Čīles māja bija mana maršruta tālākais punkts – tālāk cauri centram devos atpakaļ, pa ceļam apskatot Sv. Jēkaba un pēc tam Sv. Pētera baznīcu. Šajā gājiena posmā es epizodiski atpazinu vietas, pa kurām bijām gājuši arī pirmajā vakarā, neveiksmīgi meklējot ēdienu. Toreiz kaut kur netālu no viena Ziemassvētku tirdziņa taisni spriedām par to, ka pilsētas centrā varētu būt ēdiens, tāpēc mums jāiet tur, tikai mēs nezinam kur tas ir. Ironiski, bet šīs diskusijas laikā mēs bijām centrā. Staigājot pa Hamburgmitti (par Mitte gan Berlīnes, gan Hamburgas kartēs sauc centrālo daļu), par to domāju un mazliet sakaunējos, ka pēc tam, kad es nebiju iedomājusies, ka nobombardētajai Berlīnei nevar būt saglabājusies Vecrīgai līdzīga vecpilsēta, es šo pašu triku izstrādāju arī Hamburgā.
Jēkaba baznīca atkal ir vidēji liela, sarkanu ķieģeļu ēka. Laikam visneparastākais šajā baznīcā ir tornis – tas sastāv no viena četrstūraina posma, kam visū seko otrs, mazāks četrstūrains posms un uz tā – piramīdveida jumts. Otrajam četrstūrainajam posmam stūri ir nošķelti (reāli sanāk astoņstūris) un to vietā ir tādi kākantaini rokturi. Vai arkas, kas savieno šo torņa posmu ar zemāk esošo lielāko posmu. Visādi citādi baznīcas ārējā fasāde ir salīdzinoši vienkārša, cik nu tas iespējams vecai baznīcai lieli logi un uz āru izvirzītas vienkāršas balsta kolonnas, atkal līdzīgi kā Pētera baznīcai Rīgā. Viki saka, ka pie neparastā torņa Jēkaba baznīca esot tikusi, kad atjaunota pēc 2.pasaules kara. Jā, tas daudz ko izskaidro 🙂
Arī Jēkaba baznīcā iekšā fotogrāfēt neļāva, tāpēc tagad esmu spiesta pamatīgi nocīnīties, mēģinot savā galvā sasķirot, kura no interjera īpatnībām piederēja Katrīnas, Jēkaba vai Pētera (Hamburgas, nevis Rīgas) baznīcai. No visām baznīcām, ko esmu redzējusi, Jēkaba baznīcas interjers ir visradniecīgākais Rīgas Pētera baznīcai – baltas, gludas sienas, kurās būtiskākās līnijas iezīmē sarkanas ķieģeļu arkas. Tomēr Jēkaba baznīcai pelēkās “javas” salaiduma līnijas uz arkām ir uzzīmētas, nevis īstas. Jēkaba baznīca bija viena no retajām baznīcām, kurā ieeja ir no sāniem attiecībā pret altāra novietojumu, un, iespējams, ka attiecīgajā baznīcas sānā ir nesimetriska piebūve visā baznīcas garumā. Lai gan varētu būt, ka arī otrā pusē kaut kas tāds ir, tikai es to nepamanīju.
Pētera baznīcu atradu tikai 2 nelielus kvartālus tālāk. Tagad skaidri vairs neatceros, kurai no šīm abām baznīcām apkārt bija sabūvēts pilnībā slēgts Ziemassvētku tirdziņš un uz ārsienas piestiprināta liela reklāma. Šķiet, ka Pētera baznīcai. Jā, Hamburgā Ziemassvētku tirdziņus vāc nost 31.decembrī.
Pētera baznīca arī ir celta no man jau pierastajiem sarkanajiem ķieģeļiem. Liels taisntūrveida tornis un daudz visādu jumtu un jumtiņu, citādi diezgan askētiski. Nomitināta diezgan ciešā dažādu lielveikalu un biroju centru ielokā. Iekšā fotogrāfēt atkal aizliegts. Un atkal baltas sienas, augsti griesti, lauztās arkas. Tikai šeit kolonnu un arku līnijas iezīmē nevis ķieģeļkrāsas arciņas, bet tādas bēši brūnas. Man Hamburgas centrs būs iecementējis priekštatu par luterāņu baznīcām :D, jo luterāņu baznīcas, ko biju aplūkojusi pirms Hamburgas, pamatā bija celtas citām konfesijām un pēc tam mainījušas piederību.
Netālu no Pētera baznīcas redzēju gada tirgu, kam bijām gājuši garām pirmajā naktī. Toreiz man viņš bija iesēdies prātā ar savām daudzajām, mazītiņajām, dzeltenajām lampiņām. Mazliet paskatījos, kā viņš tiek plēsts nost un tad devos virzienā, kur vīdēja kaut kāds krāšņš tornis.
Tornis piederēja Rātsnamam. Ko par Hamburgu liecina tas, ka rātsnams ir krāšņāks par četrām galvenajām baznīcām kopā ņemtām? Iespējams, to, ka tā ļoti pārliecinoši ir protestantu pilsēta, un ka Reformācija aizsākās salīdzinoši netālu no šejienes. Kas to lai zina. Rātsnams ir balta taisntūrveida ēka ar zaļu jumtu un torni garākās malas (kas arī priekšpuse) vidū. Rātsnama fasāde, it īpaši tur, kur sienas robežojas ar jumtu, ir izrotāta cakiņu cakiņām, koloniņām, skulptūriņām un ko tik visu vēl nē. Priekšā laukumā atradās milzīga nojume, sastāvoša no vairākiem stikla puscilindriem ar metāla ribām, kas balstās uz metāla kolonām – noeja uz Rātsnama metro staciju. Atkal mazliet noasociējās ar steampunk fantāzijām.
Tomēr nupat es jau sāku mazliet steigties nokļūt atpakaļ mājās. Veikala un kafejnīcas hibrīdā pie rātsnama nopirku dažus berlīnerus – Vācijā tās ir visnotaļ garšīgas, ļoti saldas bulciņas, ievērojami labāk, nekā berlīneri, ko esmu ēdusi Latvijā. Bija plāns pa ceļam viņus apēst, bet kad pirmā berlīnera citronu krēms iztecēja man pa baltās jakas priekšpusi visā jakas garumā, es pārdomāju. Berlīnerus labāk nekombinēt ar dūnu jakām.
Atpakaļ uz dzīvokli gāju krietnu gabalu gar vienu no mazajiem kanāliņiem, ievedot pilnīgā apjukumā savu GPS, kuram kartē tur bija iezīmēta ēka līdz pat ūdenim. Nu, zināmā mērā tas arī ir saprotami, jo es gāju nevis pa īstu ielu, bet pa gājēju zonu virs kuras stiepās uz kolonnām balstīti blakus esošo ēku otrie stāvi. GPS sazīmēja, ka es gandrīz visu ceļu esmu gājusi pa ūdeni kanālā un beigās nesaprata, kurā kanāla pusē esmu palikusi. Pa ceļam redzēju vienas slūžas un vairākus tīri smukus tiltiņus. Mihaēla baznīcā ieiet gan nesanāca.