Laumas piezīmes

Tag: Tjuvholmena

  • Mājupceļš ar pastaigu Oslo

    Modinātāju nebiju likusi, pamodos, kad istabas biedrene uzrunāja mani ar vēstījumu, ka, ja es gribot paspēt kafiju iedzert, esot jāceļoties tagad. Es paspēju iedzert pusi kafijas.

    Mazs busiņš mūs aizveda uz pilsētas centru (pie reģionālās lidostas), kur bija jāpārsēžas lielajā, kas ved uz Keflavīkas lidostu. Tur mēs atcerējāmies, ka esam aizmirsuši viesnīcā mūsu nolādēti dārgos plakātus. Kolēģis jokoja, ka plakāti, kas drukāti debesbraukšanas dienā, nav pietiekami svētīgi, tāpēc aizmirsās. Es biju no sirds bēdīga – pēc tā visa man tiešām gribējās pielikt viņu kabinetā kā relikviju.

    Lidostā vispirms mēs mazliet apmaldījāmies, jo visur bija norādes par to, kur doties Islandicair pasažieriem, kas tur ir lielā vairākumā, un vienīgo SAS reģistrēšanās galdiņu atradām tikai pēc prasīšans personālam. Pie reģistrēšanās galdiņiem mūs sagadīja savdabīgs skats – kaut kādu iemeslu dēļ bagāžas konveijers nebija lietojams, tāpēc nabaga personāls pakāpeniski iekrāva sevi čemodānu kaudzēs. Sākumā čemodāni bija tikai uz konveijerea lentes, pēc tam uz grīdas blakus lentei, tad uz grīdas visapkārt reģistratoru krēsliem… Un tad mūs reģistrēja un mēs gājām prom. Visbeidzot man atkal pīkstēja vai nu krūštura stīpiņas vai brilles un mani pārmeklēja. Lidostā abas ar kolēģi filozofējām, ka islandieši kaut ko saprot no suvenīriem, jo sen, sen nav bijis tā, ka gribās nopirkt tiešām daudzas dažādas lietiņas. Bēgšus izbēgām no veikala ar krietni tukšākiem kontiem un laimīgi lidojām tālāk.

    Pēc nolaišanās Oslo man beidzot nācās izlemt savu lielo dilemmu – palikt vairāk kā 6 stundas lidostā un darīt lietderīgas lietas, vai arī notērēt vēl čupu naudas un aizbraukt ar ātrvilcienu uz Oslo. Neiedziļinoties motivācijas sīkumos: notika otrais. Es un vēl viena kolēģe atradām ātrvilcienu un pēc 20 minūtēm bijām centrālajā stacijā. Kolēģe bija bijusi Oslo, bet tik sen, ka lielā, baltā Opera vēl tad nebija uzcelta. Tā nu pirmais darbs – vedu viņu apskatīt operu. Oslo silts, saulains, pat karsts – vilcienā solīja 23 grādus, mans telefons – 19. Baltā tuksneša saule? Neko par viņu nezinu, bet ziemeļu saule spēj būt vājprātā žiblinoša – Operas baltie, bet ļoti grubuļainie akmens paneļi vistiešākajā nozīmē žilbināja. Papildus tam, daudz, daudz osloiešu bija brīvdiena, kuru tie izmantoja kāpaļājot pa operas jumtu – nekad iepriekš nebiju uz tā redzējusi tik daudz cilvēku. Lai gan, vai nu tur kāds pārsteigums – vienā no reizēm, kad apskatīju operu, gāza ar spaiņiem.

    Pēc tam aizgājām uz Tjuvhomenu – tur kolēģe bija bijusi tad, kad renovācija bija tikai plānos. Tur uz promenādes mulsinoši cilvēku pūļi – kaut kāda mašīnu izstāde. Un karsti. Cepamies. Par laimi, pēc brīža, ēnu meklējot, ielīdām citā ieliņā – starp mājām. Tur nekādu pūļu nebija. Cik labi!

    Centos pēc iespējas izstaigāt gar citām mājām vai vismaz pa citu pusi. Atklāju pāris jaunas udens skulptūras, piemēram, vienu tādu, kurā ūdens tek pa vertikāli noliktu metāla plāksni ar nelieliem apaļiem caurumiņiem. Katrs no caurumiņiem ir tik liels, ka, ja ūdens trāpa virsū, tad tas aizvelk caurumiņu kā ar lodziņu. Taču es neatradu citas kolēģes aprakstīto ūdenī nolīdzsvaroto akmens lodi. Vēl es atklāju dažas jaunas neredzētas mājas. Visvairāk mani sajūsmināja viena, kura bija apdarināta ar stikla paneļiem uz kuriem uzzīmēti vertikāli balti zāles stiebri. Paneļi izmantoti gan sienām (taisni paneļi), gan “apliekti” apkārt balkoniem (liekti paneļi). Kopā ar gaismas atspulgiem – sireāls skaistums. Arī šogad ir skaistas puķu dobes, tikai nevis violeti baltas, bet violeti rozā.

    Kritām kārdinājumā un nopirkām saldējumu. Dārgs un tā, bet garšīgs, goda vārds. Vaniļas saldējums bija ar īstu vaniļu ļoti pareizās devās un pistāciju saldējums bija… hmm… nu vienkārši ideāls. Iedvesmojos mēģināt mājās taisīt pistāciju saldējumu.

    Pasēdējām, apēdām saldējumu un nolēmām iet atpakaļ uz stacijas pusi – tuvojas atpakaļ braukšanas laiks. It kā nav tālu, bet kamēr aizgājām, manas piekto dienu staidzinātās kājas (turklāt es neiedomājos uzvilkt zandales, a kurpēs karsti!) taisījās nokrist. Mums vēl ir vairāk kā 20 minūtes līdz vilcienam, un stacija nav tik lieliska, lai ietu tur uzreiz. Ierosinu iet sēdēt uz operas “jumta”  ūdens malā un mērcēt kājas fjordā.

    Pirmajā brīdī likās, ka ūdens ir dzeļoši auksts, āāāā!!!!! Un pēc mirkļa tik labi… Pabrīnījos, cik ārkārtīgi dzidrs šķita ūdens – krietnu gabalu varēju pētīt uz “jumta” malas saaugušās ūdenszāles – vispirms viena josla tādu kā zaļu eglīšu un tad josla brūnu, volānainu lapu.

    Veiksmīgi atgriezāmies lidostā, nopirku 2 bulciņas (vaniļas pīnīte bija izcili laba), satikām kolēģus, kuri komentēja, ka Oslo man esot nācis par labu – es izskatoties ievērojami smaidīgāka. Ticu – konference bija burvīga, bet ļoti nogurdinoša. Un visi tie cilvēki arī – jauki, bet nogurdinoši. Man savukārt bija sireāla sajūta klausoties, kā palicēji komentē, ka, uff, ir izvilkta gaidīšana. Mums laiks paskrēja ātri un žilbinoši, vienīgi tās divas bulciņas Oslo lidostā varēja nebūt tik dārgas 😀

    Lidojot uz Oslo pusceļu gulēju un pusceļu rakstīju. Lidojot uz Rīgu, rakstīšanu turpinu. Jau rīta pusē konstatēju, ka šoreiz trīs stundu zaudēšana mani iepriecina – diena no pieciem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā ir mazāk nogurdinoša, ja pa vidu sanāk trīs stundas pazaudēt.

  • Karaļa parks un Tjuvholmena

    Vēl pirms izbraukšanas no Rīgas Latvijā palikusī līdzautore man bija uzrakstījusi aprakstiņvēstulīti ar ieteikumiem, ko Oslo varētu paskatīties. Tā nu viesnīcā sēdēju, lasīju šo nu jau par visnotaļ vērtīgo izrādījušos dokumentu un mēģināju pēc Gūgles kartes saprast, kur tas apmēram ir attiecībā pret viesnīcu. Secinājums – tuvu. Tā kā neizdevās atrast viesnīcu tuvu Oslo Universitātes kempusam, kur notiek konference, viesnīcu izvēlējāmies centra vienā maliņā. Iemācījos aptuvenas atrašānās virzienus, tā lai nebūtu problēmu noorientēties ar GPS palīdzību un gājām. Kaut kur. Jo pārliecības par to, kur varētu dabūt ēdienu galīgi nav.

    Nogājām gar pils parku un karaļa pili. Pils kā jau pils, pēc piļu standartiem nav ne sevišķi liela, nedz paarmērīgi grezna – Vīnes pilis, piemēram, ir ievērojami krāšņākas. Protams, kārtīga vismaz trīsstāvu māja ar kolonnām priekšā tā ir. Pilij priekšā laukums, tā centrā statuja ar kādu vīru zirgā (kādu no Norvēģijas valdniekiem), apkārt parks – kā komentēja kolēģis, tas tā, lai pilī dzīvojošajiem nebūtu pa logiem jāskatās tieši uz pelbejiem. Parks patīkams, taču arī samērā vienkāršs. Laukums pils priekšā šķiet svaigi uzraksts (lai gan pārvietoties pa to var brīvi!), vienā tā iesānā stāvēja vairāki ekskavatori un krietns lērums dažādu celtniecības preču. Vienā pils malā redzēju goda sardzes maiņu. Goda sargiem ir zili tērpi un vinji apstājoties vai pagriežoties ļoti skaļi piesit kājas, kā Latvijas goda sardze nedara. Viņiem ir zili tērpi un cepures ar lieliem, melniem pušķiem. Un man tiešām liekas, ka starp goda sargiem bija arii divas sievietes. Bet nebija sevišķi viegli saprast, formas visiem vienādas. Varbūt tomēr kļūdījos.

    No parka mēģinājām kaut kā taisni pa diognāli iziet uz Akerbrigi. Pa ceļam redzējām atkal visādas klucīšēkas, jaunākas un vecākas, daļu ar veclaicīgiem rotājumiem, un vienu skolu, kurai blakus bija ar metāla režģi iežogots basketbola laukums (bumba nelido zem mašīnām) un neliels skeitborda laukums. No skeitborda laukuma uz skolu veda spirālveida metāla kāpnes – gar akmens sienu tieši uz augšu – jo skola bija augstāk.

    Oslo vispār ir ļoti daudzlīmeņu pilsēta – braucot no lidostas izbraucām cauri vismaz 3 dažāda garuma tuneļiem, nākot uz viesnīcu no autoostas vienam nelielam gājām cauri kājām (tur gan kāds bija pačurājis; ievērojami vairāk kā vienu reizi), viens milzīgs maksas tunelis – Eiropas mēroga šoseja E18, 2 tuneļi, katrā 3 joslas – ved tieši pilsētas centram, ieskaitot vienu viduslaiku cietoksni, pa apakšu…

    Iziet pie līča trāpījām pretī ieejai Tjuvholmenas pussalā, paši to nezinādami. Pussala ir neliela, kanāli to sadala tālāk vismaz divās mazākās daļās. Abos tās sānos ir līcīši ar laivu un jahtu novietnēm. Pati pussala ir urbānās renovācijas projekta rezultātā iegūts dažādu vairāk via mazāk stikla klucīšēku komplekss. Izklausās laikam pabriesmīgi, bet izskatījās no tiesas skaisti. Ēkas ir visdažādāko formu, daudzveidīgiem leņķiem un ar plašu stikla izmantojumu fasādēs. Staigājot pa turieni, ievērojām ka daudzām ēkām ir salīdzinoši lieli, plaši, taču visnotaļ sadzīviski balkoni. Ēku pirmajos stāvos – kafejnīcas un restorāni. Papētījām ēdienkartes – otrie ēdieni maksā ap trīssimt kronām (10 kronas ir gandrīz lats), un negājām tur ēst. Es nopirku beļģu vafeli ar saldējumu, ko noņammāju, sēžot līča malā, skatoties uz jahtām un pāri līcim uz Akerhusas cietoksni. Absoluta svētlaime. Saulaina pēcpusdiena, salīdzinoši silts priekš vietas tieši pie atklātiem ūdeņiem (varbūt tāpēc, ka Oslo atrodas līča, kas dziļi iestiepjas sauszemē, tālākajā punktā?) – idille. Kolēģis teica, ka viņam deserti nepienākoties.

    No pussalas tālākā punkta ir redzamas pāris saliņas, vismaz vienā no tām bija bāka ar krāšņi sarkanu jumtiņu. Visas teritorijas, ko nav pārņēmusi Oslo, ir pārņēmuši biezi meži. Vienā pussalas malā redzēju nelielu, jaunu un ārkārtīgi tīru jahtu, pietauvu tieši pie pašas prominādes malas. Interesanti izpētīt, skaists artefakts, bet grūti noticēt, ka tā ir īsta – tik tīra tā bīja. Turpat netālu no jahtas uz sauszemes pulciņš strādnieku stādīja zālienu, un darīja viņi to, atritinot zāles paklājiņus, lai ieaugas. Svaigi izritinātās teritorijas bija norobežotas ar lentēm, pa pārējo zālienu pussalas galā drīkstēja staigāt. Kolēģis lēsa, ka pēc valodas spriežot, tie varētu būt poļu viesstrādnieki.

    Visas ielas nelielajā pussalā ir gājēju. Šur un tur tās neprognozējami rotā savdabīgi ūdens rotājumi. Ar pirmo no tiem saskāros jau pie ieejas pussalā, kad fotogrāfēju kanālus ar jahtām, kas iestiepās sauszemē (Oslo piekraste vispār ir komplicēts veidojums) – pie kanāla akmens kāpnes uz leju, augšējā pakāpienā apmēram sprīdi plats grāvītis, pa kuru tek ūdens, tad tas notek uz nākamo pakāpienu, tajā izkalta rene, kas aizvada ūdeni uz pakāpiena galu un tad caurumā prom. Noteka? Nē, iela ir sausa, šodien nav lijis, bet ūdens plūsma ir plaša un spēcīga. Dekoratīvs veidojums. Krietnu gabalu uz priekšu atklāju arī “izteku” – dažus nelielas uz augšu palaistas ūdens strūkliņas baro šo plūsmu. Tas nebija vienīgais šāda tipa objekts te – redzēju arī, piemēram, nelielu ūdens plūsmu, kas vēlās lejup pa mazām speciali tam izkaltām akmens kāpnītēm. Visām šīm strūklakām kopīgs bija tas, ka tās ir nelielas un neuzmācīgas – viņas pašas ar savu eksistenci tev neuzmācās, bet gan kalpo par nelielu vides “odziņu”.

    Pie ieejas pussalā redzējām arī vienu lielu strūklaku. Vienkāršas formas, bet ar odziņu. Parasti ūdens ietek kaut kādā iedobē, traukā, vai ne? Šeit ūdens notecēja uz paaugstinājuma, kam visapkārt bija neliela spraudziņa, pa kuru tas tālāk notecēja lejā un prom.

    Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka šajā pussalā ir izbūvēti apmēram 1200 dzīvokļi. Bail iedomāties, cik varētu maksāt dzīvoklis pasaules visdārgākajā pilsētā (jā, kopš 2009.gada Oslo atkal šo titulu ir atguvusi, laikam atkarojusi Tokijai) tik ekskluzīvā vietā. Un tomēr tur ir kaut kas ļoti valdzinošs.