J. brauc uz Tallinu uz koncertu un jautā, vai es negribot līdzi. Pasvārstos, koncerts mani neinteresē, bet galu galā, kas vainas Tallinai, un mūsdienās aizbraukt ar vilcienu ir ritīgi viegli. Turklāt bukingkoms uzmet atlaides viesnīcām, un ar J. iniciatīvu mēs paņemam smuku numuriņu vecpilsētā vēsturiskā ēkā ar vannu. Mazliet pagarināta nedēļas nogale, nu, nosvinēsim Valentīndienu kā tradicionāli ļaudis.
Iepriekšējā dienā pirms izbraukšanas ir milzu putenis, es ierosinu J. šoreiz ņemt nevis čemodānu, bet tūristu mugursomu no maniem agrajiem studiju gadiem, kas kompakti sapakota stāv pagrabā. J. mazliet nobrīnās, kad atlaižot vaļā visas savilktās lentas, somā saiet visa mūsu vīkenda iedzīve, ieskaitot sviestmaizes un J. rezerves zābakus. Knapi, bet saiet. Es savukārt nobrīnos, ka, spriežot pēc izšuvumiem uz somas, tā varētu būt tikai 50l soma. Pirms 15 gadiem man tā likās gandrīz bezgalīgi liela.
Vilciens brauc gludi un bez kavēšanās, aiz loga viena ainava baltāka par otru, bet es lielāko daļu laika pavadu, cīnoties ar šī bloga pārcelšanu uz jaunu serveri – neesmu WordPress konfigurējusi gadiem, viss ir mainījies, vecās tēmas vairs nav pieejamas un viss ir nesaprotami. Pašai pārsteigums, ka kādu pusstundu pirms Tallinas esmu ieguvusi visnotaļ pieņemamu skatu.
Tallinas centrs ir no sniega kārtīgi iztīrīta, no vecpilsētas sniegs ir pat vai nu izvests vai izsālīts, grūti pateikt. J. kā somas operators atzīst, ka no vienas puses soma nav viegla, no otras puses, ir ļoti patīkami nevilkt riteņus pa bruģi. Es paraustu plecus, ka lai viņš izvērtē, mēs gan jau varam atļauties nopirkt arī lielāku somu, ja viņš beigās nokļūst pie secinājuma, ka šis ir ērtāk.
Viesnīca ir tiešām smuka. Es nopriecājos par to, ka lifts ir modernizēts, apvienojot drošību ar vēsturisko auru – ārdurvis ir metāla režģis, kabīnē ir koka paneļi, bet iekšējās durvis ir automātiskās un režģa durvis atbilstoši situācijai automātiski bloķējas un atbloķējas, lai neviens nevarētu aizprātā iekrist lifta šahtā.
Noliekam mantas un dodamies dienas lielajā ēdienreizē. No vienas puses, ir par agru vakariņām, no otras puses, mēs aizmirsām vilcienā apēst savas sviestmaizes (daļēji tāpēc, ka nebija kafijas), tāpēc mēs neesam ēduši pusdienas. Un J. nav ēdis pat brokastis.
Ir Valentīndienas pievakare, mēs esam Tallinas vecpilsētā un mums nav rezervēta galdiņa… Pirmā J. izvēle, kāds portugāļu restorāns, mūs aizraida. Tālāk J. mūs ved uz Pegasus, kas ir tikai nelielu kvartālu tālāk. Uz ārsienas uzdrukātā ēdienkarte nav nekas neaptverami ārkārtējs, nu, nav baigi lēti, bet pajautās. Ienākam, jautājam, viesmīlis pēc brīža saka, ka jā, 3. stāvā esot vēl brīvi galdiņi. Es iekšēji mazliet nomirstu, vai tiešām restorāns spēj nodrošināt kvalitatīvu ēdienu 3 stāvos, bet godīgi atzīstot nogurumu un izsalkumu, un to, ka kalendārs nerunā mums par labu, paliekam. Turklāt te ir mīlīgs interjers. Es tik labi neorientējos šajā vēstures posmā, lai pateiktu, vai viņi ir tēmējuši vairāk uz astoņdesmitajiem vai sešdesmitajiem (Pegasus sakās esam atvērts no 1962.), bet ir omulīgi un eleganti. Nevis sentimentālais padomju haoss, bet kaut kas tāds, ko kādreiz cilvēki varētu būt plānojuši kā modernu un šiku interjeru. Un krēsli ir ērti. Tas nogurušam cilvēkam vienmēr palīdz.
3. stāvā vienā malā ir milzu logi ar skatu uz vecpilsētu un slidotavu, bet tur jau viss ir aizņemts, mēs dabūjam kaktiņu.
Ēdiens ir labs, labs, labs. Uzkodu platē ir neraudzētas dažādu tekstūru sausmaizītes, aknu pastēte, kūpinātas zivs pastēte, kaut kāds zaļumu pesto ar mārrutkiem, siers ar trifelēm, salāti un marinēti halapenjo. Sadalam mazliet nesimetriski, jo es neko negribu sakarā ar mārrutkiem un tie garšīgie halapenjo man arī lielos daudzumos nav jāēd, bet pārējais man šķiet izcili. Paņemam pa kokteilim, jo brīvdienas, arī tie ir labi. J. saka, ka manējais garšojot pēc citronu krēma, es saku, ka ir daudz svaigāk. Otrajā J. dabū lielisku sous vide jēru, viņš slavē, ka labākais, ko esot ļoti ilgā laika posmā ēdis, ja ne jebkad (es iekšēji nosmejos, ka tak pirms vairāk kā desmit gadiem šim cilvēkam negaršoja jēragaļa vispār). Es paņemu teļa aknas, kas sākumā mani samulsina ar savu rozo vidiņu, bet saskaņa ar klāt pievienoto mazliet skābeno mērci un saldo sakņu biezeni ir lieliska, un kamēr šķīvis ir cauri, tikmēr es esmu izlēmusi, ka okei, aknas ar rozu vidiņu var būt ok, ja zina, ko dara.
Par spīti tam, ka kādu brīdi pēc mūsu ierašānās restorāns piepildās gandrīz pilnīgi pilns, nav sevišķi skaļš. Es dzirdu, ka pie citiem galdiem runā, bet es nejūtos pārmākta un nogurdināta, tāpēc mēs nesteidzamies. Pie blakus galdiņa 2 sievietes visticamāk kaut kur no Āziņas vispirms iztaujā viesmīli par populārākajiem ēdieniem un tad aizrautīgi mainās viena ar otru un pasūtīto. Es nesaprotu, ko viņas runā, šķiet, ka es jūtu, ka viņām ir interesanti. Kaut kas tajā sajūtā mani iepriecina. Es tikmēr J. izfilozofēju savu ideju, ka, lai gan cilvēki bieži noliek tūristiem paredzētās vecpilsētas vietas kā pārspīlēti dārgas un lamatīgas, ne visas tūristu vietas ir vienādas. Jā, ir vietas, kas ķer cilvēkus uz muļķi un pārdod pārcenotas, nekvalitatīvas vietas. Bet ir arī vietas, kas iegulda pūles, lai parādītu tūristiem cilvēkiem ko jaunu, ko garšīgu, ko interesantu. Gandrīz garantēti Pegasus 3 stāvus palīdz uzturēt tūristi, tā nav ne ikdienas cenu kategorija, ne ikdienas ēdienkarte. Bet mēs izbaudam savu vakaru no sirds.
Tā nu mēs pajautājam arī par desertiem. Viens no desertiem ir kaut kas, kaut kas, kam angliskais nosaukums ir Jerusalem artichoke. Viesmīlis man skaidro, ka tur būšot vairākas sastāvdaļas, tāds kā karamelizēts bumbieris, kraukšķītis… Es tā baigi detalizēti neklausos, jo galvenais, ko es gribēju, bija nepasūtīt to otru desertu, kas ir ar smiltsērkšķiem. Bet nu drusku pie sevis padomāju, hm, interesanti, kāpēc viņš tā piemin to bumbieri. Jo šajā savas dzīves brīdī es jau zinu, ka Jerusalem artichoke ir visnotaļ neloģiskais angliskais nosaukums lietai, kas nav artišoks un nav nekādā sakarā ar Jeruzalemi. Jerusalem artichoke ir latviski topinambūrs. Bet nu, man nav veida kā pajautāt caur valodas barjeru (viesmīlis ļoti labi runā angliski, lieliski, bet viņš tiešām varētu nezināt, ja nav ēdiena entuziasts), vai deserts ir ar topinambūriem vai bumbieriem, un man ir vienalga. Man garšos abejādi.
J. pasūta šokolādes kūku.
Kad viesmīlis atnes mūsu desertus, viņš sāk kaut ko intensīvi atvainoties. Es saņemos, ieslēdzu smadzenes un sāku klausīties, kas noticis. Izrādās, viņš atvainojas par to, ka deserts ir pamainījies, tagad tas “bumbieris” ir nevis karamelizēts, bet iestrādāts putotā biezenī. Es esmu daudz par nogurušu, lai smietos, bet kaut kur dziļi iekšā manī kāds noteikti smejas. Es vairākas reizes saku, ka ir okei, viesmīlis mums beigās iedod 10% atlaidi un J. tos pašu 10% pieliek atpakaļ dzeramnaudiski.
Tas ļoti nepāprotami bija topinambūru deserts ar topinambūru saldējumu un tas “bumbieris” bija mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis kā mēģināt paskaidrot nepaskaidrojamo. Laba ideja un interesanta pārmaiņa dzīvē, man patika, piemetu prātā, ka jāpapēta vairāk par topinambūra lietojumu desertos. J. šokolādes kūka bija tāda drusku uz braunija pusi, tāda elastīgi košļājama, man kā cilvēkam, kam negaršo šokolādes kūkas, likās izcila. Patiesībā vienīgais viduvējais visu vakariņu laikā bija kafija.
Nākamajā dienā mēs uzzinām vēl divas lietas: 1) ka mums Pegasus patika labāk par to porstugāļu restorānu un 2) ka mazāk noslogotos laikos Pegasus ver augšējos stāvus ciet.
Pēc restorāna mēs teorētiski varētu vēl iet pastaigāt pa vecpilsētu, nav tik vēls. Bet pēdējās darba nedēļas ir bijušas galīgi vampīri, mums nav spēka. Tā vietā J. nopērk vīnu, mēs atgriežamies viesnīcā, sēžam burbuļvannā, dzeram vīnu un ēdam želejkonfektes. Un smejamies, ka no vot vienu reizi dzīvē mēs kaut ko daram tradicionāli klasiski romantiski (jo lielākoties mēs Valendīndienu vispār īstajā dienā nemaz nesvinam).