Laumas piezīmes

Tag: Šarla de Golla lidosta

  • Neapole 1: kā šodien lidosim?

    Par braucienu uzzinu vēlu, lidojumus pērku pēdējā brīdī, izvēle ir slikta – turpceļā izlidošana septiņos no rīta un pārsēšanās Parīzē CDG, atpakaļ ceļā vai nu 30h pauze Minhenē, vai arī viena vienīga iespēja caur Kopenhāgenu, kur nevar nopirkt nododamo bagāžu. Es izvēlos pirmo, un kravājoties ilgi pukstu par to, ka es nezinu rokasbagāžas noteikumus šķidrumu pārvadāšanai. Ar visu to, ka lietoju ļoti maz kosmētikas un visu, ko var, batoniņos un ziepju gabaliņos, zobu pastu ta vajag.

    Jāatzīst gan, ka negaidīt Rīgā to milzu rindu uz bagāžas nodošanu ir patīkami. Aiz drošības kontrole paņemu bezkofeīna kafiju – rituāls un tā, bet es ceru lidmašīnā vēl pagulēt.

    Parīzes CDG ir ne tikai viena no man nemīļākajām, bet arī viena no pasaules lielākajām lidostām. Es to zinu, es esmu tam gatava, es piebrīdinu arī J., ka mums ir tikai 2h, mums pirmais darbs jāatrod pareizie izlidošanas vārti un tikai tad var jebko citu. Bet mums paveicas, Neapoles lidojums ir šajā pašā terminālī mazāk kā 10 vārtus no mūsu ielidošanas vietas. Mums nav izdrukātas iekāpšana skartes, mēs prasam vienam darbiniekam, tas saka, ka nevajag, ja mēs jau esam drošības kontroles šajā pusē, tad pietiks ar personas ID. Nu labi. Mēs nopērkam pa bulciņai itāļu stendā, pārdevēja dīvaini paskatās uz manu silikona kafijaskrūzi un ielej man kapučino vienreizlietojamā papīra glāzītē, mēs sēžam pie vārtiem, ēdam un mazliet ķiķinam par terminālī dzīvojošajiem zvirbuļiem. Kad sākas iekāpšana, mēs nogaidam, kad noskrien lielākā iekāpēju rinda, un tikai tad dodamies iekāpt. Un jauka, smaidīga lēdija izskaidro, ka šis ir EasyJet reiss, bet mums vajag AirBaltic reisu, kas ir citā terminālī. Šī termināļa ekrānos arī nav rakstīts, kurā terminālī tas ir, te ir pārsvarā tikai šī termināļa reisi. Bet mūsu reiss ir pēc pusstundas.

    …

    Jā, man ir diezgan grūti izskaidrot, tieši kā mēs vispār paspējām. Man likās, ka šī būs tā īstā reize, kad beidzot visa neesošā nauda aizies jauna lidojuma pirkšanai un vajadzēs vēl zvanu draugiem.

    …

    Paspēšana ietvēra tā paša nabaga lidostas darbinieka izpratināšanu, skriešanu, skriešanu, čemodāna saķeršanos un iedošanu J. nest, skriešanu garām 6 vīriem ar kalašiem, sāpošas kājas, drusku sāpošas plaušas, vienu autobusu, vienu drošības kontroli, vienu izmisumu, vai mēs esam pareizajā termināļa 2G galā, jo te ir tikai 20-50. vārti, skriešanu vēl un elsošanu milzīga cilvēku pūļa galā. – Is this the the gate 2G-22 to Naples? – Yes! – Good bless! Because there is another Naples flight in another terminal.* – Mēs pārsteidzošā kārtā pat paspējām pirms lidotājus bija sākts pakot autobusiņos. Un tas, starp citu, bija AirFrance, nevis AirBaltic reiss.

    Dīvainā kārtā, apsēžoties lidmašīnā, man vēl aiz vien bija pat maks, ID, telefons un austiņas, nekas no tā nebija izbērts lidostas gaiteņos.

    Neapolē mēs nolaižamies dienas vidū, J. ir atradis pamācību, kādu autobusu mums vajag, un nepilnas pusstundas laikā mēs esam jau centrā. Viesnīca ir vienā vecpilsētas malā. Vecpilsēta ir kvadrātmetros liela, ārkārtīgi blīva, stipri augstu apbūvi. Vēl tā ir trokšņaina, haotiska, apdrupusi, karsta, pilna ar grafiti, joņojošām vespām, apdauzītiem fiatiņiem, konfeti, atkritumiem, grafiti, cilvēkiem, sīkbodēm, cilvēkiem, un vēl, un vēl, un vēl. Man ir karsti, man ir nelabi no brauciena autobusā (tam bija netīri un aizlīmēti logi, un tas ļoti kratījās), man gribas ēst, nāk miegs, es nesaprotu, kur esmu nokļuvusi, un kā šajā haosā izdzīvošu visas šīs dienas.

    Viesnīca ir kādreiz skaistas 19.gs. ēkas apmēram miljonajā stāvā (reālistiski runājot, kādā sestajā) pāris kvartālus no līča. Ēkas fasādi remontē. Iekļūšanai viesnīcā ir atsūtīta video instrukcija, kas aizņem 4 video. Kamēr J. to pēta un mēģina kaut ko saprast, durvis atveras, kāda sieviete prasa, vai mēs esam uz viesnīcu, viņa esot īpašnieka draugs. Ēkas centrā ir kāpnes, kas pa apli, pa apli ved apkārt nelielam tukšam laukumiņam, virs kura nav jumta. Tas ir daudz par mazu, lai būtu iekšpagalms, bet kaut kas tas ir. Pie kāpņu margām sakārti daudzi puķupodi. Pakāpieni ir augsti. Kāpnēs pusceļā mūs pārķer viesnīcas īpašnieks, kas mums saulaini un plaši runā kaut kādā neaptveramā angļu un itāļu valodas mistrojumā. Karte, jā, labi, karti. Viņš iezīmē kaut kādas svītriņas, pastaigu maršrutus, apvelk jau kartē iezīmētās baznīcas vai cietokšņus… Ēdiens? jā, viņš saraksta vairākus resorānus. Es jūtu, kā manas smadzenes padodas un pāriet no centieniem konstruēt gramatiski pareizus teikumus uz atslēgvārdiem. Tap water good? Can drink? Good. Pay card. No, no, noo, no cash. Card.** Pa numuriņa logu redz šosejveida ielu ar sešām joslām, graustu, vēl kaut kādas ēkas, 2 milzīgus prāmjus, drusku līča un kaut kādus kalnus, visticamāk tos, kas ir Kapri salā.

    Kad beidzot esam tikuši vaļā no viesnīcas īpašnieka, J. ieiet dušā, es novelku sasvīdušās drēbes un vienkārši vārtos gultā.

    Pēc ilgas rekreācijas pauzes mēs nolemjam, ka ir jāiet ēst. J. nolemj, ka jā, ejam uz kādu no ieteiktajām vietām. Aizejam uz Tandem, vietu vecpilsētā, kur dod pastu. Pa ceļam es vairāk kā trīs reizes izvainos no tikšanas nobrauktai ar mopēdu un vienu reizi ar kaut kādu auto. Tandēma viesmīlis runā negaidīti gludā un labā angļu valodā, un uzzinājis, ka pirmo reizi esam Itālijā, sāk ilgi un rūpīgi stāstīt, ka ir ragū mērce ar daudzas stundas vārītiem tomātiem un cūkgaļu, un tad ir dženoviešu mērce, kas ir gandīz tik pat reģionāla, bet bez tomātiem, taču ar sīpoliem un liellopu, un lūk, ir tādas cietās pastas un šitādas mīkstās pastas, jā, šī būs vispiemērotākā ragū. Un tad ir pildītā mocarella ar vairāku veidu ragū, tas esot tāds kā viņu pašizgudrojums. Vīni, jā, sarkanais un baltais, no baltajiem visi trīs ir sausie, bet šis ir vissausākais un tas ir vissaldākais… un jā, vai es neesot veģetāriete un vai es varot ēst cūkgaļu, jo šajā ragū ir tieši cūka, bet šis ir veģetārs… Vissaldākais sausais baltvīns ir lielisks, genovēzes pasta ir dievīga un ar ragū pildītā mocarella ir vispār ekselenta, lai gan man parasti negaršo tomātu mērces. J. priekš ragū pienākas parmezāna siers, bet uz manas genovēzes ir jāber pekorino, tāpēc mums katram ir savs, diezgan liels, rīvētā siera trauks. Man tieši aiz muguras aiz metāla restēm ir kaut kādas baznīcas kāpnes un pa relatīvi kluso ielu blakus ik pa brīdim joņo vespas. Desertā paņemam katrs pa espresso un uz abiem vienu rikotas desertu ar medu, riekstiem un citrona miziņu. Rikota ir citādi graudaina nekā Latvijā. Espresso saldināšanai līdzi nāk maza burciņa, kas pildīta ar biezām, saputotām cukura putām, kuras palīdz izveidot drusku espresso. Es nestādos priekšā, kā tas strādā, to man stāsta J., kurš ir paspējis to kaut kur izlasīt. Es ēdu, pārdomāju dzīvi un secinu, ka laikam kaut kas tajā globālajā pārjūsmā par šī reģiona virtuvi ir.

    Atpakaļceļā mēs drusku palīkumojam pa vecpilsētu, burzma ir milzīga, bet mēs atrodam saldumu veikalu, kur es nopērku rumbābu un pāris kārtainos reģionam raksturīgos krēma pīrādziņus – drusku vairāk kā mēs patiesībā jau varam apēst, bet mani moka ziņkārība. Pīrādzīņi ir labi, rumbāba ir brīnišķīga. Rumbāba ir ar ruma un cukura sīrpu piesūcināts keksiņš, šeit tā ir vienkārši milzīga un ļoti sulīga. Es izvairos no vēl vienas vespas un secinu, ka nu bada nāve man gan te nedraud.

    _______________

    *) – Vai šie ir vārti 2G-22 uz Neapoli? – Jā. – Slavēts Dievs! Jo ir vēl cits Neapoles lidojums citā terminālī.
    **) Krāna ūdens labi? Dzert? Labi. Maksāt karte. Nē, nē, nēe, skaidra nauda nē. Karte.

  • Atpakaļceļš caur Parīzi

    Pēdējā diena Francijā gandrīz pilnībā pagāja, ceļojot atpakaļ. No rīta bija vilciens – izbraucām pusastoņos un apmēram vienpadsmitos bijām Parīzē. Taisni vai pārsteidzošā kārtā šoreiz visu izdevās atrast ar pirmo reizi – vilciens stāvēja pie A perona, kas bija pats priekšējais, mums bija jākāpj iekšā vagonā, kas bija tikai vienu vagonu no tā, kas bija tieši pretīm ieejai, viss bija vienkārši. Arī nogulēt gandrīz visu ceļu līdz Parīzei bija vienkārši – kārtīgi pamodis tikai tad, kad daudzo Parīzes tuneļu dēļ vairākkārt aizkrita ausis, tā īsti neatkritušas vaļā.

    Monparnasa stacijā nolikām bagāžu (entuziastiski iegādātās alkohola pudeles* bija padarījušas to neērti smagu) un devāmies uzbraukt Monparnasa tornī. Tornī ir divas skatu platformas – viena 54. stāvā – liela iekštelpa ar kafejnīcām un logiem visās pusēs un otra pašā augšā, uz jumta. Pretēji prognozētajam, no zemākās skatu platformas skats ir daudz labāks, jo augstā skatu platforma ir mazāka, tāpēc skatu uz ēkām, kas atrodas tieši pie torņa aizsedz pats tornis.

    M. ātri vien devās augšā medīt labākus fotokadrus ar mazākiem atspīdumiem, kamēr mēs ar J. lēnām apstaigājām pirmo platformu, mēģinos saprast, vai atpazīstam kādu objektu – tas bija mazliet vieglāk izdarāms arī, pateicories plakātiem un ekrāniem, kas skaidroja, kur kas ir atrodams. Visglītākais skats pavērās pret Eifeļa torni, kam aizmugurē izkārtojies dažādu stiklainu debesskrāpju pudurītis. Ļoti ilgi meklējām, kamēr atradām triumfa arku – pelēcīgajā dienā tās pelēcīgais stāvs saplūda ar citām tik pat pelēcīgām ēkām. “Nez, kas ir tas, tāds liels izskatās…” es teicu par garu ēku kompleksu, un tad izlasīju, ka tā ir Luvra. Kopumā Parīze vizuāli izskatījās mazliet mazāka platībā par Stambulu. Vai arī vienkārši tornis augstāks. Monparnasa kapsētu un staciju bija īpaši viegli atpazīt un pamanīt, jo tās ir pavisam blakus. Stacijai pa vidu ir jocīgs zaļš parks, kuru gribējām atrast un aplūkot, kad pirms probraukšanas atgriezāmies stacijā. Diemžēl, to, ka tas ir jumta dārzs uz kuru ved, lūk, šīs te mazās trepītes/liftiņš stacijas ārpusē es sapratu, tikai jau steidzoties uz lidostas autobusu.

    Vienā apakšējās skatu zāles malā bija vairāki krustā salikti spoguļi, kas ļāva taisīt sireālistiskus selfijus ar 3 vai 4 personas instancēm un vēl Parīzes jumtiem fonā. Uz jumta savukārt vienā stūrī bija salikti jocīgi plastmasas klubkrēsli. Un lifts starp 0. un 54. stāvu gāja mazāk par minūti.

    Pēc torņa pašķīrāmies. Mēs ar J. gājām ēst, M. gāja skatīties triumfa arku. Par labu pusdienām nosvērāmies, jo šķita, ka laika katakombu apskatei vairs nav pietiekami, bet līdz ielidošanai pusnaktī Rīgā nākamās iespējas paēst būs tikai lidmašīnās vai lidostās. Mēs, meklējot, kur labāk ēst, nejauši uzgājām kādu ielu ar teltīm, kurās bija mākslinieku gada tirgus. Viena tante uz mani sadusmojās, ka es fotogrāfēju viņas stendu**, bet citādi bija tīri interesanti. Kā jau parasti ar mākslu – burvīgi un aizraujoši elementi mijās ar galīgi garlaicīgiem.

    Pusdienas atradām turpat tuvumā. Nosecināju, ka, lai vai kā baltā miltu mērce būtu izlavēts franču ēdiens, es to tomēr esmu bērnībā par daudz atēdusies, lai viduvējs izpildījums mani spētu pārāk sajūsmināt. Vēl es atsaldēju zobus ar profitroļiem, kas bija pildīti ar garšīgu vaniļas saldējumu un dzēru Vīnes kafiju.

    Pēc pusdienām jau arī bija jāiet uz autobusu un jābrauc uz lidostu. Braucot turp, spriedām, ka ātrvilciens tomēr ir baigā lieta, jo Larošelas vilciens mūs no Parīzes aglomerācijas robežām pa tuneļiem līdz Monparasam aizrāva dažās minūtēs, kamēr autobuss uz Golla lidostu brauca stundu.

    Golla lidostā saskāros ar interesantu arhitektonisko organizāciju – cilindriska ēka ar iekšpagalmu vidū un pārēju starp stāviem nodrošina slīdošie celiņi, kas salikti stikla trubās šķērsām pāri iekšpagalmam. Lidostas lieluma / organizācijas dēļ tajā ir nevis vienota drošības kontrole, bet katram vārtu blokam sava, tāpēc, ierodoties lidostā ir jāmeklē nevis zīmes par drošības kontroli, bet norādes un konkrētiem vārtiem.

    Drošības kontrole mani sakaitināja ar kārtējām drošības problēmām. “May I check your laptop?” – “How?” – “Answer yes or no.” – “I can’t answer, if I don’t know what you are going to do!” – “May I check your laptop, answer yes or no.”*** Pēc vairākām pilnīgi neizteiksmīgām iterācijām man galvā nenāca vairs nekas cits kā vien austrumu spēka vārdi, es atļāvu nomācošajam darbiniekam “check laptop” (viņš pārbrauca ar kaut kādu dīvainu birstīti laptopa vākam), jo es gribēju ātrāk prom un mājās. No vienas puses es saprotu, ka problēma gan jau ir tajā, kā neietekmēt manu atbildi, bet nu, bļ…., es nevaru piekrist lietai par kuru, man nav ne jausmas, ko taisās darīt. Labi, varbūt nevar paļauties, ka drošības darbinieks pareizi izstāstīs… nu tad sagatavot bukletu, kur tas ir izskaidrots, taču var. Šādā izpildījumā tas ir ekvivalents jautājumam, vai drīkstu nocirst Jūsu galvu un izbarot savam sunim, kas uzdots adresātam nesaprotamā valodā.

    Protams, pēc tam izrādījās, ka aiz drošības kontroles ir tikai pavisam pāris veikali, kuros nekā pārāk daudz nav. Civilizētas lidostas pirms šādām vienvirziena ejām uzliek brīdinājumu par ierobežotām iepirkšanās iespējām, grr.

    J. nopirka man dažus franču mandeļu cepumiņus garstāvokļa uzlabošanai.

    Lidojām caur Frankfurti, kur mani pirmo reizi vismaz 5 Fraport apmeklējumu laikā piemeklēja veiksme nolaisties un izlidot no tuvu esošiem vārtiem – starp tiem bija jānoiet 200 m nevis kilometrs. Fraportā es arī nopirku mazliet alkohola mājas bāriņam, jo atsevišķām markām bija atlaides. Atkal varēšu taisīt šokolādes kūku ar apelsīnu liķieri 🙂 Un šoreiz mēs bezmaksas kafijas mašīnītes atradām praktiski momentāni.

    Lidojums no Frankfurtes uz Rīgu sakrita ar saulrietu, kā rezultātā pa logu varēja vērot krāšņas krāsu kaskādes un mākoņus, kas no vienas puses deg, bet no otras neuzkrītoši saplūst ar Baltijas jūru. Ielidojot Rīgā, stipri lija, man sāpēja galva un nedēļu krātais nogurums mani pārrullēja kā ceļarullis – kādā brīdī piefiksēju, ka cilvēki man apkārt runā tuvākās nedēļas nogales plāniem, bet sajūta tāda, it kā viņi runātu vismaz Tolkīna elfu valodā. Bet nebija jau arī svarīgi – es biju mājās un man vairs nebija jāuzmanās nepazust kādā svešā pasaules galā.

    _____________________________________
    *) Man bija tikai viena vīna pudele, bet M. un J. bija savākušies alu un ko tik vēl ne. Un manā somā bija caurumaini akmeņi un gažādi gliemežvāki.
    **) Ja Google Glass stila tehnoloģijas ienāks ikdienā, tad kopā ar daudzajiem riskiem un problēmām, ko tās atnesīs, varbūt tomēr atnāks arī apziņa, ka tikai lietas, kas nav publiski izstādītas, var cilvēkiem noslēpt, lai tie neredz, neskatās un neiemūžina virtuālā vai bioloģiskā atmiņā.
    ***) Vai varu pārbaudīt jūsu datoru? – Kā? – Atbildiet ar jā vai nē. – Es nevaru atbildēt, ja nezinu ko taisaties darīt! – Vai varu pārbaudīt jūsu datoru, atbildiet ar jā vai nē.