Dzīvojam dzīvokļu viesnīcā. Viesnīcas numuriņš ir neliela istaba ar vienu logu biezā mūra sienā (uz palodzes var ērti sēdēt. Istabā mazas kāpnītes ved uz daļēji istabu nosedzošu otro stāvu, kurš ir zems, jāiet ar pieliektu galvu. Sarkanu ķieģeļu ārsiena, balti un koka krāsas interjera elementi, melni akcenti un tīri ērts dīvāns pirmajā stāvā. Ā, un daži virtuves piederumi – mikrovilnis, ledusskapis, tējkanna, kafijas automāts, galdrīki un visi iespējamie pudeļu attaisāmie. Citos gadalaikos es būtu tuvu simtprocentīgai sajūsmai, taču pašlaik sanāk par daudz cīnīties ar karstumu.
Pēc mazāk karstas dienas šķita, ka dzīvoklis ir atdzesēts pietiekami, lai varētu gulēt normāli, bez slapjiem dvieļiem, tomēr nakts vidū pamodos pārkarsusi. Nosecināju, ka mūsu ķermeņi piesilda nelielo telpu virs gultas un ka nekas mani nevar glābt. Aizgāju saslapināt dvieli, atgriezos gultā, un pusceļā uz aizmigšanu pēkšņi izdomāju, kā uzhakot fiziku. Paņēmu no apakšējā stāva nelielu apaļu galda ventilatoru un noliku augšā uz kumodes, kas atrodas aiz gultas. Tā kā kumode ir augstu, bet gulta ir zema, tad gulētājiem virsū nepūš, bet tieši pats karstākais zemgriestu gaiss tiek dzīts uz loga pusi, kur tas, cerams, stājas sakaros ar vēsāku gaisu. Urā. Turklāt jau pa dienu es biju iemācījusies atknibināt slepenus slēdzīšus, kas ļauj plašāk atvērt logu, kā rezultātā istabā tiešām ienāk gaiss. Beidzot var gulēt kā cilvēks!
… No rīta uz lielās ielas aiz loga sākas vājprāta balagāns, tramvaji, autobusi, norbas, motocikli, visi brauc un taurē, un es, ejot pievērt logu uz to vājprātu, lai klusāk, sāpīgi apdaudzu galvu, jo kaut kādai malai pa miegam piezogos no nepolstorētās puses. Naktsmiers ir grūti.
No rīta pēc visa tā trakuma es miegaini tinos palagos (aleluja, viesnīcas personāls bija sapratuši, ka nevajag vatēto segu bāzt pārvalkā, jo cilvēkiem nevajag šobrīd vatēto segu!), un J. mani kārdina ar brokastīm. Gandrīz pabrīnos, ka kafija garšīga, un tad atceros, ka tā ir mūsējā, no mājām. Uzzinam, ka par spīti vakarvakara krīzei (J. man satraukts vēstīja, ka Rimi nav kruasānu), brokastīs var ļoti labi ēst ķiploku bageti ar lasi.
Līst. Līņā. Atkal līst. Taisamies lēni. Laika ziņas mūs kārdina ar apgalvojumiem, ka kaut kad taču beigs līt, un līs vispār tikai brīžiem, un visādiem tamlīdzīgiem māņiem. Piedāvāju šodien neiet uz Kadriorgu, bet palikt tepat vecpilsētā. Piedāvājums kaut kā nenosēžas. Sagaidam, kad līst mazliet mazāk, paņemam tos lietus atvairīšanas rīkus, kas nu mums ir (viena lietusjaka un viens lietussargs) un dodamies tos pāris kilometrus uz Kadriorgu noskaidrot, vai turienes parks ir smuks.
Pa ceļam vienu reizi nostāvam mūžību uz saliņas starp divām peļķainām brauktuvēm, kur brauc daudz fūru, – neesam pamanījuši, ka nākamajai brauktuvei gājēju luksaforu ieslēdz poga. Vēl mēs mazliet arī apmaldamies, jo par navigāciju atbildīgais ir J., bet viņam negribas turēt telefonu visu laiku lietū. Līst arvien stiprāk un stiprāk, un viss sāk besīt.
– Davai, neejam uz Rusalkas pieminekli, ejam uzreiz, kur Tu tur biji atradis to tējnīcu! Dzersim kafiju un gaidīsim, kad lietus pierimst, – ierosinu es.
J. nosvēta mākslīgo intelektu ar pāra spēcīgiem vārdiem (tas tiepīgi piedāvā Veizenberga ielu Vācijā, nevis Tallinā), bet beigās kurss ir koriģēts.
Pie parka ieejas J. ierauga nelielu namiņu: – Ejam iekšā!
– Tu teici 37, šis ir 22…
– Fakit, ejam iekšā, šī arī ir tējnīca!
– Jā, šis ir vecais sargu namiņš, es par to vakar lasīju.
Trīs logu ieskautā nišā okupējam galdiņu, paņemam kafiju un pāris kūkas, un gaidam lietus beigas. Kūkas ir dārgas, bet visnotaļ lielas un par pēdējiem gabaliņiem mēs tielējamies, kurš šito ēdīs – tu, nē, labāk tu. Nevar taču Tallinā pārdot Vecrīgas, tāpēc plaucētās mīklas kūka ar biezpiena pildījumu ir sagriezta vairākos gabalos un noformēta kā gulbis. Lasam internetā, ka blakus mākslinieciski izveidotajā dīķī vasarās mēdz būt gulbji, tāpēc vēl atbilstošāk.
Lietus īsti nebeidzas, taču mazāks paliek. Mēs esam vairāk nekā paēduši, un sen jau gribas iet kaut ko paskatīties, tā nu saņemamies un lienam slapjumā. Paveicas – diezgan drīz beidzas pēdējās lietus druskas.
Parks ir milzīgs. Izstaigājam centrālo daļu, aplūkojam lejas dārzu, kur šķietami haotiski sastādītus kokus no trim pusēm norobežo mūra kanāli un mīlīgi tiltiņi. Aizejam līdz Kadriogas pilij. Tā ir pils, ko Pēteris I būvēja savai sievai, taču pēc viņa nāves Katrīnu tā pils vairs neko daudz neinteresēja. No pilnīgas sabrukšanas pili paglāba tas, ka Nikolajs I gribējis viņā kaut kad nakšnot, nevarējis un tad pavēlējis restaurēt. Tagad kompleksa ēkās ir gan Nacionālā muzeja ārzemju mākslas nodaļa, gan kaut kur arī Igaunijas prezidents (- Tu zini kā Igaunijas prezidents izskatās, ja nu mēs viņu satiekam!! – Zinu. Tā ir viņa. Bet neuztraucies, gan jau mēs viņu neatpazītu šā vai tā.)
Aiz pils ir sireāli krāsainas baroka puķudobes, kā arī viena slēgta dārza daļa ar prezidenta ofisu, kas 30-tajos gados piebūvēts uz tās pašas ass kā pils. Vienā sānā atrodam bruģētu ceļu stāvā kalnā. Uzkāpjam, ieraugam panervozu līgavu ar puķupušķi rokā, strīdamies ar pāris džekiem. Turpat blakus pa Katrīnas kāpnēm nokāpjam lejā. Es gribu tikt uz jau divtūkstošajos ierīkoto Japāņu dārzu, bet tas ir parka pavisam otrā pusē. Lai tur tiktu, mēs ejam cauri milzīgajam parka masīvam, ko sauc par Angļu ainavu parku vai kaut kā tamlīdzīgi. To 19. gs. pārpojektējis kāds rīdzinieks, Georgs Kuphalts, izveidojot zonu, kas nav pilnīgs mežs, bet nav arī tik formāla, ka parka svarīgā vidus daļa. Vecākie ozoli te esot 300 gadu veci. Absolūti lieliska pastaigu vieta – zālīte, lieli, majestātiski koki un pa kādai takai.
Paši nezinot, Japāņu dārzā ienākam pa aizmugures ieeju. Šeit, atšķirībā no citām vietām pa zālīti staigāt aizliegts, un nebūtu jau arī kur – nelielā platībā šeit vienuviet ir gan divi dīķīši, vairāk kanāli, uzkalniņi, granīta akmensbluķi, ugunslillijas un mazās priedītes. Mazliet pabrīnamies, ka uzlikta zīme par zigzagu tiltiņu, kura tur nepārprotami nav. Pasēžu uz akmens pakāpiena pie dīķa. Skaisti, sasodīti skaisti. Un mierīgi, kā jau bija solīts.
Jau tuvāk parka otram galam ieraugam arī zīmi par tējas namiņu. Pareizi pagriežot galvu ieraugam smilšu laukumiņu, kur tam paredzēts būt, bet tā tur nav. Pajautājam viens otram, vai kāds nav nozadzis tējas namiņu, taču ārā ejot atrodam aprakstu, kurā izstāstīts, ka vārti, zigzagtiltiņš un tējas namiņš, kā arī vēl viens pavilions ir dārza izbūves nākamā kārta, kas, cerams, vēl notiks. Lai izdodas. Es gribu redzēt.
Lietus vairs nav, ja nestāv zem slapjiem kokiem, bet diena ir mākoņaina un pelēka. Nolemjam izlīst līdz jūrmalai pa īsāko ceļu un tad iet pa to atpakaļ, kamēr ieraugam Rusalkas pieminekli. Plāns īsti neizdodas, jo taciņas mūs izved pie gājēju pārejas pār milzīgo šosejielu, un tūlīt tālāk – uz Rusalku. Gaisa temperatūra ir pilnīgi sajukusi prātā un es redzu, kā no pelēkuma aiz pieminekļa nāk skrienoši miglas vāli. Sireāls un fantastisks skats.
Tas ir piemineklis kaut kur jūrā nogrimušam cariskās impērijas kuģim, taču Vikipēdija steidz norādīt, ka šis ir pirmais piemineklis Igaunijā, ko ir veidojis igauņu tēlnieks. Pieminekļa centrālais tēls ir sievietes enģeļa tēls, kas tur rokās krustu, taču man ļoti iekrīt acīs, ka pamatne ir veidots kā tumšpelēks laivas purngalam līdzīgs akmens klucis, ko aprij viļņiem līdzīgas sarkanā granīta čupas. Izklausās diezgan bezjēdzīgi, bet uztaisīts pārsteidzoši dzīvi. Un tā migla. Migla viļņojas ap pieminekli un rada skatu, kāds drošvien ilgi nebūs pieredzams.
Miglā aiz pieminekļa ir apmale un aiz tās – pludmale. Dažas ar kāpu zāli apaugušas smilšu čupas, pelēcīgu smilšu liedags un atsevišķi granīta bluķi. Miglas pelēkumā viļņi šķiet veļamies ārā tieši no no nekurienes, no tukšuma, kas aprijis horizontu, jūras tālumu un debesis. Daži putni – vārna un pāris kaijas. Kāda ir pilsēta uz vienu vai otru sānu var mēģināt iztēloties, bet skaidri redzēt nevar. Bet var redzēt kā miglas pluskas skrien pāri pludmalei uz pilsētu. Paejamies uz vienu pusi, atrodam spilgti oranžu konteineru ar grafiti Tallinas siluetu, kas reklamē sērfošanu. Miglā pamazām atklājas stikla daudzstāvenes un kaut kāda nojausma par jahtu ostu. Ejam atpakaļ pa jūrmalu uz centra pusi. Kartē esmu redzējusi, ka tur būtu kaut kur jābūt ostai, bet pašlaik nevar redzēt pat to, cik tālu turpinās smiltis.
Izrādās, ne sevišķi. Pēc dažsimts metriem mūs piemeklē promenādes mūra mala un neliela ūdens noteka, droši vien kāds kanāls vai mikroupīte. Grozamies, fotogrāfējam. J. komentē kaut ko par Silent Hill. Es nočortojos, ka šo fantastisko vietu es pilnā dienas gaismā diez vai novērtētu, jo te tomēr ir diezgan piedrazots. Migla vēl jo projām skrien.
– Emmm, skaties, tur ir… Milzīgs prāmis.
– Ko?!?!?!
– Re, priekšā, augšmalu var redzēt.
– Es to tikai tagad pamanīju…
– Es arī. Un es domāju, ka tur tā melnā cepurīte miglā ir vēl viens prāmis – skursteņa gals.
– Āāmeizing.
– Vai ne? Prāmji taču ir fakin lieli. Turklāt šie ir diezgan tuvu. Un mēs viņus vispār neredzējām.
Fotoaparāts arī tagad negribēja redzēt prāmi.
Pēc kādas pusstundas mēs sēdējām blakus promenādei krēslam līdzīgākajā priekšmetā, kādu nu varēja atrast – milzīga daudzstumbru vītola gar zemi izliektajā zarā – un plānojām, ko darīt tālāk. Ēst nebūtu iemesla, bet nogurums drausmīgs. Starp mums un pludmali ir pļaviņa, kurā nozāģēto koku celmi nezkāpēc nokrāsoti zili un rozā, saule ir atgriezusies un prāmjus var redzēt ļoti labi, ja vien uz tiem skatās. Nolemjam pa koku aleju atgriezties Kadriorgas pilī un turienes kafejnīcā iedzert kafiju un pasēdēt, kādu strēķi, kamēr mūsu kājas atgriežas… pie mums.
Šķērsojam atkal milzīgo šosejielu un ejam uz koku aleju.
– Vāaaaaaaaa, – es žāvājos tā, ka žoklis vai lec no eņģēm ārā.
– Mmm, par ko Tu domā? – J. sarunas uzturēšanai apjāutājas.
– MMMĀĀĀAAA… tpu!!!!!!!!! tpu!!!! – es mazliet panikā pakliedzu un tad spļaudos, jo man mutē ir ielidojusi kamene. J. apmulsis skatās vispirms uz mani, tad uz zemē izspļauto kameni, kas rāpo pa asfaltu.
– Man mutē ielidoja kamene, un es mazliet nobijos, – es mēģinu skaidrot, kā pašai liekas, gandrīz cieņpilnā mierā.
– Tev iekoda?
– Nezinu. Mazliet sāp. Bet viņa ir dzīva, tātad diez vai. Varbūt taisījās.
J. mēģina kaut kā mazliet saņemt kameni, bet viņai riebjas visa šī cilvēkošana, tā palido gabaliņu tālāk un turpina rāpot pa asfaltu. J. mēģina vēlreiz, un kamene to pašu izdara vēlreiz. Es ierosinu likt viņu mierā – ja jau lido, tad jau spēs sevi glābt.
J. prasa, lai es parādu mēli, jo es saku, ka drusku tā kā sāp kreisajā pusē, un apgalvo, ka tur nekā redzama nav. Nosecinām, ka labi, ka es neesmu pārāk alerģiska uz bišveidīgajiem, un ejam uz pili. J: – Tu tikai neaizmirsti šito uzrakstīt.
– Mjā, tas nav tik viegli, kaut ko tādu aizmirst.
– Tu tagad zini, pēc kā garšo kamene!
– Jā, pēc spalvaina un pēc ziedputekšņiem.
Pilī es nenoturos un garderobē, kad tur neviena nav, parādu spogulī sev mēli. Tā tiešām izskatās pavisam, pavisam parasta. Vestibilā aplūkojam Venēras reprodukciju, kā arī dažas gleznas ar Pēteri I un Katrīnu I. Nosecinām, ka mākslas muzejs izskatās kārdinošs (pa ceļam uz tualeti caur stikla sienu var redzēt vēl dažas no romiešiem un grieķiem nokopētas statujas), bet ļoti nav spēka. Paņemam pa kafijai un atkrītam pils kafejnīcā. Tā, starp citu ir tā, ko J. bija nolūkojis pirms nākšanas uz šejieni.
Sēžam, aplūkojam tūristus, kas nāk iekšā un ārā. Sēžam vēl. Beigās nolemjam, ka parks ir burvīgs, un pirms došanās mājup, jāizmet vēl viens līkums. Apskatam rožu kalniņu. Rozes jau birst, tāpēc būtībā mēs aplūkojam vairākos izlīmeņos māklsinieciski izkārtotu birstošu ziedlapiņu jūkli. Smaržo, atkarībā no vēja virziena vairāk vai mazāk. Gar malām celiņam, kas ved uz turieni, sastādīti flokši, funkijas un milzīgi raspodiņi. Atgādina bērnību.
Atvelkamies uz viesnīcu caur nu jau saules pielieto pilsētu. Pa ceļam ir čupa glītu koka māju, bet arī karsti paliek, un karstums ir overrated. Es ierosinu pasēdēt stundiņu, papūsties, tad noskaidrot, kas ir ar mašīnas pārparkošanu, un tad iet vakariņās.
Ar mašīnas pārparkošanu ir tā, ka puisis reģistratūrā apgalvo, ka viesnīcas stāvvieta nemaz nav lētāka kā Europark, tie paši 10 eiro esot. Es noburkšķu, ka Booking.com bija teikts 8. Viņš man saka, ka tepat ne ļoti tālu, uz ostas pusi ir lētāka stāvvieta, pa 3,5 eiro diennaktī. Mēs ar J. nosecinām, ka mums nav spēka noskaidrot, kur tas ir, un cik tieši tālu, un te blakus visas ielas ir tā organizētas, ka jebkura apmaldīšanās pēc tam prasa miljons pagriezienu un līkumu, lai tiktu atpakaļ, un mēs samaksājam nākamo desmitnieku stāvvietas automātam, un dodamies ēst.
Pēc 20 metriem mēs ejam garām “neatrodamajai” 3,5 eiro autostāvvietai. Precīzāk raksturojot situāciju, tā ir stāvvieta, kur mēs pirmajā dienā bijām apstājušies, lai izdomātu, kur jābrauc tālāk, un kā nokļūt viesnīcā. Eh. Nu nevar visu pirmo reizi jaunā vietā izdarīt pareizi.
Vakariņām J. ir nezinkur izkasījis absolūti lielisku japāņu restorānu, kas novietots no mūsu viesnīcas mazliet uz ostas pusi. Suši ēdienkartē nav, lai atspoguļotu to, ka suši ir patiesībā eiropiešu maniakālā mānija, bet ir vairāku veidu ramen zupas, pāris deserti ar matcha un eksotiski dzērieni. Es ēdu pa ilgiem laikiem vislabāko terijaki vistu un dzeru umeshu, jo gribas pagaršot kaut ko jaunu. Viesmīlis jautā, vai umeshu ar ledu, es pabrīnos, saku, ka nezinu, labi, lai liek. Vakarā Vikipēdija mani apgaismo, ka tas par spīti eiropiešu piešķirtajam vārdam, nav viss gatavots kā vīns, bet gan tas, ko dabū, spirtā un cukurā noturot tās ume plūmes. J. ir milzīga ramen bļoda, un viņam iedod līdzi vienreizlietojamu priekšautu no tāda kā papīra, kas no vienas puses noklāts ar ūdens necaurlaidību. Interjers ir mierīgs, taisnās līnijās ieturēts, mēs sēžam, priecājamies par ēdienu un atpūšamies. Vēl mēs uzzinājām, ka pie smilšu cepumiem arī var pievienot matcha un arī garšo labi. Par to, ka brulē ar matcha ir baudāms es vairs nebrīnījos.
Pēc vakariņām mēs nolemjam paieties mazliet, mazliet pa šito gājēju ieliņu uz priekšu… … Nez, kas tur aiz tā būvlaukuma ir… Tur ir viena garlaicīga spīdīga māja un tad laikam Tallink ofiss.
– Hmm, kas tās par kāpnēm tur priekšā?
– Nu vai tiešām…
– Bet tās ir lielas kāpnes, izskatās ievērojami!
-…
Lielās kāpnes uzveda mūs, uz, iespējams, lielākajām padomju drupām, kādas esmu redzējusi… varbūt pat mūžā. Betons, kāpnes uz augšu, daudz betona. Pāris mazākas kāpnes uz leju. Vērpjam visvāprātīgākās teorijas, kas tas varētu būt. Metro? nešķiet jēdzīgi. Ieraugam uzrakstu “koncertzāle”, bet J. tā īsti nenotic. Ieraugam pāris aizrestotu logu ailes. Maliņās gar kāpnēm caurumi, kādreiz bijušas lampiņas, bet viss izkritis, kaut kur vienā vietā kaut kāda sarūsējusi palieka mētājas. Viss šķiet tik vājprātīgi vecs un nepārprotami padomjniecisks. Padomju betons ar vēl vairāk padomju betona. Pārvaram palielu priekšlaukumu un tad vēl vienu kāpņu posmu. Mums sāk rasties aizdomas, ka šī ir Tallinā varen iecienīta jauniešu vieta.
No augstākā punkta paveras skats līdzīgu vairāklīmeņu nolaidumu uz jūras pusi. Ja gribam būt precīzi, šis monstrs beidzas jūrā. Ar helikopteru nolaišanās punktu! un vienu nelielu kafejnīcu (ar trim vai pieciem kokakolas lietussargiem) aiz tā!
Grafitī, sisti un aizrestoti logi, pusaudži, kas bučojas vai iečillo ar skrituļdēļiem pie rokas. Vairāk vai mazāk apmulsuši tūristi. Kāpnes uz jūras pusi ir dāsni nosūnojušas un nodrupušas. Es fotogrāfēju dīvainos skatus:
– Man jāatiet mazliet tālāk, man neiet kadrā.
– Man šķiet, ka man nav Tava platleņķa objektīva.
– Jā, es to mērķtiecīgi izliku ārā, jo es domāju, ka es eju tikai ēst, un es parasti needu tik lielas lietas.
Mēs izvirzam visdīvainākās teorijas par šo vietu un tās vecumu, tāpēc es jūtos diezgan pārsteigta vakarā izlasot, ka Linnahall ir būvēta 1980. gada olimpiskajām spēlēm (burāšanai, jo Maskavā nebija kur burāt), un vēl līdz 2010. gadam tajā ir šad tad noticis pa kādam lielam koncertam. Internetā atrodamie materiāli vēl no 2014. gada reportē tīri normālu ēku ar milzīgiem, tukšiem gaiteņiem, sarkaniem lampiņpaneļu pulksteņiem, metāla garderobes statīviem, mīkstiem koncertkrēsliem. Nekādu aizrestotu logu vai durvju aiļu. Sireāli iedomāties, ka tur kaut kur zem grafiti un drūpšā cementa kaur kas no tā visa varētu vēl būt. Kaut kur klīst grūti datējama vecuma informācija, ka 2015.-2017. gadā izstrādās renovācijas plānu, bet 2018. gadā kādreiz ir gribēts sākt renovēt. Nav sākuši. Kas zina, vai kādreiz sāks.
No cementa monstra var netālu redzēt arī milzīgu, milzīgu ķieģeļu torni – Tallinas vecās spēkstacijas pārpalikumu. Tagad tornis ticis pie milzīgām kāpnēm (vairāk kā 2 ķieģeļu garuma pakāpieni, nopietni?) un nelielas platformas, kā arī metāla tīkla svārka, kas pasargā apkaimi no drupačām, kas varētu krist no augšas. Torni un blakus esošās ēkas man nezināmā konfigurācijā apsamnieko Tallinas radošo organizāciju mezgls Kultuurikatel un enerģijas muzejs, bet, lai kārtīgāk saprastu, kas tur ir, jāiet pa dienu un jāvelta vairāk laika.