Nākamajā rītā es pirms brokastīm vēlos pabeigt krāmēšanos, sametot čemodānā pēdējos niekus. Kad bikses ir kājās, čemodāns aizvērts, soma sakrāmēta, es pārbaudu pēdējo reizi maku, telefonu un fotoaparātu. Hmm, maka nav. Es iepīkstu, izkrāmēju visu somu (tajā ir daudz kabatu), bet maka tur tiešām nav. Izkrāmēju pašas iepriekšējā vakarā rūpīgi sakrāmēto čemodānu. Izkrāmēju vēlreiz somu. Pavaimanāju J. Nekas no tā nepalīdz un man vairs nav ne bankas karšu, nedz arī visa tā pārējā, ko nu cilvēki mēdz makos glabāt. Aizejam brokastīs. Es dzeru baltu kafiju un spļaudos, ka tā ir vēl jo projām nekāda. Piezvanu bankai noslēgt pazaudētās kartes. Banka veiksmīgā kārtā nejautā, vai es neesmu vakar iegādājusies ko eksotisku pa visu savu naudu. J. pieklājības pēc apvaicājas viesnīcas reģistratūrā, vai nav redzēts. Mēs piemetam, ka vakar vilcienā uz Brno man vēl noteikti bija. Es pieļauju, ka esmu, velkot ārā no somas fotoaparātu, izrāvusi to uz ielas, kad vakarā fotogrāfēju kādu baznīcu. J. ierosina pa ceļam noiet gar to vietu, kur es fotogrāfēju, es neatsaku par spīti tam, ka tā parasti naudas maki neatrodas. Veiksmīgā kārtā mans maks ir pārāk mazs, lai glabātu tur pasi, tāpēc dokuments lidostai man ir. Un man makā nebija arī neko daudz skaidras naudas. J. savukārt ir vēl mazliet gan čehu kronu, gan eiro.
– Mēģinam iet darīt vakar saplānoto, tas Tev novērsīs domas, – J. gādīgi ierosina. Es paklusēju par to, ko es domāju par savām domām, jo J. ierosinājums nāk no vistīrākās sirds, mēs izrakstamies no viesnīcas un dodamies.
Mūsu Brno plāns ir īss: aiziet uz vietu, kur aizvakar nācām ārā no Kāpostu tirgus pagrabu labirinta, nopirkt tur dažus magnētiņus mammām, tad aiziet uz kafejnīcu Kāpostu tirgus laukuma stūrī un pagaršot alžīriešu kafiju, un tad, ja nepietiek magnētiņu, ieiet vēl Vecā rātsnama infocentrā un paņemt tur kādu. Un tad uz staciju.
Kāpostu tirgus veikaliņā esoši magnētiņi atbilst mūsu prasībām. Mēs samulsinām pārdevēju, kura saka “te ir izeja, te ir izeja”, un mēs viņai atbildam “jā, mēs zinām, mēs te nesen bijām”. Es tikai šo rakstot iedomājos, ka lēkāt ar lielo čemodānu pa tiem pagrabu pakāpieniem būtu galīgi negudri pat tad, ja tā nebūtu izeja. Magnētiņus dabūjam, ideju iet uz rātsnamu atceļam un ejam dzert kafiju.
Internets vēsta, ka alžīriešu kafija patiesībā neesot nekādā sakarā ar alžīriešiem, tas ir Vīnes kafijai līdzīgs veidojums, kas esot raksturīgs Prāgai un tātad arī Brno. Tā ir maiga un ar pārmilzīgu putukrējuma kaudzi. J. dzer kaut ko, kas saucas par amerikāņu limonādi un ķeksē ar manu kafijas karotīti ārā konservētu augļu gabaliņus. Diena ir saulaina un visai šai pasēdēšanai piemīt visnotaļ konstatējams idilliskuma avots.
Vilcienā uz Vīni es nolemju, ka laikam tīri tehniski būtu jāēd. Palūdzu J. pāris eiro un dabūju divus kruasānus ar mocarellu un tomātiem. Šie kruasāni ir daudz kārtaināki un tradicionālāki pa franču modei. Viesnīcas kruasāni bija tādi maizīgāki. Starp citu, man patika tie maizīgie kruasāni, turklāt tie tik ļoti nebira.
Vīnē aizejam līdz Mites stacijai, pa ceļam nejauši uztrāpot uz milzīgu, milzīgu baznīcu ar kolonādi priekšā, kupolu augšā un diviem atstatiem tornīšiem pa vienam katrā sānā. Tā ir Kārļa baznīca, viens no lielajiem Vīnes arhitektūras pieminekļiem, kas atrodas uz pašas Iekšvīnes robežas. Uz tās ikoniņu kartē es biju paskatījusies jau iepriekš, bet nebija sanācis te pa ceļam atnākt. Un nu, pavisam nejauši trāpam! Baznīca ir, kā Vīnē bieži tas gadās, balta ar skulptūrām apkārt un vara zaļu jumtu virsū. Tās priekšā ir arī paliels ūdens baseins, kas spriežot pēc kāpnēm iekšpusē, varētu pat būt domāts bradāšanai. Varbūt arī nē. Neizmēģinam. Un baznīcā iekšā arī nemēģinam iet – tur laikam vajag biļetes, bet mums ir čemodāns. Turklāt šodien mums ir dots Vīnē mazāk stundu pavadīt nekā pirmdien.
Mites stacijā mēģinam iečekot čemodānu ar tur esošo īpašo iečekošanas iespēju – nesanāk, jo tur var tikai noteiktu avio kompāniju klienti. Mēģinam izantot speciālo CAT bagāžas glabātuvi, kas paredzēta tiem, kas izmanto vilcienu uz lidostu, bet atkal, tāpat kā pirmdien, mūsu biļeti neņem pretīm. Nodusmojos un ejam uz maksas bagāžas glabātuvi. Tur izrādās, ka vajag skaidru naudu, 2,5 eiro, kā J. nav, viņš skrien pakaļ. Kamēr viņš skrien pēc naudas, es tikmēr palieku turpat bagāžas glabātuvē. Kamēr viņš atgriežas, es nopelnu karmas punktiņus, izstāstot pāris dženltmeņiem, kā bagāžu izņemt.
Kad bagāža ir nodota, mums vajag biļetes un 4. maršruta ubāni. J. nopērk netālajā automātā biļeti (divas sadrukātas uz viena papīra), un es samulstu. Internetā bija teikts, ka jākompostrē, citādi nevar braukt! Bet šis milzu papīrs nekādā veidā neiet kompostrējamajā iekšā! J. saka, nu vienkārši braucam. Es saku: bet jākompostrē! J. grib pajautāt biļešu ofisā, kas ar to biļeti ir nepareizi, bet biļešu ofiss ir ciet. Es ierosinu pajautāt blakus veikalā – gan jau cilvēki ir vīnieši, gan jau zina, kas par āķi. A cilvēki blakus veikalā ir aizņemti. Ieejam stacijā un pajautājam ļoti samulsušam puisim kaut kāda pilnīgi ar lietu nesaistītā tūrisma stendā. Puisis izskaidro, ka lūk šīs konkrētās biļetes, ko dod šie automāti, nāk ārā jau kompostrētas (viņi to sauc par validēšanu) un ir jālieto tūlīt. Un vispār tas rakstīts virsū biļetei skaidrā vācu valodā. Pasakam viņam lielu paldies un dodamies uz ubāni. Es pat apskatos, kurā virzienā jābrauc un mēs pat braucam pareizajā. Un izkāpjamo pieturu tiešām sauc vienkārši Šēnbrunna.
Diena ir silta un traki saulaina, tāpēc no metro uz Šēnbrunnas pili plūst milzonīgi cilvēku pūļi. Aizejam līdz pils priekšpusei, es pastāstu kaut kur internetā sagrābstīto, ka pils dzeltenais tonis savā laikā ir kļuvis tik ikonisks, ka ieguvis nosaukumu “Vīnes dzeltenais”. Galvenais pagalms ir gaiši bruģēts, ļoti karsts un cilvēku pilns. Mēs dodamies pāri un ap centrālās ēkas stūri tiekam parkā. J. izskatās skeptisks – visi tie cilvēki! un tiešām, mazajā laukumiņā pils sānā un galvenajā laukumā aiz pils (tur ir krāsainas puķu dobes mērķtiecīgi viefotos rakstos, laikam slavenas) ir baigie pūļi. Es nogriežos patvaļīgā sānu ejā un mēs esam omulīgā klusumā un gadrīz vieni pēc mazāk kā 10 soļiem. Šķiet tāpēc bija lasīts, ka Šēnbrunnas pils parks esot iemīļota vieta arī pašiem vīniešiem – iezīmīgākie objekti varbūt ir cilvēku pilni, taču parks ir liels, milzīgs, un tie, kas vēlas klusumā un mierā pastaigāties, izšķīst pa neskaitāmajiem celiņiem. Pa sānu celiņiem ejot mēs apejam apkārt centrālajam laukumam un apskatamies jūras briesmoņu strūklaku laukuma otrā pusē, no apakšas pamatā pat izskatās pēc cilvēkiem un zirgiem.
Pirms kāpt augšā pie strūklakas, mēs uzejam vienu lielu, rotātu 18. gs. putnu māju, kurā dzīvo kaut kādi baloži. Man ir žēl, ka apakšā esošais dzeramā ūdens fontāniņš ir salūzis – pēc visa spriežot, oriģināli tur bija pa ūdens strūklai katrā stūrī no četriem un tad pa renītēm tie tecēja uz centru, bet šobrīd darbojas tikai viens. Gabaliņu tālāk mēs uztrāpam vēl vienai mazākai strūklakai un vēlāk Grieķu drupām – rotājumam, kas būvēts, lai izskatītos pēc grieķu tempļa drupām. Ja nostājas priekšā pa vidu, tad izskatās, ka drupu vidējās arkas ierāmē kādu skulptūru, kas patiesībā ir krietni tālāk pakalnā augšā. Tālāk mēs pa celiņiem atkal izmaldamies līdz centrālajam laukumam. Uzkāpjam pakalnā aiz strūklakas – tikai tad es tā pa īstam saprotu, ka visiem tiem centrālās strūklakas zirgiem pakaļkāju vietā ir aste un cilvēkveidīgajiem – katras kājas vietā pa astei ar spuriņām. Nu jā, ne velti to sauc par Neptūna strūkllaku.
Es paskatos pulksenī – daudz laika aizklīst nez kur, nav bet īsti tālāk arī nav jābrauc. J. ierosina uzkāpt kalnā uz Glorieti – vislielāko kolonādi, kas no pils redzama milzīga paugura galā. Mazliet patālu un pastāvs, bet nu kāpjam ar. Tur augšā ir atkal Šēnbrunnas raksturīgās krāsas – dzeltens ar baltu, baltas skulptūras, milzīgas kolonnas un kafejnīca starp tām. Pašā augšā uz skata ir vēl viena skatu platforma, bet tā ir par maksu un mums arī vairs nav daudz laika. Un būsim godīgi, arī no šejienes paveras plašs skats uz lielajām puķu dobēm, tad pili un visbeidzot Vīni. Vēl mūsu ievērību izpelnās skulptūras – ja man sākumā škiet, ka tur ir tajā baltajā ģipsī, vai kas nu tas ir, atveidoti bruņinieki, tad mēģinot ieskatīties sejā, izrādās, ka tās ir uz zarainiem mietiem uzkārtas bruņas. Nofočēju jocīgos “burņiniekus”, un tad jau ir jādodas atpakaļ.
Ejam ārā pa taciņām gar vienu sānu – tā, lai būtu tuvāk pieturai, bet nepavisam uz ielas. Ejot stap formā grieztajiem kokiem un krūmiem, ir visnotaļ labirintīga sajūta. Izrādās, kaut kur vienā no šiem ielokiem ir vēl viena neliela kafejnīca, pa lapu starpām redzam cilvēkus atpūšamies.
Metro stacijā mēs esam nedaudz vēlāk kā gribētos, un sāk rasties aizdomas, ka mēs nokavēsim ieplānoto CAT vilcienu uz lidostu. Tas nav īpaši labi, jo CATi iet reizi pusstundā, un mēs jau nebijām izvēlējušies superlaicīgo laiku. Es drošības pēc apskatos metro shēmu, uz kuru galu mums pareizi bija jābrauc.
J.: – Nu tad mums kājāpj ārā Lan%&^#&$?
Es: – Ko? Kas? Kāpēc to pieturu nesauc vienkārši par Wien-Mitte staciju!?
Bet jā, shēmā ir Landštrāse. U4 atnāk ātri, mēs pat izkāpjam pareizajā pieturā, un stacijā ar čemodāna izņemšanu esam zibensātri, bet kad mēs nonākam uz CAT platformas, tur rāda, ka nākamais vilciens atiet pēc 28. minūtēm.
Pēc apmēram 45 minūtēm mokoši lēnas gaidīšanas vispirms uz platformas, tad vilcienā mēs beidzot šturmējam lidostu. Mēs nobizojamies, bet esam konstruktīvi un veikli – bagāžu izdodas nodot pāris minūtēs, lidostai soļojam, cauri cik ātri vien varam, un drošības kontroles milzīgā rinda tiešām aizņem tikai 4 minūtes kā solīts ekrānā virs galvas. Vīnes lidosta manā galvā nopelna apmēram miljons bonuspunktus par ātru, konstruktīvu un labu šīs lietas organizējumu, un pie lidvārtiem mēs esam pat dažas minūtes pirms vārtu atvēršanas. Mēs bez liekas steigas nopērkam čupu Mocerta bumbu suvenīros, jo baigi izvēlēties citus suvenīrus no Vīnes gan mums vairs nav ne laika, ne arī naudas.
Pēc nolaišanās Rīgā, es pa lidmašīnas logu prožektoru gaismā redzēju, kā lidostas darbinieki krāmē ārā čemodānus, mazliet pasatraucos, vai metot nekas nesaplīsīs (vedām draugiem vīnu), sazvanīju, sarunāju, ka man atbrauc pretīm, un devos uz bagāžas savāktuvi savākt savu čemodānu. Pareizāk sakot, es palūdzu J., lai viņš pavaktē čemodānu, kamēr es atrodu tualeti. Atgriežos, čemodāna nav. Papļāpāju ar J. Čemodāna nav. Papļāpāju ar nejauši satiktu paziņu. Čemodāna nav. Lente apstājas. Čemodāna nav. Nu, varbūt uz otras lentes nejauši uzlikts?
Pēc tam, kad arī otra lente ir apstājusies vienu reizi un manējā ir apstājusies jau otru reizi, es nolemju, ka laikam tomēr kaut kas jādara. Aizeju pie bagāžas lodziņa, jautāju: – Atvainojiet, mans čemodāns no Vīnes vēl nav izkrāmēts no lidmašīnas vai arī ir kaut kur pazudis?
Cilvēks aiz man uzsmaida un ar zināmu eleganci izlabo, ka mums čemodāni nepazūd, bet aizkavējas.
Jauki! – tā es. – Bet šoreiz viņš ir aizkavējies, vai vēl neizkrāmēts?
Cilvēks nopūšas: – Nu ir pagājusi jau gandrīz stunda, kaut kas ir noticis.
Man jautā, vai bija tiešais lidojums, lūdz aizpildīt lapiņu, kur nogādāt, un tā. Es, kricelējoties pa lapiņu saku: – Es nezinu, vai tas kaut ko maina, bet es sēdēju pie loga un es redzēju, ka tieši manu čemodānu izkrāmēja.
– Tas varēja nebūt jūsējais… – cilvēks šaubās.
– Man ir tāds ļoti specifiski puķains.
Kamēr es turpinu pildīt lapiņu (jāaa, rokraksti nav mana stiprākā un daiļākā puse), lodziņa otrā pusē notiek sazvanīšanās. Es pieņemu, ka gan jau runa ir par čemodānu tam dusmīgā džentlmenim, kas pie lodziņa bija pirms, bet tad pēkšņi tiek pieminētas tieši tādas puķes, kā manam čemodānam! Izrādās, mans čemodāns ir devies piedzīvojumos uz transfera zonu. Taču nekur prom vēl nav aizlidojis!
Jau, kad es nolaidos, bija pavēls pēc tik piedzīvojumiem bagātas dienas. Kamēr es tiku pie čemodāna, man vispār šķita, ka ir jau pilnīgs nakts vidus, taču mašīnā paskatoties pulkstenī es sapratu, ka nav pat vēl pusnakts, vienkārši čemodāna gaidīšana ir diezgan garlaicīga padarīšana. Un ar čemodāna atrašanu veiksmīgā kārtā vētrainie piedzīvojumi bija noslēgušies, es devos uz vislabāko vietu pasaulē – savu gultu.