Laumas piezīmes

Tag: Tempelhofa

  • Campus Party Europe 2012 bildes

    Caur mīlestību un naidu beidzot esmu to izdarījusi: Tempelhofas (un arī dažu citu Berlīnes objektu) bildes no pagājušā gada augusta ir te. Mākslīgais apgaismojums, krēsla, migla, spīdoši citplanētieši – visi ļaunākie fotomurgi, ko vien ātrumā spēju iedomāties. Toreiz negribēju riskēt ar papildus tehnikas ņemšanu līdzi, tāpēc man tiešām liekas, ka tas viss ir bildēts ar visparastāko, visstandartīgāko komplektā nākošo objektīvu. Apsveru iespēju iegādāties ko gaišaku. Bet izmest visas bildes prom nafig es arī nespēju.

    P.S. Meklējot objektu nosaukumus, atklāju ka “kaisers” ir imperatora nosaukums, tāpēc tā pat kā “cars” tas nebūtu jāraksta ar lielo burtu. Iespējams, es to kādreiz salabošu.

  • Burziņš lidostas angārā un mājupceļš

    Pēc tam, kad neizdevās nopublicēt iepriekšējo postu, jo jau bija atslēgts viss internets, nolēmu, ka jādodas vien uz angāru. Tā īsti ko tur darīt nav, bet nu varētu telti sapakot (izrādījās, ka teltis pieder pie izdales materiāliem un man ikurāt nav telts). Kādu brīdi pakārpījusies pa savām mantām, izlēmu, ka jāaiziet angāra otrā galā mikroviļņu krāsniņu kontaktos uzlikt lādēties savu telefonu un fotoaparāta bateriju, kas bija mani ievērojami pārsteigusi ar savu pēkšņo tukšumu.

    Kad atgriezos no pusdienām, no apsargiem uzzināju, ka lidosta jāpamet līdz četriem. Nu labi, mūsu grupai taisni četros arī ir sarunāts tikties pie drošības pārbaudēm pirms promiešanas (mūs čekoja, lai nenesam prom svešus laptopus).

    Ap pustrijiem slinki rakājos pa telti, mēģinot izdomāt, vai čemodānā ieiet gan guļammaiss, gan konferences somiņa, dvielis, vairāki t-krekli un citi izdales materiāli, kad ārpusē sākās kaut kāda klaigāšana. Izrādās, apsargi-uzkopēji grib, lai novācam teltis un mantas un nesam visu ārā, lai viņi varētu uzkopt angāru. Kaut ko pastrīdamies par četriem, bet nu vācamies ar kopā. Starp citu, mūsu grupa ir lidostā palikusi pēdējā, visi citi kampusero ir jau prom.

    Tā kā mana telts biedrene staigā pa Berlīni, man paliek pārdomas, ko darīt ar viņas mantām. Beigās nolemju, ka, lai gan man nepatiktu, ka manas mantas kāds šā tā sabāž somās, tomēr vēl vairāk man nepatiktu, ka viņas tiek izmestas vai pazaudētas, tāpēc kaut kā to visu sapakoju – gan viņas mantas, gan telti, gan vēl kaut kur dabūju otru telti – viņai.

    Divām mūsu grupas teltīm neviens no iemītniekiem nav klāt, tās ir pilnas ar nesakrāmētām mantām. Pēc īsa pārdomu brīža viņas tiek izvilktas ārā ar visām mantām.

    Ārā pie angāra kādu brīdi ķibinos ar guļammaisu, paklājiņu un telšu piesiešanas pie savas un teltsbiedrenes somas, jo citādi man smagi aptrūkstas roku to visu pārvietot. Kad esmu to pabeigusi, sāku staipīties un skatīties apkārt. “Skat, kāds melns mākonis. Man šķiet, drīz līs…”

    Jā, pēc pāris minūtēm tiešām sāk līt, turklāt stipri. Angāra tīrītāji var iet ieskrieties, mēs pāris sekunžu laikā esam atpakaļ angārā, tikai nelienam tik dziļi, paliekam pie durvīm. Pēc laika posma dažu kāršu partiju garumā atnāk tie paši apsargi-uzkopēji, kas grib, lai mēs ejam ārā. Mēs negribam iet ārā – ja nu atkal sāk līt? Beigās noskaidrojas, ka viņi grib tikai aizvērt angāra galvenās durvis, bet mēs esam salikuši savas mantas uz sliedēm. Novācam mantas no sliedēm, paliekam iekšā un viņi aizver angāra durvis. Mums izkļūšanai paliek otras durvis angāra galā.

    Kaut kur pa burzmu eju skatīties savu telefonu, kas lādējas. Viņa tur nav. Pēc zināmas snaikstīšanās mani pamana viens no konferences organizatoriem. Izrādās, manas mantiņas paņēmusi apsardze, jo domājusi, ka tās ir aizmirstas. Savācu mantas un sapakoju somā. Kad lietus dēļ atgriežamies angārā, nolemju tomēr uzlikt palādēties vēl.

    Vēl pēc dažām kāršu partijām ierodas mūsu grupas organizatore Lauma, un vēl pēc dažām partijām, mēs, daļēji saskaitīti, ejam cauri drošības pārbaudei. Kad manas somas ir pārbaudītas, saprotu, ka runājoties ar nesen atgriezušos telts biedreni (viņa mani pat paslavēja, ka man esot izdevies to visu tik kompakti svākt!), savu telefonu šoreiz tiešām esmu aizmirsusi. Skrienu atpakaļ, savācu to visu un iepakoju somā otru reizi.

    Kamēr autobuss pamazām tiek izsaukts un atvadīts uz lidostas šo pusi (mēs tobrīd atradāmies tajā lidostas teritorijas daļā, kurai pieeja ir ierobežota), tikmēr paiet vēl krietni daudz laika. Laumai par uztraukumiem, mūsu grupa ir ļoti izplūstošs organisms – lai vai kā viņa mēģinātu mūs saskaitīt, visu nekad nav. Vienā brīdī vēl mazliet nolīst. Divi liela auguma džeki, kas bija par lielu, lai sagulētu vienā teltī, smiedamies mēģina zem tās pašas telts no lietus paglābties gan paši, gan vēl paglābt daudz somu un pāris meitenes. Bet tas bija mazs lietiņš, nesalijām stipri. Nevarot sagaidīt autobusu, cilvēki savācās no konferences “suvenīrus” – ārā metamos plakātus ar konferences simboliku un tamlīdzīgas lietas. Jāatzīst, ka mums to visu arī labprāt atdeva. Teltis, kā pēdējā, mūsu grupa laikam savāca veselu autokravu.

    Es kaut kur vienā brīdī (vēl pirms pēdējā lietus) nolēmu, ka jāuztaisā kādas lidostas kopbildes. Nu ne jau pavisam kopbildes, abi angāru spārni noteikti vienā kadrā nesatilps, bet nu vismaz to spārnu, kurā gulējām. Kāpjos atpakaļ. Un vēl. Un vēl. Sireāla sajūta: lidosta paliek apmēram tāda pati, laukums man arī, bet cilvēciņi pie angāriem paliek ar vien mazāki un mazāki, un beigās pavisam smieklīgi maziņi.

    Apbrīnojamā kārtā pussešos tiešām bijām izbraukuši. Braucām ātri un ar maz pieturām, bet gulēju šoreiz vājāk kā turpceļā – pleci uz grīdas tomēr bija nogulējušies un mēdza protestēt pret gulēšanu pozās uz viena vai otra pleca – gandrīz visās tajās, kas man autobusā liekas visērtākās. Vakarā vēl neaizmigusi, kādu laiku domāju, ka šādi pamesti, brīvi izstaigājami lidlauki ir bīstami – kad tur ir pabūts, nezinkāpēc var gribēties atgriezties.

    Septiņos no rīta pēc Latvijas laika atvēru acis un nobrīnījos – visur balts. Braucam pa vienmērīgu miglu, kas ir tik bieza, ka neko daudz tālāk aiz ceļa malām redzēt nevar. Tobrīd pieņēmu, ka esam Polijā. Man par lielu pārsteigumu deviņos, kad pamodos otro reizi, mēs pieturējām benzīntankā nevis Polijā vai Lietuvā, bet jau Latvijā, un kaut kur ap pusvienpadsmitiem jau bijām Rīgā.

  • Campus Party noslēgums

    Sestdiena bija diena parastā. Pamodos un konstatēju, ka, lai gan dūmaka vēl nav pilnībā nokritusies, tomēr saule atkal spīd un ir kļuvis siltāks. Tas ir labi. Mākoņainajā piektdienā uz telts jumta mans dvielis nebija spējis līdz galam izžūt.

    Noklausījos vēl dažas prezentācijas, paskatījos, kā ārā lidlaukā cilvēki laiž krāsainus, izpletņiem līdzīgus pūķus, sabildēju lidostu dažādos rakursos, un klausījos, ka cilvēki klaigā pa galveno nojumi, priecājoties ar atbalsīm. Starp citu, lai paātrinātu lietas, organizatori un apsardze šeit pa lidostu bieži pārvietojas ar velosipēdiem.

    Svētdienas priekšpusdienā, t.i. šodien it kā taisījos piestādīt kompāniju telts biedrenei staigājot pa Berlīni, tomēr, kad, labi izgulējusies, pamodos, teltī biju vienīgā, tāpēc domājams, ka viņa negribēdama mani modināt, ir aizgājusi viena pati. Droši vien, ka tā ir labi – man galvā no pēdējo dienu aktīvās dzīves ir tāds mudžeklis, ka es pati savas domas vairs nedzirdu. Iespējams, tam ir arī saistība ar faktu, ka te ir praktiski nepārtraukts troksnis – gan tāpēc, ka te visu laiku norit tusiņš, gan tāpēc, ka ir ārkārtīgi grandiozas atbalsis.

    Kad beidzot izlīdu no telts, konstatēju, ka angārs, kad tajā nav telšu jūras, izskatās ievērojami mazāks. Vai varbūt es vienkārši nedēļas laikā esmu pieradusi.

    Dienas plāns neprātīgi vienkāršs: savākt mantas (hmm, liekas, ka šoreiz neizdosies čemodānā iebāzt guļammaisu), aiziet uz tuvējo ķīniešu ēdnīcu Kang Feng pusdienās, un četros būt uz drošības pārbaudi, lai piecos kāptu autobusā. Kad pēc pusdienām atgriezos, izrādījās, ka ir novākts internets, tāpēc šī stāstiņa nopostēšanu nāksies atlikt uz vēlāku laiku.

    Nu jā, cerams, ka ne pārāk ilgi pēc pieciem mēs izbrauksim un tad jau pēc nepilnas diennakts būšu Rīgā. Gulēt. Mierā un Klusumā.

    Bet pasākums bija lielisks. Kad man nākamreiz būs iespēja gulēt teltī milzīgā angārā un domāt: labi, ka teltī ir somas, citādi manas prombūtnes laikā viņu aizpūtīs… Šķiet trešdienas vakarā (naktī) konstatēju, ka izjūtu patīkamas gaidas, domājot par atgriešanos savā mājīgajā teltī, siltajā un ērtajā guļammaisā un kārtīgu izgulēšanos.

    Pasākums, pats par sevi saprotams, bija lielisks arī tāpēc, ka nekas nespēj aizstāt to atmosfēru, kas rodas milzīgā gīku barā. Hmm, kad diez sāk pārdot biļetes uz Hamburgu, uz 29c3?

  • Piektdienas rītā

    Naktī tempratūra nokritās vairāk kā parasti un vienu brīdi stipri lija. Pamodos, pārstiepu pāri guļammaisam jaku, aizvēru visus guļammaisa rāvējslēdzējus un ciešāk ieritinājos. “Ja šitā līs, es nevarēšu staigāt pa Berlīni diez ko komfortabli,” padomāju un šņācu tālāk. Tagad, dienā, ir krietni vēsāks kā iepriekšējas dienas, bet vairs nelīst.

    Vienā no kaimiņu teltīm ir iekārtojušies kaut kādi šausmīgi trokšņaini cittautieši, kas runā man nesaprotamā valodā ar krievu iespraudumiem. Jau divas naktis pēc kārtas aizmiegu pāris minūšu laikā ar domu, ka ja viņi šitā trokšņos, tad gan man beidzot neizdosies aizmigt.

    Savukārt parasts.lv ir saliktas bildītes ar visādiem šejienes gadžetiem. Man pašai droši vien tik daudz nebūs.

  • Ei, jau vidus!

    Esmu atkaliemācījusies izgulēties uz grīdas tā, lai nenogulētu plecus. Vakar aizsēdējos pāri pusnaktij centrālajā nojumē pie interneta, uz telti mani aiztrieca fakts, ka biju nosalusi neskatoties uz uzvilkto pufaiku. Lienot iekšā guļammaisā, nopriecājos, ka vispār mazliet padārgais Lafumas guļammaiss ir viens no maniem veiksmīgākajiem pirkumiem – silts, patīkama iekšdrēbe (nesviedrē un nelīp pie ādas), turklāt kājgalī var atvērt rāvējslēdzēju un izbāzt ārā pēdas. Pa dienu te ir ritīgi silts, īsta vasara. Saule spīd, un kaut kur dzirdēju pieminam 30 grādus. Tas gan droši vien bija aptuvens novērtējums. Pagājušajā naktī vienu brīdi man likās mazliet vēsīgi, bet tad es beidzot pirmo reizi aizvēru ciet telts ieeju. Tā līdz šim telts biezo ieeju turējām ciet tikai, kad bijām aizgājušas prom vai pārģērbāmies.

    Telts biedrene stāstīja, ka naktī esot pusmiegā izbāzusi galvu no telts un izlamājusi (latviski, protams) kampusero bariņu no otra angāra, kas ar lielu troksni spēlēja frīzbiju un laikam taču trāpīja mūsu teltij. Latvieši tie noteikti nebija, bet sūtnis, kas nāca pēc šķīvīša bārienu nesaprotamajā valodā bija uztvēris ļoti nopietni.

    Redzēju čupu robotu un streampunk modding. Kā arī EFF prezentāciju, Neil Harbisson ar viņa kiborgaci, kas viņam nodrošina krāsu redzi, (viņš ir labs stāstnieks, starp citu, efektīvi piesaista auditorijas uzmanību) un vēl diezgan plašu loku visa kaut kā.

    Šovakar pēc prezentāciju beigām galvenā skatuve ir atvēlēta futbolam. Episkas atbalsis, domāju, ka var dzirdēt arī galējos telšu angāros.

    Dabūju vēl kaut kādus izdales materiālus, to starpā jauku maisiņu ar man pazīstamo televīzijas torni.

    Esmu apņēmusies rīt pēc ielūgtā referāta braukt uz centru, tāpēc pēcpusdienas programmu drošības pēc nelasu. Vakar vakarā pārsteigta attapos, ka pasākuma beigas ir daudz tuvāk, kā biju domājusi.

  • Nākamie sadzīviskie nieciņi

    Vakar eju pirkt kafiju un mafinu. Pārdevējs nosauc man kaut kādu pilnīgi dīvainu summu. Es apjuku un konstatēju, ka galvā nav gatavu šablonu nepareizas pirkuma summas apspriešanai angļu valodā. Ātrumā prātā ienāca tikai vienkāršais “Are you sure?*” Pārdevējs apjuka, un pēc tam kopā ar otru pārdevēju, kas viņam kaut ko paskaidroja vāciski, ilgi smējās. Beigās izrādījās, ka viņš man bija nosaucis pilnu kafījas summu ar krūzi, lai gan man bija sava, un aizmirsis pieskaitīt mafinu.

    Vakarā īsi pēc tam, kad biju ielīdusi teltī gulēt, kaut kur sāka trinkšķēt briesmīgs zvans. Laikam izmēģina ugunsdzēsības signalizāciju. Pēc brīža pazvana vēl. Un tad vēl. Eu, nu vai tiešām tagad būs noticis kaut kas nopietns? Pie nākamā zvana, kurš ir neprātīgi skaļš, es beidzot izbāzu galvu no telts. Izrādās briesmīgās zvana skaņas rada angāra vārtu atvēršana 😀 Katrā no 4 vai 6 angāriem ir laikam 3 milzīgi vārti**, kas lielā lietus dēļ gandrīz visi tika aizvērti, un tagad, lai cilvēkiem naktī ir ko elpot, tos ver atkal vaļā. Nu re, uzzināju kaut ko jaunu par angāru vārtiem.

    Kaut kur vienā vietā angārā ir kaut kāds amizants uzraksts, bez maz vai “ja mazgājat savu lidmašīnu, neatstājiet aiz sevis cūcību”, tikai ļoti oficiālie vārdiem. Apskatīt lidostu šādā veidā ir neprātīgi aizraujoši. Šodien atklāju, ka mums ir pieejama arī krietna daļa geitu otrā pusē esošo telpu.

    Šodien netālu no lidostas atklāju āziešu restorānu ar milzīgām porcijām un burvīgiem tējas traukiem. Pārtikas ziņā esmu glābta. Vismaz daļēji. Interjerā austrumu akcentu bija tik maz, ka pat sākumā nepamanīju, ka esmu iegājusi āziātu restorānā. Viesmīle bija jauka tante, kas ne vārda nerunāja angliski, un man ir nelabas aizdomas, ka arī vācu valoda viņai nebija neko stipra, bet to kompensēja ēdienkartes angliskie parakstiņi. Smaidījām un samājāmies. Žēl tikai, ka man kociņus neiedeva.

    Centrālajā telpā (lielā nojume + angāru sakrautie norobežojumi) ir episkas atbalsis. Cilvēki reizēm kliedz vienkārši tāpat, atbalsu dēļ. Kaut kur vienā galā bija uznācis kliedzamais Koelju runas laikā. Vienreiz, otreiz nekas. Beigās jautājumu sesijas laikā viņš vairs neizturēja un pēc kārtējā tāda bļāviena teica: un tagad mēs, visi kopā! Viens, divi, trīs! ĒĒĒ-ŌŌŌŌŌŌŌŌ! Bija tīri labi.

    Es, telts biedrenes mudināta, atradu galdiņu, kur paprasot var dabūt konferences suvenīrus – sponsoru soma, čībiņas, dvielis un kārtējā ūdens pudelīte, kā arī konferences T-krekls. Pat jāpērk nebija. Būs man tagad tīrs, jauks naktskrekls.

    ____________________
    *) Vai esat drošs?
    **) Nē, visa priekšējā siena sastāv no 5 milzīgām, bīdāmām plāksnēm, kuras var dažādi pārbīdīt.

  • Sadzīviskie nieciņi

    Izplānoju nelielu (?) līkumiņu pa Berlīnes centru, Brandenburgas vārti un tā. Tagad jāsabaksta pieturas punkti GPS-ā.

    Atklāju, ka, pērkot kafiju savā krūzē, kafija ir par puseiro lētāka. Iepazinos ar dažiem latviešiem.

    No rīta, reģistrējoties ar letiņiem sanāca jautrība – cilvēki ļoti dažādi bija interpretējuši anketā prasīto lauciņu ”Personal ID” – daži bija ierakstījuši personas kodu, daži pases numura sākumu vai beigas, daži patvaļīgus cipariņus un vēl daži – niku. Organizatori bija mazliet nelaimīgi par tiem (salīdzinoši daudzajiem!) gadījumiem, kad ID nevarēja apstiprināt ar oficiālu dokumentu, bet, ja pareizi sapratu, viņi nolēma nākt pretī, un viss beidzās labi.

    Nav bezvadu interneta, būs jāsēž pie vadiņa. Bezvadu internets ir, tikai stipri noslogots, tāpēc ne vienmēr ar pirmo reizi izdodas pieslēgties.

    No rīta, kad bijām dabūjuši kafiju un bulciņas, apsēdāmis tuvējā sporta laukumā paēst. Redzējām lapsu.

    (Turpinu vēlāk.)

    Pasākums notiek Tempelhofas lidostā, kas darboties sākusi 1923. gadā un slēgta – 2008.gadā. Telšu pilsētiņa aizņem angārus galvenās ēkas sānos, centrālajā daļā zem lielās nojumes, kas agrāk aizsargāja pasažierus no nokrišņiem, dodoties no vārtiem uz lidmašīnu, ir skatuves un citas lietderīgas lietas. Principā gandrīz brīvdabas pasākums, ja neskaita to, ka katram skatuvju vai darba galdu blokam priekšā ir no divpadsmit kravas konteineriem sakrāmēta aizsargsiena. Nu patiesībā sanāk gandrīz slēgta telpa, tikai  ar vaļējam ejām starp konteineru sienām.

    Pa dienu bija stipri karsts, vakarā atklāšanas ceremonijas laikā stipri zibeņoja (nav beidzis vēl jo projām) un neilgi pēc tam pārplīsa debesis. Gāza kā ar spaiņiem, un cilvēki pulcējās pie izejām skatīties. Secinājums: ar klona slīpumu viss ir kārtībā, nekas tāds, par ko vajadzētu uztraukties, neapplūst. Kamēr es te rakstu, debesis pārplīsa otru reizi. Ārā ir prožektori, kas izgaismo laukumu centrālās ēkas puslokā. Tur ir ēdienstendi, dušas un  dažas tualetes. Skaisti izskatās. Bet dušā gan es tagad neiešu.

    Juku jukām vēsturiskie lidostas uzraksti kopā ar konferences uzrakstiem izskatās lieliski. Piemēram, uz konteineriem – Evergreen, Chineese shipping, Telefonica | O2 (galvenais sponsors), If you have a brain, you are a startup.

    Liekas, ka vajadzēja paņemt vairāk tīru kreklu. Nekas, būs iemesls nopikt suvenīrtēkreklu. Man sāk veidoties slikta korelācija starp gīku pasākumiem Berlīnē un to, ka viegli pieejamā pārtika ir tikai fastfood. Bet kafija ir garšīga un tās cena, ja man ir termokrūze, ir visnotaļ pieņemama. Turklāt līdz šim man puslitrīgo krūzi vienmēr pielēja pilnu, nevis tik cik saiet mazajā papīra glāzītē. Es gan americano neesmu ņēmusi.

    Man gan nepatīk aizdomas, ka dušās ūdens tempratūra varētu būt atkarīga no saules labvēlības, bet vispārējā atmosfēra dara savu, un smaidu no vienas auss līdz otrai.

  • Beidzot sākas lieta!

    Tiku pie uzlīmes, tiku pie interneta un tagad jākaļ plāni. Telts biedrene sen atpakaļ ierosināja kaut kad aizbraukt arī uz Berlīnes centru… Bet viņa ir aizmigusi. No otras puses – es te varētu pasēdēt un painternetoties, kamēr telefons uzlādējās. Laikam tā arī darīšu.

  • Turpceļš un gliemežlēns sākums

    Izbraucām tiešām diezgan precīzi vienpadsmitos, noliktajā laikā. Lai gan autobuss bija aprakstīts neskaitāmiem solījumiem par komfortu, tomēr vienīgais komforta veids, ko autobusā ievēroju, bija daudz vietas kājām. Wifi nav (ar to biju rēķinājusies), rozetes nav pilnīgi nevienas (biju cerējusi, ka vismaz viena pa visu autobusu būs), kafiju ne tikai uz vietas autobusā nevarēja vārīt, bet šoferi pat aizliedza viņu autobusā ienest! Ne tikai kafiju, bet vispār jebkādus karstus dzērienus. Tāpat arī staigāt pa autobusu. Par karstajiem dzērieniem jutos no tiesas vīlusies. Turklāt krēslu nevarēja neko tālu atlaist uz atpakaļ.

    50-vietīgajā autobusā braucām 42, tāpēc paliku bez blakussēdētāja, kas mani izklaidētu ar sarunām. Pēc tam, kad biju pārlasījusi “Tumsas kreisās rokas” pirmo trešdaļu, sapratu, ka diena nolemta neglābjamai garlaicībai, un gāju gulēt. Konstatēju, ka, izmantojot somu, spilvenu un blakus esošo brīvo vietu, var izgulties vairākās visnotaļ ērtās pozās, un ar nelieliem pārtraukumiem (lai nomainītu vienu pozu uz citu, kad kāda locītava ir nogulēta) nogulēju līdz deviņiem vakarā. Tad pamodos un konstatēju, ka miegs vairs nenāk. Mazliet pabumbulēju, vēl mazliet palasīju, pa ceļam mazliet paēdu gaļu ar salātiem vienā mikrobistro, kam braucām garām. Te sanāca pārpratums ar dzērieniem – prasīju latte, nēesot; prasīju kafiju ar pienu, neesot piena; nu labi, tad “let it be esspresso”*; bet čekā beigās kafijas nebija un dabūt viņu nedabūju. Bija slinkums stāvēt otru reizi nu jau krietni garāko rindu.

    Laikā starp pusnakti pēc Latvijas laika un pusnakti pēc Vācijas laika braucām pa kaut kādām Polijas autostrādēm pērkona negaisa reģionam gar vienu malu. Tā kā sēdēju 2. rindā no priekšas tieši tajā malā, kur zibeņoja, turklāt ceļa malas gandrīz visu laiku bija stipri klajas, nosēdēju krietnu pusstundu, priecādamās par zibeņu skatiem (un to, ka jaunā parauga autobusiem ir tiešām lieli logi). Iespējams visiespaidīgākie skati bija tad, kad izskatījās, ka vairākas (5+) zibens šautras kā žiglas ķirzaciņas no kopēja centrālā rajona izskrien pa debesīm katra uz savu pusi.

    Zibeņi beidzās, redzēju, kā šķērsojam Vācijas robežu un gāju vēl mazliet pagulēt. Acīmredzot, man tas, ka iepriekšējā naktī biju gulējusi tikai 4h šoreiz nāca par labu. Turklāt es to nakti labi pavadīju, autobusā tik labu iespēju nebija!

    No rīta pussešos pēc vietējā laika autobusa vadītāji mūs piecēla ar ellīgi skaļu šlāgeri un tekstu, ka tūliņ būsim galā. Kooo? Mums ierašanās paredzēta deviņos. Tomēr sešos mēs visi Tempelhofas lidostas esam izbērti no autobusa un šoferi, paskaidrojot, ka nevar gaidīt ar mums tās trīs stundas, jo viņi drīkst braukt vēl tikai stundu, devās uz viesnīcu gulēt. Mēģinu galvā kaut ko sarēķināt: solītais ceļa ilgums bija 22h, mēs esam atvesti 3h ātrāk, tātad 19h. Ja autobusa vadītājiem pēc stundas beidzās drīkstēšana braukt (ja to pārkāpj, esot baigās soda naudas, uzzinājām to, kad aizkavējāmies pirmajā benzīntankā Latvijā – mums padraudēja palikt 9h Polijā, ja nebūsim paspējuši tikt līdz Berlīnei), tad mēs nekādi nebūtu varējuši nokļūt šeit 9:00 pēc vietējā laika, no Latvijas izbraucot vienpadsmitos. Mazliet grr, tomēr es esmu par aizmigušu, lai nopietni žēlotos.

    Dabūjām krietni paklimst pa lidostu, vairākas reizes no vienas ieejas uz citu, jo organizatori nafig nezināja, ko ar mums darīt. Apsvēru iespēju sadusmoties, bet miegs nāca, tuklāt es drīz konstatēju, ka vairums orgu ir spāņi. Atcerējos Valensiju un nolēmu, ka viss kārtībā. Steigas nebūs. Pa vidu viena neliela grupiņa aizgājām gabaliņu no lidostas nopirkt kafiju (beidzot!) un dažas dievīgas smalkmaizītes. Ap deviņiem dabūjām piereģistrēties un ap divpasmitiem bijām tikuši savās teltīs. Kaut kur pa ceļam iepazinos ar telts biedreni. Uz telti mums atteicās ļaut iet ar kājām, veda ar mazu 16-cilvēku busiņu (tāds mīlīgs interjers! koka panelīši, krēmkrāsas krēsli ar sarkaniem deķīšiem, gaismiņas, radio, bagāžas plauktiņi… būtu Rīgā tādi mikriņi! vienkārši pasaka!). Protams, visi vienā busiņā nesatilpām. Kad busiņš atbrauca, viens no mūsu biedriem, laikam Seļavo doktorants, burtiski izkaroja viņu mums cīņā ar kaut kādu spāņu grupu. Spāņi, kā allaž, bija savā ekspresīvajā elementā, un mani nepieradušie grupas biedri jokojās, ka viņi vakarā nāks uz mūsu teltīm izrēķināties. Bet nu gala rezultāts bija tāds, ka teltīs letiņu grupa tika pirmā. Par visu šo mazliet paņirgājāmies par orgiem, kas acīmredzami nav pietiekami pieredzējuši, bet patiesībā noskaņojums vismaz man ir tiešām labs. Meitenes, kas sūdzējās, ka autobusā neesot varējušas ne acu aizvērt, gan droši vien nav tik optimistiskas.

    Tikusi telšu pilsētiņā, konstatēju, ka nav pieejama tā angāra daļa, kur notiks pasākumi, tāpēc netieku pie elektrības, wifi un uzlīmēm tehnikai. Būšot atvērta pēc stundas. Nu labi, izmēģināju tualeti (ļoti parasta) un dušas (baigais lauka variants, kaitinoši, ka ūdens tempratūra ir konstanta). Pēc atgriešanās no dušas teltī, man radās aizdomas, ka esmu pazaudējusi vienas tīrās apakšbikses – likās taču, ka paņēmu līdzi, bet drēbju sainītī dušā es viņas neatradu. Nu, atradējam būs ko pasmieties 😀

    Izrullēju teltī paklājiņu, un krietnu brīdi čakarējos, nostiprinot tam vienu galu ar čemodānu, otru ar spilvenu – pēc vairāku gadu stāvēšanas sarullētā formā paklājiņš uzskatīja, ka rullēties vajag. Ļoti vajag. Telts diezgan maziņa, ļoti jāpiedomā pie somu kompaktas salikšanas pie pašas telts sieniņas, bet kad tas bija izdevies, atzinu, ka ir omulīgi. Un beidzot var izstiept taisnu muguru…

    Pamodos drusku pāri četriem, prasu telts biedrenei, vai centrālā telpa beidzot ir vaļā. Neesot. Bet man beidzot vajag lādēt telefonu! Pie stabiem vienā angāra malā ir rozetes. Atnācu pie rozetēm, saspraudu te visu, ko var, un sāku pierakstīt lietas, kamēr telefons un GPS lādējas. Negribu atstāt vienus.

    Kamēr gulēju, diena ir sabriedusi ritīgi karsta, bet angārā ir patīkami vēss un ēnains. Savukārt pie ieejas ir milzīgs pūlis. Labi, ka atbraucām tik agri no rīta. Tā, un kamēr šito visu rakstīju, beidzot ir atvēries centrs. Tai vajadzētu būt zīmei, ka beidzot tikšu pie interneta. Vai vismaz pie uzlīmēm, kas vajadzīgas, lai ar laptopu brīvi ietu iekšā/ārā.

    ____________________
    *) tad lai iet esspresso (melna kafija)