Laumas piezīmes

Tag: Sintras kalni

  • Sintra 5: tā kā Disnejlenda, bet senāk

    Nākamā diena konferencē ir pēdējā un tāpēc īsāka. Es no rīta atmetu domu par taksometriem un eju vien ar kājām. Pa ceļam es vēroju citronu kokus, laima kokus un pirmo reizi dzīvē redzu krūmus ar granātāboliem. Man tiešām šķiet, ka tie ir granātāboli, bet es nelienu svešā dārzā pārbaudīt.

    Kad konference beidzas, J. mani sagaida konferences viesnīcas vestibilā un mēs palūdzam reģistratūrā, lai mums izsauc taksometru. Tas ir par kādiem 30% dārgāk, bet viņš tiešām ierodas. Mazliet pacīnamies izskaidrot, ka mēs gribam pie Sintras vidus stacijas, nevis pie Portela de Sintra, bet mēs tur tiešām nokļūstam. Mūsu lielais plāns ir doties uz Regaleiras muižu (Quinta da Regaleira), bet pirms tam pavazājamies pa suvenīru veikaliem un J. ierosina aiziet uz saldējuma kafejnīcu, ko viņš te netālu ir atklājis vienā no dienām, kad es biju konferencē.

    Saldējuma kafejnīcā es sabūju vairākus labus saldējumus (karameles, kokosa, kanēļa), no kuriem vislielāko atzinību izpelnas kanēļa, un bezkofeīna kafiju. Tas ir patīkama atkāpe no konferenču ļoti kofeinizētajām tradīcijām. Ir tradīcija uzskatīt, ka mēs esam ierīces kafijas konvertēšanai idejās, un man garšo kafija, bet visa kādreiz var būt par daudz. Bet kafija ļoti piestāv gan saldējumam, gan nacionālajiem olu groziņiem, ko paņemam klāt. Kafejnīca ir pašā pilsētas centrā, tai blakus ir iela, tad paplaša staigāsanas promenāde un tad liela, praktiski neapbūvēta grava – kaut kas pa vidu starp parku un brikšņiem. Iela nav ļoti dzīva, tāpēc ir patīkami sēdēt uz terases un skatīties uz promenādi, tās rakstainajām margām un tālāk uz zaļumiem.

    Uz Regaleiras muižu dodamies kājām. Elektroniskās kartes, protams, nezina, kuri vārti ir tiešām ieeja, kuri izeja, un kuri vienkārši aizvērti un nekam nepieejami, bet mēs tiekam iekšā. Uz biļetēm ir rinda, bet iekšā cilvēki pietiekami izklīst, lai nebūtu traka drūzma. Vispār iemesls, kāpēc mēs te nonācām, bija tas, ka J. redzēja suvenīrmagnētiņus, kur attēltos ar kolonām izbūvēts caurumu, kas stiepjas iekšā zemē, un gribēja redzēt dzīvē, kas tas ir, un internets teica, ka tas atrodas šeit, muižas parkā. Bet biļete, protams ir uz visu parku un vēl arī ekspozīciju pašā muižā, līdz ar to mums būs kārtīga pastaiga. Muižas parks ir aptuveni taisnstūrveida laukums stāvā kalna nogāzē un muiža ir pašā lejā, tāpēc mēs nolemjam pēc kartes izstaigāt atzīmētos objektus – vispirms no ieejas uz augšu, tad uz leju un beigt ar muižu, lai pēc iespējas samazinātu kāpšanu augšup.

    Pēc kāda laika es saku, ka acīmredzot šis ir tas, kā izskatās 19. gadsimta disnejlenda. Parku caurvij klasiskais serpentīna veida celiņš, taču galos tā līkumus savieno mazas romantiskas kāpnītes, dažus posmus savieno romantiski tiltiņi vai šauras “slepenās” taciņas. Praktiski visi objekti šajā parkā ir nevis dziļi praktiski, bet tāpēc ka kādam tas ir šķitis jautri vai romantiski. Pāris dažādas formas torņi ar skatu uz pili. Mākslīga grota ar nokarenām malām un alu dziļumā. Ala, izrādās savieno grotu gan ar to “aku” (ūdens tur nav), kas ir suvenīru magnētiņos, gan ar vēl viena. Magnētiņos liek parasti to, kurā iekšā ir skaistas kolonas, otrai ir vienkārši raupji akmeņi. Abām “akām” aiz kolonām/akmeņiem ir ejas, kas ļauj noiet no augšas lejā vai otrādi. Vēl viens tās pašas alu sistēmas atzars aizved uz mākslīgo ūdenskritumu, kas ir sakombinēts ar vienu tiltiņu pa augšu in staigājamu akmentiņu rindu līmeni zemāk. Vienā parka galā ir grotu labirints un mākslīgs dīķis. Labirints ir drusku dubļains dīķa dēļ, bet mēs to vienalga izstaigājam. Pašā parka augšā ir viena mazāka ala, kas ir nosaukta par Jaunavu grotu – mēs ar kolēģi vakarā satiekoties (viņš arī te ir bijis tikai citā laikā) ciniski novērtējam, ka tā nu ir tā nu ir grota, kur kāds iet, ja grib beigt būt jaunava, galā taisni tāds klusāks kakts ar soliņu. Pēc visa spriežot, lielais vairums parkā esošo objektu ir vai nu pilnīgi mākslīgi vai vismaz ārkārtīgi uzlaboti, un diezgan nepārprotami tie ir veidoti kādam par prieku. “Bet kāpēc gan nē?” un “pārmērīga nopietnība nevienam par labu nav nākusi” garstāvoklī. Tāpēc mēs pieķeramies salīdzinājumam par pāris gadsimtus vecāku disnejlendu.

    Visas brīvās vietas starp ceļiem, ejām un skulptūrām, protams, ir dāsni piestādītas ar visādiem augiem. Daudzi no tiem zied lieliem, krāsainiem ziediem, tāpēc, lai gan diena ir silta, mēs necepamies. Augi, šķiet, te ir cieņā – parka vidū ir arī palmu/kaktusu māja. Tā gan ir ciet.

    Lai gan sākotnēji taisījāmies apskatīt bez maz vai tikai “akas”, parks mums patīk un mēs to izstaigājam ļoti kārtīgi, līdz nokļūstam lejā. Te ir 2 galvenie objekti – neliela caku stilā veidota kapela un pati muiža. Abas ēkas ir rotātas sarežģitiem kruzuļu rakstiem, bet nelielā kapela izceļas īpaši – gandrīz vai rodas šaubas vai tas ir akmens un betons, vai tamborējums.

    Ieejam arī muižā, tur ir pieejams apskatei pirmais stāvs (otrais restaurējas). Mani iepriecina pusdienu zāle ar logiem uz visām pusēm un vairākās vietās ārkārtīgi greznās portugāļu flīzītes, taču kopumā man paliek sajūta, ka interjērs nobāl eksterjera un parka priekšā. Bet es jau esmu arī sagurusi.

    Beiguši pastaigu, mēs piesēžam atpūsties ārā uz soliņa ar grezni grebtu atzveltni. J. meklē restorānu vakariņām, es pasēžu, papūšos un tad eju meklēt tualeti. Atrodu, forši. Poda telpā ir milzīga zīme, ka lūdzu nedzert ūdeni, ūdens nav dzeramais. It kā loģiski, tikai… izlietnes ta te nav! Tiešām biju domājusi, ka fakts, ka tualetes podā ūdens nav dzerams, ir pašsaprotams! Taču tad es izeju ārā un tieši pie durvīm ieraugu izlietni ar vēl vienu tādu pašu zīmi. Acīmredzot, runa tomēr nav par dzeršanu suņu stilā, bet vienkārši par to, ka svarīgas lietas labāk uzrakstīt visur.

    J. atrod restornānu, kas atrudas pa ceļam uz centru. Pēc viņa apraksta izklausās būrvīgs. Mēs ejam un gurstam, ejam un gurstam, līdz atrodam to netālu no tūrisma informācijas centra. Tāda maza, jauka terasīte. Speramies iekšā! … Jauks puisis saka, ka viņi nevarēšot mums dot ēdienu. Mēs samulsuši skatamies. Viens no viņu pavāriem esot slimis un otrs esot aizgājis pirkt ēdienu, un viņš būs atpakaļ septiņos. Ir apmēram pieci. Viesmīlis savaldzina mani ar to, ka saka, nevis “cook” (pavārs), bet “cooker” (cepējs? pavārotājs?), bet es tomēr no sirds atvainojos, ka es izsalkusi esmu jau tagad un mums nāksies iet meklēt citu vietu. Žēl. Man patika gan interjers, gan cooker.

    Piezemējamies netālu grilbārā. Sēžam ārā, mulsinoši tuvu ielas daļai, kur brauc mašīnas, bet šī ir Sintra, ietves nav šejienes stils. Dzeram sangriju un es pagaršoju lielu, cepta tunča gabalu. Kas to būtu domājis, vienkārši cepts tuncis man tiešām garšo, atšķirībā no marinētā briesmoņa bundžās. Nu drusku pasāļš, bet tā nav īsti tunča vaina. Šī ir pirmā vieta, kur man neprasot neuzmet uz galda olīves, un es mazliet nozēloju, ka nepaprasu. Bet es ēdu garšīgu brūnīti ar ingvera sorbertu. Tā kā restorāns ir paliela kalna malā, pāri ielai starp mājām ir pat mazliet skats uz ieleju. Mazliet. Sangrija ir laba, kā jau parasti šajā reģionā.

    Ejam uz autobusu un braucam mājās, nu jau mēs esam gudri un zinām, ko paprasīt, un mūs uzņem jau pirmajā autobusā.

    Vakarā kolēģis ir atnesis Madeiras vīnu, jo viņš grib zināt kā tas garšo, bet vienam izdzert pudeli nav veselīgi. Kaut kas pa vidu starp vīnu parasto un portu. Ļoti labi garšo pie pāri palikušajiem saldajiem portugāļu cepumiem/saludmiem, kas laikam taču nozīmē, ka jebkuros apstākļos viņš būtu ļoti salds. Saplānojam nākamajā dienā izmest mazu līkumu pa Lisabonu, pirms lidot prom.

  • Sintra 3: nu tagad gan ar kājām ir cauri

    Iepriekšējā vakarā pēc restorāna mēs vēl iegājām arī vienā vecpilsētas beķerejā un sapirkāmies saldumus. Lielāko daļu apēdām tur, bet šis tas palika pāri, jo vietējie saldumi vismaz mums rādās saldi, bieži ar mandeļu vai olu krēma bāzi, un tāpēc pēc kāda laika noštopē. Tā nu mums bija maisiņš ar dažām pusbulciņām līdzi. J. no rīta dabū viesnīcā kafiju – viņam parāda, kā lietot kapsulu kafijas automātu, un iemāca, ka lai gan tas ir maksas automāts, cena katram pašam jārieraksta beigās godīguma grāmatā. Mēs čakli rakstamies, bet man ir sajūta, ka mums beigās paprasīja mazāk naudas, nekā mēs bijām izdzēruši kafijās 😀 Jo tā bija diezgan garšīga kafija. Tā nu rīts sākas ar bulciņām un kafiju uz mūsu mazās terasītes. Saule kož mazliet par stipru, bet tas nespēj izdzēst zināmu romantikas auru.

    Pēc vakardienas es esmu sapīkusi uz vietējiem taksometriem, bet mēs arī esam nobruņojušies ar autobusu sarakstiem. Diemžēl, es neatrodu vizuālo shēmu/karti ar pieturu nosaukumiem, bet nu vismaz zināt, ka autobusu kursē līdz desmitiem, nevis sešiem ir jau labs sākums. Aizbraucam uz centru un tur pie centrālās stacijas atrodam nākamo autobusu, kas brauc apļa veida maršrutā no centra uz abām pilīm. Viņš ir padārgs, gandrīz 7 eiro, bet mēs vēlāk uzzinām, ka ar to pašu vienu biļeti mēs varam tur augšā iekāpt atpakaļ iekšā, lai tiktu lejā. Kopumā šim autobusam ir kādas 5 pieturas – trīs augšā un 2 lejā. Augšas pieturas secīgi ir viena pie dīķiem, viena pie Mauru pils un viena pie Penas pils, kas ir mūsu mērķis šodien, taču mēs entuziasmā dīdamies, dīdamies un noturamies pieturā tikai līdz Mauru cietoksnim – ap to vietu ir jau kārtīgs sastrēgums, un mēs zinām, ka šīs pieturas ir tuvu. Lecam ārā un izejam atlikušo gabalu pa meža taciņu.

    Pie ieejas Penas pils teritorijā ir kārtīgs cilvēku pūlis, kuru vieno tā pati problēma: biļetes. Apkārt izlikti paziņojumi, ka biļetes iesaka pirkt elektroniski, bet J. tas neizdodas – biļešu pārdošanas lapa vēlas, lai J. samaksā ar… bankomātu. Kā tas ir – maksāt par biļeti ar bankomātu? Bet vismaz, kamēr notiek stāvēšana rindā pēc biļetēm, ir izsīkusi un uzsūkusies rinda, kas bija pie ieejas pils teritorijā.

    Pilij apkārt ir milzīgs parks ar šādiem tādiem objektiem. Mēs izlemjam lietot lejupejošo pieeju – uzkāpt pašā augšā, apskatīt pili un tad citas lietas apstaigāt tā, lai nebūtu jākāpj augšup. Mums sāk izstrādāties pietāte pret iešanu augšup pa šiem kalniem.

    Pils ir… pasakaina. Nē, nopietni, ap viņu vējo tāda viegla neticamības aura. Šajā pilī sadzīvo mauru estētikas (izsmalcinātie abstraktie raksti) un vācu romantisma (Noišvānšteina) ietekmes, kas sakombinētas kopā ar elementiem no viduslaiku klostera, kura atliekas ir inkorporētas pilī. Ja šī pils būtu mākslas filmas tēls, to sauktu par nereālistisku un neticamu. Bet te nu tā ir, īsta, krāsaina un aizraujoša.

    Šī ir tā pils, ko karalis konsorts Ferdinads II uzceļ tai pat laikā, kad blakus esošo Mauru cietoksni atjauno par karaļa pastaigu un iedvesmu vietu. Vairākus gadsimtus šeit, pašā kalna galā, ir atradies neliels klosteris, mazāk par 20 mūkiem. Tajā pašā Lisabonas zemestrīcē, kas satricina Mauru cietoksni, arī klosteris tiek padarīts nelietojams, lai gan šis tas tur paliek pāri – zvanu tornis un galvenās ēkas velves esot neskartas. Ferdinandam II iepatīkas tās velves, tāpēc viņš liek klosteri nevis nolīdzināt līdz ar zemi, bet iespēju robežās iekļaut pilī. Zvanu tornis tiek aprīkots ar lielu pulksteni (tajā diemžēl tūristiem kāpt neļauj), smukās griestu velves rotā veselu pils spārnu utml.

    Tā kā pils ir kalna galā, tad pats tuvākais pagalms apkārt tai ir stipri neliels un vairāk atgādina lielus balkonus vai dažādu līmeņu terases, un ēku sienas vairākās vietās vienkārši izaug no klintīm uz augšu. Mēs vispirms izstaigājam pa terasēm (vienā pusē tālumā var redzēt okeānu) un izejam apkārt pils galam pa tādu garu šauru balkoneju. Oriģinālā tā varbūt domāta sardzes patrulēšanai, bet skats ir glīts. J. gan komentē, ka šī nav augstumbailīgiem ļaudīm piemērota vieta, bet es kā nebūt iztieku. No pils pagalma terasēm var redzēt arī, ka uz nākamās tuvākās kalnu virsotnes uzstādīts dekoratīvs krusts.

    Pagalmā ir pāris dekoratīvie minitornīši, kuros var apsēsties 1 vai 2 cilvēki. Tur mēs nelienam, jo tur jau ir daudz citu gribētāju. Vispār pilī ir ļoti daudz cilvēku un saka vēl, ka ir sākusies klusā sezona. Saņemamies un izstāvam rindu apskatīt pils iekštelpas. Tur tradicionāli fotogrāfēt nevar, bet mēs aplūkojam skaistas mēbeles, gultas ar baldahīniem, klostera griestu arkas un tamlīdzīgas lietas. Rakstainas flīzītes tai skaitā. Ēdamzālē ir uzklāts galds uz gara, ovāla galda, un blakus nolikts ekrāns ar videomateriālu, kas demonstrē, ka galdam vidū ir vairākas ieliekamās plāksnes – cik garu gribi, tik saliec, bet ja mājās ir tikai tuvākā ģimene, tad sēdi pie apaļa. Vēl es izlasu, ka krāsojums ir atjaunots, bet autentisks – klostera korpuss sarkanīgs, pārējie korpusi – okerdzelteni. Kaut kādas daļas bija arī zilas. Kopumā iekštelpas ir kā jau pils iekštelpas, taču man nezkāpēc patīk labāk par citām pilīm, ko esmu redzējusi. Varbūt kalnu augstokumos ir grūtāk sanest bezgalīgi daudz kruzuļu. Kaut kur izlasu, ka pēc Ferdinanda sievas nāves pils palikusi piederēt Ferdinandam, lai gan viņš nekad par piltiesīgu karali nav kronēts, un kaut kad vēlāk to nākamajiem īpašniekiem atpirkuši nākamo paaudžu karaļģimenes locekļi, kam šķitis, ka tā tomēr ir pārāk episka pils, lai to atstātu kādiem nebūt augstmaņiem.

    Staigājot paterasēm, vienubrīd uz J. kādu laiku noraugās liela auguma vīrietis. Tad viņš pasmaida un saka “foršs krekls!!” un laikam pat parāda īkšķus. Lāabi, mūsu krekli kļūst populāri? J. ir krekls ar no smalkām līnijām viedotu slavenas datorspēles monstru, bet bez teksta.

    Pēc pils apskates sākam staigāt pa pils dārziem. Tie ir blīvi piestādīti ar visu ko un ļoti, ļoti lieli. Ja pareizi saprotam, arī tas krusts nākamajā kalna galā ietilpst dārzos. Tūdaļ nolemjam to pat nemēģināt apmeklēt, jo sākam objektīvāk novārtēt kalnaino Sintras reljefu – pat it kā tuvas vietas ir tālu, mūs kuslās kājeles pa stāvumiem gurst drausmīgi ātri. Tiesa gan, īsi pirms došanās mājās mēs nejauši atrodam tādu pašu krustu, tikai bojātu, uzstādītu netālu no pils. Klāt zīmīte. Izrādās, krustu kaut kad ir kārtīgi sabojājis zibens spēriens, tāpēc tas noņemts un tā vietā uzstādīta replika, bet īstais nolikts te, kur nav spice un tāpēc nesper. Arī krustam ir savs cakainums ticis – tā taisnās daļas izskatās kā savītas no divām auklām ar atstarpītēm pa vidu. Blakus esošajā zīmītē kāds palepojies, ka tā ir īpaša lieta un tādu replicēt nav nemaz tik viegli.

    Caur dārziem staigājam pa pusei haotiski, jo saprotam, ka visu nekad. Nejauši ieklīstam daļā, ko sauc par Kamēliju dārzu, taču kamēlijas nezied. Atrodam vienu vecu, nelielu kapelu. Daudzviet ir akmens soliņi, vienā vietā atrodam arī kaut kādu apsūnojušu mūru ansambli. Tālāk nonākam pie kaut kā, kas kartē atzīmēts kā fontāns, taču reāli tā ir apaļa celtne ar lodveda jumtu, kas rotāts abstraktiem rakstiem. J. ziņkārojas, vai tas nav kāds musulmaņu reliģisks objekts, bet nē, iekšā vienkārši ir akmens tvertne ar tekošu ūdeni. Kādreiz droši vien bijis dzerams.

    Beigu galā mēs nokļūstam vienā no parka zemākajām vietām – pie Ezeriem. Tā ir gara patievu mākslīgo dīķu virkne, apkārt skaisti apstādīts, taciņas, stāvas, bruģētas maliņas. Dīķos peldās arī pīles un kaut kādi resnie putni. Pastaigāties šeit ir patiesi jauki un pat viegli, jo te viss ir apmēram vienā līmenī. Šī ir tā vieta, kur blakus atrodas pirmā no trim kalnos esošajām autobusa pieturām, taču mēs nolemjam izmest vēl līkumu uz Karalienes dārziem. Tie ir pils otrā pusē, tāpēc teritorijas formas dēļ sanāk diezgan pamatīgs kāpums, mēs nogurstam, un pie dārziem nonākuši atzīstam tos par salīdzinoši neciliem salīdzinot ar visu pārējo, kas apkārt redzēts. Te ir bijis kādreiz tas ģeometriski regulārais dārzs ar strūklakām, bet pašlaik viņš nav ne ļoti regulārs, ne ļoti strūklakains. Sola restaurēt. Te ir arī suvenīru veikals (man šausmīgi patīk rakstainās portugāļu flīzītes, bet viņas labi izskatās, kad daudz, un tad tas kļūst nepraktiski dārgi) un kafejnīca, kurā nekā daudz nav. Tūristi un kafija.

    Diena iet uz vakarpusi, mēs esam noguruši un nolemjam doties centrup un tad uz viesnīcu. Autobuss atnāk ātri un mazliet pastrīdās ar otru tāda paša maršruta autobusu. Mēs iekāpjam tajā, kurš tūlīt neaizbrauc prom un braucam uz pilsētu. Kalnu celiņi un flīzītēm rotātās Sintras centra mājiņas izrādās ļoti glītas, ja var sēdēt autobusā un tās apbrīnot. Es pamazām sāku ievērot, ka autobusi Sintrā atgādina tādas kalnu kazas, tie brauc strauji, pa neticami mazām ieliņām ar spējiem līkumiem. Tomēr sazinkā man no tiem ir mazāk slikti nekā Rīgā. Mistika. Izkāpjam mēs pie stacijas, J. ir netālu nolūkojis restorānu, ko esot iecienījuši vietējie. Ēkai, kurā ir restorāns, pret ielām ir 3 sienas, ieeju mēs atrodam ar trešo mēģinājumu. Iekša mums ierāda nelielu galdiņu plašas telpas stūrī. Blakus tiek klāts garš, garš galds, un pie sienām tiek līmēti baloni. Kāds tur svinēs kādu 50. gada dienu, bet mēs neieraugam, kas un kādu.

    Šīs man sanāk portugāļu ēdienu iepazīšanas vakariņas – pagaršoju sviestmaižu ēdienu francezinju (pareizi pārnesu?), kas ir liela sviestmaize, pildīta ar vairāku veidu gaļām un desām, pārlieta ar tomātu un alus mērci, tai virsū vēl ir uzmesta cepta ola, un visā tajā kaut kur piedalās arī cepts siers. Un to pasniedz ar frī kartupeļiem. Īpatnējs ēdiens ar spēcīgu garšu, un lai gan es uzreiz nevaru teikt, ka man tas garšo, es ātri sajūtu, kā pie tā pierod. Turklāt tas ir patīkami sātīgs, tieši tas, kas vajadzīgs pēc intensīvām pastaigām. Desertā ļaujos viesmīlim iemārketēt man tādu omletīgi olainu kūku ar dāsni sakaisītu kanēli virsū, tā te arī esot reģionālā specifika. Patīkami, pie maigās, olainās tekstūras kanēlis piedod vajadzīgo asumiņu. Un vīns. Portugāle ir vīna zeme – es restorānos parasti lūdzu vienkārši kaut ko vietēju, kas piestāvētu tikko pasūtītajam ēdienam un nekad nepieviļos. J. tikmēr ēd kaut kādu ēdienu ar jūras veltēm un gaļu, arī esot labs.

    Uz viesnīcu mēs tiešām aizbraucam ar autobusu, bet ne bez starpgadījumiem. Šeit biļetes cena ir atkarīga no braucamā attāluma, tāpēc ir jāzina, kur grib braukt. J. ir atradis aplikāciju, kas rādot shēmas un pieturu nosaukumus, un viņš zinot, kā. Atnāk mūsu 442. autobuss, J. prasa, bet vadītājs neatpazīst. J. parāda uzrakstīto. Vadītājs neatpazīst, un liek parādīt priekšā sēdošajām vecenītēm. Vecenītes saka, ka mums vajag 439. autobusu, nevis šito. Mēs samulstam un izkāpjam. Pieturā apdomājam notikušo – kā tad tā, ja mēs ar 442. atbraucām šurp un jau esam redzējuši, ka 439. pietur tālāk no viesnīcas?! Prasu, vai J. nav nofočējis māju pieturas bildi, viņš atbild, ka nav jēgas – tur neesot nosaukumu, tikai maršrutu numuri! Sasodīts. Es izpētu sarakstus pieturā, kurā stāvam, un nogurušas kašķupūces balsī paziņoju, ka J. noteikti pajautāja nepareizi un ka tā programma ir stulba – re, te ir 5 nosaukumi pieturā dotajā 442. autobusa maršrutā (programmā ir pār pa 10), tikai viens no viņiem sakrīt ar 439. un tāpēc mēs prasīsim CARASCAL, kad nāks, kas nu nākamais būs. J. saka, ka Karaskala varētu būt rajons, kur mēs dzīvojam. Turklāt tas ir priekšpēdējais nosaukums 442. maršrutā pirms galapunkta, un mēs zinām, ka nekāpām iekšā galapunktā.

    Nākamais autobuss (pat 442.!) atnāk pārsteidzoši ātri, ir savs labums no darba dienām nesezonā. Mēs prasam Karaskalu, mūs ielaiž un pat liek mums samaksāt tik pat, cik no rīta. Uzvara!!! Ārā kāpjot es pajautāju vadītājam, vai 442. autobusam ir vairāki dažādi maršruti. Nē, vienmēr braucot vienādi. Nu tātad iepriekšējais vadītājs tiešām nesaprata, ko mēs gribam.

    Vakarā es it kā sēžos rakstīt ceļojuma piezīmes, bet no tā nekas nesanāk. Izrādās, mans kolēģis, kam jāpiedalās tajā pašā konferencē, arī ir apmeties šajā pašā viesnīcā, viņam ir pat blakus istabiņa. Viņam ir portugāļu uzkodas un pāris ali no Lisabonas, viņš aicina vakarēt. Izrādās viesnīcas augšstāvā blakus brokastu telpai ir tādi omulīgi dīvāni. Tā nu mēs trijatā ar kolēģi un J. nosēžam krietnu laiku, pļāpādami niekus, dzerdami alu un tēju.

    Kādā brīdī es sasmejos par to, kā mani ir iztrollējušas perosnīgās smadzenes – šo pāris dienu laikā esmu paspējusi norakstīt viesnīcas vietas izvēli kā ne sevišķi veiksmīgu, jo gan konferences vieta ir tālu, gan pilsēta. Kolēģis, svaigi ieradies un ar Sintras kalniņiem vēl neiepazinies, nešaubīgi noskalda, ka šī ir visloģiskākā izvēle, jo nav jau tik tālu un pārejais ir traki dārgi. Jā, tā bija gan jā, tieši to es domāju, kad toreiz izvēlējos viesnīcu.

    Vakarā kājas pēc visiem šiem kalniņiem un pretkalniņiem ir tā pārgurušas, ka gribas tās noāķēt un pakarināt skapī. Skaisti, bet nogurst vismaz 2x ātrāk kā citur.

  • Sintra 2: ap žē, manas kājas

    Nākamajā dienā mēs paēdam brokastis un nolemjam doties dzīvē. Nozvejojam autobusu uz centru un secinam, ka divatā taksometrs no aplikācijas tas pats vien bija. Pilsētas centrā mēs ieveļamies kārtīgu izpēti neveikuši, bez skaidra plāna, ko darīt. Bet autobusā J. ir izlasījis, ka pilsētā ir beķereja Piriquita, kas atvērta no kāda 1862. gada. Gājiens uz to ietver vairāku minūšu kāpienu pa ielu, kas ir kāpnes, un tad ir vēl kāpnes, un tad ir dažas ielas kaut kādā 20-30 grādu leņķī. Mēs ar laiku konstatējam, ka šajā pilsētā nav pilnīgi nekā līdzena.

    Beķereja ir cilvēku pārpilna, un mēs atskamies no idejas to iekarot. Noejam gar rātsnamu, tam ir skaists krāsains tornis. Mazliet vairāk uz augšu ieraugam taku, kas sola vest uz Mauru cietoksni, un restorānu, kas sola labāko skatu pilsētā. Bet mums negribas šobrīd ēst. Papētam karti, tas cietoksnis nav sevišķi tālu, lai gan mana OSM karte rāda tikai vienu ceļu ar kārtīgu līkumu apkārt kalnam – ar ieeju no otras puses. Metrus uz augšu gan brīdina tādus diezgan pamatīgus, bet mēs abi esam pirmo reizi kalnu pilsētā un mums tas pilnīgi neko neizsaka. Nopērkam ūdeni kaut kādā sīkbodē un damies.

    Diena ir silta un, ja ceļš nebūtu gandrīz nepārtraukti augu noēnots, mēs izceptos tā, ka nespētu neko novērtēt. Bet esošajos apstākļos, mēs svīstam, gurstam, bet tomēr ļoti priecājamies par skatu apkārt. Ceļa sākumdaļa ved serpentīna veidā caur nepārprotami plānveidīgi piestādiem dārziem. Dažādas palmas, alvejas, mirtes, kaut kādi svešādi funkiju paveidi, strelīcijas un melnais miljons man nepazīstamu augu. Daudzi, bet ne visi zied lieliem, krāsainiem ziediem. Acīmredzot oktobris šeit ir ziedēšanai atzīts laiks. Skaisti. Es stājos daudz ko fotogrāfēt, un J. neiebilst – ar visiem serpentīniem ceļš ir stāvs un gurdinošs.

    Parka beigu galā ir Saseti villa – 19.gs. beigās celta vasaras māja bagātai ģimenei. Es kaut kad vēlāk uzzinu, ka vienu laiku Sintra ir bijusi vieta, kurā ir bijis prestiži būvēt savas vasaras mājas, tāpēc ka šeit vasaras pils bija karalim, tāpēc patiesībā ir krietna čupa vasaras villu, cit’ par cit’ smalkāk’. Šī konkrētā izskatās celta no oranždzelteniem ķieģeļiem ar sarkanu ķieģeļu akcentiem un sarkanu dakstiņu jumtiem. Tā sastāv no vairākiem kopā sapludinātiem taisnstūrveida mājas “gabaliem” un vismaz diviem cilindriskiem. Tā ir par mazu, lai to uzskatītu par vairāku korpusu pili, bet ir labi redzams, ka tā ir celta daudz vairāk priekam, nekā kailam praktiskumam. Viscaur ap to ir tāda sapņaina pasaku aura, savrupmāja milzīga kalna nomalē pie džungļu parka.

    Aiz Saseti villas parks pārtop tādā mežonīgākā un nepieskatītākā dabas izpausmē. Ar vien biežāk takas gabali ir kāpnes, un pēc kāda laika mēs atrodam alpīnistu vietu – vairākas klints plāksnes ir aprīkotas ar āķiem un iezāģējumiem, un blakus ir vairāki plakāti ar shēmām, kur ir paredzēts kāpt. Ir arī alpīnisti. Mēs ar J. saskatamies un nosmejamies, ka jā, tas ir īsāk, bet, paldies, mums ir jau pietiekami grūti.

    Kad taka apmetas kalnam otrā pusē, mēs ieraugam tūrisma informācijas centru. Tur mēs uzzinam, pirmkārt, ka, rekur, blakus kalnā ir otra, vēl smalkāka pils, otrkārt, jāpērk biļetes un, treškārt, pilis un villas ir Sintras lielais lepnums. Ā, un, ceturtkārt, te ir autobusa pietura. Saskatamies, ka divas tādas kalnu pilis vienā dienā uzvarēt mēs nevaram, un iegaumējam autobusa numuru, lai rīt atgrieztos. Nopērkam biļetes Mauru cietoksnim.

    Tālākā takas daļa ved zināmā mērā pa cietokšna teritoriju – starp lielo, vissvarīgāko mūri, un otro papildmūri. Te atkal viss ir skaisti sadārzots. Pa vidu starp kultūraugiem ir pāris izrakumu vietas, dažas vecas mājiņas un stendi par vēsturi. Cietokšņa mūsdienu nosaukums nāk no tā, ka to kādā 8. vai 9. gs. ir cēluši mauri, mulsulmaņi. Kristiešu rokās tā nokļuvusi Rekonkistas laikā 12. gs. Tālāk kādu laiku tas ir bijis svarīgs cietoksnis, jo no tā var skaidrā laikā redzēt pat Lisabonu, bet kā jau visām šādām būvēm, ar laiku nozīme ir zudusi, un, kad 1755. gada zemestrīce jau pamesto cietoksni padarīja nestabilu, šķita, ka ar to arī viss ir pateikts. Bet šī vieta 19. gs. vidū iepatikās tā brīža karalim konsortam Ferdinandam II. Viņš nopērk šo vietu un lielu gabalu apkārt, ieskaitot blakus kalnu ar klosteri. Blakus kalnā tiek uzcelta vasaras pils, tajā inkorporējot klostera pārpalikumus, bet šeit Mauru cietoksnis tiek nostiprināts, daļēji atjaunots un pārveidots par karaļa pastaigu vietu.

    Mūsdienās saglabājušies ir divi torņi un gara, staigājama siena starp tiem, kā arī šādas tādas būves pie sienas. Puslīdz līdzenās daļas ir skaisti apparkoktas, bet sienas otrā pusē ir stāva krauja. Mēs uzsvempjamies vispirms vienā tornī, tad otrā, un ar pārtraukumiem nostaigājam arī visu sienu. Lai gan šis nav augstākais apkaimes kalns (blakus kalns ar otru pili ir augstāks), tas tikpat labi varētu arī būt – otra pils pat pa gaisu tiešā līnijā ir krietni tālu, neronājot par to, kā tur būtu aiziet, un skats no torņiem ir tāds, ka visa pasaule pie kājām. Uz rietumiem tālumā redz krietnu gabalu okeāna. Visa Sintra ar apkārtējām piepilsētām ir mums pie kājām. Diena ir dzidra un saulaina, redz nezin cik tālu. Svempjoties pa tākām uz lielo torni, mēs esam nosvīdušu slapji, bet ir tieši tik silts, lai vējš, kas pūš, tiklīdz izlien no jebkura aizsega, būtu fantastiski veldzējošs, nevis plaušu karsoni izraisošs. Pie pašas pils ieejas gids, kas štampē biļetes, mums parāda, kur kas atrodas, un pie viena saka “un lieciet to savu mašīnu lietā, uz sienas ir patiesi izcili skati”, norādot uz kameru, kas karājas man pie rokas. Un es viņam pārmaiņas pēc tiešām piekrītu.

    Pēc mūra izstaigāšanas mēs vēl kādu laiku pakavējamies kalna augšā, pils teritorijā. Te ir daudz koptu zaļumu, daudz akmenī cirstu soliņu, kur atpūsties, un pietiekami liela teritorija, lai nebūtu jādrūzmējas citu tūristu barā. Ieejam uzmest aci arī ūdens cisternai, kas ir paliela zāle ar akmens sienām. Maziņa, salīdzinot ar Stambulas cisternām, bet šā vai tā lielāka par manu viesistabu. J. ar šo ūdens telpu ideju sastopas pirmo reizi, un kādu brīdi apdomā, ka vispār tā ir laba ideja. Tad viņš nez kāpēc sāk domāt par to, kāds sods būtu piemeklējis rezgali, kas šādā cisternā iečurātu.

    Pareizi. Tualete būtu laba ideja. Kamēr es meklēju to, tikmēr kāds no darbiniekiem man uzsauc komplimentu “jauks krekls!” un parāda atzinības īkšķus. Es esmu tā aizdomājusies par pils mūriem, parkiem, soliņiem, cisternām un citām lietām, ka es atsmaidu pretī un tad tiešām noliecu galvu un sāku skatīties, ko es šodien esmu uzvilkusi. Tas izrādījās “best people are mad” krekls Alises brīnumzemē stilā.

    No Mauru cietokšņa kalna lejā mums sanāk noiet pa citu pusi. Iet lejā, protams ir vieglāk, bet vispār kājas ir nogurušas, un es sāku cimperlēties, ka vajag vakariņas, jo ātrāk, jo labāk. J. piedāvā restorānu, kas sanāk pretējā virzienā nekā pilsētas centrs, es saku, ka nebūs labi. Kamēr J. meklē, kas ir vairāk pa ceļam uz mājām, es gar ielas malā esošu sienu noslīgstu pasēdēt turpat zemē. Jebkas ir labāk par vēl slodzi uz pēdu apakšām.

    J. uzmet elektroniskie sakaru līdzekļi un viņam ar meklēšanu nevedas. Laikam pat karte sakaras. Labi, es ieslēdzu savu un mēs ejam vienkārši uz pilsētas centru. Hmm, kas ir šī jocīgā sajūta manās biksēs? Stāvu labota, autokrava smilšu un sīku akmentiņu biksēs nav labāk par vēl dažām minūtēm slodzes pēdām! Nu jau mēs ejam cauri parkam pilsētas vidū un tur ir tualete. Es ātri saprotu, ka ar visām tām smiltīm nebūs iešana un eju izbērt bikses. Bet tā izrādās pasaulē vismazākā sieviešu tualete un tur fiziski nav vietas, kur novilkt un izkratīt bikses. Es nopūšos un eju kratīt bikses ārā – labi, ka šis ir tāds nomaļš parka stūris.

    Kad es jau sēžu uz soliņa un velku atpakaļ kājās kedas, es ievēroju, ka 10 metrus virs galvas ir nākamais ceļa līmenis, pa kuru iet daži cilvēki. Kuri, ja ir skatījušies, noteikti ir redzējuši, kā es publiskā parkā purinu bikses. Pie velna. Nopūšos. Labi, es vismaz neesmu apcietināta par ekshibiconismu un man biksēs vairs nav smiltis. Reizēm gribēt ko vairāk ir pārspīlēti.

    J. turpina neiet ar to restorāna meklēšanu. Kaut kas ir ciet, kaut kas ir dārgs un slikti novērtēts, kaut kas ir…

    – Hmm, skat, tas pats bomžatņiks, kam mēs gājām garām no rīta, – es izmetu tā starp citu, pļāpīguma vārdā. J. pēkšņi atplaukst kā maija saulīte: – Tad es zinu, kur mēs esam! –
    Es skatos neizpratnē. Mums ir karte ar GPS, mēs visu laiku zināmām, kur mēs esam. Nu, cik tas ir iespējams, esot jaunā vietā. J. sajūsmināti turpina: – Mēs varam iet uz restorānu ar to visskaistāko skatu, tas nav tālu!
    Man sāk gaismoties: mēs nezinājām, tās vietas adresi un nosaukumu, tāpēc sagūglēt mēs viņu nebūtu mācējuši. Es nekad nespēju atkārtot vienu reizi izietus maršrutus uz nejauši atrastām vietām, bet J. ģeospaciālā izjūta/atmiņa ir labāka. Un tagad, atšķirībā no rīta, mēs tiešām gribam ēst.

    Mēs vēlreiz uzvaram trako ielu, kas ir kāpnes, un ar pēdējiem spēkiem ieveļamies restorānā. Es sāku ievērot, ka par maizi, sviestu un olīvām, ko sākumā noliek uz galda, ir jāmaksā kādi daži eiro, bet tas visa ceļojuma laikā pilnīgi nevienu reizi neattur mani no steidzīgas olīvu izrīšanas. Izrādās, ka man olīves negaršo tikai Latvijā. Es dīvainā kārtā dabūju risoto sarkanā mērcē, kas man garšo. Tur ir daudz garšīgi jūras mošķi iekšā, es vienīgi nočortojos par to, ka garneļu kājas mērcē vēl jo projām ir slikta ideja. Mēs dzeram sangriju, jo te ir sangrijas zeme, un priecājamies, ka skats tiešām ir jauks – no zināma paaugstinājuma mēs redzam glīti iekadrētu Sintras pili, kas ir villa blakus rātsnamam, vēl cita ēka, nevis kāda no tām tur kalnos. Vikipēdija saka, ka arī šeit kādreiz ir vasarojusi karaliskā ģimene, nu tad droši vien pirms Penas pils izbūves kalnos.

    Pēc vakariņām ieejam pasēdēt vienā vecpilsētas bulciņotavā iepazīties ar portugāļu saldumiem. Tas ir jauki, bet paliek vēls pēc vietējiem standartiem – ir septiņi vai astoņi un beķereja veras ciet. Mēs spriežam, ka kājas mirst nost, jāsauc caur aplikāciju taksis, lai tiktu mājās. Turklāt mēs kļūdaini domājam, ka pēdējie autobusi ir nokavēti, jo Sintra varbūt ir viena no skaistākajām un slavenākajām Portugāles vietām, bet tās sabiedriskais transports J. izmantotajās telefona aplikācijās ir ļoti nepilnīgi aprakstīts. J. ierosina paieties drusku ar kājām ārup no centra un tad saukt taksi. Labi.

    Digitālajām kartēm ir tā īpatnība, ka viņas nevienmēr māk atšķirt aktīvi lietotus ceļus no visu aizmirstām takām, kas nav sagruvušas tikai brīnuma dēļ. Mans OSM atrod skaistu, taisnu maršrutu mūsu māju virzienā, kas sākas tādās gleznainās sānieliņās ar puķu krūmiem pāri sētām… un tad kļūst ar vien tumšāks, klusāks un aizaugušāks. Ceļa sākotnējā daļa ir kārtējā iela kāpnes, un apmēram pa vidu ir pilnīgi skaidrs, ka šajā posmā nav iets jau mūžību, un īpašumi blakus ir drausmīgi aizauguši un nekopti. Un strauji krēslo. Uz kāpnēm taksi izsaukt nevar, tāpēc atliek vien strauji doties tālāk. Tālāk ir ar briesmīgām dzeloņstieplēm norobežoti vīnogulāju dārzi, un tad beidzot mēs esam atgriezušies pie civilizācijas. Puslīdz. Itkā. Nu te ir mašīnbraucamās ielas un J. sauc taksi. Takši nav brīvi. Nu labi, ejam tālāk un saucam, kad atbrīvosies. Pēc desmit minūtēm J. izdodas nospiest takša izsaukšanas pogu, un mēs apstājamies gaidīt. Es jūtos neomulīgi par dīvaino rajonu, kur esam ieklīduši, un to, ka stāvam pie grausta, bet nu labi, tūlīt gan jau būs.

    Izņemot, ka taksis ilgi nebrauc. Un tad J. zvana telefons. Kas, ko? Taksists grib zināt, kur mēs brauksim. Tā es uzzinu, ka caur šo aplikāciju var arī piezvanīt. Vēlāk es arī uzzinu, ka aplikācija speciāli nerāda galamērķi taksometra vadītājam pirms iekāpšanas, lai nevarētu neņemt tos, kas brauc uz neērtām vietām. Nostrādā valodas barjera, vispārējais satraukums un mana svētā pārliecība, ka taksometru aplikācijas ir izdomātas tāpēc, lai varētu šo procesu veikt nerunājot ar cilvēkiem, tāpēc es nobīstos līdz galam, J. taksi atceļ, un mēs atlikušos divapus kilometrus turpinam iet ar kājām. Jo nu, kilometru mēs jau esam nogājuši, tas nav tik tālu.

    – Tu ātri ej, – J. bilst pēc kāda laika.
    – Nu jā, mani tas viss satrauca, un es gribu ātrāk mājās, un netērēt šim muļķīgajam [mājupceļa] pasākumam nevienu lieku minūti.

    Pēc kāda laika J. vēlreiz norāda, ka es ātri eju. Es noskaitu to pašu iemeslu sarakstu un vēl piemetu suņus – pa tam mani ir paspējis pārbiedēt viens no daudzajiem vietējiem suņiem – viņi visi ļoti agresīvi rej sētās, bet šis spēja uzlekt uz sētas pavisam netālu no manis, tāpēc man gandrīz vai gadījās kā vecītm taigā. Bet es attopos pajautāt, vai J. tiek līdzi un vai man būtu jāiet lēnāk. J. tomēr džentlmeniski apgalvo, ka tas vienkārši ir tāds nebijis gadījums, ka parasti man patīk iet lēnāk. Nu tā ir taisnība. Beigu galā pēdējā posmā pirms mājām ātrā iešana atrisinās pati no sevis – ceļš atkal ir augšā lejā, augšā lejā drausmīgos leņkos un es knapi velku kājas. Pēdējais punkts uz i ir jau viesnīcā, mūsu jaukajā Hortenziju namiņā: – verot vaļā balkondurvju ieeju, kas ir slēdzama arī no ārpuses, es iesitu pirkstu starp atslēgu un bīdāmo durvju stenderi.

    Bet mēs esam viesnīcā un visa pasaule var iet ieskrieties. Es novelku sasvīdušās drēbes un atkrītu gultā šķērsām un ar kājām gaisā. Viss, šodien piedzīvojumu pietiek. Bet pils bija skaista un to vērta.

    Vakaru es pavadu, meklējot (un atrodot!) sabiedriskā transporta kursēšanas laikus. Nākamā dienā nolemjam braukt uz to pili, kas bija otra kalna galā – Penas pili. Vēl es rakstu ceļojuma piezīmes un J. zīmē komiksus ar cilvēciskotiem dzīvnieciņiem, kas attēlo mūsu dienas gaitas.