Laumas piezīmes

Tag: Sv. Pētera un Paula katedrāle

  • Pastaiga pa Brno vecpilsētu

    Mūsu gide ir nenosakāma vecuma sieviete ar plašu smaidu un siltām, brūnām acīm. Viens no stipri pirmajiem pieturas punktiem ir tā pati Jakuba baznīca, kur es beidzot uzzinu, kas tad ir ar to pusdienlaiku vienpadsmitos. Tātad kaut kādā brīdī, šķiet, zviedru karaspēks bija gājis uz Vīni un nolēmis pa ceļam iekarot Brno. Brno tikusi aplenkta ar domu, ka ātri pietrūks resursu un viss būs cauri, bet tik ātri tas nemaz nav noticis, tāpēc ka Brno ir sarežģīta pazemes pagrabu un eju sistēma, kas savienojot pilsētu ar Špilberkas cietoksni un ļāvusi piegādāt ūdeni un vēl šo to. Tā nu noslēgta vienošanās, ka, ja līdz noteiktas dienas pusdienlaikam pilsēta nebūs padevusies, tad zviedri ies prom. Noteiktā diena nakusi un pienākusi, bet iedzīvotāji bijuši novārguši un bailēs, ka nepadodas, pilsētas aizsargu vadītājs Raduits ir nozvanījis pusdienlaiku baznīcas tornī vienpadsmitos. Zviedri noticējuši, ka ir jau pusdienlaiks, un aizgājuši. Un Brno kopš tā laika pusdienlaiks esot vienpadsmitos.

    Mārrukts viņu zina, cik daudz patiesības ir stāstā par zvanīšanu, bet Raduits ir eksistējusi persona, kas tiešām karā ar zviedriem Brno aizstāvību ir vadījusi, grūtos apstākļos uzvarējusi, un daudz vēlāk, beigu galā viņš tajā pašā Jakuba baznīcā apglabāts. Viņš skaitās pilsētas varonis un viņam ir piemineklis Jakuba baznīcā. Mūs ieved baznīcā un apved apkārt altārim – šajā baznīcā altāris ir nevis pie baznīcas pašas galasienas, bet starp divām kolonām gabaliņu iepriekš, tā ka aiz tā veidojas plata, brīva eja, kurā stāv Raduita piemineklis. Pa ceļam mani pagrūž kaut kāds dusmīgs onkulis, tā arī nesaprotu, kas par vainu, tāpēc pasteidzos iejukt konferences biedru pūlī. Ir vakarpuse un no viena baznīcas sāna pa lielajiem logiem spīd iekšā dzeltenīga gaisma. Baznīcā ir klasiskais, sireālais baznīcu klusums, kurā ir grūti atcerēties, ka tieši aiz baznīcas gala ir dzīvīgs pilsētas laukums, kurā ballējas milzonīgs skaits jauniešu – Brno ir universitātes un studentu pilsēta, bet tur aiz baznīcas ir viens pilsētas iecienītākajiem alus bāriem.

    Kad izejam ārā, gide norāda uz lodziņu torņa sānā. Tur apmalē ir eņģelis, kas rāda pliku pakaļu. Skaidrojums it kā tāds, ka kaut kur tur uz to pusi bija vācu baznīca un šiem šeit gribējās parādīt, ka viņi ir labāki.

    Tālāk izejam cauri Brīvības laukumam, kurā notiek jestrs gadatirgus par godu jaunajam vīnam. Pāri laukumam iet tramvaja sliedes, bet citādi tas ir pilnībā nodots gājējiem. Ap laukumu ir visdažādāko laiku mājas – divas vecākās ir vēl no renesanses, bet viena bankas ēka ir 20 gs. funkcionālisms. Laukumā ir gan viena mazsvarīga kolonna mēra upuriem, gan arī astronomiskais pulkstens, kas nav īsti ne astronomisks, nedz arī ērti izmantojams kā pulkstens – tas ir melns marmora obelisks šaujamlodes formā ar rotējošu augšpusi. Katru dienu vienpadsmitos (jo Brno pusdienlaiks ir vienpadsmitos!) tam iekšienē izkrīt marmora lodīte ar pilsētas zīmogu un, ja paveicas iebāzt roku pareizajā no 4 spraugām 4 debespusēs, lodīti var noķert un paturēt par suvenīru.

    Tālāk dodamies uz Veco rātsnamu. Tur uzzinu, ka, pirmkārt, tornī var par nelielām naudiņām uzkāpt, ja tik ir ar mieru tos pakāpienus mērot. Otrkārt, tas krokodils esot Brno pūķis. Brno ir leģenda par pūķi, kas ēdis mājlopus, terorizējis apkaimi un dzīvojis ūdenī, un ticis uzvarēts, sabarojot to ar kautķermeni, kas bijis sabāzts pilns ar nedzēstajiem kaļķiem – pūķis pēc tam gājis dzert, sadzēries un uzsprādzis.  Treškārt, ap ieejas arku skaistie, pīlārveidīgie gotiskie rotājumi ir līki nevis tāpēc, ka sabojājušies, bet tāpēc, ka tā uzbūvēti. Gide stāsta, ka būvniekam bijis strīds ar domi par samaksas apjomu, un viņš vēlāk aizlaidies uz Vīni, rotājumus neiztaisnojot, taču vēlāk rātsnama tūristu materiālos es to vairs neatrodu. Ko lai zina, varbūt dome no tā vēl jo projām kaunās 😀

    Gar Rātsnamu izejam uz Dārzeņu/Kāpostu tirgu – Brno laukums, kur sākumā pārdevuši kāpostus, vēlāk arī visādu citādu svaigu produkciju. Vienā malā esot ēka, kurā savulaik uzstājies Mocarts, tagad tas esot supervecs teātris. Vēl tur kaut kur varot nokļūt Brno pazemes labirintos.

    Tālāk ejam uz Pētera un Paula katedrāli – pilsētas lielāko katedrāli. Gotika, cakas un stāvas arkas, augšpusē, salīdzinoši taisnas sienas sānos. Mazliet līdzīga Vita katedrālai Prāgā, esot iedvesmojusies. Ciet. Nu labi, varbūt citreiz.

    Apejam apkārt, izejam kaut kur pie platformām, kas izbūvētas salīdzinoši stāvas nogāzes augšpusē. Kādreiz te kaut kur ir bijuši nocietinājuma mūri, bet tagad te ir skats pāri pilsētai. Gide mums norāda tālumā uz dažiem debesskrāpjiem, kāds no tiem esot saņēmis kaut kādas Eiropas balvas. Brno ir diezgan daudz tehnoloģiju pumpuruzņēmumu, jo daudzi te pabeidz universitāti un tad mēģina sākt savu biznesu, jo dzīve nav diez ko dārga. Pilsēta aug, lai gan man kaut kur dziļi sevī paliek sajūta, ka viņai mazliet ir haotiskais tīņa vecums. Lai vai kā, gudras vadības vai laimīgas sagadīšanās dēļ esam te iznākuši laikā, kad visas debesis ir spoši oranžas no saulrieta. Glīti.

    Ejot tālāk redzams arī Špilberkas cietoksnis – nepatīkama vieta, kur viduslaikos nokļūt cietumā – auksts, slapjš, un ēst dod 2x nedēļā, turklāt tikai maizi un ūdeni. Dzīvildze… nu, jā. Tagad tur esot pagrabos diezgan plašs muzejs iekārtots. J., padzirdējis, ka tur ir pazeme, Kāpostu laukumā ir pazeme un pie Jakuba baznīcas ir osuārijs, sāk kalt plānus par pazemes eksursijām piektdien.

    Pa otru pusi atgriežamies vecpilsētas centrā. Pa ceļam tālumā gide norāda uz vienu baznīcu, kas beidzot nav balta vai gaiši pelēka… un to sauc par Sarkano baznīcu! Mēs ejam tālāk, es kādā brīdī, kad es runājos ar kolēģi, gide izrādās pienākusi man blakus. Tad nu es iztulkoju, ka es tikko teicu, ka šai ēkai ir ļoti skaisti balkoni. Gide pasmejās un saka, ka tā ir renovēta vēsturiskā ēka un tajā esot pilsētas dārgākie apartamenti. Es un mana dārgā gaume :/

    Gide bariņu ved atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam norādot, kur ir labi restorāni. Mēs ar kolēģi un J. atplīstam pie viena no tiem, es tikai vēlāk attopos, ka tas ir tieši blakus Vecajam rātnsamam. Ēdiens ir ļoti čehisks, mēs atkal ēdam maizes knēdeļus ar gulašveidīgām mērcēm. Man un kolēģei uz gaļas gabaliņa bija arī uzputots, nesaldināts putkrējums. Pārsteidzoši, bet piestāvēja, jo mērce bija pastipra. Ievēroju, ka Kingswood rozā sidram ir smukas glāzes un patīkama garša.

    Kad beidzam ēst, nakts vēl joprojām ir silta. Latvijā varbūt sākas rudens, bet mēs esam dienvidos.

  • Tallinas atvaļinājums, 2. diena. Dominikāņu klosteris.

    Pirmās dienas vakarā netālu no viesnīcas atradām Rimi, kur dabūjām kruasānus brokastīm. Vakariņas ieturējām tajā pašā universālveikalā, kur pa dienu apriņķoju autostāvvietu, kādā tex-mex/fast-food ēstuvē, kas solījās uzreiz nevērties ciet. Ēdiens – neslikts, bet arī nekas tāds, taču mēs nosecinājām, ka bronzīgs interjers ir bronzīgs un viesmīle atgādina aktrisi, kas tēlo Lunu Mīlabu.

    Mazais dzīvoklītis dienā ļoti piekarst, un mēs skarbi nocīnījāmies to vēdināt – sevišķi svarīgi tas ir tāpēc, ka gulta ta ir otrajā stāvā, un augšā ir vēl karstāks un smacīgāks. Fizikas uzdevums: kā jāizvieto divi ventilatori, lai nelielo vēsā gaisa devu no loga aizvadītu uz gultu?! Mani labākie centieni šo uzdevumu atrisināt beigās noveda pie tā, ka no čemodāna izķeksēju dvieli, samērcēju augstā ūdenī, izgriezu un izmantoju par segu & gultas kompanjonu. Veiksmīgi, ka nebiju aizvērusi ausis, kad māmulīte par šo risinājumu stāstīja daudz piezemētākā Latvijas vasarā.

    Tallina ir drusku dārgāka par Rīgu, vismaz, kad runa ir par ēdienu. Lai gan varbūt es vienkārši nemāku atrast.

    Otrajā diena mūs lutina ar siltu, taču daudz samērīgāku laiku. Pēc J. sagādāto kruasānu iznīcināšanas brokastīs izvilkāmies apskatīt vecpilsētu. Tallinas vecpilsēta it kā ir gandrīz pa logu redzama, taču no šīs puses diezgan necila – viena liela nocietinājuma zemes čupa un aiz tās tālumā kaut kāds tornis. Jāiet raudzīt, kas aiz čupas!

    Gājām, gājām un žēlojāmies, ka daram to nepareizi, jo šķiet, ka nekādas vecpilsētas nav. Un tad, bum, liels mūris. Izrādās, Tallina Eiropā izceļas ar saviem saglabātajiem aizsargmūriem, un mēs bijām trāpījuši uz garāko daļu. Apskatījām Viru vārtu torņus (internets saka, ka tie nav nekādi vārti, bet gan priekšvārti, īstais vārtu tornis esot kaut kad nojaukts), pagājāmies gar mūri un nolēmām kādudien uzkāpt augšā pastaigāt pa augšmalu. Pretstatā Rīgas sarkanajiem ķieģeļiem un divkrāsainajam granītam, Tallinas aizsargmūri visi ir pelēki, tādām kā plāksnītem sakrauti – dolomīts, šķiet. Un aaaaaaaaugstu tā siena.

    Ejam, skatamies, hmm, siena drīz beigsies, te ir eja uz Katrīnas baznīcu, paiesim, paskatīsimies, tur jau uz priekšu nekā vairs nebūs, un tad atgriezīsimies te uz to baznīcu. Pēc pavisam dažiem soļiem vēl viena eja uz nelielu pagalmiņu, ko no visām pusēm aptver dolomīta mūri vai ēkas. Vienā pusē mākslinieka darbnīca, vienā – tādas stāvas akmens kāpnītes. Kāpnīšu galā – dominikāņu klostera muzejs.

    No 13. gs. vidus līdz Reformācijai Tallinā bijis dominikāņu klosteris. Tā kā mūki sprediķojuši arī vāciski un igauniski, tad tiem sanācis atstāt tīri ievērojamu ietekmi uz apkārtējo izglītošanu. Reformācijas laikā klosteris izformēts, bet pārtaisīt baznīcu par protestantu baznīcu nav sanācis – īsi pēc tam tā nodegusi, un tur viss diezgan skarbi sabrucis. No otras puses, akmens mūrus vairāk kā sprīža biezumā nav nemaz tik viegli nobrucināt, tāpēc klostera muzejā var iztaigāt pa vismaz četrām klostera telpām – tiek lēsts, ka tur bijusi bibliotēka (šobrīd apmēbelēta ar dažiem koka plauktiem un mūsdienu grāmatām, jo īstās, kas nu sagalabājušās, ir Tallinas arhīvā), ordeņa galvas darba telpa, guļamspārns un kapela. No guļamspārna redzams liels caurums, kur bijusi eja uz baznīcu, bet tā kaut kad ir gājusi bojā. Minētās telpas izvietotas divos stāvos, ko vienā pusē savieno mūsdienu cilvēkam tīri saprotamas koka kāpnes, bet otrā pusē – klaustrofobiskas un ļoti šauras akmens kāpnes. Īstais brīdis atmest stereotipus par jautrajiem, resnajiem mūkiem. Un apakšstāvā ļoti nepārprotami ož pēc pagraba. Telpas nav sevišķi lielas, taču tām piemīt sireāls grandiozums – ko citu var gribēt no ļoti bieziem, pamatīgiem mūriem, kas te stāv no kāda gadsimta 14. vismaz.

    Muzejā strādā kāda jauka veca dāma, kas mums pastāsta, ka dominikāņu klosteris te bija vēl pirms nocietinājumu mūriem, tā sacīt, mēs te bijām pirmie.

    Izlīduši no klostera tumsības, mēs meklējam, kur iedzert kādu kafiju. J. ierosina iet kaut kur sazinkur nezinkur, bet man ir uznācis gurdums un es ievelku mūs nelielā kafūzī tepat blakus, ēkā, kas pielīmējusies pilsētas mūrim – sēžu vienā no mūra arku iedobēm, dalu ar J. tases kūkas un spriežam, ka kas to būtu domājis, ka tik labi var savietot mazliet nošpahtelētu viduslaiku mūri un kailas koka sijas ar nepārprotami mūsdienīgu rakstainu flīžu grīdu. Dzīve iet uz priekšu – aiz špahtelējuma ir paslēpti elektrības vadi, jo turpat ir rozete, kurā palādēt mūsu telefonus.

    Pēc kafijas ejam meklēt to Katrīnas baznīcu. Zīme norāda uz vēl vienu viduslaiku brīnumu – ne sevišķi platu eju, kam abās pusēs dolomīta mūru ēkas. Ēkās vesela čupa it kā mūsdienīgu veikaliņu, bet tomēr ar viduslaiku piesitienu – tur kokgrebējs, te viduslaiku iedvesmotās ziepes, vēl kur stikla pūtējs, kam aiz plauktiem var samanīt pūšamo krāsni, vai keramiķis, kam veikala dziļumā ir darbnīca. Redzējāmrokām darinātu leļļu veikalu. Pētam, fotogrāfējam (Tallina lielākoties ir ļoti pretīmnākoša foto – tikai pārdodamās gleznas nedrīkst fotogrāfēt), līdz attopamies pie zīmes, ka Katrīnas baznīca ir tur, no kurienes mēs tikko atnācām. Ko? Ejam gabaliņu atpakaļ.

    Katrīnas baznīca ir atjaunota kā viduslaicīguma apdvesta koncertzāle ar koka soliem un koka rakstu rādošām sijām. Pēc tā Reformācijas laika ugunsgrēka tajā ir bijuši gan šķūņi, gan garāžas, gan vēl nez kas (nevar taču neizmantot tādus mūrus!), taču tikai 90ajos tā ir iztīrīta no figņas un pārklāta ar normālu, pilnvērtīgu jumtu. Baznīcai diemžēl vajag atsevišķu biļeti, jo cits īpašnieks, bet tāda nu ir dzīve. No šīs puses tiekam iekšā arī klostera dārzā ar milzīgu aku pa vidu (ūdens nav) un apskatam vēl dažas augstvelvjotas ejas. Baznīcā un klosterī ir sapulcēts liels daudzums akmens plākšņu – dažas bijušas uz apbedījumiem Katrīnas baznīcā, bet dažas – vienkārši pie turīgu ļaužu ēku durvīm, lai zina, kas te dzīvo. Kādu laiku tikt apbedītam Katrīnas baznīcā esot bijis varens gods.

    Viena no pelēkajām dolomīta ejām beidzas gaišā krēmakrāsas gaitenī, un mēs attopamies Pētera un Paula katedrālē. Tā, starp citu, lai gan diezgan askētiski dizainēta, ir katoļu baznīca, jo 19. gs. sākumā Tallina bija nonākusi pie ticības brīvības un katoļiem bija piešķirta viena dominikāņu klostera mala, kur būvēt sev baznīcu. Interjeru veido lauztās arkas, balti, pelēki un krēmkrāsas toņi. Altārglezna ar Jaunavu Mariju. Altāra daļā griestus rotā zelta zvaignzītes. Skaisti, mierīgi un bez pārspīlējumiem.

    Ārpusē es atraidu bukletiņu par pāvestu, taču paņemu vienu par katolicisma vēsturi Igaunijā, un tad mēs ar J. kādu brīdi spriežam, vai varētu būt, ka Katrīnas baznīcas mazais sānā esošais zvanu tornītis, kas esot daļēji sagaidījis mūsdienas, varētu būt inkorporēts kā viens no diviem šīs baznīcas plakanjumtu torņiem. Nezinām.

    Izrādās, tepat netālu ir labi saglabātā viduslaiku tirgoņa ēkā ierīkots pilsētas muzejs, taču sākam gurt un nolemjam to apskatīt vēlāk. Tikai mazu gabaliņu tālāk ir arī lielā pareizticīgo katedrāle, taču par spīti tās liberālajiem ģērbšanās nosacījumiem (sievietēm galvu absegt nav obligāti), mēs tur iekšā neejam, jo man ir šorti. Apģērbšos nākamreiz garāk.

    J. ir apnicis, ka mēs nekādi neejam gar vietām, kur pārdod ūdeni, tāpēc mēs nospraužam maršrutu slīpi pāri vecpilsētai uz tuvāko Rimi. Apmetam vienu līkumu ap protestu un pretprotestu pie Krievijas vēstniecības, un iznākam pret Tallinas rātsnamu. Mani tas vairs nepārsteidz, ka arī rātsnams ir gaiši pelēkā krāsā (man šī krāsa jau ir iepatikusies, tāda neuzbazīgi patīkama), taču mani sajūsmina tā tievais, garais tornis. Ēka vispār šķiet tāda kā mazliet augstāka kā gaidīts, mazliet citādi izvietotiem logiem – tā it kā kāds būtu paņēmis parastu rātsnamu un izstiepis mazliet uz augšu. Rimī turpat netālu vien ir, un lai gan vakars vēl nav nemaz tik vēls, saprotam, ka esam noguruši. Rātsnama tornī varot uzkāpt pa cik tur tiem eirikiem, bet mēs sarunājam to darīt citu dien. Laiks ēst un, galvenais, pasēdēt.

    Netālu no Rātsnama ir viduslaiku restorāns Olde Hansa. Vienu reizi paejam tam garām, taču beigās turpat vien atgriežamies, jo tas ir tuvāk nekā tas, kuru J. uzmeklējis internetā. Viesmīļi tērgā viduslaiku stilā, saucot mūs par lordu un lēdiju, mūs pabrīdina ar plikām rokām neķert lasi, un piesola, ka rēķinu tūlīt izrakstīs mūki. Es ēdu ceptu lasi ar meža sēņu mērci, kur meža sēnes beidzot tiešām garšo kā sēnes, nevis kā gumija, es uzzinu, ka grūbas lieliski pass ar lazdu riekstiem, gaišais alus – ar kanēli, tumšais alus – ar cepeša garšvielām līdzīgam zālītēm, bet salāti jāmarinē ar safrānu. Manu sākotnējo žēlumu par aizņemto āra terasi nomaina sajūsma par telpu ar milzīgu karti pie sienas – tur ir gan Rīga, gan Revele, gan Maroka un Terra Incognita. Un, starp citu, ja ēd ne tikai rožu krēmu, bet arī uz tā esošās rožu ziedlapiņas, tad paliekot jauns un skaists.