Pirmā konferences diena patiesībā ir tikai puse dienas, pēcpusdienā ir apmācību seminārs un priekšpusdiena ir brīva. Mēs noguļam līdz pēdējai brokastu stundai un tad izspūruši aizčāpojam uz viesnīcas brokastīm. Pēc tam nospriežam, ka laika ir par mazu lielam piedzīvojumam vai milzu pusdienām (turklāt ēst tūlīt pēc brokastīm milzu pusdienas arī šķita lieki), bet varētu aiziet uz vecpilsētu uz kādu saldējuma kafejnīcu. Diena cepīt cepī, pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, kam acīmredzami ir mazliet par karstu. Pa ceļam vienā skvērā redzam milzīgu bradājamo baseinu, kas ir pilns daudziem diezgan plikiem un ārkārtīgi laimīgiem bērniem. Laimes līmenis: 14/10.
Saldējuma kafejnīcu J. pēc interneta rekomendācijām atrod vienu pašā vecpilsētas viduķī – mēs pa ceļam dabūjam apskatīties pāris ikoniskas baznīcas un melno statuju neatkarības laukumā, kas pilnīgi noteikti absolūti nemaz nav fallisks simbols. Jo vairāk staigā, jo vairāk ataust atmiņā iepriekšējā reize.
Saldējuma kafejnīcā es dabūju milzīgu vafeli ar trim lielām bumbām saldējuma (lavandas, mazliet sāļu pistāciju, kā arī zemeņu sorbeta). Pasūtu kafiju, tūlīt atnesīšos. Sēžam ārā, ēdam saldējumus, taisam smieklīgas tūristu fočenes, kur priekšplānā ir saldējums un aizmugurē otrs cilvēks. Kafija nenāk. J. aiziet pajautāt, tūlīt būšot. Es noskatos īso drāmu, kā kādam puisītim nākot ārā no kafejnīcas uz sliekšņa no vafeles izkrīt visa, pilnīgi visa bumbiņa saldējuma 🙁 … Kafejnīca iedod viņam jaunu bez maksas, ak, nu būšot jau labi. Es pajautāju apkalpotājai vēlreiz par savu kafiju, viņa nerunā angliski, bet šķiet, saprot J. mājienu par pulksteni. Es nejauši mazliet nosmērēju seju ar pēdējo lavandas saldējumu, kādu brīdi sēžu, grozu zandalēs kāju pirkstus, ir vasara, ir atvaļinājuma sajūta, un ir vienkārši labi. Tomēr nāk pulksten divi, man ir jāskrien uz konfu, es saņemos un eju paprasīt, kas ir ar to manu kafiju? Vai viņiem šķiet, ka mēs nesamaksājām?! Nē, viņiem tā nešķiet, tur sākas kaut kāda putra un savstarpēja rāšanās, jo laikam mana kafija ir aiznesta kādam citam, es nesaprotu, kas tur notiek, jo tas ir čehiski, bet beigās dabūju kafiju savā uzticamajā termokrūzē un mēs puskriešus dodamies atpakaļ uz viesnīcu, jo es attopos, ka man seminārā vajag līdzi viesnīcā atstātās lietas.
Ir nepārprotami par karstu tādai entuziastiskai dipināšanai, bet es neko nenokavēju, jo kavējas arī seminārs. Seminārs notiek viesnīcas (citas) konferenču zālē, kurā ir nepārprotami par maz gaisa, tomēr es par spīti tam pat iemācos šādas tādas jaunas lietas, lai gan noteikti ne tās, ko biju prognozējusi.
Vakaram J. ir atradis čehu restrorānu Pivnice U Čápa, kas lepojas senu vēsturi, jo netālu ir dzemdību nams un jaunajiem tēviem vajagot iedzet. Dzeram tur alu un kofolu (čehu limonāde kā skuju kola, bet nē, nav baikāls), es ēdu šokējoši garšīgas kartupeļu salmiņus kopā ar plānās šķēlēs sagrieztām cūkas aknām un pārsteidzoši labu tatāru mērcīti. Ņemot vērā, ka tatāru mērce ir majonēze ar marinētiem gurķiem, es tiešām nesaprotu, kas jādara, lai tā garšotu kā īpaši, bet šī garšoja gan – tā maigi, bet pilnvērtīgi. J. par ribu šķīvi arī izteicās ļoti cildinoši. Es vilku viņu uz zoba, ka Čehijā ir jāēd cūkas kāja, bet J. viedi aizrādīja, ka to mēs ēdīsim nākamreiz kopā.
Pēc vakariņām mēs izmetām līkumu pa Špilberkas pilskanu. Es esmu paspējusi aplēst, ka mums laikam sanāks Brno brīvs arī viens garāks vakars/pēcpusiena, tapēc augšā pie pils nesvempjamies, bet vienkārši apejam gandrīz pilnu loku. Mēs esam tieši tik augstu, lai caur krūmiem reizēm, tieši reizēm pavīdētu skati uz lejāk guļošo Brno saulrieta gaismas zelta stundā. Es ievēroju, ka pilskalns ir daudzviet ir nostādīts ar ceriņiem, šeit varētu būt brīnišķīgi staigāt ceriņziedu laikā. Mēs ieraugām arī nelielu vīnadārzu, kam blakus ir izlikta liela zīme ar skaidrojumu, ka šajā reģionā daudzus gadsimtus vīnkopība ir bijusi izcili svarīga un šīs vīnogas te relatīvi nesen sastādītas šim faktam par piemiņu. Vairs nav karsti. Es pavadu kādu laiku, eksperimentējot ar OpenCamera fotogrāfēšanas programmu savam telefonam. Tā dod relatīvi daudz kontroles pār dažādiem uzstādījumiem, tapēc rezultāti ir mainīgas kvalitātes, labi, slikti un reizēm vienkārši dīvaini. Tas ir visnotaļ izklaidējoši un lielākoties arī meditatīvi (panorāmas režīmam gan gadījās veltīt dažus rupjus vārdus), bet pēc kāda laika beidzas telefona baterija un ir jādotas uz viesnīcu gulēt.
Otrā konferences diena ir gara, zinātniski blīva un tūristiski garlaicīga. Vienu referātu pārtrauc, jo tā laikā kādam klausītājam paliek slikti, un tiek izsaukti ātrie. Organizatori vēlāk nenokautrējas paziņot, ka cilvēks ir veiksmīgi nogādāts slimnīcā un būs dzīvotājs, un auditorija atviegloti nopūšas. Referātu noklausīsimies citu dienu, galvenais beigu galā vienmēr ir cilvēki. Es daudz klausos un mazliet arī runājos. Pārsvarā par zinātni, bet kaut kā iekrīt sirdī tas trauslums, kad pētniece no Ļvivas saka “before the war started we…” Dienas pēdējais referāts savukārt ir ļoti harizmātiskai un entuziasmā starojošai spāņu doktorantei – mani būtībā pārāk neinteresētu viņas tēma, taču viņa ievelk manu uzmanību absalūti, un es pieķeru sevi prātojam, vai mums nevajadzētu pamēģināt ko līdzīgu. Vakarā ir welcome drink (neliels sociāls pasākums konferences sākumgalā, parasti ar dzērienu un uzkodām), es sasveicinos ar pazīstamu čehu baltistu, kā arī uzzinu, ka ceptas garneles ar vieglu vasabi majonēzes krēmu var būt ārkārtīgi garšīga uzkoda. Kad atgriežos viesnīcā, J. prasa, vai gribēšu vakariņas. Es atbildu: “man bija šampis un garneles”.