija uztaisīts katram pa nelielai sviestmaizei. Mums piedāvāja arī kafiju, bet kaut kā pa miegam aizmirsām paņemt.

    Gājiens cauri Oslo sestdienas rītā trijos bija mazliet sireāla lieta – droši vien tāpēc, ka pārējā pilsēta jutās kā vēlā piektdienas vakarā un turpināja aktīvi ballēties. Ceļš uz autoostu ir īss, tikai kāds kilometrs, bet tajā paspējām uzskriet diviem “čurājošiem puisēniem”. Kolēģis komentēja, ka tas esot pagraba logu trūkums – cilvēks no rīta paskatās pa logu, a tur kāds šitā virsū. Autoostā diezgan plaši pārstāvēti visdažādākās neskaidrības pakāpes pusaudži. Kolēģis pieļāva domu, ka esot pēdējā skolas diena, izlaidumi vai kaut kas tāds, jo pa dienu ejot uz viesnīcu esot redzētas vairākas grupas svētku tērpos tērptu jauniešu.

    Autobusā mocījos ar neizlēmību – gulēt vai skatīties pa logu. No Oslo izbraucām uz dienvidiem, un krietnu laiku braucām gar Oslo fjorda austrumu krastu. Vispirms ar zināmu sentimentalitāti vēlreiz noskatījos atpakaļ uz orientieriem, ko nu jau Oslo krastmalā biju iepazinusi (Tjuvholmena, opera) un daudzajām jahtām, pēc tam – klintis, biezie meži un ūdenī atspīdošās rozīgās debesis bija gleznu gleznu vērtas.

    Lidostā metala detektors bija uzregulēts vājprātīgi jūtīgs, kā rezultātā mani pārmeklēja. Mans noziegums bija krūštura stīpiņas un bikšu poga. Arī mana soma izpelnījās pārmeklēšanu – divu siera gabalu un varbūt vēl GPS dēļ. Kamēr es vienīgā lidostas veikala vidū tupēju zemē un šņorēju kurpes, kolēģis ķikināja par to ka aiz apsardzes / pie ieejas veikalā ir automātiņš, kas ievāc klientu viedokli par drošības procedūrām, – viņam pogas bija dažādu smaidiņu formā.

    Izstāvējāmies Ryanair rindā tik ilgi, ka kolēģis sāka jokot, ka Ryanair jauc vārtu atvēršanu ar vārtu slēgšanu. Beidzot tikusi lidmašīnā konstatēju, ka a) lidmašīna ir tukšāka nekā turpceļā (galīgi nav parsteidzoši, ka cilvēki negrib celties trijos) un b) ka krēslu slīpums nav regulējums. Bet kaut kā stīvi gulēt vienalga iemanījos.

    _________________________________

    P.S. Oslo ir ļoti liels ekoloģiskās pārtikas īpatsvars. Tas zināmā mēra mazliet attaisno tās dārdzību.

    P.S.2. Vienīgā prece, kas bija man pazīstamā cenā, bija pastkartītes lidostā.

    P.S.3. Man ļoti, ļoti patika lielie logi un daudzie balkoni. Kā arī tas, ka viss ēdiens, izņemot studentu ēdnīcas, bija ārkārtīgi garšīgs.

    P.S.4. Man pēc ilgstošas gadījumrakstura saskaršanās ar brūno sieru, tagad tas ir iegaršojies, vismaz maigā variatāte.

    P.S.5. Šī ceļojuma laikā uzzināju, ka savulaik esmu neprecīzi izdomājusi vārda “fjords” nozīmi no lasītajām grāmatām – līdz šim domāju, ka tas ir sakarā ar kalniem pie ūdens, bet nē, tas ir šaurais, dziļais līcis, kas iestiepjas tālu sauszemē (parasti starp kalniem, un bieži ir stipri sazarots).

  • Ierašanās Oslo – Ryanair, klintis un viesnīca

    Kad abi ar kolēģi plānojām braucienu uz vienu no pasaules dārgākajām pilsētām – Oslo, nebija skaidrs, vai dabūsim apmaksātu komandējumu, tāpēc paņēmām Ryanair lidojumu. Lidmašinā viss nooptimizēts līdz pēdējai vispārākai pakāpei, šaurs kā slotu skapī. Ryanair pārbūvē lidmašīnas, saliekot krēslus ciešāk, lai lidmašīnā saiet vairāk krēslu rindas. Un es pārliecinājos, ka, pārāk nepārbāžot savu datorfotoaparāta somu, varu to gandrīz bez grūtībām iedabūt pat Ryanair bagāžas rāmītī. Ārā gan nāca smagāk… Lidojums nebija ne ar ko īpašs, tikai gaisa bedres pavairāk un pirms pacelšnās uz skrejceļa pilots strauji apstūrēja apkārt nelielam šķērslītim vai bedrītei, noraustot lidmašīnu, un tas bija tā mazliet jocīgi.

    Nolaidāmies Riges lidostā, kas atrodas krietnu gabaliņu no Oslo – ap 60km jeb stundas brauciens no lidostas līdz centrālajai autoostai, kas atrodas tieši blakus centrālajai stacijai Oslo centrā. Nolaižoties tā smaržoja, gandrīz it kā mēc būtu meža vidū pēc lietus nolaidušies. Paskatos apkārt – tas diezgan lielā mērā bija “meža vidū” – uz visām pusēm, ko varēju viegli saskatīt, lidlauks robežojās ar mežu. Nolaišanās notika pāri nelielam līcītim, kurā varēja redzēt nelielas, dekoratīvas, meža klātas saliņas.

    Brauciens no lidostas lielākoties bija pa mazapdzīvotu apkārtini – koki, koki, akmens atsegumi un atkal koki. Man patika. Grūti izstāstīt, laikam vienkāršāk ir teikt, ka man vienkārši patīk tādi meži, kādi ir Latvijā un uz ziemeļiem no tās. Vienkārši uz ziemeļiem tie ir vēl lielāki, monumentālāki, visaptverošāki un reizēm arī skarbāki.

    Oslo centrā ieradāmies patīkamā pēcpusdienā, šķiet, ap diviem vai trijiem, un nosecinājuši, ka esam pusotra kilometra attālumā no viesnīcas, nolēmām iet tur kājām. Pirmais iespaids par Oslo – te arhitektiem ļoti patīk spēlēties ar klucīšiem – lielākā daļa ēku atgādina klucīšu kombinācijas, bet ne vienmēr tādas taisnas un pareizas, reizēm klucīši pārklājās vai sakabinās savdabīgās kaskādēs. Daudz stikla, lieli logi – ņemot vērā, ka Oslo tomēr ir ziemeļu pilsēta, patiesībā ir loģiski, ka šeijienes arhitektūra ir orientēta uz pēc iespējas lielāku saules gaismas ievadīšanu pie cilvēkiem iekšā.

    Viesnīcas priekšā neliels apļveida laukumiņš, pa kuru neesmu sapratusi, vai tā ir kājāmgājēju vai mašīnu zona, un laukumiņa vidū instalācija, kas sastāv no kaut kā, kas atgādina brīvi gaisā karājošamies palielinātus alumīnija follijas lēvarus, ko gaisā tur tornado. Rīt jānopēta rūpīgāk, kā tas pasākums tur turās, bet izskatās savā īpašā veidā elegants – tāds kā viegls.

    Pati viesnīca no ārpuses izskatās salīdzinoši nekāda, necilāk nekā parasti viesnīcas ar vismaz trim zvaigznēm, tomēr no iekšpuses tā ir sasodīti kvalitatīva. Nezinu, vēl kādas būs brokastis, bet numuriņš ir patīkami liels. Vai vismaz atstāj liela iespaidu. Dzeltenas sienas, bēši aizkari un tumši zils dīvāns, kas viennozīmīgi izpelnījās iespēju kalpot par somu un jaku palikni. Vannas istabā siltā grīda un pie poda – nolaižami rokturīši invalīdiem. Vēl mums ir pat rakstāmgalds un TV, kas mēģināja ar mums komunicēt un informēt par mūsu lieliskajām iespējām. Poga “off” uz pults novāca lieko apgaismojuma avotu.

    Nolikuši mantas (man tas nozīmēja no somas izkrāmēt gandrīz vienādu daudzumu drēbju un dažādu kabeļu un elektronikas :D), nolēmām iet vakariņās. Ēst ir labi. Pat valstī, kur kolas bundžiņa maksā gandrīz trīs latus.