Laumas piezīmes

Tag: suši

  • Tallina 1: čū-čū!

    Braukt ar auto ir nogurdinoši, autobusos man ir nu jau ļoti ātri ļoti nelabi, tāpēc dodoties uz konferenci Tallinā, abi ar J. nolēmām izmēģināt jauno Baltijas vilcienu savienojumu.

    Iespaids ir… ārkārtīgi labs. Lai gan Rīgas–Valgas posmu apkalpo mūsu pašu vivītis*, tiek īrēts lietuviešu dīzeļvilciena sastāvs, kas ir vairākas paaudzes jaunāks un omulīgāks par to, ko es esmu pieradusi ikdienā lietot, lai brauktu uz Rīgu. Nē, nu, tas nav skaistākais vilciens, ko es būtu jebkad Eiropas satiksmes entuziastu videomateriālos redzējusi, bet tur ir mīksti krēsli, galdiņš un ārkārtīgi daudz vietas plauktā čemodānam. Mums pat piedāvā kaut kādas uzkodas nopirkt. Tā kā mēs vairs nedzīvojam Rīgā, tad mēs patiesībā normāli ietaupam laiku nedzenoties uz Rīgu, bet vienkārši iekāpjot vilcienā uzreiz Valgas virzienā. Valgā ir jāpārsēžas, bet tas ir noorganizēts maksimāli viegli un eleganti: paņem savu čemodānu, izkāp no vilciena, paej 5 soļus, iekāp otrā vilcienā perona otrā pusē. Viss. Mēs ar J. uzdzīvojam – mums ir komforta klases biļetes, t.i., mēs pie 21€ cenas piemaksājām vēl 4, lai varētu izvēlēties sēdēt blakus. Es nepārbaudīju pirmajā vilcienā, bet šeit ir arī rozetes. Un vilciena wifi ir daudz funkcionālāks nekā tas, pie kā es esmu pieradusi ikdienā, braucot uz Rīgu**. Kopumā ar visu pārsēšanos mūsu brauciens aizņem nepilnas piecarpus stundas, Igaunijas pusē vilciens gabaliem dragā ar 120 km/h. Es paspēju pabeigt iesāktos cimdus. Pafantazēju, kā vasarā līdzīgi braukt uz Tartu. Ja mēs pirms kāpšanas viesnīcā nebūtu stundu nosēdējuši kafejnīcā ēdot kūkas, tad mēs būtu no mājas līdz viesnīcai tikuši mazāk kā 6,5h laikā, ko es pilnīgi noteikti ar lidmašīnu, Rīgā nedzīvojot, vairs nevarētu. Vienīgi, ja es būtu vieds cilvēks, es būtu piecēlusies izlocīt kājas, nevis nosēdējusi visas šīs stundas adot.

    Tā nu Tallinas centrā izveļamies no vilciena tādi drusku miegaini un ejam uz viesnīcu. Viesnīca nav tālu, turklāt J. atpazīst, ka tepat netālu mēs dzīvojām, kad bijām Tallinā pirms nu jau vairāk kā pieciem gadiem kāzu ceļojumā. Laikapstākļi ir maigi un ļoti pelēki.

    Viesnīcas numuriņu J. noraksturo kā “brutālisms iekšā, brutālisms ārā” – mums aiz loga ir šobrīd milzīgs neuzceltas daudzstāvenes betona karkass. Ierodamies sestdienā, tāpēc vēl nespējam novērtēt, vai darbi apturēti uz ziemu, vai tikai uz nedēļas nogali. Es aizdomīgi novērtēju, ka, lai gan vispār man patīk askētiskais dizains un viesnīcas koptelpas ir ļoti glītas, plašas un omulīgas, numuriņu iekārtojumā kaut kas rada slēptas asociācijas ar katra centa optimizāciju. Iespējams, šis kaut kas ir naktsgaldiņplaukts, kas ir tik mazs, ka tur nesaiet manas brilles, telefons un rokukrēms. Vai plāno aizkaru trūkums pie milzīgā un patiesībā skaistā loga. Vai plastmasas glāzes tualetē. Nez.

    Pēc nelielas atpūtiņas izejam ārā. Prātuļojam, ka visticamāk šajā kvartālā starp ostu un vecpilsētu esam bijuši arī pirms gadiem, bet līdzību nesaskatām, iespējams, viss, ko redzējām toreiz (kaut kādi angāri?) ir nolīdzināts un tiek aktīvi pārbūvēts, izskatās, ka būs augsceltņu rajons ar gājēju zonām starp tām. Vienā kvartāla pusē ir ļoti mūsdienīga gājējiela ar neuzkrītoši ielaistām tramvaja sliedēm un regulāri kursējošu tramvaju, nākotnes sajūtiņa. J. ir atradis, ka tepat blakus ir labi novērtēta suši vieta. Dabūjam apmest gandrīz pilnu loku ap ēku, kamēr to atrodam, un es ievēroju, ka pretī ir bulanžērija.

    Suši ir ļoti labs.

    Atpakaļceļā es gandrīz pazaudēju svaigi uzadīto cimdu, bet J. to tomēr atrod – tumši pelēku negludas dzijas cimdu uz tumši pelēka negluda asfaltakmeņu ceļa.

    Mēģinām iet gulēt laikus, jo ir gan nogurums, gan agri plāni nākamajā dienā.

    Es ilgi norullējos pa gultu, nespēdama aizmigt, jo sega ir tāpat kā Neapolē drausmīgi sintētiski dedzinoša. Dusmojos, ka nepaņēmu savu segu. Dusmojos, ka 3 zvaigžņu viesnīcā Eiropā ir vajadzīga sava sega. Apsveru pirmo reizi dzīvē pārvarēt negribuli un uzrakstīt viesnīcai sliktu atsauksmi***. Ā, nu jā, un vēl spilveni, kā parasti ir par augstu, bet mums ir tik taupīgi iedoti dvieļi, ka man nepietiek, ko palikt zem galvas spilvena vietā, es nozogu J. hūdiju. Fantazēju, kā es varētu uz nākamo ceļojumu atcerēties paņemt segu. Kā es atgriezīšos mājās un nopirkšu milzīgu lina naktskreklu ceļojumiem ar garām piedurknēm unn līdz zemei, jo tur, kur man ir krekls, dedzina mazāk. Piemiegu. Murgoju par ielaušanos. “Veicas”.

    ____________________
    * Nekāda naida pret vivīti, bet es nevaru sagaidīt, kad nopirks tos jaunos dīzeļu vai baterijvilcienu sastāvus. Cik man stāstījuši dažādi entuziasti, praktiski visus braukšanas biežumu iztrūkumus neelektrificētajās līnijās Latvijā izskaidrojot vienkāršais fakts, ka mums nepietiek vilcienpriekšmetu, lai brauktu biežāk.
    ** Manā ikdienas maršrutā ir kaut kāds mistisks bezzonas caurums meža vidū diezgan netālu no Rīgas, un šim faktam netic gandrīz neviens, kas nav pats tai vilcienā braucis.
    *** Bloga rakstīšanas brīdī nav zināms, vai tas tika izdarīts.

  • Vecā rātsnama tornis

    Pēc pagrabiem nolemjam pamainīt vidi un uzkāpt Vecā rātsnama tornī. Kamēr mēs no Rātsnama iekšpagalma meklējam ieeju tornī, mēs nejauši atrodam vairākas pieklājīgiem apmeklētājiem vienkārši atvērtas zāles. Viena ir nosacīti neliela zāle ar masīvām, romantiski pelēkām akmens sienām un lauztām griestu velvēm. Ja pareizi piekārtoju, kurš uzraksts attiecas uz šo zāli, tā varētu kādreiz būt bijusi mantnīca. Tagad te stāvēja skaists nekas un divas stāvlampas, lai nav pavisam tumšs. No tās zāles nelielas durtiņas ved uz koncertzāli, bet mēs nejūtamies droši, vai drīkstam tur līst – palūram pa durvīm un ejam atpakaļ. Vēl mēs redzam vienu mazliet lielāku zāli, pēc krēsliem spriežot, arī izmanto kā koncertzāli, bet apskates objekts, te, protams, ir sienas: ienākot telpā tā kā mazliet šķiet, kas ienās ir nišas un tajās ir skulptūras, bet patiesībā tās labi izēnotas freskas un sienas ir gluži taisnas.

    Visas šīs zāles ir otrajā stāvā, un tās savieno tā kā gaitenis, tā kā balkons, uz kuru ved kāpnes no pagalma. Balkona jumtu ārmalā balsta mazas, apaļas kolonas, mīlīgs veidojums. Balkona galā atrodam ieeju tornī un kasi… Kase saka, lai, ja gribam maksāt ar karti, ejam atpakaļ lejā uz infocentru.

    Pēc atgriešanās no infocentra (pa ceļam es uzmetu vēl vienu ziņkārīgu skatienu krokodilpūķim) mūs laiž augšā. Tornis ir pietiekami plašs, kāpnes ir pamatīgas un ar patīkamām margām – kāpjot vismaz manas augstuma bailes netiek ķircinātas. Tornī ir arī izstāde par mākslinieku, kas taisījis torņa ieejas arkas gotiskos rotājumus, tur nekas nav minēts par to, ka viņi ir šķībi, jo māksliniekam šķitis, ka dome ir slikti cilvēki… Tur minēts tikai, ka diženi dižs mākslinieks. Hmm.

    Skatu platforma ir tieši zem jumta. Pirms iziešanas ārā var redzēt arī paceltas redeļu kāpnes un lūku, kas ļautu uzrāpties augšā, torņa kupoliņos, ko naktī tik jauki izgaismo, bet ir nepārprotami skaidrs, ka tas nav domāts visādiem tūristiem. Pilsēta no augšas ir skaista, starp sarkano kārniņu jūru mēs ievērojam vairākas puķupodiem pilnas jumta terases, taču viena lieta man iekrīt acīs atšķirīga no gandrīz visām citām pilsētām, kur esmu torņos kāpusi. Tā ir izteiktā sajūta, ka es esmu tikai mazliet augstāk par jumtiem, bet es neesmu tālu virs pilsētas, jo tepat blakus ir Sv. Pētera un Paula katedrāle un mazlie tālāk ir Špilberga cietoksnis, un tie abi ir tik pat augstu vai augstāk. Varbūt uzkāpjot kādā no tiem būtu perspektīvas sajūta…

    Un vēl var ievērot, ka Brno nav tik liela kā Prāga. Pārskatāma lieluma pilsēta, ja tā var teikt 😛

    Kad noraušamies lejā, mēs esam noguruši. Atsēžamies uz soliņiem netālu un J. kādu laiku baksta telefonu, ģenerējot vakariņu restorānu ieteikumus. Restorāns, ko viņš ierosina, izrādās pilns, pilns, bez neviena brīva galdiņa (piektdienas vakars!), un mēs aizklīstam tālāk. Gribās kaut ko jauku un romantisku, bet kājas krīt nost, ēst gribas, un, kā jau parasti tādos apstākļos, nāk kašķis. Mēs atkrītam ne super smalkā japāņu restorānā, ko mēs nejauši ievērojam tāpēc, ka logā (uz stikla) iezīmēts skaists, ziedošs ķirsis. Lai gan tur ir daudz klusāks kā citviet pilsētā, arī tur ir trokšņaini, galds šķiet lipīgs, un man kādu brīdi šķiet, ka viss būs slikti un man viss riebsies visu atlikušo vakaru. Vispirms izrādās, ka galds ir tikai mazliet mitrs, nevis lipīgs. Pēcāk no mums tuvākā galdiņa aiziet cilvēki un man apkārt rodas patīkama, klusa telpa. Visbeidzot, man atnes visu laiku brīnišķīgākos mazos suši, kādus esmu satikusi. It kā jau, kas tur īpašs – satīt lasi un avokado ar rīsīem pārklātā jūraszāles kārtā… Avokado bija ideāli gatavs, un pildījums aizņēma burvīg lielu suši daļu, nevis tā kā, kad Rīgā reizēm kādam sagribas uzhaltūrēt – daudz rīsu un pa vidu lasis homeopātiskās devās. Tā nu vakars noslēdzas uz ļoti pozitīvas nots.

  • Hamburga: [4, …]

    Pēdējā diena bija īsāka, turklāt mēs paņēmām garāku pusdienlaiku, lai nopirktu vēl mazliet suvenīru. I. kā parasti palika paklausīties vēl kādu lekciju, mēs aizgājām pārbaudīt, ko vēl esam aizmirsuši nopirkt gada tirgū. Izsiekalojos pie skaistajiem zīda lakatiem, bet saņēmos un nenopirku – man jau divi ir, turklāt šķiet, ka esmu pakāpeniski izpirkusi vissmukākās krāsu kombinācijas. J. nepdomīgi pajautāja man, ko es vēlēšos, lai man uzdāvina nākamajā svinamajā gadījumā, un tā nu es tiku pie glītas sudraba ķirzakas.

    Pēc kongresa noslēguma gājām trijatā ēst suši. Sushi Circle, kur pāris dienas atpakaļ atklājām “ēd cik lien” piedāvājumu pa 20 eiro, bija pārslānīts ar citiem tik pat attapīgiem cilvēkiem, kas arī domāja, ka tas ir labs piedāvājums, tāpēc aizgājām blakus uz otru suši vietu. Arī šeit tika izmantota slīdošā lente, kas gar degunu vizina suši šķīvīšus. Mans iekšējais bērns, protams, priecājas. Sanāca drusku dārgāk, kā tad, ja būtu tikuši uz Sushi Circle, bet nu visu nevar gribēt. I. izklaidējās, mēģinot izlasīt uzrakstus uz pavāru cepurītēm (japāņu rakstu zīmes), un sūdzējās, ka īsti nekas jēdzīgs nesanākot. Sākumā esot “suši”, bet tālāk kaut kas jokains. Es ierosināju, ka varbūt “factory” transliterācija, jo vietu sauc “Sushi Factory”. Viņš atzina to par ticamu risinājumu, piebilstot, ka viena no zilbēm esot tik šausmīgi stilizēta, ka jūkot ar kādu citu. Nav pārsteidzoši, pilna pasaule ar par daudz stilizētām austrumu rakstu zīmēm.

    Vakarā temperatūra no gandrīz 10 grādiem bija nokritusies uz nulli, un savās it kā ļoti praktiskajās rudens drēbēs es ļoti salu. Atmetām tūrisma plānus un gājām uz viesnīcu ar mērķi izgulēties – lidmašīna nākamajā rītā septiņos, kamēr vēl tiks līdz lidostai… un atgriežoties Rīgā, būs jāspēj kaut formāli piedalīties Jaungada sagaidīšanā…

    J. aizmiga uzreiz, es paliku nomodā parakstīt un padarboties ar savu “elektronisko sadzīvi”. Ap divpadsmitiem ar I. saskatījāmies, ka šitā lieta ne sevišķi labi strādā – ja pierasts iet gulēt divos, tad aizmigt tā, lai celtos četros un justos labi, nav nieka lieta…

    No rīta mūs iztrollēja metro biļešu automāts – vispirms es ielidoju uz to, ka nemācēju atrast biļetes uz lidostu, tāpēc ka skārienjūtīgajam ekrānam bija diezgan liela nobīde – spiežot Flughafen, nemanāmi nospiedās cita poga un es nesapratu, kāpēc man uzbāžas ar biļeti uz kaut kādu pilnīgi citu Vācijas vietu. Ja pareizi uztvēru, tas pats automāts pārdod biļetes arī uz mazpilsētām vismaz tuvākajā apkaimē. Kad tiku pie biļetes (izrādās, tā bija dārgāka, nekā tā, ko nopirkām braucot no lidostas uz centru), izrādījās, ka automāts neņem kartes. Un tad automāts neņēma vienu no maniem piecīšiem – pārāk saņurcīts. Labi, ka I. vēl bija dažas jaunas un gludas banknotes. Bet nu, mēs braucām ar nākamo reisu, nevis sākotnēji plānoto. Lidostā atkal bijām tik agri, ka netiku parādīt džekiem balkonu, no kura var skatīties ligmašīnas.

    Lidojumā uz Frankfurti biļešu sistēma bija dāsni ielikusi mani tajā lidmašīnas pusē, kur var saullēktu redzēt. Krāsas, kā parasti, dievīgas, kad uz melnām debesīm pakāpeniski iezīmējas arvien spilgtāka ausma. Īsi pirms nolaišanās virs mākoņiem parādījās arī ugunīga saules maliņa, mazmazītiņa. Skatos un gaidu, nu, tūlīt nāks, tūlīt būs liela! Un tad lidmašīna sāk nolaisties un tā pati maliņa pazūd aiz mākoņiem atkal. Sireāla sajūta, gandrīz kā saullēkts atpakaļgaitā.

    Frankfurtē bija bieza migla, kaut cirvi var pakārt, un visu lidlauku klāja sīka, lidojoša sniedziņa kārta. Es tādā laikā ar auto braukt negribētu, bet mums reisi pat neaizkavējās. Vienīgi pirms celšanās lidmašīnas tika kārtīgi novemtas ar oranžu pretapledošanas līdzekli.

    Frankfurtē vairs nav bezmaksas kafijas automātu, bet es atradu ļoti glītu blociņu, ko jau sen meklēju kādai dāvanai. Digitālais laikmets ij netaisās izdzēst nedz cilvēku vēlmi pazīmēt un paķēpāties, nedz valdzinājumu pret skaistām lietām.

    Auksts. Īstajā brīdī atgriezos Latvijā pie sava ziemas mēteļa.

    Hamburga man pirmajos gados īsti nepatika – vienmēr braucot ziemas vidū, tā šķita pelēka, slapja un tumša. Bet nekādīgi nevar noliegt, ka gaismiņas izkārt uz Ziemassvētkiem viņi māk. Naktī ejot pāri abus Alsterus atdalošajam tiltiem, vecpilsēta mirdz kā izgaismots dārgakmens tumsā. Staigājot pa vecpilsētas ielām,, daudzas ir burtiski piekārtas ar gaismiņu jūru – starp ēkām novelk troses, no kurām uz leju karājas vadi, uz kuriem ik pa gabaliņam ir maza gaismiņa un tā daudz, daudz.

    Mazā Alstera vidū ir Ziemassvētku egle. Pagāja krietns brīdis, kamēr kārtīgi aizdomājos līdz tam, ka tai ir divi gaismiņu komplekti, kas tiek pa laikam pārslēgti – tā ir ietīta dzeltenu gaismiņu tīklā, ko redzēju dažos vakaros, un tajā ir sakarinātas zilbaltas krītošo lāsīšu gaismas, ko redzēju pārējos vakaros. Citur laikam neesmu redzējusi, ka egles gaismas mainītu garos intervālos, nevis slēgtu iekšā visas reizē vai mainītu ar īsiem, uzreiz redzamiem intervāliem.

    Kongresa sākuma un beigu pasākumos tika aktīvi izmantoti lidmašīnu joki – bija gan frāze par to, ka šajā zālē ir 16 avārijas izejas, 4 tur, 8 tur un pa divām tur un tur, gan frāze, ka mazticamajā gadījumā, ja nu pazūd interneta savienojums, tad no augšas automātiski nokritīšot ethernet kabeļi. Tā kā lielais vairums apmeklētāju vismaz reizi mūžā bija izmantojuši aviopārvadājumus (piemēram, lai nokļūtu uz šo pasākumu), tad līdzība ar drošības instrukcijām (un stjuartu žestiem, kas tās pavada) iesvilnīja zāli plašā smieklu vētrā. Bija arī joki par laika ceļotāju Doktoru, kas ieradies dažus kongresus par ātru. Bija pat zilā telefonbūdiņa!