Pavasara sestdiena nav laba diena tūrismam Stambulā – jau pārāk daudzi ar to nodarbojas. Kādu brīdi man likās, ka es nožēlošu par pili iztērētās liras, jo visur ir tikai pūlis, pūlis un vēlreiz pūlis, tomēr, jo ilgāk pa pili staigāju, jo labāk iemanījos iet paviljonos un dargumu krātuvēs brīžos kad tas bija puslīdz tukši.
Topkapi pils pamatā sastāv no lielākām un mazākām “austrumu stila” ēkām, kas izvietotas ar lielākām vai mazākām parka/apstādījumu joslām pa vidu. Pilij ir divas daļas – vairāk un mazāk privātā. Par audiogidu maksāt noslinkoju, izlīdzējos ar zīmītēm uz sienām, bet vismaz dažus interesantus faktus uzzināju. Bēgdama no pūļa tūlīt pēc ienākšanas nogriezos pa labi un nonācu garā “gaitenī”, kuru no viena sāna un augšas norobežo mūris, bet no otra sāna – kolonu rinda. Šī ir bijusi pils virtuve, kur gatavoti gandrīz visi nepieciešamie ēdieni, ieskaitot sultāna maltītes. Abas pils daļas norobežo ēkas, kurās dzīvojis pils personāls un lieli, izrakstīti vārti, ko sultāns izmantojis tikai īpaši svinīgos gadījumos un svarīgās ceremonijās (tās lielā mērā notikušas šo vārtu priekšā). Sultāna nāves gadījumā, izvadīšana sākusies no šiem vārtiem.
Pils privātākajā daļā ēkas pārsvarā ir mazākas un izsmalcinātākas. Ja Eiropas pilis man reizēm ir šķitušas aukstas un klaustrofobiskas, tad turku sultānu paviljoniņi mani vienkārši apbūra. “Paviljons” šeit ir salīdzinoši neliela, grazni rotāta ēka, kuras forma atgādina kvadrātu ar izgrieztiem kvadrātveida stūrīšiem. Katrā siena ir vismaz divi logi, katrā “izgrieztā stūrīša” sienā – vismaz pa vienam. Gar trim sienām izgriezto stūrīšu nišās izvietoti zemi zvilnamdīvāni, netālu no durvīm ir krāsns/kamīns. Kamīnu forma šeit ir pavisam savādāka kā Eiropā – kamīnu veido puscilindra formas izliekums no sienas uz āru, kas pie griestiem noslēdzas puskonusa veidā (cilindra malām saejot vienā punktā). Griestos – apaļš vai retāk kantains kupols. Logi ļoti bieži ir 2 rindās, viena virs otras; vismaz vienā paviljonā 4 vai 8 logi bija arī jumtā.
Šķiet, šādi paviljoni bija standarta celtnes, ko uzcelt, lai atzīmētu kādu notikumu. Pilī redzēju vismaz 4 paviljoniņus, no kuriem viens bija īpaši svarīgo sūtņu uzņemšanas bibliotēka, vienā tika veikta kroņpriņču apgraizīšana, bet vienā glabājā sultāna liekos turbānus. Bet jaukā saulainā dienā šādā bibliotēkā zvilnēt dīvānā un lasīt labu grāmatu noteikti ir viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem brīvā laika pavadīšanai.
Vienā pils malā bija tūristu mazliet apsēsta terase ar fantastisku skatu uz Bosforu un Zelta ragu. No šīs terases varēja uz leju redzēt kafejnīcu, pie kuras biju snaikstījusies ar fotoaparātu pirms pāris stundām, un pavisam tālu lejā – robainu ārējo nocietinājumu mūri (šeit lielā cieņā ir bijis likt mūri aiz mūra ar diezgan lieliem intervāliem), un ielu gar pašu jūru ar maziņiem mikroautobusiņiem. Vēlāk ar puišiem secinājām, ka vizticamāk viņi tajā laikā bija jūrmalā kaut kur ap to vietu. No terases varēja redzēt arī Bosfora tiltu un milzīgu daudzumu gan stipri lielu kuģu un jahtu, gan mazmazītiņu laiviņu, kas uz lielo kuģu fona izskatījās pēc nieciņiem.
Iekšpagalma otrajā pusē pa kāpnītēm varēja uzkāpt marmora plāksnēm izbruģētā terasē (ja tā padomā, tas drīzāk varēja būt plašas vienstāva ēkas jumts, bet nu tur iekšā nelaida), kas, pateicoties reljefa slīpumam piedāvāja jauku skatu uz otru pusi. Vienā terases stūrī bija kārtējais paviljoniņš, otrā – grezi rotāta lielāka ēka, bet malā – neliela (viena parka soliņa lielumā) apzeltīta nojumīte, kas esot bijusi mīļa vieta vienam no sultāniem.
Iekšpagalmā gāju garām arī mājiņai, kur esot dzīvojis lokālais aptiekārs vai ārsts, un vienam rietumu stilā arhitektūras gaumē celtam paviljonam, kurā šobrīd bija ciet. Ejot aptakaļ uz ārējo pils daļu, izgāju cauri nelielai ēkai remontā, kur iekšā demonstrēja sultana gultu ar sarkanu samta pārvalku, un pa ceļam redzēju izeju no harēma, kas bija aprīkota ar turniketiem.
Ārdaļā pūļa nesta, iekļuvu islama relikviju izstādē. Secinājums: daudz zelta, vairāk liturģisko priekšmetu un mazāk kaulu un zobu. Lai gan, tur bija pravieša Muhameda roka zelta cimdā, ja pareizi sapratu. Es ceru, ka Muhameds nebija divpadsmitrocīgs. Man liekas, ka pie reliģiskajām relikvijām es nokļuvu vēl pirms iekšdaļas apskatīšanas, jo skatoties iekšdaļu, es piešāvos pūli puslīdz ignorēt.
Taisījos jau sākt īgņoties, ka man atkal nespīd milzīgi dārgakmeņi, bet tikai kauli un apmetņi, kad atradu divas telpas ar osmaņu dārgumiem – vienā telpā pašmāju ražojumi, otrā dāvanas un reakvizējumi. Secinājums nr.1: osmaņiem ārkārtīgi patika smaragdi, it īpaši kombinācijā ar zeltu. Lielākie, ko redzēju, bija dažgadīga bērna dūrītes lielumā. Secinājums nr.2: rubīni zelta ietvarā izskatās mazāk aveņsarkani un vairāk oranžsarkani. Secinājums nr.3: no kalnu kristāla var izveidot visnotaļ komplicētas formas traukus – lādes, krūzes, blašķes un karafes. Vēl es redzēju monstrozu pērli gandrīz īkšķa lielumā un vienu drusku lielāku dimantu. Par dimantu palika iespaids, ka neviens nesaprot, ko ar tik lielu darīt, tādēļ viņš bija iekalts zelta diskā, lai kaut kas tomēr būtu darīts. Vēl es redzēju izstādi ar valdnieku ieročiem (pie sultāna izejamā tērpa piederējās arī makstis ar loku un bultām), tomēr tiem es izgāju cauri diezgan strauji, jo man nupat jau bija radies ieroču skatu pārsātinājums. Vēl bija arī izstāde ar valdnieku kaftaniem un biksēm. Mūsdienās to klasificētu par garrokainu, priekšā pogājamu sieviešu kleitu ar izteikti paplašinātu apakšdaļu. Sevišķi iezīmīgi, ka paplatinājums reizēm bija nevis pakāpenisks, bet tāds, ka uzvelkot pie vidukļa droši vien veidojas kaut kas līdžigs neveiklām kabatām.
Kad beidzot atradu ieeju Harēmā, tad tur bija viss ciet un slēgts, jo pulkstens ir pāri pieciem. Vilšanās, jo es jutos kaut kur lasījusi, ka ir līdz septiņiem tāpat kā pārējā pils. Nu, labi, pieņemsim, ka aiztaupījās 15 liras.
Arī ārējā pils daļā bija viena pavilonam līdzīga taisntūrveida būve, tikai gandrīz divreiz lielāka un vēl, vēl, vēl greznāk rotāta (o, tas arī bija iespējams?!). Šiet sultāns esot rīkojis svarīgākās valdnieciskās apspriedes. Šeit redzēju vienu no viskomplicētākajiem vārtu režģu raktiem, turklāt vārti bija viscaur apzeltīti. Tāpat kā daudz kas cits. Iezīmīgi, ka šī telpa bija taisnstūraina un it kā nodalīta divās ar kolonu rindu. Laikam taču sultāna apsriedēs bija svarīgo cilvēku gals un mazāk sarīgo cilvēku gals. Šeit gan nebija tik daudz logu. Iespējams, ka drošības apsvērumu dēļ.
Kamēr snaikstījos gar aizvērto harēma ieeju un pētīju apspriežu paviljonu, tikmēr mani sazvanīja N. Viņi esot paēduši, pastaigājuši un esot pie Zilās mošejas (īstajā vārdā – Sultāna Ahmeda mošeja). Kad es sapratu, ka Harēmu apskatīt neizdosies, piekritu tā arī darīt.
Starp citu, pils apstādījumos ir dažas ārkārtīgi lielas un resnas platānas. Vienai no tām bija caurs vidus un mala, pa kuru varēja ielīst vidū, bija norobežota ar sarkanbalto brīdinājuma lenti. Man tiešām liekas, ka tajā vidū satilptu vienlaicīgi vairāk kā viens cilvēks.