Šoreiz pārāk daudz detaļu ir palicis ārā, J. argumentēja, ka vajag epilogu.
Braucot uz Vīni, es laikam pirmo reizi sēdēju sēdvietā pie ailes ar nepazīstamiem cilvēkiem visapkār. Konstatēju, ka baigi grūti nosēdēt, ja nāk miegs, jo nav kur atspiesties. Pie loga ir daudz labāk, tur var pret sienu atspiesties.
Pirmajā dienā, staigājot pa Vīni un vērojot karietes, mēs ar J. izvirzījām tēzi, ka daudzi cilvēki savās kāzās patiesībā grib LARPot, tikai viņiem traucē tas, ka viņi to nezina, jo viņi nezina, kas tas LARP (brīvdabas lomu spēles, saīsinājums no live action role playing). Jo kāzās ļoti bieži cilvēki vēlās uzvilkt skaistus senāku gadsimtu iedvesmotu tērpus, noīrēt skaistu pili, reizēm arī karieti un vispār izlikties uz vienu dienu par gandrīz visspēcīgu pāri.
Brno maksāšana ar kartēm nav tik plaši pieejama kā Rīgā, bet šur tur var norēķināties ar eiro, tāpēc, piemēram, Jakuba tornī mēs samaksājam par ieejas biļeti katrs pa diviem eiro, jo kronu mums tobrīd nav. J. man pēc tam stāsta, ka nācēji aiz mums jautājuši, vai nevar norēķināties ar karti, un torņa gidam tas esot šķitis ļoti neaptverami un ārkārtīgi uzjautrinoši
Kādā brīdī mums apnīk dzert viesnīcas piezemēto kafiju un mēs dodamies iepazīties ar specializēto kafijas veikaliņu pāri ielai. Kad jāizvēlas kafija, mēs mazliet pacīkstamies ar savu kautrīgumu, un beigās vienkāršības labad paņemam to, kas ir dienas kafija – kaut kāda Ekvadoras. Mums par pārsteigumu mūsu kafijas mums atnes ne tikai ar ūdens glāzīti blakus, bet arī ar ķiršu liķieri. Bet piestāv ārkārtīgi labi. Mēs tur atgriežamies vēl.
Slavkovas restorānā, skatoties Napoleonam veltīto telpu konferences biedri ķiķināja par par īpaši nepiedienīgu porcelāna figurīņu, kurā bija attēlota meitene ar pliku celi… Līdz brīdim, kad virtuvē mazāk pamanāmā ailē tika ievērota tiešām nepiedienīga glezna.
Kapucīniešu laikumā restoriāniņā, kur mēs ēdām marokāņu liellopu, bija arī uzkodas, kas saturēja jauku maizīti, mājās marinētas olīves, ārkārtīgi garšīgu humusu un vēl kaut kādu sarkanīgu, laikam papriku izmantojošu pastu – muhamaru.
Gandrīz visu nedēļu, kamēr viesojāmies Brno, Brīvības laukumā bija jaunajam vīnam veltīts gada tirgus. Otrdienas vakarā, kad pirmo reizi tur iegriezāmies es nopirku pilnīgi ar lietu nesaistītu melnu iepirkumu maisiņu ar sikspārni. Laikam trešdienas vakarā mēs tur gājām pagaršot burčaku – jauno, līdz galam neizfermentēto vīnu, kas ir gandrīz biezsulas konsistencē, un tā garšā jūtama vien pavisam neliela alkohola pieskaņa. Daudzos stendos piedāvāja balto (labi, dzelteno), bet pāris – arī sarkano. Mēs ar J. nopirkām pa vienai glāzei no katras krāsas un tad salīdzinājām. Viņam labāk patika sarkanais, man baltais. Baltais bija maigāks, sarkanais tāds kā asāks. Vēl mums ļoti garšoja uz rievotas pannas apcepts sāļais, staipīgais čehu siers – te pārdeva pa 25 kronām gabaliņu vai pa 100 – piecus, un tie bija daļa apkūpināti pirms cepšanas, un daļa svaigi. Man apkūpinātais patika labāk, lai gan jāatzīst, ka pieci uz diviem cilvēkiem izrādījās daudz – sāļš, dzert sāk gribēties. Sestdienas vakarā mēs atgriezāmies vēlreiz – nopirkt mājās vešanai mazliet rulandske šedē un panašķoties vēlreiz ar sieru. Svētdienas rītā mēs redzējām, kā tirgus būdiņas tiek sparīgi jauktas nost – ballīte beigusies.
Brno ceļojums beidzās mazliet kā tāds antiklimaktisks romāns – vispirms es vairākas dienas skraidīju, atjaunojot pazaudētos dokumentus (ir jau labi, beigās izrādījās, ka makā bija vien kādi 15 eiro skaidrā naudā), un tad dzīve aizrāva mani jaunā ceļojumā, nedodot laiku apdomāties un izdarīt gala secinājumus, ko tad es par Brno domāju. Es domāju, ka…