Nākamajā dienā mēs savācam mantas, izrakstamies un dodamies uz staciju braukt uz Prāgu. Šoreiz mēs esam viedi ļaudis, mēs esam laikus nopirkuši biļetes ar visām sēdvietām. Es, mazliet pasvārstījusies, esmu piemetusi klāt savai biļetei arī bagāžas apmaksu – no vienas puses, nē, es nezinu, par cik lielu bagāžu ir jāsāk maksāt, no otras puses, čemodāns ir tieši tik liels, lai tas traucētu vagonu šaurajās ejās, tapēc šķita labs kandidāts maksas bagāžai.
Pa ceļam mēs ieejam specializētajā kafijas un tējas veikalā, nopērkam mazliet suvenīrus un izdzeram pa tasei kafijas, nu, kaut ko labāku kā viesnīcā. Stacijā esam ļoti laicīgi, tapēc es ieeju Costa Coffee nopirkt sev latte līdzņemšanai un laika stiepšanai. Tur ir sistēma, ka, samaksājot iedod čeku, kam augšmalā ir numurs (man bija 42!), un, kad kafija ir gatava, to nosauc, lai pircējs nāk paņemt. Mazais dzīves prieciņš, ka darbinieki bija ņēmuši vērā, ka cilvēks, kas pasūta kafiju angliski, varētu nezināt, kā “četrdesmit divi” ir čehiski, un tieši mana pasūtījuma numuru pasauca angliski. It kā sīkums, man bija mana uzkrītoši zilā krūze, bet šī jaukā un loģiskā lieta man patiesi uzlaboja garstāvokli.
Vilcienā es sēdēju un rakstīju, J. kādu brīdi zīmēja, tad parunājās ar blakus sēdošo meiteni, kura arī zīmēja, tad atkal zīmēja. Pie J. zīmējumiem es banāli esmu pieradusi, bet svešās meitenes zīmējumi man pa acu galam šķita nudien aplūkošanas vērti – daudzas smalkas līnijas kopā veido dzīvnieka attēlu, kam fons sastāv no kaligrāfiska teksta. Vēl es domāju par to, cik jauki ir, ka ir tādas nejaušas lietas kā zīmējumi, kas ļauj svešiem cilvēkiem uz brīdi apmainīties komplimentiem.
Prāgā līst un nevienam nav lietussarga. It kā jau mums nevajag tālu, bet es paiztēlojos, cik slapjš un sapļecis būs gan J., gan mans čemodāns pēc rullēšanas cauri Vecpilsētai, un eju iedziļināties metro shēmā. Es pat tālredzīgi vēl Brno konferences organizētājiem biju pajautājusi, kā šobrīd var nopirkt metro biļetes, tapēc kopumā šis nav tik sarežģīti. Prāgā ir 3 metro līnijas, visiem slavenākajiem centra objektiem netālu ir kāda metrostacija un starp jebkurām divām līnijām var pārsēsties. Mums vajag ar sarkano līniju aizbraukt vienu pieturu līdz dzeltenajai un tad dažas pieturas pa to. J. neiebilst, mēs nopērkam katrs pa 30 kronu biļetei (drusku vairāk par eiro) un braucam lejā. Florences stacijā ir pārsēšanās uz otru līniju, tapēc ir jārulē ar garu, ātru eskalatoru dziļi, dziļi uz leju. J. šo novērtē kā piedzīvojumu, bet man ir mazliet šķērmi. Eskalatori nav mana stiprā puse, kur nu vēl uz leju, kur nu ātri un gari. Bet es ne pa vienu no viņiem nenokrītu, metrovilcieni atbrauc zibenīgi ātri, un mēs esam klāt tik ātri, ka lietus nav beidzies. No metro līdz viesnīcai ir laikam trīs kvartāli. Nu labi, četri, ja izkāpj ārā nepareizajā metro stacijas pusē. Viesnīca ir tieši tik ekscentriska, kā rezervējot šķita – lai gan tur ir kanalizācija, labs ūdens un citas ērtības, tā tomēr ir krastam rūpīgi piestiprināta laiva. Pareizāk sakot, divas laivas. Pusi no vienas laivas aizņem itāļu restorāns. Istabiņa jeb kaīte ir maza, bet šausmīgi smuka – man nudien iet pie sirds brūnie koka panelīši.
Kamēr ievācamies, ir beidzis līt un mēs nolemjam paēst un izmest loku pa vecpilsētu. Ejot gar Vltavu, es attopos, ka esam blakus Nacionālajam teātrim, te pat blakus ir leģendārā Slavia un mums absolūti vajag ar J. aiziet vakariņās uz turieni.
Tur izskatās tieši tā, kā es atceros, un cenas ir patiesībā labākas kā vietums Vecrīgā. Mūs nosēdina pie loga, mēs vērojam Nacionālo teātri pāri ielai, slapjo Prāgas asfaltu un daudz, daudz tramvaju. Ij jaunu, ij vecu. Zin’ Rīgas vecos, apaļīgos vagonus? Es nebrīnītos, ja Prāgā tādu būtu vairāk par 100. Pasūtam. Mans ledus punšs ir izcils un uz J. aveņu alus ir uzkaisīts drusku aukstkaltētu aveņu smaržai. Otrajā es ņemu kartupeļu klimpas ar putota siera mērci un siera kraukšķīšiem, un J. ņem liellopa pakaļgalu ar ķirbju biezeni. Pāri J. plecam es ievēroju, ka atnāk tāds vecs kungs ļoti pieklājītā melnā uzvalkā (varbūt pat frakā, tik tālu neredzēju) un kaut ko runājas ar viesmīļiem. Un tad viņš apsēžas pie klavierēm. Un spēlē. Cik atpazīstu, tur juku jukām iet vecāka populārā mūzika, piemēram, Armstronga Wonderful World ar kinomūziku un populāriem Eiropas klasiskās mūzikas izvilkumiem. Un atmosfēra vismaz man tajā brīdī sāk atgādināt seriāla Good Omens pašas beigas. Vai mēs esam enģeļi, kas vakariņo Ritz? Ļoti iespējams.
Pianists paņem pauzīti un tad atgriežas, tapēc mums nākas paņemt arī desertus. J. deserts tiek uz aizmirsts vai pazaudēts, bet tas, ka mums jāatgādina, nespēj sabojāt mūsu 11/10 garstāvokli. Un ir tā vērts! – es pagaršoju gabaliņu un konstatēju, ka lai gan nosaukums kautrīgi ir, ka tā ir tikai kūka Zahertortes stilā, tas ir garšīgākā improvizācija par Zahertartes tēmu, ko esmu baudījusi. Man pašai ir plūmju želeja ar magoņu biskvīta paliknīti, arī jauki. Plūmju želeja ir jauki, ja tur iekšā tiešām ir plūmes. Un te bija.
Pēc ilgas mūzikas un ēdiena baudīšanas tomēr saņemamies iet pastaigāties. Pa burzmu J. pēkšņi aizmirst kartes pinkodu, bet nekas slikts nenotiek, es samaksāju un viesmīle saprotoši smaida. Aizejam gar Vltavas krastu līdz Kārļa tiltam, J. to nokritizē, ka esot par daudz cilvēku, pagriežamies un dodamies iekšā vecpilsētā. Mums vairākas reizes mēģina iedot bukletu, ka blakus esošajā baznīcā ir koncerts, bet mēs tomēr dodamies prom. Es mēģinu doties Vecpilsētas laukuma virzienā, un par spīti tam, ka kaut kur pa vidu es kādas minūtes piecas vismaz eju pilnīgi otrādi (prom), mēs tur tiešām nokļūstam. Ir sācis nejauki līņāt. Bet ir arī bez 15 minūtēm septiņi un septiņos būs Vecā rātsnama pulksteņa šovs. Pasvārstamies un apstājamies zem kāda restorāna nojumes sagaidīt to, kā pulkstenī staigā apustuļi un skelets zvana zvaniņu. J. kaut ko lūkojas apkārt, es mēģinu tikmēr kartē sameklēt, kur atrodas objekti, kurus esmu kādreiz apmeklējusi vai par kuriem ir dzirdēti interesanti stāsti. Tikmēr pie torņa neliela cilvēku grupa protestē par to, ka nepieciešams palielināt sankcijas un sniegt palīdzību Ukrainai, lai netiek uzlaista gaisā Zaporižja.
Noskatamies pulksteņa figūriņas un J. piekrīt, ka, ņemot vērā, ka tā ir pilnībā mehāniska konstrukcija, tas ir visnotaļ iespaidīgi. Viduslaiku “robotiņu” šovs. Vēl J. ir izlasījis, ka relatīvi nesen ir atklāti dokumenti, kuros pulksteņmeistars pēc pulkstaņa pabeigšanas ir rūpīgi aprakstījis, kā to kopt un labot, tapēc par to aucu izduršanu visticamāk ir mīts. Ļoti labi.
Lietus tā kā drusku mazinās, es esmu uzvarējusi cīņu ar savu atmiņu, karti un gūgli, un mēs dodamies apskatīt Pulvera vārtus. Pie tiem J. sajūsmināti izsaucas:
– Vai šis ir tas Prāgas nejēdzīgākais aplis?
– Ko?!
Es nejūtos nekad neko dzirdējusi par tādu tūrisma objektu. Izrādās, J. nesaistīti ar šo ceļojumu regulāri skatās kādu jūtūberi, kas dzīvo Prāgā, sauc sevi par godīgo gidu (Honest Guide) un kam ir viedoklis par dīvaino satiksmes konstrukciju, kas pirms dažiem gadiem izveidota pie Pulvera vārtiem. Es pamokos, bet nespēju atcerēties, man šķiet, ka tad kad es te biju pirms 10 un vairāk gadiem, te bija daļējs gājēju laukums vai kas tāds. Paši Pulvera vārti ir savā vietā, bet blakus esošo Smetanas vārdā nosaukto koncertzāli remontē, tapēc tās skaistums ir drusku aizklāts. Tālāk mēs aizejam uz Vatslava laukumu un J. pārjautā, vai tas viss tiešām ir viens laukums. Paskatamies piemiņas zīmes laukuma vidū, daudzās dekoratīvās mājas ap laukumu un dekoratīvos puķu stādījumus, kā arī Vatslavu, viņa zirgu un zirga bumbas. Laukuma galā Nacionālajā muzejā ir izkārti Ukrainas karogi. Pamazām lietus pieņemas spēkā un mēs atgriežamies viesnīcā atpūsties un pacelt kājas pret griestiem. Brīdi pirms viesnīcas es saku J. “tagad aizved mani uz viesnīcu” (tas ir vispārzināms fakts, ka J. ģeotopoloģiskā izjūta ir daudz labāka par manējo) un viņš paspēj pajautāt “ko?! karte ir ieslēgta Tev!!!” pirms mēs pagriežamies, un viņš ierauga Dejotāju māju, no kuras viņš ļoti labi zina ceļu uz viesnīcu.
Vēlu vakarā lietus ir beidzies un tiek nolemts izmest mazmazītiņu aplīti paskatīties pilsētas gaismas. Prāgas pili, Kārļa tiltu, Nacionālo teātri un vēl dažas svarīgas ēkas izgaismo vēl jo projām. Mēs pārejam pāri upei un ejam uz Kārļa tilta pusi. Sasmejos, ka, nē, Pulvera vārtus atrast es pati nemāku, tas ir grūti, bet vismaz 2 viesnīcas, kur esmu dzīvojusi, gan atpazīstu bez grūtībām. Ātri konstatējam, ka salas un apbūve brīžiem traucē skatīties pāri upei, taču mēs ieklīstam Kampas dārzos un atrodam spocīgās bezseju zīdaiņu skulptūras. Pustumsā tie zīdaiņi ir vēl spocīgāki. Nejauši izlienam mazā laukumiņā pie upes netālu no Kārļa tilta – tas kalpo par dabisku skatu punktu, kur taisīt pastkaršu cienīgas tilta fotogrāfijas.
Pēc tam uzkāpjam arī uz tilta. Izrādās, mēs neesam vienīgie ģēniji, kas domāja, ka tik vēlu cilvēku būs mazāk. Melnās statujas tumsā drusku spocīgi izceļas uz izgaismoto māju fona.
Vecpilsētas pusē es, iespējams, ne sevišķi viedi, ierosinu izmest nelielu līkumu, jo no tilta tieši pa labi ir reti šaura un nepatīkama ietve. Nelielais līkums mazliet pastiepjas, bet mēs (a) uzzinām, ka arī šajā diennakts stundā var iegādāties ļoti daudz magnētu un apšaubāmus CBD produktus un (b) atrodam Betlemes kapellu, kurā savulaik sprediķoja Jans Huss. Es mēģinu salīmēt kopā vēstures zināšanas, bet nākas palūgt palīdzību internetam, kapēc tas ir svarīgi. Īsumā: Huss gandrīz 100 gadus pirms Lutera uzskatīja (15. gs. sākumā), ka sprediķot būtu vērts vietējiem saprotamā valodā, indugenču pārdošana nav stilīga un ka katoļu beznīcas greznība, iespējams, reizēm ir mazliet pārspīlēta. Katoļi Husu izslēdza no baznīcas, tad uzaicināja uz diskusiju, solot drošības garantijas, un tad ļoti droši sadedzināja viņu uz sārta. Sākās Husītu kari (kuru ietvaros divreiz ir aplenkta, bet ne iekarota arī Brno), un beigu galā tas viss noveda pie tā, ka mērenie husīti apvienojās ar katoļiem pret radikālajiem, tika iegūtas kādas nebūt ticības brīvības un miers uz kādu brīdi.
Atpakaļceļā es tā arī neatrodu veco katoļu rotundu, bet mēs nejauši uzejam Sv. Mārtiņa baznīcu Pie sienas. Tā ir 12. gs. būve, kuras neparastais nosaukums ir saistīts ar faktu, ka kādreiz tā bija ārpusē pie vecpilsētas (Staromesta) sienas. Tur gan nekāda fočēšana nesanāk, jo, kā J. teica, tur ir aizdomīgi ļaudis. Aizdomīgie ļaudis gan ir absolūti aizņemti ar sevi un savu aizdomīgumu, un mēs, kas dodas prom, viņus neinteresē. Tā nu mēs desojam vēlreiz uz viesnīcu. Mans secinājums ir, ka vasarā naktī Prāgā ir par daudz ballīšu un bāru ļaužu manai introvertajai dvēselei. Vai varbūt lietas vienkārši ir mainījušās, kopš es te pēdējo reizi biju.
Viesnīcā es nosēžu pāris stundas, gan rakstot, gan meklējot informāciju no iepriekšējiem ceļojumiem. Ar OpenStreetMap un mazliet arī gūgles palīdzību es atrodu lielo vairumu apskates objektu, ko atcerējos, taču resturānu atsaukšana atmiņā prasa pārlasīt vecos blogus. Patiesībā tur atrodas visādas piemirstas pērles, es nenovaldos un šo to nocitēju arī J. Virvju vijēja sievas krogs, šķiet eksistē, J. izdodas atrast tā adresi pat pēc latviskā nosaukuma, un tur mēs visticamāk svētdien aiziesim. Skorepka ar savām Ādama ribām gan ir gājusi zudībā – internetā vēl ir pēdas, ka tas vispār kādreiz ir eksistējis, taču ne TripAdvisor, ne kartes vairs neuzrāda tādu vietu. Un par Slavia mēs jau zinām, ar to viss ir kārtībā. Es uzmetu aptuvenu plānu, ka rīt varētu doties paskatīties Petrīnas kalnu un lielo pili. Neviens nezina, kā tas tā gadās, bet, ejot gulēt, ir pāri diviem pat pēc vietējā laika.