Laumas piezīmes

Tag: sadzīve

  • Piektdienas rītā

    Naktī tempratūra nokritās vairāk kā parasti un vienu brīdi stipri lija. Pamodos, pārstiepu pāri guļammaisam jaku, aizvēru visus guļammaisa rāvējslēdzējus un ciešāk ieritinājos. “Ja šitā līs, es nevarēšu staigāt pa Berlīni diez ko komfortabli,” padomāju un šņācu tālāk. Tagad, dienā, ir krietni vēsāks kā iepriekšējas dienas, bet vairs nelīst.

    Vienā no kaimiņu teltīm ir iekārtojušies kaut kādi šausmīgi trokšņaini cittautieši, kas runā man nesaprotamā valodā ar krievu iespraudumiem. Jau divas naktis pēc kārtas aizmiegu pāris minūšu laikā ar domu, ka ja viņi šitā trokšņos, tad gan man beidzot neizdosies aizmigt.

    Savukārt parasts.lv ir saliktas bildītes ar visādiem šejienes gadžetiem. Man pašai droši vien tik daudz nebūs.

  • Ei, jau vidus!

    Esmu atkaliemācījusies izgulēties uz grīdas tā, lai nenogulētu plecus. Vakar aizsēdējos pāri pusnaktij centrālajā nojumē pie interneta, uz telti mani aiztrieca fakts, ka biju nosalusi neskatoties uz uzvilkto pufaiku. Lienot iekšā guļammaisā, nopriecājos, ka vispār mazliet padārgais Lafumas guļammaiss ir viens no maniem veiksmīgākajiem pirkumiem – silts, patīkama iekšdrēbe (nesviedrē un nelīp pie ādas), turklāt kājgalī var atvērt rāvējslēdzēju un izbāzt ārā pēdas. Pa dienu te ir ritīgi silts, īsta vasara. Saule spīd, un kaut kur dzirdēju pieminam 30 grādus. Tas gan droši vien bija aptuvens novērtējums. Pagājušajā naktī vienu brīdi man likās mazliet vēsīgi, bet tad es beidzot pirmo reizi aizvēru ciet telts ieeju. Tā līdz šim telts biezo ieeju turējām ciet tikai, kad bijām aizgājušas prom vai pārģērbāmies.

    Telts biedrene stāstīja, ka naktī esot pusmiegā izbāzusi galvu no telts un izlamājusi (latviski, protams) kampusero bariņu no otra angāra, kas ar lielu troksni spēlēja frīzbiju un laikam taču trāpīja mūsu teltij. Latvieši tie noteikti nebija, bet sūtnis, kas nāca pēc šķīvīša bārienu nesaprotamajā valodā bija uztvēris ļoti nopietni.

    Redzēju čupu robotu un streampunk modding. Kā arī EFF prezentāciju, Neil Harbisson ar viņa kiborgaci, kas viņam nodrošina krāsu redzi, (viņš ir labs stāstnieks, starp citu, efektīvi piesaista auditorijas uzmanību) un vēl diezgan plašu loku visa kaut kā.

    Šovakar pēc prezentāciju beigām galvenā skatuve ir atvēlēta futbolam. Episkas atbalsis, domāju, ka var dzirdēt arī galējos telšu angāros.

    Dabūju vēl kaut kādus izdales materiālus, to starpā jauku maisiņu ar man pazīstamo televīzijas torni.

    Esmu apņēmusies rīt pēc ielūgtā referāta braukt uz centru, tāpēc pēcpusdienas programmu drošības pēc nelasu. Vakar vakarā pārsteigta attapos, ka pasākuma beigas ir daudz tuvāk, kā biju domājusi.

  • Nākamie sadzīviskie nieciņi

    Vakar eju pirkt kafiju un mafinu. Pārdevējs nosauc man kaut kādu pilnīgi dīvainu summu. Es apjuku un konstatēju, ka galvā nav gatavu šablonu nepareizas pirkuma summas apspriešanai angļu valodā. Ātrumā prātā ienāca tikai vienkāršais “Are you sure?*” Pārdevējs apjuka, un pēc tam kopā ar otru pārdevēju, kas viņam kaut ko paskaidroja vāciski, ilgi smējās. Beigās izrādījās, ka viņš man bija nosaucis pilnu kafījas summu ar krūzi, lai gan man bija sava, un aizmirsis pieskaitīt mafinu.

    Vakarā īsi pēc tam, kad biju ielīdusi teltī gulēt, kaut kur sāka trinkšķēt briesmīgs zvans. Laikam izmēģina ugunsdzēsības signalizāciju. Pēc brīža pazvana vēl. Un tad vēl. Eu, nu vai tiešām tagad būs noticis kaut kas nopietns? Pie nākamā zvana, kurš ir neprātīgi skaļš, es beidzot izbāzu galvu no telts. Izrādās briesmīgās zvana skaņas rada angāra vārtu atvēršana 😀 Katrā no 4 vai 6 angāriem ir laikam 3 milzīgi vārti**, kas lielā lietus dēļ gandrīz visi tika aizvērti, un tagad, lai cilvēkiem naktī ir ko elpot, tos ver atkal vaļā. Nu re, uzzināju kaut ko jaunu par angāru vārtiem.

    Kaut kur vienā vietā angārā ir kaut kāds amizants uzraksts, bez maz vai “ja mazgājat savu lidmašīnu, neatstājiet aiz sevis cūcību”, tikai ļoti oficiālie vārdiem. Apskatīt lidostu šādā veidā ir neprātīgi aizraujoši. Šodien atklāju, ka mums ir pieejama arī krietna daļa geitu otrā pusē esošo telpu.

    Šodien netālu no lidostas atklāju āziešu restorānu ar milzīgām porcijām un burvīgiem tējas traukiem. Pārtikas ziņā esmu glābta. Vismaz daļēji. Interjerā austrumu akcentu bija tik maz, ka pat sākumā nepamanīju, ka esmu iegājusi āziātu restorānā. Viesmīle bija jauka tante, kas ne vārda nerunāja angliski, un man ir nelabas aizdomas, ka arī vācu valoda viņai nebija neko stipra, bet to kompensēja ēdienkartes angliskie parakstiņi. Smaidījām un samājāmies. Žēl tikai, ka man kociņus neiedeva.

    Centrālajā telpā (lielā nojume + angāru sakrautie norobežojumi) ir episkas atbalsis. Cilvēki reizēm kliedz vienkārši tāpat, atbalsu dēļ. Kaut kur vienā galā bija uznācis kliedzamais Koelju runas laikā. Vienreiz, otreiz nekas. Beigās jautājumu sesijas laikā viņš vairs neizturēja un pēc kārtējā tāda bļāviena teica: un tagad mēs, visi kopā! Viens, divi, trīs! ĒĒĒ-ŌŌŌŌŌŌŌŌ! Bija tīri labi.

    Es, telts biedrenes mudināta, atradu galdiņu, kur paprasot var dabūt konferences suvenīrus – sponsoru soma, čībiņas, dvielis un kārtējā ūdens pudelīte, kā arī konferences T-krekls. Pat jāpērk nebija. Būs man tagad tīrs, jauks naktskrekls.

    ____________________
    *) Vai esat drošs?
    **) Nē, visa priekšējā siena sastāv no 5 milzīgām, bīdāmām plāksnēm, kuras var dažādi pārbīdīt.

  • Sadzīviskie nieciņi

    Izplānoju nelielu (?) līkumiņu pa Berlīnes centru, Brandenburgas vārti un tā. Tagad jāsabaksta pieturas punkti GPS-ā.

    Atklāju, ka, pērkot kafiju savā krūzē, kafija ir par puseiro lētāka. Iepazinos ar dažiem latviešiem.

    No rīta, reģistrējoties ar letiņiem sanāca jautrība – cilvēki ļoti dažādi bija interpretējuši anketā prasīto lauciņu ”Personal ID” – daži bija ierakstījuši personas kodu, daži pases numura sākumu vai beigas, daži patvaļīgus cipariņus un vēl daži – niku. Organizatori bija mazliet nelaimīgi par tiem (salīdzinoši daudzajiem!) gadījumiem, kad ID nevarēja apstiprināt ar oficiālu dokumentu, bet, ja pareizi sapratu, viņi nolēma nākt pretī, un viss beidzās labi.

    Nav bezvadu interneta, būs jāsēž pie vadiņa. Bezvadu internets ir, tikai stipri noslogots, tāpēc ne vienmēr ar pirmo reizi izdodas pieslēgties.

    No rīta, kad bijām dabūjuši kafiju un bulciņas, apsēdāmis tuvējā sporta laukumā paēst. Redzējām lapsu.

    (Turpinu vēlāk.)

    Pasākums notiek Tempelhofas lidostā, kas darboties sākusi 1923. gadā un slēgta – 2008.gadā. Telšu pilsētiņa aizņem angārus galvenās ēkas sānos, centrālajā daļā zem lielās nojumes, kas agrāk aizsargāja pasažierus no nokrišņiem, dodoties no vārtiem uz lidmašīnu, ir skatuves un citas lietderīgas lietas. Principā gandrīz brīvdabas pasākums, ja neskaita to, ka katram skatuvju vai darba galdu blokam priekšā ir no divpadsmit kravas konteineriem sakrāmēta aizsargsiena. Nu patiesībā sanāk gandrīz slēgta telpa, tikai  ar vaļējam ejām starp konteineru sienām.

    Pa dienu bija stipri karsts, vakarā atklāšanas ceremonijas laikā stipri zibeņoja (nav beidzis vēl jo projām) un neilgi pēc tam pārplīsa debesis. Gāza kā ar spaiņiem, un cilvēki pulcējās pie izejām skatīties. Secinājums: ar klona slīpumu viss ir kārtībā, nekas tāds, par ko vajadzētu uztraukties, neapplūst. Kamēr es te rakstu, debesis pārplīsa otru reizi. Ārā ir prožektori, kas izgaismo laukumu centrālās ēkas puslokā. Tur ir ēdienstendi, dušas un  dažas tualetes. Skaisti izskatās. Bet dušā gan es tagad neiešu.

    Juku jukām vēsturiskie lidostas uzraksti kopā ar konferences uzrakstiem izskatās lieliski. Piemēram, uz konteineriem – Evergreen, Chineese shipping, Telefonica | O2 (galvenais sponsors), If you have a brain, you are a startup.

    Liekas, ka vajadzēja paņemt vairāk tīru kreklu. Nekas, būs iemesls nopikt suvenīrtēkreklu. Man sāk veidoties slikta korelācija starp gīku pasākumiem Berlīnē un to, ka viegli pieejamā pārtika ir tikai fastfood. Bet kafija ir garšīga un tās cena, ja man ir termokrūze, ir visnotaļ pieņemama. Turklāt līdz šim man puslitrīgo krūzi vienmēr pielēja pilnu, nevis tik cik saiet mazajā papīra glāzītē. Es gan americano neesmu ņēmusi.

    Man gan nepatīk aizdomas, ka dušās ūdens tempratūra varētu būt atkarīga no saules labvēlības, bet vispārējā atmosfēra dara savu, un smaidu no vienas auss līdz otrai.

  • Sadzīves ainiņas

    Internets konferenču centrā ir stipri nekāds. Tā kā nepietiktu ar viņa nekādo ātrumu, pieslēdzoties tu (vai visi tavi 10, 20, 50 tabi) tiec pārsūtīts uz web login lapu, kas pašlaik, konferences radītās pārslodzes dēļ prasa tikai nospiest pogu “Connect”, nevis ievadīt reālu paroli. P. žēlojās, ka web login risinājumi ir nejauki, jo apbižo ierīces, kas nelieto http protokolu. Rozetes te arī ir baigais deficīts, turklāt dažas vēl nestrādā. Viesnīcā tehnoloģiju lietas ir drusciņ labākā stāvoklī. Tik daudz drusciņ, lai būtu tīri ok, bet ne tā, lai būtu baigi ērti.

    Viesnīcā manā istabā ir kondicionieris, bet es nemācēju viņu ieslēgt. Vispār logs ir verams, bet ja to atstāj vaļā, tad ielas dīvainie troksņi vakarā traucē koncentrēties uz gulēšanu nevis klausīšanos (es, piemēram, kādu brīdi nopietni raizējos, vai viesnīcā nav peles, bet tad izdomāju, ka Tas troksnis ir pa ielu braucoši ratiņi un viņu atbalsies). Jā, kāpēc šajos platuma grādos viesnīcās dod īpaši biezās dūnu segas?

    Katru rītu braucam no autobusa galapunkta pie Jaunās mošejas pāri Zelta ragam un konferences norises vietu. Galapunktu sauc apmēram par Eminonu, un konference notiek divas pieturas aiz Taksimas, Šišli rajonā. Man liekas, ka līdz šim katru rītu esam braukuši ar cita maršruta autobusu, līdz šim visi autobusi pat brauca pa īsāko ceļu. Lai iekāptu autobusā pieturā, kas nav galapunkts, ir jāiet viņam virsū un jākāpj iekšā. Tas nekas, ka autobuss apstājas tikai tad, ja tu kārtīgi skrien viņam virsū.

    Satiksme uz ielām ir viegli haotiska, it īpaši attiecībā uz gājējiem, kas iet visur neatkarīgi no gaismas. Skaņa, ko sākumā gandrīz vai noturēju par baznīcu zvaniem, ir tramvaja dinkšķināšana, lai dabūtu no ceļa nost cilvēkus. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo travaja sliedes ir vietums ir tikai nedaudz vairāk kā metru nost no ēkas sienas.

    Konferenču centrā telpas ir nosauktas tādos dīvainos vārdos: Topkapı A, B, C, Anadolu auditorium, Dolmabahçe A, B, C, Marmara. Topkapı mani sevišķi saziņkāroja, pirmkārt, tāpēc, ka tā sauc lielo pili netālu no viesnīcas, otrkārt tāpēc, ka sevišķi ar “kapı” es jau biju saskārusies. Liekas, ka šovakar netīšām atradu atrisinājumu: Dolmabahçe ir otra, jaunāka sultāna pils tepat Stambulā, Anadolu ir turciskais nosaukums Antālijai un Marmara ir mazāks reģions ap Stambulu, kā arī sala.